Attēlā – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, foto no pietura.lv arhīva
 
Recenzija
01.11.2016

Gravitācijas arhitekti

Komentē
0

Par grāmatām:

Ieva Astahovska, Māra Žeikare (sast.). "Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš". Rīga : Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016

Hardijs Lediņš, Juris Boiko, Andris Breže. "Ciku caku caurā tumba". Rīga : "Liels un mazs", 2016

Pagājušais tika pasludināts par Hardija Lediņa gadu, jo 2015. gada 8. jūnijā Lediņam būtu apritējuši 60 gadi. Pērn pavasarī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) Ofisa galerijā notika izstāde, kas bija veltīta nostāstiem apvītajiem Hardija Lediņa gājieniem uz Bolderāju, "Eju es uz Bolderāju"; uz rudens pusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē tika atklāta un līdz gada nogalei bija skatāma Hardija Lediņa radošās darbības un tās ietekmju retrospekcija "Lediņš. Starp to un kaut ko citu"; septembrī Latvijas Televīzijā tika pirmizrādīta režisores Kristīnes Želves veidotā Lediņam veltītā dokumentālā filma "Manā mežā nav neviens", un droši vien notika vēl kādi pasākumi. Tāpēc varbūt pat labi, ka LLMC veidotais un Ievas Astahovskas un Māras Žeikares sastādītais apjomīgais izdevums "Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš" ("NSRD. JB un HL") pie skatītājiem un lasītājiem nonāk tikai tagad, gandrīz gadu pēc visiem iepriekšpieminētajiem notikumiem. Jubilejas gadu izsludināšana var būt visai riskanta padarīšana, un, kā droši vien vēl spilgti atmināmies no Raiņa un Aspazijas gada, sasniegt izrīkojumu un iespaidu pārsātinājuma stāvokli nepavisam nav grūti, turklāt visam piedevām var gadīties, ka svarīgais un interesantais šajā rosībā nemanot vien pārvēršas otršķirīgā farsā – nu, kaut vai tādā kā stāsts par abu literātu memoriālajiem muzejiem, kas visi kā viens viņu lielajā gadā tika aizslēgti un beidzot sākti remontēt.

Grāmatas "NSRD. JB un HL" iznākšana tikai tagad ļauj tai pievērst pienācīgu, no bijušajiem un jau izbijušajiem pasākumiem distancētu un lielāku uzmanību, jo, manuprāt, tas ir darbs, kas nudien to ir pelnījis. Un līdzīgi ir arī paveicies apgāda "Liels un mazs" bērnu grāmatiņu sērijā "Bikibuks" iznākušajam Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejolītim "Ciku caku caurā tumba" ("CCCT") ar Andra Brežes veidotajām ilustrācijām un grāmatu veidojošu caurumu kā formu, jo tagad arī to var uzlūkot nevis tikai kā jubilejas gada noskaņām pietuvinātu suvenīru, bet gan kā pilnvērtīgu konkrētās sērijas papildinājumu un savdabīgu "NSRD. JB un HL" pielikumu. Lai arī šķietami mazs, tas tomēr ir apliecinājums, ka uz Boiko un Lediņa veikumu ir iespējams paraudzīties arī ārpus Latvijas avangarda, konceptuālās un performanču mākslas vēstures konteksta jeb, precīzāk sakot, šajā kontekstā atrast ko saistošu pat tādai publikai, kas abu meistaru darbības laikā vēl nebija pat piedzimusi.

"NSRD. JB un HL" atstāj ambiciozi monumentāla, enciklopēdiska izdevuma iespaidu, un viens no tā iemesliem, visticamāk, ir ļoti ilgā grāmatas tapšanas vēsture, ko nepacietības dīdītie droši vien varētu uzskatīt par trūkumu, bet citi, ņemot vērā darba veidošanā ieguldīto laiku, arī kā īpaši greznu pievienotu vērtību. Kaut ko līdzīgu šai grāmatai vēl pašā 2000. gadu sākumā esot iecerējuši paši Juris Boiko un Hardijs Lediņš, tad viņu darbu pārņēmusi mākslas zinātniece Māra Traumane, bet pēc tam, kad vispirms Lediņa arhīvs, bet pēcāk arī Boiko arhīvs nonāca LLMC, darbu turpināja Ieva Astahovska un Māra Žeikare. Taču, kā jau minēju, grāmatas sarežģītais tapšanas ceļš ir tikai viens no tās iespaidīgā veidola iemesliem – un pat ne pats nozīmīgākais.

Manuprāt, daudz lielāks iespaids uz grāmatas formu ir bijis tajā nepieciešami ievietojamajam saturam, kas Boiko un Lediņa darbošanās daudzveidības un vērienīguma dēļ nudien līdzinās autonomam arhīvam vai muzejam, kura eksponātiem vārda tiešā nozīmē piemīt spēja izraisīt neparedzamas sajūtas un kā kopumam būtu jāspēj radīt priekšstatu par kaut kādu pasauli vai pasaulēm kā veselumu. Šīs pasaules, lai arī cik piepildītas, likumsakarīgi gan allaž paliek līdz galam neiztaisītas un nepabeigtas, taču to gravitācija turpina darboties arī vēl ilgi pēc to radītāju novēršanās – kā labi zināms vēsturisks šāda procesa piemērs nāk prātā Valtera Benjamina arhīvs ar materiāliem un iecerēm "Arkāžu projektam" (kā ilustratīvu piemēru var minēt šo izdevumu). Boiko un Lediņa arhīvā ir viss, sākot no pašpublicētiem pagrīdas žurnāliem līdz eksperimentālas mūzikas ierakstiem, no grāmatās izdotiem Georga Trākla un Silēzijas Eņģeļa jeb Angelusa Silēziusa dzeju atdzejojumiem līdz performancēm, no operām līdz diskotēkai (vai otrādi), no videomākslas līdz arhitektūrai, un vēl tas, kas šīm nosauktajām izpausmēm un aktivitātēm var būt pa starpu, kopējs, pretējs vai vienkārši blakus stāvošs.

Pats par NSRD spēju izraisīt nebijušas sajūtas pārliecinājos 80. gadu nogalē, kad jau Latvijā kooperatīvu formā bija sākusies privātā uzņēmējdarbība, bet vēl arvien cieši jūtama bija padomiski valstiskā kārtība. Tad arī Vecrīgā, vietā, kur tagad laikam ierīkota kaut kāda tūristu pievilināšanai paredzēta spēļu zāle vai bārs, parādījās "plaša profila" veikals "Forums", kurā bez visa cita varēja iegādāties apšaubāmas izcelsmes "Basf" kasetēs pavairotus ārzemju mūzikas ierakstus – "The Cure", "10 000 Maniacs" un tādā garā. Un tur arī iegādājos pirmos Hardija Lediņa dibinātās "Aptuvenās mākslas aģentūras" izdotos NSRD albumus magnetofona kasetēs – "Ieva Akuretere un NSRD", arī pašu pirmo, kas saucās vienkārši "NSRD", ar melnbalti grafisku vāciņu u.c. Manas kasetes jau sen kaut kur izčibējušas, taču atmiņā ir palikuši pirmā neizpratne par ierakstos dzirdamo un tajā pašā laikā neatlaidīgā cenšanās saprast, kas gan tas ir, ko dzirdu. Tagad, šķirstot "NSRD. JB un HL", uzzinu, ka tas noticis 1989. gadā.

Dažus gadus vēlāk par līdzīgu piedzīvojumu kļuva izdevniecībā "Idea" iznākusī Georga Trākla dzejoļu izlase Jura Boiko atdzejojumā un noformējumā (tālaika juceklīgumu un sajūtu nebijušumu spilgti raksturo fakts, ka grāmata iznāca jau privātā apgādā, bet iespiesta tika vēl aizvien "valsts" uzņēmumā "Poligrāfists", starp citu – 1500 eksemplāru tirāžā). Mulsinošs šķita arī krājuma noformējums, kuru veidoja pie padomju estētikas radušai acij neierasts burtu veids un tikai divu toņu krāsu pārejas – jau vēlāk, 2001. gadā, savā otrajā personālizstādē Boiko spēles ar krāsu pārejām jeb "gradientiem" varēja izmantot ar visām tābrīža datoru piedāvātajām jaudām, bet nu jau – 21. gadsimta otrajā desmitgadē – grāmatiņas "Trakl" vāks sāk izskatīties pēc laikmetīgas grafiskā dizaina ikonas. Taču par tādām tehniskām detaļām es, protams, tobrīd galvu nelauzīju. Mani savā romantiskajā vecumā vairāk nodarbināja nebijušās sajūtas, ko radīja līdz galam nesaprotamās Trākla rindiņas, piemēram: "Vakarā skan rudenīgos mežos / Nāvesrīki, zeltaini klajumi / Un ezeri zili, kam pāri saule / Tumsdama veļas; / mirstošus karotājus, / No viņu saplēstajām mutēm mežonīgus vaidus / Apņem nakts."

Nudien vairs nespēju saprast, vai esmu to izdomājis vai arī pats tomēr biju arī klāt Boiko kuratorētajā Miervalža Poļa un Viļņa Zābera izstādē galerijā "Kolonna", kurā nebija neviena abu mākslinieku "darba", bet bija tikai atklāšanas runas un visa izstāžu atklāšanām tik ierastā un iecienītā saviesīgā dzīve. Atceros gan, ka uz šo galeriju mākslas skolas laikā mēdzu doties visai bieži, jo tās dziļumā iekārtotais mākslinieku preču veikaliņš bija viena no tajā laikā pirmajām vietām, kur varēja iegādāties kādu tūbiņu eksotiskas "Winsor & Newton" eļļas krāsas vai burciņu ar Ļeņingradas krāsu rūpnīcas piedāvājumā nepieejama toņa guašu vai akrilu. Vārdu sakot, tās bija vienas vienīgas nebijušas sajūtas, ko, iespējams, viskoncentrētāk savā grāmatā publicētajā esejā noformulējis mans brālis Pēteris (protams, protams, šī atsauce ir interešu konflikts), rakstot par otro aptuvenās mākslas izstādi "Kurmis alā", kas notika 1988. gadā: "Es no tās reizes atceros vien tumsu un nezin kāpēc profesora Eduarda Kļaviņa sejas izteiksmi. Liekas, ārējā veidolā aizvien tik atturīgais Kļaviņš pa īstam spēja sajust to izmisumu un spozmi, ko demonstrēja no padomju sabiedrības distancētais NSRD priekšnesums."

"NSRD. JB un HL" gandrīz 500 lappušu biezo apjomu veido četras daļas – teju pusi piepilda hronoloģisks Jura Boiko, Hardija Lediņa un dažādu viņu domubiedru vai līdzgaitnieku darbošanās izklāsts no vidusskolas laikiem 70. gados līdz pat mūža nogalei; tad seko abiem un abu projektiem veltītu arhīva materiālu vākums, raksti un intervijas, ko papildina dažādās jomās ieinteresētu autoru esejas, bet visu noslēdz abu censoņu teorētisko rakstu izlase, diskogrāfija, videogrāfija, bibliogrāfija un rādītāji.

Grāmatas "NSRD. JB un HL" izskatu varētu raksturot kā datorlaikmeta variāciju par 20. gadsimta 80. –90. gadu gumijas līmes, šķēru, papīra, rakstāmmašīnu un no ready made materiāliem darinātu kolāžu samizdata postmoderno trashy antiestētiku. Ja atceraties, tā arvien plašāku izplatību guva, kolīdz tika iepazīta ne vien sietspiede, bet arī lāzerkopēšāna jeb "kserokss". Kamēr vēl mūsu platuma grādus nebija sasniegusi vispasaules datorizācija, tieši ātri un viegli veidojamas un pavairojamas postmoderni rotaļīgi ironiskās kolāžas kļuva par visdažādākā līmeņa avangardisma pazīmi. Sākotnēji sastopama vien tādos pagrīdes izdevumos kā Jura Boiko un Hardija Lediņa vidusskolas laika žurnālā "Zirgābols", jau vēlāk šī tradīcija turpināja attīstīties arī Ritvara Dižkača "Stieplē", Lietišķās mākslas vidusskolā veidotajā žurnālā "Parks" u.c., taču vēl pēc kāda laika tā pamanījās "iefiltrēties" pat oficiāli iznākošā sabiedriski politiskā žurnāla "Avots" (no 1987. gada), mūzikas izdevuma "Pastnieku avēnija", Rīgas pilsētas iknedēļas afišas izdevuma "Pilsēta" iekārtojumā un izskatā, kā arī daudzviet citur. Un, protams, šīs estētikas nospiedumi drīz vien uz visiem laikiem nonāca arī "augstajā mākslā": grafikā, plakātu mākslā, glezniecībā, tēlniecībā, neilgi pēc tam – arī instalācijās. Kā vizuālu mājienu uz šo trauksmaino laiku var uztvert arī jau pieminēto Andra Brežes veidoto bērnu grāmatiņu Bikibuku sērijā ar Jura Boiko un Hardija Lediņa dzejoli "Ciku caku caurā tumba" (salīdzināt ar Andra Brežes noformējumu Andra Žebera pirmajam dzejoļu krājumam "Tetovējumi", Rīga : "Liesma", 1988).

Kā jau tas dažādu autoru rakstu apkopojumos mēdz gadīties, "NSRD. JB un HL" tematisko eseju sadaļā publicētie teksti (to autori ir Māra Traumane, Ilmārs Šlāpins, Jānis Taurens, Jānis Lejnieks, Pēteris Bankovskis, Liāna Langa, iekļauta arī mūzikas vēsturnieka Borisa Avrameca saruna ar Māru Traumani) ievērojami atšķiras gan pēc iedziļināšanās līmeņa, gan noskaņas: līdzās skrupulozai ieinteresētībai tur pietiek vietas arī sentimentam vai autoru vēlmei savu tagadnes "es" projicēt pagātnē, taču es to nekādā ziņā neuztveru kā grāmatas trūkumu, bet drīzāk – kā NSRD gravitācijas dažādo izpausmju pierādījumu.

Jura Boiko, Hardija Lediņa, viņu tuvāku un tālāku līdzgaitnieku rosība – pat ja ne vienmēr ar uzreiz skaidri saskatāmu jeb "taustāmu" rezultātu – tagad, paraugoties uz to no lielāka attāluma, kā izrādās, ir bijusi būtiska konkrēta laika perioda daļa, tā piepildījums un saturs, kas ar savu klātbūtni aktīvi iespaidojis gan savu laikabiedru uzskatus un darbošanos, gan nu jau kā atmiņas, atstātie mūzikas ieraksti, teksti, uzslāņojumi un arī kā šāds apjomīgs darbu un citu materiālu apkopojums, turpina atbalsoties arī vēl arvien darbīgo un jau vēlāk nākušo paaudžu dzīvē. Šo atbalsi dažkārt dēvē arī par vēsturi, un tikai "NSRD. JB un HL" iespaidā es pievērsu uzmanību tam, cik liela nozīme tās būvēšanā bijusi arhitektiem. Arī Hardijs Lediņš taču bija arhitekts, lai gan ne jau akmens, stikls un betons ir tas, kāpēc pagājušais tika izsludināts par viņa jubilejas gadu. Taču te runa nav arī par tā dēvēto "papīra arhitektūru" jeb vienkārši sapņošanu, jo viņš piederēja arhitektu paaudzei, kas, laikam jau apzinoties tobrīd pieejamās taustāmās pasaules ierobežojumus, projektēja un būvēja kaut ko pavisam citu – kā Aigars Sparāns (1955–1996), kurš kļuva par vienu no noteiktā laika periodā Rīgas kultūras dzīvē neaizstājamā kluba "Slepenais eksperiments" dibinātājiem, vai kā Imants Žodžiks, kas kopā ar Valdi Ošiņu izveidoja Latvijas Republikas nacionālās valūtas lata banknošu izskatu. Un arī tās taču ir pavisam konkrētas un taustāmas lietas, lai arī to izraisītās sajūtas – varēja būt nebijušas.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!