Bibliotēka
26.07.2009

Grāmatveikala dienu atmiņas

Komentē
0
Saglabā

1934. gada oktobrī Džordža Orvela tante Nellija Limuzina ieteica viņu kā palīgu lietotu grāmatu veikalā Hempstedā. Veikaliņu sauca "Booklover's Corner", un tas piederēja viņas draugiem Vestropiem, kas laipni piedāvāja Džordžam arī naktsmītni. Viņš strādāja uz maiņām ar Džonu Kimči un atradās veikalā vienīgi pēcpusdienās, tāpēc rīti viņam bija brīvi literārām aktivitātēm, bet vakari – lai tiktos ar draugiem. Veikalā Orvels nekad netika redzēts sēžam, vienmēr stāvēja kājās tik garš, ka viegli varēja aizsniegt augšējos plauktus. Laikā, ko Orvels nostrādāja šajā veikalā, viņš sarakstīja savu romānu „Lai plīvo aspidistra”. Eseja pirmo reizi publicēta 1936. gadā žurnālā Fortnightly Review. Tulkojums latviešu valodā veltīts Satori un Orbītas cildenajiem centieniem atvērt grāmatnīcu Meta-Kafē Spīķeros.

 

Strādājot lietoto grāmatu veikalā, kuru, skatoties no malas, viegli var iztēloties kā paradīzes stūrīti, kur simpātisks, vecs kungs bezgalīgi pārcilā teļādas sējumiņus, visvairāk mani pārsteidza īstu grāmatu cienītāju trūkums. Mūsu veikalā bija ārkārtīgi interesants grāmatu klāsts, taču šaubos, vai kaut desmit procenti no mūsu pircējiem spēja atšķirt labu grāmatu no sliktas. Pirmizdevumu snobu bija daudz vairāk par īstiem literatūras mīļotājiem, austrumnieciska izskata studentu, kas neatlaidīgi centās nokaulēt cenu jau tā lētām mācību grāmatām, bija vēl vairāk, taču visbiežāk bija sastopamas apjukušas sievietes, kas meklēja dzimšanas dienas dāvanas saviem krustdēliem.

Daudzi cilvēki, kas pie mums iegriezās, bija no tās sugas, kas kļūst par traucēkli it visur, taču vislielākās izredzes viņiem ir tieši grāmatu veikalos. Teiksim, kāda cienījama kundzīte, kas „meklē grāmatu invalīdam” (ļoti izplatīts pieprasījums, starp citu), vai cita kundzīte, kas 1877. gadā lasījusi tik brīnišķīgu grāmatu un vēlas uzzināt, vai jūs varētu sameklēt kādu tās eksemplāru. Diemžēl viņa neatceras ne darba nosaukumu, ne autora vārdu, ne arī to, par ko grāmata bija, taču viņa atceras, ka tā bija sarkanos vākos. Taču bez šiem ir vēl divi labi zināmi kaitēkļu tipi, kas kļūst par katra lietoto grāmatu veikalu lāstu. Viens ir noplucis, pēc sapelējušas maizes dvakojošs īpatnis, kas nāk pie jums katru dienu vai pat vairākas reizes dienā un cenšas pārdot nevērtīgas grāmatas. Otrs ir cilvēks, kas pasūta lielu daudzumu grāmatu, par kurām nemaz negrasās maksāt. Mūsu veikalā mēs neko nepārdevām uz parāda, taču mēs atlikām grāmatas cilvēkiem, kas nosolījās atnākt tām pakaļ vēlāk, vai, ja tas bija nepieciešams, pasūtījām tās. No visiem, kas pie mums pasūtīja grāmatas, atgriezās labi ja puse. Sākumā man tas nedeva mieru. Kas viņiem lika tā rīkoties? Viņi nāca un pieprasīja retas un dārgas grāmatas, lūdza mums apsolīt tās atlicināt, un tad pazuda, un nekad vairs neatgriezās. Taču vairums no tiem, protams, bija acīmredzami trakie. Viņi mēdza runāt par sevi svinīgā tonī un stāstīt visatjautīgākos stāstus, lai paskaidrotu, kā viņiem gadījies iziet ārā pa durvīm bez naudas – stāstus, kuriem, domāju, daudzos gadījumos viņi paši ticēja. Tādās pilsētās kā Londona ir pilnas ielas ar pustrakiem cilvēkiem, kurus pievelk grāmatveikali – tās ir dažas no retajām vietām, kur, netērējot naudu, var klīst apkārt stundām ilgi. Galu galā šos cilvēkus kļūst iespējams atpazīt no pirmā acu uzmetiena. Neskatoties uz visu plātību, viņos ir kaut kas nožēlojams un bezmērķīgs. Ļoti bieži, saskaroties ar kādu nepārprotamu trako, mēs atlikām viņa prasītās grāmatas, un tiklīdz viņš aizgāja, mēs nolikām tās atpakaļ plauktos. Biju ievērojis, ka neviens no viņiem nekad necentās aiznest grāmatas, par tām nesamaksājot; ar pašu pasūtīšanu viņiem bija gana – pieņemu, tas radīja viņos ilūziju, ka viņi tērē īstu naudu.

Kā jau vairumā lietoto grāmatu veikalu mums bija arī dažādas citas preces. Piemēram, mēs tirgojām lietotas rakstāmmašīnas un arī pastmarkas – lietotas pastmarkas, protams. Pastmarku kolekcionāri ir dīvaini un zivīm līdzīgi, mēmi radījumi – visu vecumu, taču tikai vīrieši; sievietes acīmredzot nespēj saskatīt to īpašo burvību, kas piemīt lipīgu, izkrāsotu papīra gabaliņu sakārtošanai albumos. Mēs arī pārdevām sešu pensu horoskopus, ko sastādīja cilvēks, kas esot paredzējis zemestrīci Japānā. Tie atradās aizlīmētās aploksnēs, un es pats gan netiku nevienu atplēsis, taču cilvēki, kas tās pirka, bieži atgriezās un stāstīja, cik „patiesi” bijuši viņu horoskopi. (Bez šaubām, ikviens horoskops šķiet „patiess”, ja tajā teikts, ka jūs esat ārkārtīgi pievilcīgs pretējam dzimumam, un jūsu lielākais trūkums ir labā sirds.) Mēs labi nopelnījām ar bērnu grāmatām, lielākoties „tirāžu pārpalikumiem”. Mūsdienu grāmatas bērniem ir visai šausmīga lieta, it sevišķi, ja to ir daudz. Es drīzāk iedotu bērnam Petroniju Arbitru nekā „Pīteru Penu”, taču pat Berijs šķiet vīrišķīgs un spirdzinošs, salīdzinot ar viņa vēlākajiem atdarinātājiem. Ap Ziemassvētkiem mēs pavadījām desmit drudžainas dienas, cenšoties tikt galā ar apsveikumu kartiņām un kalendāriem, ko tirgot ir diezgan apnicīgi, taču sezonas laikā – izdevīgi. Kādreiz man patika noraudzīties, ar kādu brutālu cinismu tiek ekspluatēta kristīgā ticība. Uzbāzīgi izplatītāji no Ziemassvētku apsveikumu kartiņu firmām mēdza iegriezties pie mums ar saviem katalogiem jau jūnijā. Kāda frāze no viņu pavadzīmes sevišķi iespiedusies man atmiņā – „2 duči Jēzus bērniņu ar trušiem”.

Taču mūsu galvenais blakus pakalpojums bija grāmatu noma (divi pensi, bez drošības maksas) – ar pieciem vai sešiem simtiem sējumu, tikai daiļliteratūra. Cik ļoti šīs bibliotēkas mīlēja grāmatu zagļi! Tas ir vieglākais noziegums pasaulē – kādā veikalā aizņemties grāmatu par diviem pensiem, noņemt etiķeti un pārdot citā veikalā par šiliņu. Tomēr grāmatu tirgotāji parasti nāca pie atziņas, ka izdevīgāk ir ļaut nozagt noteiktu grāmatu skaitu (mēs zaudējām ap duci mēnesī), nekā aizbiedēt klientus, pieprasot drošības maksu.

Mūsu veikals atradās tieši uz Hempstedas un Kemdentaunas robežas, un mūs regulāri apmeklēja visi, sākot no baronetiem un beidzot ar autobusu vadītājiem. Iespējams, mūsu bibliotēkas abonenti šķērsgriezumā diezgan precīzi atspoguļoja Londonas lasošo sabiedrību. Un kā jūs domājat, kurš no autoriem bija uz izķeršanu – Prīstlijs? Hemingvejs? Volpols? Vudhauss? Nē, Etele M. Della. Otrajā vietā stabili ierindojās Vorviks Dīpings, bet Džefrijs Farnols – trešajā. Dellas romānus, protams, lasīja vienīgi sievietes, taču visu vecumu un šķiru, nevis, kā varētu šķist, tikai sapņainas vecmeitas un resnas tabakas tirgotāju sievas. Nav tiesa, ka vīrieši nelasa romānus, taču ir vesels daiļliteratūras atzars, no kura viņi izvairās. Šķiet, tikai sievietēm ir domāts tas, ko varētu nodēvēt par vidējo romānu – parastu, ne labu, ne sliktu, ar ūdeni atšķaidītu Golsvertiju, kas ir angļu romāna norma. Vīrieši lasa vai nu cienījamus darbus, vai arī detektīvus. To patēriņš ir vienkārši fantastisks. Cik zinu, viens no mūsu lasītājiem gadiem ilgi katru nedēļu izlasīja četrus vai piecus detektīvstāstus, ja neskaita tos, ko viņš ņēma citā bibliotēkā. Kas mani patiešām pārsteidza – viņš nekad nelasīja vienu un to pašu grāmatu divreiz. Acīmredzot visa tā briesmīgā makulatūras straume (es aprēķināju, gada laikā izlasītās lapas noklātu trīs ceturtdaļas akra[1]) uz mūžiem palika viņa atmiņā. Viņš neievēroja nosaukumus vai autoru vārdus, taču uzmetot grāmatai skatienu vien, viņš varēja pateikt, vai „tāda jau ir bijusi”.

Grāmatu nomā iespējams ieraudzīt cilvēku īsto, neizpušķoto gaumi, un visvairāk satriec tas, cik ļoti „klasiskie” angļu romānisti pazaudējuši lasītāju interesi. Ir pilnīgi bezjēdzīgi izlikt Dikensu, Tekeriju, Džeinu Ostinu, Trolopu u.tml. parastā grāmatu nomas bibliotēkā, neviens tās neņem. Paskatoties vien uz deviņpadsmitā gadsimta romānu, cilvēki iesaucas „tas tak vecs!” un nekavējoties pievēršas kaut kam citam. Tomēr vienmēr ir diezgan viegli pārdot Dikensu, un vienmēr tikpat viegli - Šekspīru. Dikenss ir viens no tiek autoriem, ko „vienmēr grasās” izlasīt, un, tāpat kā Bībeli, cilvēki to labi pārzina pēc atstāstiem. Cilvēki ir dzirdējuši, ka Bils Saikss bija kramplauzis, bet misters Mikobers - plikpauris, tāpat kā viņi ir dzirdējuši, ka Mozu atrada grozā meldros, un viņš redzēja Dievu „no muguras”. Ievērojama ir arī amerikāņu grāmatu popularitātes mazināšanās. Nepieprasīti ir arī stāsti – izdevēji par to saceļ trauksmi ir pēc diviem trīs gadiem. Cilvēki, kas lūdz bibliotekāram ieteikt kādu grāmatu, vienmēr piebilst „tikai ne stāstu” vai „es patiešām nevēlos stāstus”, kā mēdza teikt viens mūsu vācu klients. Pajautājot viņiem, kāpēc, tie reizēm paskaidro, ka ir pārāk nogurdinoši katrā stāstā aprast ar jauniem personāžiem; viņiem patīk „ieiet” romānā, kas pēc pirmās nodaļas vairs neprasa nekādu piepūli. Man gan šķiet, ka pie tā lielā mērā vainojami arī rakstnieki, ne tikai lasītāji. Vairums moderno stāstu, gan angļu, gan amerikāņu, ir absolūti garlaicīgi un nekam nederīgi, daudz vairāk par lielāko daļu romānu. Labi stāsti ir gana populāri, piemēram, D. H. Lorenss – viņa stāsti ir tikpat pieprasīti kā romāni.

Vai es gribētu būt grāmatu tirgotājs de métier[2]? Visumā – neskatoties uz mana darba devēja laipnību pret mani un tām pāris laimīgajām dienām, ko es pavadīju veikalā – nē.

Atrodot labu vietu un nepieciešamo kapitālu, ikvienam izglītotam cilvēkam vajadzētu būt spējīgam ar grāmatu tirdzniecību nopelnīt dzīvei. Ja vien necentīsieties pārdot „retas” grāmatas, šo rūpalu nav grūti apgūt, un jums ir liela priekšrocība, ja kaut nedaudz saprotat no tā, kas ir grāmatu iekšpusē. (Vairums grāmattirgotāju nesaprot. Jūs varat apjaust viņu mērauklu, ieskatoties nozares preses izdevumos, kur viņi reklamē savas vajadzības. Ja jūs neieraudzīsiet sludinājumu par Bosvela „Pagrimumu un postu”[3], tad gandrīz droši jūs pamanīsiet kādu meklējam T. S. Eliota „Dzirnavas uz Flosas”[4].) Tas ir arī ļoti cilvēcisks arods, kuru iespējams vulgarizēt tikai līdz noteiktai robežai. Sindikāti nekad nespēs izspiest mazo, neatkarīgo grāmatu tirgotāju kā pārtikas un piena veikalus. Tomēr darba stundas ir ļoti garas – es strādāju tikai uz pusslodzi, taču mans priekšnieks rāvās septiņdesmit stundas nedēļā un papildus regulāri devās ekspedīcijās, lai iepirktu grāmatas. Turklāt darbs ir ļoti neveselīgs. Parasti ziemā grāmatveikals ir ļoti auksts, jo siltumā aizsvīst logi, no kuriem atkarīga grāmattirgotāja dzīve. Grāmatas rada daudz vairāk un daudz nejaukākus putekļus nekā jebkura cita jebkad izgudrota objektu klase, bet nomirt uz grāmatas par savu pienākumu uzskata ikviena līķmuša.

Taču patiesībā es negribētu tirgot grāmatas visu savu mūžu tāpēc, ka to darot, es pazaudēju savu mīlestību pret tām. Grāmatu tirgotājam ir jāmelo par grāmatām, un ar laiku viņš sāk izjust pret tām riebumu; taču pats briesmīgākais ir nebeidzama putekļu slaucīšana un grāmatu staipīšana turpu šurpu. Bija laiks, kad es patiešām mīlēju grāmatas – man patika uz tām skatīties, sajust to smaržu un pieskarties tām, protams, ja tās bija vismaz piecdesmit gadus vecas vai vairāk. Nekas mani nespēja tā iepriecināt kā kādā lauku izsolē par šiliņu nopirkta grāmatu kaudze. Kaut kas sevišķs piemīt apbružātām, negaidīti iegūtām grāmatām – nezināmu astoņpadsmitā gadsimta dzejnieku krājumiem, seno laiku avīzēm, aizmirstu romānu atsevišķiem sējumiņiem, iesietiem sešdesmito gadu dāmu žurnālu numuriem. Vieglai lasīšanai – vannā, piemēram, vai vēlu naktī, kad esi pārāk noguris, lai ietu gulēt, vai brīvā stundas ceturksnī pirms pusdienām – nekas nav labāks par „Meiteņu literatūras avīzes” sendienu eksemplāru. Taču, tiklīdz es sāku strādāt grāmatveikalā, es tās pārtraucu pirkt. Redzot tās lielā daudzumā, piecus vai desmit tūkstošus reizē, grāmatas šķita neinteresantas un pat uzdzina nelabumu. Tagad reizēm es kādu nopērku, taču tikai tad, ja tā ir grāmata, ko es gribu izlasīt un nevaru aizņemties, un es nekad nepērku lubu literatūru. Irstoša papīra smarža mani vairs nevilina. Manā prātā tā pārāk cieši sasaistījusies ar trakiem klientiem un beigtām līķmušām.

 

No angļu valodas tulkojusi Antonija Skopa.


 

[1] Aptuveni 3000 m2 (tulk. piezīme)

[2] pēc amata (fr.val.)

[3] Runa ir par satīrisku romānu „Decline and Fall”, ko sarakstījis britu rakstnieks Ivlins Vo.

[4] Mērijas Annas Evansas (pazīstama ar pseidonīmu Džordžs Eliots) romāns „The Mill on the Floss”.

Džordžs Orvels

Džordžs Orvels, īstajā vārdā: Eriks Arturs Blērs - Angļu rakstnieks, esejists un kritiķis; ievērojamākie darbi: politiski satīriskie romāni – antisovietiskā pasaka “Dzīvnieku ferma” (1945) un “1984” (...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

CITI AUTORA RAKSTI

Lai plīvo aspidistra

Nelabi metas – ķešā tikai piecarpus pensi, piedevām trīs no tiem nav iespējams iztērēt. Nu, kā var kaut ko nopirkt ar trīspensi? Tā vispār nav monēta, bet klaja izgāšanās. Izvelkot tādu no kabatas, tu izskaties kā pēdējais stulbenis, ja nu vienīgi tur ir vesela sauja citu naudas gabalu. “Cik?” tu prasi. “Trīs pensi”, pārdevēja atbild.

Eiropas otrā atklāšana

Kad es biju mazs zēns, un man mācīja vēsturi – protams, ļoti slikti, kā gandrīz visiem Anglijā –, mēdzu domāt par vēsturi kā savveida garu rulli, kam vietām pāri novilktas biezas, melnas līnijas. Katra no šīm līnijām iezīmēja beigas tam, ko dēvē par "periodu", liekot saprast, ka pēc tam seko kaut kas pilnīgi atšķirīgs, nekā iepriekš. Tas bija gandrīz kā pulksteņa sitiens.

Posts Parīzē un Londonā

Viesnīcā mitinājās arī dīvaini cilvēki. Parīzes grausti ir pulcēšanās vieta dīvainiem ļaudīm - visiem tiem, kas ieslīguši vientulībā, pa pusei vājprātā un atmetuši cerību kļūt normāli vai pieklājīgi. Nabadzība viņus atbrīvoja no ierastajām uzvedības normām gluži tāpat, kā bagātība cilvēkus atbrīvo no darba. Daži īrnieki mūsu viesnīcā dzīvoja tādu dzīvi, ko pat grūti aprakstīt.

Pārdomas par Gandiju

Svētie vienmēr būtu jāatzīst par vainīgiem, kamēr nav pieradīts viņu nevainīgums, taču pārbaudījumi, kuri viņiem būtu jāuzliek, nav vienādi. Gandija gadījumā rodas vēlēšanās uzdot šādus jautājumus: lī

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!