"Parasti grāmatas noslēgumu veido vai nu epilogs, vai secinājumu sadaļa. Neatlaidīgāk noskaņots lasītājs vēl nerimsies un tad atradīs kādu pielikumu, piezīmes, bibliogrāfiju vai rādītāju. Taču drukas pirmsākumos vēl pirms epilogu un pielikumu, bibliogrāfiju un rādītāju parādīšanās pēdējais, ar ko lasītājs grāmatā sastapās, bija "kolofons", grāmatas beigās ievietota lappuse, kuras nosaukums sakņojas grieķu vārdā, kas apzīmē vai nu virsotni, vai meistara pēdējo pieskārienu," Kīts Hjūstons raksta grāmatas "Grāmata. No vāka līdz vākam cauri mūsu laikos visietekmīgākajam priekšmetam" (Keith Houston, The Book. A Cover to Cover Exploration of Most Powerful Object of Our Time, New York, London: W. W. Norton, 2016) noslēguma nodaļā, kas novietota vēl pirms tādiem reiz modīgiem, bet nu jau ierastiem jaunievedumiem kā "Pateicības", "Ieteicamā literatūra", "Piezīmes" un "Rādītājs" un tā arī nodēvēta – par "Kolofonu".
Jau vēlākos laikos drukātās grāmatas evolūcijas ceļā kolofons pārcēlās uz grāmatas sākumu un pārtapa grāmatas "pasītē" – tajā parasti viscaur garlaicīgajā lappusītē, kur runāts par autortiesībām, piesaukti grāmatas bibliogrāfiskās reģistrācijas numuri u.tml. (starp citu, amizanti, ka PSRS laikos izdotajās grāmatās visa šī informācija – tajā skaitā ziņas par nodošanu drukai, iespiedlokšņu skaitu un arī grāmatas tirāžu – vēl aizvien pārsvarā atradās grāmatu noslēgumā, bet tas nu tā).
Hjūstona kolofons nebūt nav viena, retām rindiņām piedrukāta lappusīte, bet aizņem veselas trīs un tiklab varētu atrasties konkrētās grāmatas sākumā – gan nevis kā pasīte, bet kā ievads jeb priekšvārdi. Hjūstona grāmatas kolofonā lasītājs var uzzināt, ka grāmata "Grāmata" ir iespiesta uz Taivānas uzņēmumā Yuen Foong Yu Group izgatavota pH neitrāla papīra (papīra radīšana 21. gadsimtā acīmredzot atgriežas tā izcelsmes malā – Āzijā), ražošanā ir ievērots PREPS ilgtspējības standarts (lai ko gan tas arī nozīmētu), un, lai gan šajā procesā izmantota Fourdrinier papīrmašīna, kas papīru lej bezgalīgā un ruļļos satinamā lentē, atbilstoši iepriekš minētajam standartam 500 25x38 collu lokšņu kaudzes svars nedrīkstētu pārsniegt 81 mārciņas. Grāmata drukāta un iesieta Ķīnā – Heijanā esošā grāmatspiestuvē (iespiešanai izmantojot Komori LSP440 litogrāfisko iespiedmašīnu), bet grāmatas salikumam izmantota arī man tik mīļā burtu garnitūra Adobe Jenson Pro Light, kuru 20. gadsimta beigās kā atsauci uz 15. gadsimteņa franču grāmatspiedēju Nikolā Žensonu (Nicolas Jenson, ap 1420–1480) radījis uzņēmumā Adobe strādājošais dizainers Roberts Slimbahs… Un tādā garā vēl kādas pāris lappuses, kurās aplūkota gan konkrētā iesējuma burtnīcu šūšanas tehnoloģija, gan ielīmēšana vākos un citi tipogrāfiski smalkumi.
Visa šī informācija grāmatai piestāv, jo jau tās nosaukums, pirmais un pēdējais vāks, pat muguriņa, kur katrs no iespiestajiem vai pat tikai redzamajiem elementiem – autora vārds, uzvārds, nosaukums, grāmatas malas, vāka locījuma vieta u.c. – ir nosaukts atbilstošā un grāmatniecības vēsturē balstītā terminā, ir mājiens par "Grāmatas" saturu un mērķi. Droši vien nav grūti uzminēt, ka tā ir savdabīga grāmatu grāmata jeb metagrāmata, jo veltīta sevis pašas, t.i., grāmatas kā materiāla, taču ne tikai materiāla objekta vēsturei. "Šī ir grāmata par grāmatām," autors raksta tās ievadā. "Līdz pat nesenam laikam tas nozīmētu ko pašsaprotamu. Vienalga, vai tā būtu nolasīta mīkstvāku grāmata, vai pompozs un uz kafijas galdiņa liekams izdevums, grāmata palika grāmata, un tur nebija nekādu zemūdens akmeņu. Grāmatas mēs iegādājāmies grāmatnīcās vai uteņos; mēs tās uz laiku aizņēmāmies no bibliotēkām vai uz visiem laikiem – no draugiem (vai dažkārt otrādāk); mēs izturējāmies pret tām ar godbijību un piesardzību, bet citkārt virinājām, līdz kamēr pārlauzām to muguriņas; mēs tās rūpīgi kārtojām grāmatplauktos vai juku jukām sametām kaudzēs pie gultas. Patapinot ASV Augstākās tiesas tiesneša Potera Stjuarta vārdus, var teikt, ka mēs pazīstam grāmatu, kad vien to ieraugām."
Hjūstons uzskata, ka tagad laiki ir mainījušies un līdz ar elektronisko grāmatu parādīšanos un bailēm no drukāto papīra grāmatu gala "grāmatas idejai" jeb "grāmatīgumam" ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību (te varbūt drošības labad jāpaskaidro – savā ziņā šī ir caurviju tēma arī nesen atklātajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgajai ekspozīcijai "Grāmata Latvijā", kuras veidošanā esmu piedalījies, taču šajā grāmatā aplūkoto un ekspozīcijā skarto tēmu radniecība ir vienīgi sagadīšanās vai varbūt laikmeta gara iezīme, jo Hjūstona grāmata iznāca gandrīz tajā pašā dienā, kad tika atklāta LNB ekspozīcija).
Grāmatu forma mani interesējusi gandrīz tikpat sen kā to saturs. Un tieši tāpēc man nekad nav bijis vienaldzīgs nedz tas, kā izskatās manas grāmatas, nedz tas, kāda forma ir grāmatām, kuras vēlos vai nevēlos nopirkt, aizņemties, šķirstīt, lasīt, paturēt savā tuvumā. Un droši vien tāpēc man laiku pa laikam patīk ielūkoties Latvijas vērtspapīru spiestuves tipogrāfijas nodaļas vadītāja Anša Auziņa sakārtotajā "Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīcā" (Rīga, "Latvju Grāmata", 1942), kas laikam gan vēl līdz pat šai baltai dienai ir pats detalizētākais grāmatu formai veltītais izdevums latviešu valodā. Un tas nekas, ka tas iespiests Otrā pasaules kara laikā, jo kur gan vēl citur, piemēram, varētu izlasīt šķirkli: "Iespieduma kļūdu velniņš: [..] Grāmatrūpniecības darbinieku starpā lietots apzīmējums nepamanītai iespieduma kļūdai." Kļūdas, protams, grāmatās ir sastopamas vēl aizvien, taču par velniņiem tās diez vai kāds vairs dēvē, bet jaunākas tik visaptverošas grāmatu "sastāvdaļām" veltītas grāmatas latviešu valodā diemžēl nav. Un tāpēc kāds gan tur brīnums, ka Hjūstona grāmatu es jau biju pasūtinājis vēl vairākus mēnešus pirms noliktā tās iznākšanas datuma.
Hjūstons grāmatu vēsturi izstāsta četrās savstarpēji saistītās un tomēr loģiski nošķiramās nodaļās: "Lappuse" (veltīta grāmatas pamatmateriāla attīstībai no papirusa līdz papīram), "Teksts" (rakstības, burtu veidu evolūcija), "Ilustrācijas" (pavairošana no rokraksta līdz fotogrāfijai un digitālajai drukai) un "Forma" (no ruļļa līdz kodeksa iesējumam un mūsdienu grāmatai).
Iespējams, kādam rūdītam grāmatniecības vēsturniekam vai poligrāfijas veterānam Hjūstona veikums varētu šķist pārāk viegli uztverams, tā sacīt – paviegls, taču jāņem vērā, ka atšķirībā, piemēram, no pieminētās Auziņa vārdnīcas "Grāmata" paredzēta "plašam lasītāju lokam" un varbūt pat ir vienkārši sava veida atgādinājums jeb uzskates līdzeklis jau pie elektroniskā formātā pavairotām un izplatītām grāmatām pierast sākušajiem.
Taču, ja ir vēlēšanās grāmatas "sastāvdaļām" pievērst lielāku, padziļinātu vērību, arī šādus, turklāt ne mazāk krāšņi izdotus izdevumus var atrast. Hjūstona grāmata manā grāmatplauktā vietu atrada līdzās pat pēc vāka krāsas saskanīgajai Jūpa Pohlena grāmatai "Burtu strūklaka. Visaptverošs iespiedburtu uzziņas ceļvedis" (Joep Pohlen. Letter Fountain. The Ultimate Type Reference Guide, Koln: Taschen, 2015). Ievērojamu daļu šīs grāmatas var uztvert kā Hjūstona "Grāmatas" otrās nodaļas paplašinātu izvērsumu (spriežot pēc vērēs atrodamās informācijas, Hjūstons Polena grāmatu gan nav izmantojis – droši vien tāpēc, ka abi autori darbojušies gandrīz vienlaikus un viņu grāmatas iznākušas tikai ar viena gada nobīdi) – vēl pirms ķeras pie konkrētu burtveidu aprakstiem, Polens detalizēti, uzskatāmi un vizuāli krāšņi izklāsta rakstu zīmju vēsturi, sākot no vissenākajiem ieskrāpējumiem akmeņos vai klinšu sienās līdz pat nošķīrumam serifu un bezserifu burtveidos, lielajos un mazajos burtos vai nu jau it kā pašsaprotamajai idejai rakstos vārdus kaut kā nebūt citu no cita atdalīt. Taču šo grāmatu pieminu ne jau tāpēc, lai salīdzinātu ar Hjūstona veikumu, bet drīzāk gan tādēļ, lai raksturotu vēl kādu ar grāmatām saistītu parādību, proti: ārkārtīgi bieži viena grāmata parāda ceļu pie nākamās – un ne jau tikai plauktā.
0