Recenzija
14.09.2015

Grāmatu "es"

Komentē
0
Saglabā

Attēlā: Radīšanas aina. Kokgrebums, mākslinieka kolorēts pēc iespiešanas, zeltījums. Biblia Germanica, Pars I, 1483. No Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma. Attēls no izstādes "1514. Grāmata. 2014" kataloga "Manas grāmatas. Mans laiks. 1514".

Šķiet, tas bija britu rakstnieks Tims Pārkss (latviešu valodā pirms kāda laika iznāca viņa romāns "Eiropa"), kurš kādā esejā aprakstīja visai tipisku ar grāmatām saistītu situāciju. Ir tādi cilvēki, un arī man tādus gadījies sastapt, kas, atnākuši ciemos un ieraudzījuši pilnus plauktus ar grāmatām, mēdz uzdot jautājumu: "Vai tad jūs tās visas esat izlasījuši?" Taču šādu jautājumu – kā rakstīja autors – spēj uzdot vien persona, kas pati jau sen nevienu grāmatu nav lasījusi, īsti nemaz nezina, ko lasīšana nozīmē, un viņam vai viņai mājās, visticamāk, grāmatu tikpat kā nav. Ikviens grāmattārps taču lieliski apzinoties, ka visas grāmatas, un kur nu vēl visas grāmatas pasaulē, mūžā izlasīt nebūs iespējams, un tad nu mājas bibliotēkas esot kā šīs patiesības un ierobežoto cilvēka iespēju mūžīgs atgādinājums. Tā teikt – "es zinu, ka neko nezinu", lai gan pie šīs atskārtas dažs bija nonācis vēl laikos, kad grāmatas bija diezgan reti sastopams luksuspriekšmets. Ja privātos grāmatplauktus var uzskatīt par tādiem kā pārvietojamiem savu iespēju niecības altāriem, publiskās bibliotēkas jau ir īsti kolektīvās nezināšanas tempļi. Un tieši tāpēc, tagad atskatoties ne pārāk senā pagātnē, mulsinoši dīvaini šķita pat dažu šķietami skolotu, grāmatas vēl aizvien lasošu skeptiķu iebildumi pret jaunas ēkas būvēšanu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, jo esot, lūk, jau pienācis digitālais laikmets, bet taustāmu grāmatu krātuvēm nu būšot vien prastas un perifērijā nostumtas noliktavas funkcija.

Tieši uzlūkojot bibliotēku kā visas pasaules un visu laiku zināšanu fonu, uz kura mums apzināties pašiem savu mazumu, nezināšanu un no šīs nezināšanas ar grāmatu palīdzību mēģināt izveidot sevi (skat., protams, Džuzepes Arčimboldo "Bibliotekāru"), būtu grūti iztēloties vēl atbilstošāku jaunās LNB ēkas iesvētīšanas pasākumu kā no 2014. gada 1. jūlijam līdz šā gada marta beigām topošā Grāmatniecības muzeja telpās notikušo izstādi "1514. Grāmata. 2014".

Tagad – tieši pusgadu pēc izstādes slēgšanas – ir iznācis ekspozīcijas katalogs "Manas grāmatas. Mans laiks. 1514" (sast. Andris Levāns, Gustavs Strenga, mākslinieks – Mārtiņš Ratniks, projekta vadītāja – Astrīda Rogule. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2015).

Tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ Latvijai absolūti unikālo un mums neierasti ambiciozo izstādi nepaguva apskatīt klātienē, izdevums par to sniegs kaut pastarpinātu ieskatu, bet izstādē pabijušajiem ļaus atgriezties pie tur ieraudzītā un redzētā rosinātajām pārdomām vai nu jau pagaist sākušiem iespaidiem. Šajā ziņā varbūt pat nedaudz bēdīgais fakts, ka izstādes katalogs dažādu iespēju ierobežotības dēļ iznāk vien labu laiku pēc izstādes slēgšanas, nav liela nelaime, jo it kā ļauj notikušo paildzināt, tajā atgriezties – ir taču zināms, ka izstādēs vai muzeju suvenīru veikalos nopirktos katalogus bieži vien piemeklē bēdīgais mājās pārnesta un plauktā uz mūžu nolikta suvenīra liktenis. "Manas grāmatas. Mans laiks. 1514" to nepavisam nebūtu pelnījis, jo izdevuma krāšņums, svars un vēriens neatpaliek no tajā dokumentētā notikuma, kurš vismaz uz neilgu brīdi Rīgu patiesi ļāva uzlūkot kā Eiropas kultūras galvaspilsētu arī grāmatniecības jomā.

Kā lasāms katalogā publicētajos rakstos, 2014. gadam acīmredzami pieskaņoto laika skaitīšanas sākumpunktu – 1514. gadu – izstādes veidotāji izraudzījušies nevis kāda viena konkrēta vēstures fakta dēļ, bet gan tāpēc, ka šis gads iezīmē visai brīvi pa laika asi bīdāmu pārejas posmu no tā, ko pieņemts dēvēt par viduslaikiem, uz vēl vienmēr jauno pasauli, kurā arvien lielāka uzmanība tiks pievērsta individuālajam, privātajam, savam, dažādajam un kurā, kā nav grūti pamanīt, mēs, brīžiem visai izmisīgi, cenšamies dzīvot vēl šobaltdien.

Ļoti veiksmīgs ir kultūrvēsturnieka, Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas vēsturisko krājumu speciālista un "ceļotāja laikā un telpā" Jāņa Krēsliņa ierosinājums šo ielūkošanos mums pietiekami tālajā pagātnē kārtot, par jebkuras ar grāmatām saistītas norises atskaites punktu izmantojot individuālo – lasītāja, skatītāja, grāmatas vai grāmatām pilnu plauktu īpašnieka – individuālo pieredzi, to, ko vēl krietni pirms 1514. gada, ap 400. gadu, skaisti aprakstījis Augustīns: "Niecīgajos mirkļos, kad bija viens, viņš, cik nepieciešams, atjaunoja ķermeņa spēkus ēdot, bet dvēseli – lasot. Lasot viņa acis slīdēja pa lappusēm un sirds meklēja jēgu, bet balss un mēle klusēja. Bieži, kad mēs pie viņa iegājām – nevienam tas nebija aizliegts, un nācējiem nebija arī jāpiesakās –, mēs redzējām viņu šādi klusībā lasām, nekad – citādi. [..] Iespējams, viņš lasīja klusu drīzāk tādēļ, ka saudzēja balsi, kas viņam viegli aizsmaka. Lai kā arī būtu, jebkurā gadījumā viņš to darīja uz labu."

Izstādē par šīs pieredzes "nesēju" kļūst jēdziens "mans". Kā raksta viens no ekspozīcijas veidotājiem, vēsturnieks Gustavs Strenga: "[..] mēs gribējām uzsvērt individuālās pieredzes nozīmību, lasot vai dzirdot tekstu, un vēlējāmies parādīt, ka grāmata atspoguļo gan cilvēka iekšējo – domu un izjūtu pasauli, gan arī veidus, kā tā ietekmē un maina viņa dzīvi. Tas viss ir mans: Mans vārds; Mans laiks, Dieva laiks; Mana ticība, dzīve nāve; Mana valoda; Mani draugi; Mani priekšteči; Mans citādais; Manas zināšanas; Mana grāmata; Mans 1514, mans 2104." Atbilstoši šiem dažādajiem vārda "mans" iemiesojumiem tad arī tikušas veidotas izstādes tematiskās sadaļas un kārtoti gan no LNB krājumiem izceltie, gan no daudzām Eiropas bibliotēkām (Austrijas Nacionālās bibliotēkas, Bavārijas Valsts bibliotēkas, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkām u.c.) deponētie un bieži Rīgā pirmoreiz nonākušie dārgumi.

Paralēli šiem allaž personiskajiem cilvēka un grāmatas attiecību stāstiem, protams, rit grāmatas kā fiziska objekta "biogrāfija". ("Stāsts", un nevis, piemēram, pētījums, eseja, anotācija vai apraksts, ir arī forma, kādā tiek pasniegti izstādes veidotāju, viduslaiku pētnieka Andra Levāna un Gustava Strengas, ieskati katrā no aplūkotajām tēmām, tādējādi arī atgādinot par rokrakstā pavairoto un drukāto grāmatu galaktikas pamatā esošo un vēl arvien paralēli pastāvošo stāstniecības, mutvārdu pasauli.) Izstādei izraudzītais laika mirklis ir pateicīgs, lai uzmanību pievērstu arī grāmatas formas evolūcijai, pamazām vien to tuvinot tai pašsaprotamībai, ar kādu tagad, pat neielūkojoties saturā, mēs uztveram un spējam atšķirt izdevumu cietos vākos, grāmatu mīkstos vākos, grāmatu atšķiram no žurnāla vai avīzes u.tml.

Gūtenbergs savu grāmatu spiedi jau bija uzbūvējis, kopš 15. gadsimta 50. gados Maincā notikušās "revolūcijas" bija aizritējis vairāk nekā pusgadsimts, taču pilnīgai pārejai no rokrakstā pavairotām un ar roku ilustrētām un izdaiļotām grāmatām uz drukātiem izdevumiem vēl bija nepieciešams ilgs laiks. Izstādes nosaukumā liktais 1514. gads iezīmē laiku, kurā jaunais un vecais grāmatniecības jomā varēja sastapties vistiešākajā veidā. Līdzīgi, lai arī krietni šaurākā teritorijā un ar mazāk vērienīgām sekām, 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā sastapās vecā un jaunā ortogrāfija, bet tā paša gadsimta nogalē visā pasaulē sastapās un kādu laiku līdzās pastāvēja rakstāmmašīnas un datori vai, piemēram, analogie telefoni un mobilie tālruņi. Līdzīgs pārejas jeb nobriešanas process ir bijis nepieciešams arī elektroniskajām grāmatām – lai gan par šāda veida grāmatām ļaudis sāka sapņot līdz ar plašāku interneta un datoru izplatību un dažādi tehnoloģiski risinājumi bija pieejami jau visai sen, bija jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, iekams grāmatveikals "Amazon" sāka tirgot savu "revolucionāro" "Kindle", taču diez vai kāds uzdrošināsies apgalvot, ka arī šī revolūcija jau ir galā.

"Notika neskaitāmi mēģinājumi [grāmatas] materiālu strukturēt un vienkāršot," apcerē "1514. gads un turpinātība: kā paplašināt brīdi aiz laika robežas" raksta Jānis Krēsliņš. "Lappuses izkārtojumi, kas atgādina mūsdienu "Windows" sistēmu, tika radīti jau rokrakstu laikmetā, bet līdz 16. gadsimta otrajam gadu desmitam lappuse pati par sevi bija kļuvusi par vietni, kas piedāvā daudzveidīgus ceļus informācijas iegūšanai. Līdz ar to tika pievērsta daudz lielāka uzmanība ne tikai tam, ko lasīja, bet arī tam, kā lasīja." Līdzās praktisku apsvērumu radītiem un paliekošiem jaunievedumiem – piemēram, grāmatu titullapām – šajā laikā līdz ar iespiedtehnikas radītajām iespējām dzimst arī aizraušanās ar ātri pavairojamiem un viegli pieejamiem attēliem. Kā ironiski min Krēsliņš, iespējams, cilvēces apsēstība ar dažādu attēlu publiskošanu digitālā vidē ir ar krietni vien senākām saknēm, nekā mums varētu ienākt prātā. Tāpat iespiedtehnikas piedāvātās izpausmes iespējas (un varbūt daudz mazākā mērā – mūsu laikā it visā vainotais fragmentārisms, nespēja ilgstoši veltīt kaut kam uzmanību un citas ligas) ir pamatā vēl vienmēr lielā cieņā esošajai informācijas izklāstīšanai t.s. "infografikas" formā.

Par katalogu izdevums "Manas grāmatas…" uzskatāms vien tad, ja to uzlūko ciešā saistībā ar jau pagājušo izstādi, taču savā būtībā tā ir vēl viena, pastāvīga un nopietni ņemama grāmata. Bez atskata uz izstādē redzamo, daudzās krāšņās ilustrācijās aplūkojamiem un rūpīgi aprakstītiem izstādes eksponātiem tajā ir arī labi daudz lasāmvielas – Jāņa Krēsliņa, Bībeles vēsturnieka Ejāla Polega, viduslaiku vēsturnieka Klausa Arnolda un literatūras pētnieka un filologa Josta Eikmeiera raksti, kā arī abu teicēju – Andra Levāna un Gustava Strengas – 13 izstādes stāsti.

"Grāmatu cilvēkiem" jeb cilvēkiem ar grāmatām bieži vien piemīt kāda kopīga īpatnība – to izjūt ikviens, kas ar grūtībām spēj saimniekam atdot reiz aizlienētu un jau it kā par "manu" kļuvušu grāmatu; to izjūt arī grāmatas saimnieks (atkal "mana grāmata"), kas nespēj atsaukt atmiņā, kam grāmatu aizdevis. Stāsta, ka Jāņa Misiņa laikabiedri esot labi zinājuši, ka grāmatas viņam aizdot nedrīkst, jo tad tās neredzēs vairs nekad. Kas notika tālāk, mēs, protams, labi zinām. Izdevumam "Mana grāmata…" jau nosaukumā ir ielikti arī visi ar grāmatām saistītie vilinājumi un uztraukumi, un vēlme to nosaukt par savu vismaz man ir viegli saprotama. Pat ja pēc tam visu man atlikušo laiku vēl viena grāmata turpinās atgādināt, cik maz zinu un saprotu.

Otrdien, 15. septembrī, plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē (11. stāvā) notiks izstādes "1514. Grāmata. 2014" kataloga "Manas grāmatas. Mans laiks. 1514" atvēršanas svētki.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!