Grāmatnīca

Tonakt es pamodos uz dīvāna, apsedzies ar mēteli. Uz grīdas blakus stāvēja pusizdzerta baltvīna paka. Es pasniedzos pēc tās un atlikušo nakts daļu turpat telefonā skatījos izkrāsotas kinohronikas. Manā priekšā kārtējo reizi uzplauka un norietēja reihs, tika uzslieti un gāzti pieminekļi, milzīgas cilvēku masas pārvērtās statistikā. Vēsture ir vienīgais, kas mani interesē arī tad, kad vairs nespēju domāt par sevi un citiem, kad domas kļūst fiziski nepanesamas un atmiņas darbojas kā soda ekspedīcijas. Citos apstākļos es varbūt būtu kļuvis par vēsturnieku, tādu, kuram regulāri un viegli tiek pārmestas tendenciozas interpretācijas. Bet šajos apstākļos es sēdēju pie loga un vēroju, kā lejā pa joprojām tumšajām ielām jau steidzas visi tie, kuriem paveicies vēl mazāk nekā man. Es visu dzīvi, kopš sevi atceros, esmu ienīdis šos tumšos rītus. Nevienam cilvēkam nevajadzētu mosties tumsā. Tas ir kaut kāds dvēseļu genocīds – visi kaucošie modinātāji, piebāztie rīta autobusi, hroniskais miega bads. Kāda velna pēc? Kaut kur mājas dziļumos ieraudājās uzmodināts bērns. Bija pēdējais brīdis piecelties, ieskriet dušā, izdzert pusotru malku kafijas un mesties iekarot savu vietu piebāztā autobusā. Es domīgi pastiepos pēc telefona, izslēdzu to un apgūlos.

Todien apstājos vecpilsētā pavisam salauzts un izdedzis. Bija vasaras vidus, un viss grima ķepīgā, karstā dūmakā. Es nesapratu, kādēļ un kur biju gribējis iet. Varbūt man uz mirkli kaut kas bija salicies, iešāvies prātā. Varbūt es biju domājis, ka satikšu kādu. Muļķīga iedoma. Ko tas mainītu? Tikpat labi es varētu vienkārši paklausīties kādu idiotiski optimistisku dziesmiņu par to, ka "melnās dienas aizies, viss būs labi".

"Jaunskungam neatrastos dažas kapeikas?" mani uzrunāja divi pusmūža vecuma vīrieši. Viņi bija sportiski izstīdzējuši, platiem krūškurvjiem un atgādināja jūrniekus no vecām filmām. Tādi eduardi pāvuli, tikai nemākulīgi retušēti. "Atklāti sakot, mums vajag priekš uzlāpīšanās," viņi piebilda, manu depresīvo lēnīgumu kļūdaini noturot par minstināšanos. Es parakājos pa kabatām, tajās nekā jēdzīga nebija.

"Man, atklāti sakot, arī," es klusi noteicu. Vīri palika turpat stāvot un domīgi vēroja mani. Citkārt tas būtu mani satracinājis, ciest nevaru tādu vērtējošu blenšanu – man tā vienmēr asociējas ar kaut kādu pārākuma sajūtu, kuru nekavējoties gribas salauzt, bet tobrīd man bija pilnīgi vienalga. Es stāvēju, skatoties abiem cauri, un nesteidzīgi gaidīju, kad viņi pazudīs.

"Brālīt, kas ar tevi noticis?" beidzot iejautājās viens no viņiem. Es kaut kā nofokusēju skatienu uz viņa seju. Viņš tomēr vairāk izskatījās pēc Liepiņa, nevis pēc Pāvula.

"Nekas neparasts, brālīt. Man vienkārši ir vāks, cik slikti."

"No kā?"

"No bioķīmisko procesu traucējumiem smadzenēs. No tā, ka es esmu es un neko ar to nevaru padarīt."

Mēs stāvējām uz bruģa ielas vidū, ap mums tekalēja tūristi. Es pagriezu galvu, ieraudzīju blakus Pēterbaznīcu un atcerējos, ka tajā strādā K. Sēž ar grāmatu liftā un augšā–lejā vadā cilvēkus, kuri nez kāpēc vēlas paskatīties uz pilsētu no torņa skatu laukuma augstumiem. "Varbūt es tāpēc atnācu?" piepeši iedomājos. Lai uzbrauktu augšā?

"Klau," tie atkal bija mani jūrnieki, viņi nekur, izrādās, nebija aizgājuši, "klau, še, paņem!" Tumša, stiegraina roka sniedza man pudeli. "Tur pāris malciņi tikai, bet mēs tūlīt vēl dabūsim."

"Nevajag, kungi, tas tāpat tagad nepalīdzēs. Jums pīpēt ir?"

Es it kā redzu sevi no malas, it kā atceroties. Redzu sevi, izspūrušu un pārāk kalsnu, salīkušu un tādu kā ielauztu no iekšpuses. Redzu, kā nedaudz grīļīgi pieliecos uz priekšu, vilkdams laukā cigareti no pastieptās paciņas, mēmi pateicos ar galvas mājienu. Mēs kaut ko runājam, tas ir – pārsvarā runā viņi, es klausos, badīgi smēķēdams, skatoties sānis.

"Tev tur palīdzēs," viņi saka, sniedzot man kaut kādu kartīti, "tā ir grāmatnīca, bet tev jāiet lejā, uz apakšstāvu. Mēs tur savācamies trešdienās. Dievam ticēt neviens nespiedīs, bet var dabūt nosūtījumu uz terapiju un tādas lietas. Tev kādu rubli nevajag iedot? Tūlīt atnāks te viens, atdos parādiņu, varam izlīdzēt ar diviem trim."

"Nē, paldies, jūs tāpat jau diezgan izpalīdzējāt," es atbildu. Mēs atvadāmies, es atkal eju, it kā man būtu, uz kurieni iet. Eju līdz tiltam, pāri tam, tālāk, līdz šosejai un tad pa to ārā no pilsētas, tālāk. Sāk krēslot, bet es paspēšu.

Togad man likās, ka viss ir diezgan labi – labāk, nekā varēja gaidīt, tomēr prasījās kaut kādu akcentu, tāpēc es noskuvu sev labo uzaci, bet kreisajā ieliku četrus pīrsingus. Un meitenei, kuru ļoti mīlēju, pateicu, ka nemīlu. Un izgāju no mājām, atstājis uz grīdas degošu papīru kaudzi. Un nozagu velosipēdu, lai pārbrauktu pāri upei, bet nekas nesanāca. Cik man tad bija gadu? Divdesmit? Ko vispār cilvēks var tādā vecumā saprast? Labi, gan jau nedaudz vairāk nekā trīsdesmit sešos, bet tāpat. Nu, saproti taču!

Torīt es pamodos pie sava drauga Jāņa, viņa vecāsmātes Džemmas mājā Mežaparkā. Biju atbraucis iepriekšējā vakarā, viegli apaukstējies un smagi iedzēris, pamodos jau pilnībā slims un līdz nožēlojamībai skaidrā. Klusi izlīdis no istabas, stāvēju gaitenī, ieklausoties nama klusumā, tad uz pirkstgaliem aizslīdēju līdz viesistabai un apsēdos pie klavierēm. Man patīk sēdēt pie aizvērtām klavierēm, nezinu, kāpēc. Blakus uz galda mētājās laptops ar iepauzētu dziesmu, es pastiepos un nospiedu taustiņu. Ieskanējās Badalamenti "Tvinpīkas" tēma – ļoti nevietā, bet es neuzdrīkstējos kaut ko pārslēgt. Kabatā, saņurcītā paciņā, atradās vēl pāris cigarešu, es aizsmēķēju un sajutu, cik iekaisusi ir mana sasodītā rīkle. Kaklu it kā plēsa no iekšpuses, un es saliecos uz ķebļa, cenšoties novērst klepus lēkmi. Minūti vai varbūt desmit es tā arī sastindzis sēdēju, iespiedis galvu starp ceļiem, bet, pacēlis skatienu, ieraudzīju durvīs Džemmu. Viņa piedāvāja man kafiju, es pateicīgs piekritu, viņa devās uz virtuvi. Un tad man sākās drudzis. Atgriezusies ar kūpošu tasīti rokās, viņa atrada mani salīkušu pār klavierēm, sviedros un asarās spīdošu seju, aizvērtām acīm un nodzisušu cigareti sakostajos zobos. Es droši vien izskatījos kā parodija par Bilu Evansu.

"Tavs draugs no rīta raudāja un, kafiju līdz galam neizdzēris, aizskrēja," viņa vēlāk teiks Jānim.

Tobrīd es gulēju vannā un vienaldzīgi klausījos – kāds nervozi dauzījās pie dzīvokļa ārdurvīm. Es nevienu negaidīju un, ja arī gaidītu, tad ne jau tādu, kurš nemāk klauvēt klusi un jautājoši. Cilvēks, kurš klauvē ar dūrē savilktu roku, noteikti runā skaļā, skaidrā balsī un no rītiem, skalojot seju ledainā ūdenī, spurdz kā tāda pusaudze karuseļos. Ar tādiem tipiem man nekad un nekā kopīga nav bijis. Reizēm gan esmu ar viņiem kāvies – skolas gaiteņos, kaut kādās diskotēkās un uz ielas pie krogiem. Lielākoties zaudēju, bet aizgāju smaidīgāks nekā viņi. Jo viņus taču tracina pats fakts. Tas droši vien nav nemaz tik viegli – domāt, ka tu kaut ko patiešām nozīmē.

Sagaidījis, kad klauvēšana apklust, izlīdu no vannas, novilku piemirkušo mēteli un apsēdos uz grīdas virtuvē. Ūdens no drēbēm straumēm plūda pār grīdu, bija vajadzīgs kaut kāds tālākās rīcības plāns. Sākumam es piecēlos, lai sameklētu ledusskapī ko iedzeramu. Pēc tam noģērbos un, sametis drēbes veļasmašīnā, izvilku stikla lauskas no plaukstām. Tiktāl viss diezgan gludi un pareizi. Iespējams pat, ka viss vēl nokārtosies. Noteikti ir bijis arī sūdīgāk, es tikai vairs neatceros. Visi tie sasodītie flešbeki, nepārtrauktās reminiscences. Ja laikam tiešām būtu neglābjami lineāra daba, tad arī man būtu vienkāršāk, bet tā taču, pie velna, nav. Ja es pastāstītu par to viņai, tad viņa aizietu pavisam. Un tas laikam jau būtu pareizi. Cilvēki man blakus kļūst nelaimīgi, lai kā es necenstos.

Un tad es stāvu veikalā, grāmatnīcā, un tēloju, ka pētu plauktā sarindoto grāmatu vāciņus. Šķiebju galvu, it kā lasītu nosaukumus, un pat mēmi plātu lūpas, lai būtu skaidrs, ar ko nodarbojos. Patiesībā man tas viss ir klaji vienaldzīgi. Grāmatas jau faktiski domātas tikai tam, lai būtu, par ko parunāt, bet es tādu vēlmi pēc viedokļu apmaiņas neizjūtu. Ja es runāju, tad tikai par sevi vai lietām, no kurām neko nesaprotu – tīrā spīta dēļ, bet ļoti kaismīgi, kā tas raksturīgi muļķiem. Mani savā ziņā fascinē cilvēki, kuri var pienākt krogā pie paziņu aizņemta galdiņa, apsēsties un sākt tarkšķēt par kaut kādu filmu, ko viņi nesen noskatījušies. Kam, pie velna, tas varētu interesēt, un ko tas kādam maina? Bet šie cilvēki ir nesalaužami savā misijas apziņā. Es nereti, pats to īsti neapzinoties, viņus kopēju. Tāpat kā visus citus, bez šķirošanas. Lai noslēptu to...

"Jums kaut ko palīdzēt?"

... lai noslēptu to kosmisko tukšumu, ar kuru izklātas manas iekšas.

"Mm?"

"Jūs varbūt meklējat ko konkrētu?"

"Nē, nē... Tas ir, jā, protams. Jums te kaut kur notiekot tikšanās, ja? Nu... sanāksmes?"

Es kaut kur viņu esmu redzējis, šo meiteni – pārdevēju. Man liekas, mēs kādreiz esam bijuši kopā vai pat mācījušies vienā skolā, un tagad es izmisīgi ceru, ka viņa to neatcerēsies.

"Jā. Bet tas ir lejas stāvā. Jāiet pa tām tur durvīm. Baidos gan, ka tūlīt jau būs beidzies, viņi parasti ap diviem beidz."

"Ā, nu, tas nekas. Es jau arī netaisījos… Tīri tā... Man viss ir kārtībā. He, he. Viens draugs teica, ka iet uz tām sanāksmēm – nolēmu pārbaudīt, vai tādas tiešām notiek. Viņš traks ir. Gan jau esat viņu pamanījusi. Ar tetovējumu uz sejas. Viņam uz vaiga uztetovēts šitais te... pīķa dūzis."

"Nē, neesmu gan. Bet jūs gan liekaties redzēts."

"Maz ticams. Vienkārši seja tāda. Man to bieži saka. Nu, ka redzēts. Kaut gan neesmu."

"Ā. Nu, skaidrs."

"Jā."

Jā, bet tas bija citreiz. Tagad es braucu uz darbu pēdējoreiz, lai atdotu izmazgāto darba kombinezonu un nomestu skapīša atslēgas – kā atstādināts šerifs savu zvaigzni. Viņi gribēja, lai izdaru to no rīta, bet es pateicu, ka nekas nesanāks. Tuvākajā laikā es negrasos mosties pirms gaismas vai vismaz līdz brīdim, kad laiks viņai pagatavot kafiju. Tūlīt atkal vajadzēs naudu, un tāpēc es slinki apsveru iespēju iznest dažas gleznas no Rotko centra. Mani jau gadiem tirda šīs iedomas. Tas gan nav salauzts velosipēds, un viss kārtīgi jāapsver. Un apsvēršana, atklāti sakot, galīgi nav mana stiprā puse. Tāpēc, iespējams, nāksies iet strādāt zooveikalā. Visi tie trusīši un jūrascūciņas vismaz netarkšķ bez mitas vienu un to pašu uz apli. Kā es, piemēram. Autobuss velkas, valsts svētkiem par godu pilns ar iedegušiem un grīļīgiem dažāda ranga jūrniekiem, es sēžu, piespiedis pieri pie loga aukstā stikla un, laiku īsinot, klusi piesaucu sniegu.