Ar bērniem
08.01.2019

Grāmatiņas par to, ko citi dara savās gultās

Komentē
0
Saglabā

Par Laurensa Šimela grāmatām "Rīta agrumā" un "Laiks gulēt", atdzejojusi Inga Gaile, Elīnas Brasliņas ilustrācijas, apgāds "Mansards", 2018

Mazās, kvadrātainās cietā kartona grāmatas ir katrā mājā, kur aug mazulis. Tās ir vienkāršas un krāsainas, piemērotas pirmajām rotaļām – lai bērns pats tās var viegli atšķirt, atrast kādu sev pazīstamu vai tīkamu tēlu vai objektu – bumbiņu, podiņu, sunīti, kaķīti, bērniņu, mammu, tēti. Tās domātas pašam sākumam – kad cilvēkam varbūt vēl nav pat gads, līdz vecumam, kad viņš jau iemācījies atkārtot daudz dažādu vārdu un spēj uztvert vienkāršu stāstiņu vai dzejolīti, kas reizē iepazīstina ar vārdiem un attiecībām starp to apzīmējamajiem. Tādas ir arī izdevniecības "Mansards" izdotās amerikāņu rakstnieka un dzejnieka Laurensa Šimela (Lawrence Schimel) dzejoļu grāmatiņas ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām "Rīta agrumā" un "Laiks gulēt", kas vienlaicīgi iznākušas Spānijā, Latvijā, Beļģijā, Čehijā un Horvātijā. Tie ir divi viegli uztverami, rotaļīgi sirsnīgi dzejoļi, kurus, saglabājot ritmiskumu un tiešu, skaidru valodu, latviski atdzejojusi Inga Gaile.

Es teiktu: šie ir vieni no labākajiem "zelējamajiem kartoniņiem" mūsu mājās – estētiski patīkami un arī satura ziņā mazliet kvalitatīvāki nekā lielākā daļa. Citi mēdz būt pārāk izglītojoši un nosaucoši – tie māca lietu vārdus, krāsas, pretstatu pārus vai skaidro, kā atvainoties Dievam par sliktu uzvedību. Bet vakari, kad visbiežāk kopā tos šķirstām, ne vienmēr šķiet piemērotākais brīdis, lai mācītos. Šīs Šimela un Brasliņas grāmatiņas nemāca neko, tās nav didaktiskas – tā ir dzeja, kas papildināta ar asprātīgām un dinamiskām ilustrācijām, kuras veido harmoniski ģimenes locekļu tuvplāni un sadzīviski trāpīgas detaļas. Dzeja atšķirībā no uzziņu literatūras liek uzsvaru uz sajūtām un asociācijām – tajā ir svarīga gan vārdu, gan zīmējuma izteiksmes forma, emocijas, kas redzamas no miedziņa vēl sasārtušajā rudā bērna sejā "Rīta agrumā", kad viņš apņēmīgi dodas pats uzziest sviestmaizi, kamēr pārējie ģimenes locekļi vēl guļ. Mazliet gražīgi savilktās, tumšās uzacis "Laiks iet gulēt" galvenajai varonei ļauj nojaust, kurš šajās mājās pa īstam diktē noteikumus vismaz vakaros. Tik pazīstami egocentriski un mīļi.

Mēs šovakar lasām kartoniņus atkal un atkal jau kādu piecpadsmito reizi, līdz nākas atzīt, ka lasīšana jau labu brīdi nav saistīta ar interesi par burtiem, bet ar manas pacietības pārbaudīšanu. Nevar gan noliegt, ka burti abās grāmatiņās ir ļoti patīkamā fontā – raugās pretī tikpat šķelmīgi kā to varoņi un burtiski uzprasās uz lasīšanu. Dēlam grāmatiņas patiešām simpatizē, un man – man jau arī: abas ir patīkami gaumīgās krāsās, vienkāršais zīmējums nav primitīvs vai vienveidīgs, pārlasot atklājas jaunas nianses, katra personāža vaibstos var nojaust, ka "viņam ir kaut kas aiz ādas" – sazvērnieciski smaidiņi un zīmīgi skatieni, kas liek domāt, ka ģimenē valda savi iekšējie kodi un saprašanās no pusvārda.

Esam iekūņojušies segās jau kādu stundu – šis ir laiks, kurā Simoniņš grib mani tikai sev gluži tāpat kā zilās grāmatiņas galvenā varone, kas jandalē pa māju ar sunīti un neiet gulēt, lai arī vecākiem jau acis līp ciet. Tikmēr mans dzīvesbiedrs ir iekārtojies pie vecākā dēla, un viņi lasa ilustrēto enciklopēdiju, rīt mēs mainīsimies vietām. Varu derēt, ka līdzīga notikumu gaita šobrīd risinās aiz daudziem logiem mājās, kurās deg naktslampiņas un tiek likti gulēt bērni. Kādam ir blakus tētis, citam mamma, vecmāmiņa vai auklīte, brālis ar māsu sačukstas divstāvu gultā. Tas ir tik vienkārši – ja vien kaut kas nav nogājis traģiski un galīgi greizi: katram bērnam ir ģimene un kāds, kurš viņu mīl. Un šim "kādam" nav vienas sejas – bieži tas ir tradicionālās ģimenes modelis: māte un tēvs, kā, teiksim, Lindgrēnes "Karlsonā", kur mazajam Brālītim tik un tā ar visu viņa pilno ģimeni vienā brīdī uzmanības ir par maz, bet mēdz būt arī kā Kestnera "Divās Lotiņās", kur katrai Lotiņai vakarā klāt ir tikai viens no vecākiem, vai kā Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā", kurā mazo Janci saprot tikai Klibais Jurks. Šimela un Brasliņas kartoniņos vienam bērnam ir divi tēti, bet otram – divas mammas. Es saku "bērnam", jo neesmu droša, vai rudais delveris ir puisītis vai meitenīte, un vai tas vispār ir svarīgi. Svarīgākais šajā gadījumā ir tas, ka viņi ir kopā, draudzīgi un savstarpēja mīļuma pilni. Šimela dzejolīši koncentrē šo ģimenes intimitātes sajūtu, ļaujot mums – gan lieliem, gan maziem lasītājiem – novērtēt, cik svarīgs ir ģimenes vienkāršais kopā būšanas brīdis un akts, kas veido bērnības atmiņas un drošības sajūtu.

Sejas katrā ģimenē ir atšķirīgas, un mēdz atšķirties arī ģimenes modelis, un to ir labi zināt jau no agras bērnības, nevis apgūt skolā kā mācību vielu vai vēlāk labot stereotipus ar iecietības veicināšanas kampaņām. Mazam bērnam nav priekšstatu par to, ka viens modelis var būt pareizāks par otru vai ka viņa "nepilnā ģimene" jebkādā veidā būtu sliktāka par Brālīša "pilno ģimeni". Šīs arī nav miega grāmatiņas "geju bērniem" – tās ir vienkārši labas mazuļu grāmatiņas. Par cilvēku attiecībām, draudzību, daudzveidību, sarežģījumiem, ģimeni un tās veidošanos vispirms cilvēks mācās ģimenē – no savas personīgās pieredzes un vistuvākajiem, no sarunām, stāstiem, tad ejot ciemos, lasot grāmatas, skatoties filmas, vērojot mājdzīvnieku un uzdodot neskaitāmus "kāpēc" pirms gulētiešanas. Cilvēks savā sākumā grib uzzināt visus variantus, kā varētu izvērsties viņa dzīve – bērns jautā par citiem cilvēkiem, par zvēriem, kaimiņiem, jautā par nāvi, par nakti, par vecāku lielākajām bailēm un visneiedomājamākajām lietām, taču galvenais, ko viņš bieži vien grib uzzināt, it sevišķi pārbaudot tuvinieku pacietības robežas, ir – vai viņu mīlēs un vai viņu pieņems ar visu to, kāds viņš ir, un to mēs varam apliecināt tikai vienā galvenajā veidā – esot blakus un atbalstot.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!