Domas
07.03.2013

Grāmatas klusā smarža

Komentē
2
Saglabā

Vai tā ir grāmata, ja tā zaudējusi savu "kluso smaržu", kā teiktu Karls Lāgerfelds[1] – kluso, bet, viņaprāt, pasaulē labāko smaržu? Vai tā ir grāmata, ja tā zaudējusi papīra čaukstoņu starp pirkstiem, kas rodas, šķirstot tās lapas? Vai tā vispār vairs ir grāmata, ja zaudējusi savu ierasto formātu – ja tā vairs ne smaržo, ne čaukst, ne burzās lasītāja rokās, ne uz tās paliek pirkstu, cepumu vai tējas nospiedumi, kas mēdza iemūžināt tos mirkļus, kad lasītājs bijis vai nu pārāk nevērīgs, vai pārāk iegrimis rakstītajās rindās, lai pamanītu materialitātes trauslumu?

Kas ir grāmata?

Ir skaidrs, ka digitālā grāmata ir gan kas vairāk, gan mazāk par grāmatu, kas smaržo un čaukst. Kas kopīgs tradicionāli iesietai, apdrukāta papīra kaudzītei un netveramai bitu kopai, kuras atveide mainās atkarībā no izmantotās tehnoloģijas? Var uz ierasto drukātās grāmatas formātu palūkoties no mūsdienu digitālo tehnoloģiju kultūras skatupunkta, kā ironiski aicina kāda grāmatveikala reklāma: "Grāmata ir revolucionārs tehnoloģijas sasniegums – bez vadiem, bez elektrības, bez baterijām, bez pieslēguma, kompakta un viegli pārnēsājama..."[2] Var arī to aplūkot no otras – tradīcijas – puses. Tad šķiet, ka, zaudējot savu smaržu un taustāmību, grāmata zaudēs arī pievilcību. Par spīti tam, ka vairums datorgrāmatu (piemēram, "Kindle" e-grāmatas) ierasto drukātās grāmatas formātu arī cenšas atdarināt, joprojām nav rastas atbildes uz jautājumu par to, kas notiks ar grāmatu un tās lasītājiem, mainoties lasīšanas tehnoloģijām.

To parāda vairākas dekādes ilgušās debates par drukātās grāmatas izzušanas sekām digitālā laikmeta rītausmā. Un nav jau īsti skaidrības, ko mēs saprotam ar "grāmatu". Varbūt daļa strīdu beigtos, ja mēs grāmatas vietā spētu iztēloties konceptuālu, nekad pilnībā neaptveramu, abstraktu tekstu, kas konkrētību gūst kādā no tā izpausmes formām – kā mutvārdu, rakstisks, attēlveida, audiovizuāls, digitāls u.tml. teksts? Mulsums rodas, jo, par drukātu grāmatu domājot, mēs organiski domājam gan par tekstu, gan tā formātu. Šīs abas lietas šķiet nedalāmas, un mums grūti iztēloties tradicionālo grāmatas formātu kā "neorganisku". Ar jēdzienu "grāmata" mēs lielākoties saprotam mūsu ēras pirmajos gadsimtos ieviesto un vēl aizvien lietoto kodeksu – atsevišķu diskursa vienumu, ko satur kopā muguriņā iesietas papīra lapas, uz kurām ar mūsdienu tehnoloģijām teksts tiek iespiests.

Grāmatmašīnas

Drukātā grāmata vispirms ir tehnoloģija, mašīna, medijs, datu nesējs. Šīs medija pielietojuma iespējas (ko semiotiķis un komunikāciju zinātnes pētnieks Gunters Kress angliski sauc par affordances) nosaka, ko konkrētais medijs – drukāta grāmata, televizors vai kāds digitāls medijs – ļauj mums ar pasniegto informāciju darīt, kā tas ļauj mums informāciju uztvert un kā to nodot tālāk. Kādas darbības šī objekta īpašības man ļauj vai neļauj veikt, kā tās ierobežo vai – otrādi – veicina? Lasot papīra grāmatu, kārdinājums novirzīt uzmanību no lasītā šķiet mazāks; uzduroties kādam nezināmam vārdam tekstā, visticamāk, es tomēr turpināšu lasīt, zinot, ka vārda meklēšana vārdnīcā tāpat prasīs pārāk daudz piepūles. Drukāta grāmata man ļauj šķirstīt un ņurcīt lapas, izplēst tās, aizmigt uz grāmatas ar lapās iespiestu seju un paņemt grāmatu līdzi sev vannā. Ja nepatīk, drukātas grāmatas var sadedzināt; libricīda aizraujošā vēsture vienmēr līdzāspastāvējusi rakstības vēsturei.

Taču teksta medijs maina ne tikai lasīšanas pieredzi, bet arī domāšanu – grāmata un datorgrāmata ir, pāri visam, atšķirīgas domāšanas ierīces. Iesieta grāmata, šķiet, liek noticēt, ka idejas un konceptus iespējams ieslodzīt starp grāmatas vākiem un ka šīm idejām ir viens avots – autors, kura vārds arī rotā tās vāku. Šī grāmatmašīna, līdzīgi kā rakstāmmašīna, kārto mūsu domas lineārā secībā, maldīgi liekot noticēt, ka tekstam ir viens konkrēts sākuma punkts (pirmais teikums grāmatā) un konkrēts noslēgums (pēdējā pieturzīme). Grāmata, tad sanāk, ir tāda kā domāšanas mašīna, kas gadsimtiem līdzveidojusi un atspoguļojusi mūsu pasaules uztveri. Drukātai grāmatai piestāv uzskats, ka pasaulē eksistē aptveramas, cēloņsakarīgas, secīgi un hierarhiski sakārtotas lietas, kas ietilpināmas dažāda izmēra kastītēs un saliekamas pa plauktiņiem.

Kad lasām to pašu tekstu datora ekrānā un mūsu skatiens skenē hipersaitēm piesātinātu digitālu tekstu, kura vizuālais atainojums atkarīgs no datora un lietotāja vēlmēm, šī linearitāte pašķīst, līnijas sašķobās un izplūst, teksts saņurcās, samezglojas un cauri saitēm sazarojas. Tāds teksts arī šķiet ļoti "plakans" un nebeidzams; cilvēki, lasot kāda romāna e-versiju, sūdzas, ka teksts šķiet kā viens nomācoši garš un šķietami nebeidzams raksts. Kress sacītu, ka tāds teksts viltīgi slēpj savu attēlveidīgumu un vien izliekas esam par rakstītu tekstu.[3] Un attēli iepretim rakstiem, kā zināms, tiek lasīti un domāti citādāk. Tiem nemēdz būt skaidrs sākums un beigas un nepiemīt linearitātes. Tie nesaistās ar laiciskumu un attīstību, ar stāstījumu, kā to dara rakstība, bet vairāk saistās ar lietu attiecībām telpā. Bet nu mēs jau novirzāmies no tēmas – pie tā droši vien vainojams dators, uz kā šīs rindas tiek juceklīgi rakstītas.

Gūtenberga elēģijas

Smagsvara lineārās domāšanas mašīnas (drukāta grāmata, rakstāmmašīna) iemiesoto "kārtīgās", iesakņotās un loģiskās domāšanas bojāeju, pakļaujot sava prāta darbību interneta radītajam haosam, pirms gandrīz desmit gadiem apraudāja latviešu izcelsmes amerikāņu esejists Svens Birkerts savās "Gūtenberga elēģijās". Nikolass Karrs pāris gadu vēlāk sarakstīja bēdīgu eseju "Vai "Google" padara mani stulbu?", un viņam drīz piebalsoja citi par tehnofobiem apsaukātie, kuri mēģināja uzmanību vērst uz to, ka paļaušanās uz datoru un internetu mazina mūsu spējas iedziļināties lasītajā un domāt patstāvīgi. Kā Birkerts savulaik norādīja: internets pat "saplacina" mūsu laika (un, protams, telpas) izpratni – raugoties uz ieskenētu Šekspīra manuskriptu bibliotēkas digitālajā datu bāzē, mūs nekad nepārņems tāda bijības izjūta pret senumu, kāda pavadītu mūs, sēžot Foldžera bibliotēkas zālē Vašingtontā un skatot savām acīm šī darba oriģinālo artefaktu. Vai digitālām grāmatām ir tāda – katrai sava – unikāla materialitāte, kas ļautu apjaust to senumu, ekskluzivitāti, krāšņumu, dārdzību?

Kad es domāju par senas grāmatas faktūru un smaržu iepretim elektroniskas grāmatas bezpersoniskajam skaidrumam un slidenumam, atmiņā nāk Reja Bredberija vārdi intervijā izdevumam "The Paris Review" 2010. gada pavasarī: "Tās [digitālās] nav nekādas grāmatas. [..] Dators nesmaržo. Grāmatai piemīt divas smaržas. Ja grāmata ir jauna, tā smaržo lieliski. Ja grāmata ir veca, tā smaržo vēl lieliskāk. Tā smaržo kā Senā Ēģipte. Grāmatai jāsmaržo." Saviesīgajā maltītē pirms Amerikas lielākā grāmatu gadatirgus "BookExpo" atklāšanas 2008. gadā Bredberijs sacījis: "E-grāmatām nav nākotnes, jo tās nav grāmatas." "E-grāmatas "smird"", piebildis Bredberijs, "pēc degošas degvielas". Un internets vispār nav īsts, bet "bezjēdzīgs, tur, kaut kur gaisā," viņš vēl piebilda gadu vēlāk intervijā laikrakstam "The New York Times". Līdzīgi salīdzinājumi no citu konservatīvu rakstnieku puses par "neīstu" būšanu "kaut kur tur, gaisā" tikuši veltīti arī datorrakstīšanai, kas pagājušā gadsimta beigu pusē sāka nomainīt mašīnrakstīšanu un rakstīšanu ar roku; rakstnieks, kas rakstīja uz rakstāmmašīnas, šķita strādājam smagāk, rakstām pamatīgāk un atstājam paliekošāku nospiedumu ar saviem vārdiem nekā viņa kolēģis pie datora, kuram pat papīra lapas nebija, uz kā savu nospiedumu atstāt.

Jaunas mašīnas, jaunas tehnoloģijas parādīšanās vienmēr mūs šķiet gan valdzinām, gan biedējam. Mēs vēl aizvien dzīvojam līdzi šai strīdīgajai sarunai par drukātās grāmatas (vai idejas par to) bojāeju – par spīti tam, ka tiek drukāts vairāk grāmatu nekā jebkad agrāk. Mēs vēl aizvien mēģinām uzminēt un saprast, kurp digitālā nākotne mūs vedīs. Digitālās tehnoloģijas mūs padara nervozus šodien, bet vai vakar tā nebija industriālās revolūcijas radītā tvaika iespiedprese? Un aizvakar – Gūtenberga spiedprese? Jo arī industriāli ražota grāmata ir vienaldzīga gan pret cilvēcisko, gan individuālo – tā ir tāda pati unificēta lasīšanas ierīce, kāda rakstāmmašīna ir rakstīšanas ierīce: abas aizstāj cilvēka rokrakstu ar mašinizētu, bezpersonisku šriftu. Par šo mašīnas pārrauto dabīgo saikni starp cilvēku un tā domu plūdumu caur roku uz papīra bēdājās Martins Heidegers. "Cilvēks darbojas [handelt] caur roku [Hand]," tā viņš rakstīja, un, pārraujot šo saikni, mēs zaudējam savu cilvēcīgumu. Rakstāmmašīna, un vēl jo vairāk spiedprese, cilvēku at-cilvēcisko. Bet Umberto Eko un Žans-Klods Karjērs abu sarunu grāmatā "Šīs nav grāmatas beigas" (This is Not the End of the Book) vienojas, ka gan rakstīšana ar roku, gan lasīšana no drukātas grāmatas abi ir cilvēkam vienlīdz bioloģiski, organiski procesi. (Kas vieno abas šīs aktivitātes? Vienkārši pieradums? Vai rokās turēta papīra grāmata veido tādu pašu dabisku rokas "pagarinājumu", kā rokā turēta pildspalva – Heidegeram?) Kino, radio, dators, internets un e-grāmatas Eko un Karjēri "nav bioloģiski" savietojamas lietas ar cilvēku; iespējams, tās ir protēzes.

Ontoloģisks mierinājums

Kādas vēl domas rodas par grāmatu materialitāti? E-grāmatām trūkst sava svara. Grāmatas vairs nesver – nedz Prusta "Zudušo laiku meklējot", nedz Augustīna "Grēksūdze". To lielums mērāms kilobaitos. Vispār jau – jo smagāka grāmata, jo labāk – jo pārliecinošāka un autoritatīvāka (kā enciklopēdija). Mazā, uz viedtālruņa ietilpināmā digitālā grāmatiņa, un līdz ar to arī tās saturs, zaudē šo autoritāti. Grāmata, kas iesieta cietajos vākos, ir labāka par mīkstos vākos iesietu – tā ir cietāka, izturīgāka, pamatīgāka un kaut kā "īstāka". Grāmatas tapšanu kopš industriālās revolūcijas laikiem bez autora noteikuši arī starpnieki, aģenti, izdevniecības un institūcijas – vesela mašinērija, kas mākslu ne tikai rada, bet arī autorizē, kritizē un izplata. Šis aparāts šodien lēnām izdilst, mainās un rekonfigurējas. Publicēt e-grāmatu šodien var ikviens, bet institūcijas autorizētai drukātai grāmatai piemita spēks un svars, kādu tās elektroniskai kopijai vairs neatdarināt.

Un tomēr – kāpēc uz masveidā drukātu grāmatu raugāmies kā uz "īsto", pareizo? Kas gan ir tik dabīgs kopā sasieta neliela izmēra lapu žūkšņa šķirstīšanā no kreisās puses uz labo? Un kas ir tas, kas šo drukātas grāmatas lasīšanas pieredzi padara tik cilvēcisku, šķietami dabīgu – pretēji, kā mums dažreiz šķiet, elektroniskas grāmatas lasīšanai? Vai iesietās grāmatas materialitātes dabīgums, tās saikne ar koksni un kokiem? Koki ir stabili un zaļi, koki ir labi, tie dzen spēcīgas saknes un ir noturīgi (problēma ar kokiem gan bija Žilam Delēzam un viņa kolēģim Fēliksam Gvatari, bet par to varbūt citreiz). Eko raksta, ka grāmata ir tik organisks un pilnīgs objekts, ka, reiz ienākusi cilvēka pasaulē, tā – līdzīgi velosipēdam, ratam vai karotei – vairs nezudīs, bet paliks neaizstājama un no jauna neizgudrojama. Kodekss vienmēr ar mums paliks un būs, pat ja tā papīra lapas tiks aizstātas ar citu materiālu.

Es skatos uz grāmatu kaudzīti uz sava rakstāmgalda un prātoju: varbūt drukātas grāmatas klātbūtnei ir tik nomierinošs efekts tieši tādēļ, ka šis tekstuālais objekts, lai arī smags un satura pilns, tomēr, iespiests starp diviem vāciņiem, arī kaut kā vieglāk aptverams un savaldāms. Ar nemainīgi lineāru vienvirziena attīstību tas pavisam droši kādreiz novedīs līdz teksta beigām. Laikā, kad pasaule tik strauji mainās, ir patīkami sajust, ka ir dažas paliekošas lietas. Un tā nu grāmatas pazīstamā, smagā smarža, tās lēni dzeltējošā papīra faktūra starp pirkstiem un nospiedumi uz tās lapām sniedz ne tikai patīkamu maņu pieredzi, bet arī sava veida ontoloģisku mierinājumu un baudu.

Viljama Šekspīra Sonetu pirmizdevums, 1609

Atsauces:

Birkerts, Sven. The Gutenberg Elegies: The Fate of Reading in an Electronic Age. New York: Faber and Faber, 2006.

Carr, Nicholas. "Is Google Making Us Stupid?" Atlantic Monthly July/August (2008), http://www.theatlantic.com/magazine/archive/2008/07/is-google-making-us-stupid/6868/.

Flusser, Vilém. Does Writing Have a Future? (Electronic Mediations series, Volume 32). Translated by Nancy Ann Roth and introduction by Mark Poster. Minneapolis and London: University of Minnesota Press, 2011.

Flusser, Vilém. "The Future of Writing." Writings. Edited by Flusser, Vilém, Andreas Ströhl, and Erik Eisel. Minneapolis and London: University of Minnesota Press, 2002, 63-69.

Heidegger, Martin. Parmenides. Translated by André Schuwer and Richard Rojcewicz. Bloomington and Indianapolis: Indiana University Press, 1992.

Kress, Gunther. "Reading Images: Multimodality, Representation and New Media." Information Design Journal 122 (2004): 110-119.

Steinhauer, Jennifer. "A Literary Legend Fights for a Local Library." The New York Times, June 19, 2009, http://www.nytimes.com/2009/06/20/us/20ventura.html?_r=0.

Interesei:

Darnton, Robert. The Case for Books, Past, Present and Future. New York: Public Affairs, 2009.

Harris, Sam. "The Future of the Book." The Daily Beast, September 27, 2011, http://www.thedailybeast.com/articles/2011/09/27/sam-harris-on-the-future-of-the-book.print.html.

Welmon. Chad. "Why Google isn’t Making Us Stupid… or Smart" The Hedgehog Review: Critical reflections on Contemporary Culture 14.1 (2012), http://www.iasc-culture.org/THR/.

Wright, Alex. GLUT: Mastering Information Through the Ages. National Academies Press, 2007.

     

[1] Šis Lāgerfelda apgalvojums esot iedvesmojis Gezu Šonu, Gerhardu Štaidlu un "Wallpaper"* žurnālu radīt smaržu "Paper Passion", kas smaržo pēc tikko no tipogrāfijas nākušas, svaigi iespiestas grāmatas lapām. Pats Lāgerfelds un Štaidls strādāja pie smaržu iepakojuma. Sk. http://www.steidlville.com/books/1312-Paper-Passion.html.

[2] Sk. Spānijas pilsētā Albacetē bāzēta interneta grāmatu veikala "Popularlibros.com" veidoto klipu, kas "YouTube" kanālā atrodams ar nosaukumu "Did You Know the Book?": https://www.youtube.com/watch?v=YhcPX1wVp38.

[3] Mūsdienu tehnoloģiju un mediju ietekmi uz mūsu uztveri un domāšanas veidu pētījis gan Kress, gan Vilems Flussers – abi ieinteresēti mūsdienu kultūras pārejā no rakstītā (alfanumeriskā) teksta uz vizuālo, attēlos balstīto tekstu (ko pēdējais asociē ar cipariem, nevis alfabētu). Flusers šai transformācijai pievērsās jau savā 80. gadu sākumā vācu valodā publicētajā esejā "Rakstības nākotne" un neilgi pēc tam – grāmatā "Vai rakstībai ir nākotne?". Abas tikai salīdzinoši nesen izdotas arī angļu valodas tulkojumā.

 

Tēmas

Evija Trofimova

Evija Trofimova interesējas par literatūru, kino, klasisko mūziku un mūsdienu rakstības tehnikām un procesiem. Dzīvo Jaunzēlandē, tulko un raksta.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!