Ar bērniem
27.02.2019

Grāmata iedvesmai un apzinātai dzīves izvēlei

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par dizaineres Dainas Gāgas Ēķes grāmatu bērniem "Gribu būt dizainers" ("Droši un koši", 2019)

Mēģinot novērtēt un raksturot Latvijā iznākušās bērnu grāmatas, visbiežāk vēroju, kā ar tām mijiedarbojas mani bērni. Izņēmums nav arī šī reize, taču vispirms gribu pastāstīt par sevi. Mani jau kopš bērnības vienmēr ir biedējis jautājums "Par ko tu gribi kļūt?", jo, lai arī zināju dažādus profesiju nosaukumus, pieņemamu atbilžu variantu uz šo jautājumu man bija maz. Atbildei bija jāietver tas, kas man tobrīd patīk, profesijai bija jābūt reālai, pelnošai un man skaidrai, bet draugiem un mājiniekiem tā nedrīkstēja izklausīties pārāk tizli. Rezultātā (izslēdzot vīrišķīgos ugunsdzēsējus un policistus) pāri palika daži varianti – veterināre, skolotāja un dziedātāja (es nezināju, ka dejotājas arī pelna) –, kurus mēdzu nosaukt, lai gan patiesībā nekas no tā mani nevilināja. Sapņu profesijai bija jāapvieno kaislība ar sabiedrisku noderīgumu! Ja es tolaik būtu zinājusi, ka cilvēkiem maksā naudu, piemēram, par multfilmu skatīšanos vai bērnu grāmatu lasīšanu, man tas būtu aiztaupījis ļoti daudz raižu, atbildot uz konfrontējošo jautājumu.

Kamēr vēl internetā ceļo "Satori" aptauja par mīļāko bērnības grāmatu, manās rokās nonāca nupat izdotā "Gribu būt dizainers", un sajūtas, ko radīja šīs grāmatas šķirstīšana, pēkšņi no atmiņas izcēla īsto bērnības mani, kuru biju norakusi zem daudzām spekulatīvām un vēlamām atbildēm. Es gribēju būt dizainere! Tikai nenojautu, ka tāda profesija eksistē. Lai arī man patika lasīt "Mazo raganiņu", "Pepiju", "Garkājtētiņu" un pasakas, tomēr grāmata, kuru biju nošķirstījusi līdz lapu izbiršanai, bija Voldemāra Šusta "Telpas uztvere un kompozīcija" (1979). Tajā bija tīrās līnijās un nosacītās krāsās attēloti minimālisma interjeri, krāsaini komiksi par gaismas krišanas leņķiem un grafiski paskaidrojoši attēli par pareizām un nepareizām situācijām, kas šķita saprotami, pat nezinot, par ko īsti ir runa. Es domāju: ne man vienai ir pazīstams tas prieks, kādu rada jauni rakstāmpiederumi, tīri un akurāti flomāsteri, sakārtoti kārbiņā, tukšas dienas plānotāju ailes, neskarts rasējamais papīrs, atstatus izkārtotas ģeometriskas formas, ko acs tiecas sakārtot mājiņas veidolā, mājas makets vai interjera zīmējums, kurā viss harmoniski stāv savās vietās – neaizkrauts un nesavandīts. Kad lieta vai telpa ir redzama savā tīrajā formā, tā viegli piesaista idejas, ko ar to varētu iesākt un kā izmantot.

Grāmatā "Gribu būt dizainers" katra lapa ir šāds uztveri kairinošs aicinājums līdzdarboties, izpētīt attēlu, mēģināt izprast tā nozīmi un papildināt to ar savu izdomu, vienlaikus pildot arī būtisku virsuzdevumu – paskaidrot, kā un kāpēc attēlā redzamais mūs uzrunā. Galvenā komunikācijas loma grāmatā atvēlēta attēlam, taču lakoniskie teorijas skaidrojumi ir ļoti noderīgi izpratnes veicināšanai. Tie sākas ar "zīmes" jēdziena paskaidrošanu un piemēriem, kurus labi pazīstam no dabas, – pēdu nospiedumiem, kas mums dod informāciju par tuvumā esošu medījumu vai briesmām. Tad uzskaitīti galvenie faktori, kas jāņem vērā, veidojot savu informatīvo zīmi, – saskatāmība, novietojums vajadzīgajā vietā, iespēja ātri to nolasīt un nesajaukt ar citām. Viela pārdomām – pēc kādām (pa)zīmēm tu pats atpazīsti savas mīļākās konfektes?

Šie bērniem paredzētie skaidrojumi būtiski neatšķiras no pirmajām lekcijām augstskolas dizaina kursā, vismaz ne no tām, ko apmeklēju divās Tokijas augstskolās. Vizuālā komunikācija vispār ļauj atšķirīgu vecumu un tautību cilvēkiem "atrasties uz vienas lapas", jo neprasa noteiktas valodas zināšanas. Visam, ko mēs radām, ir noteikts veidols, pakārtots tam, kādam uzdevumam un lietotājam šī lieta ir paredzēta. Un mēs visi, arī bērni, esam spējīgi novērtēt šo lietu vismaz attiecībā pret sevi – vai man tā ir ērta, derīga, patīkama. Tāpat ir vērtīgi jau no mazotnes paturēt prātā, ka nekas mums apkārt nav "vienkārši tāpat", arī katra lietiņa (pankūka, papīra lidmašīna, apsveikuma kartīte utt.), kuru izvēlos vai radu, ir paredzēta kādam mērķim, tai ir noteikta vērtība un autors.

Grāmatā apskatītajiem jēdzieniem un tēmām izceltu piemēru nav daudz, tikai divi vai trīs, bet tie ir vizuāli iespaidīgi, un tas dizaina valodā nozīmē stingru apgalvojumu (piemēram, milzīgas lāča pēdas ar asiem nagiem = bīstama zīme). Brīžiem vienkāršojums ir teju komisks, bet tas atstāj daudz vietas paša interpretācijai un pieredzei – mums visiem patīk justies kompetentiem. Vienlaikus stāstījums pakāpeniski un mērķtiecīgi virzās pretī dizainera darba uzdevuma aprakstīšanai. Kopumā grāmatā aplūkotas trīs profesijas: grafiskais, modes un interjera dizainers. Uztveri atvieglo ieviestie personāži – Matīss, Dāvids un Gundega –, kas turklāt ir reāli cilvēki, šo profesiju pārstāvji ikdienā. Tas dod ticamību un personiskus vaibstus, kas ir laba dizaina paņēmiens un ko bieži izmanto mārketingā – grāmata ātri nonāk arī līdz šī jēdziena paskaidrošanai. Grafiskais dizainers strādā, sadarbojoties ar pasūtītāju, kurš vēlas labāk pārdot savu produktu – piena paku, un bērni var palīdzēt dizaineram Matīsam izdomāt, kāda izskata pienu cilvēki labāk pirktu. Līdzīgi arī pārējiem dizaineriem ir konkrēti uzdevumi, kurus lasītājs līdzdomājot var vienkāršās līnijās palīdzēt izpildīt. Grāmatas beigās iekļautas uzdevumu lapas un uzlīmes personīgo projektu veikšanai, kā arī noderīgi padomi par saskanīgām krāsām, simetriju, tekstūrām, proporcijām u.c.

"Gribu būt dizainers" pilnīgi noteikti nav tikai grāmata par dizainera profesiju. Tā, pirmkārt, ir darba grāmata nerimstošiem projektētājiem, krāsotājiem, veidotājiem un izgudrotājiem, kāds ir ikviens bērns. Pirmsskolas un agrīnā skolas vecumā, intensīvi trenējot sīko motoriku, knibinoties pie dažādiem plastilīna, papīra, klucīšu vai drēbju dizaina modeļiem, bērni nostrādā varbūt pat divu dizaineru slodzes. Grāmata ir iedrošinoša un ciena bērna rotaļas, tā, manuprāt, daudziem liks paskatīties uz savu plastilīna figūriņu vērtējošāk un vērīgāk.

Otrkārt, grāmatā stāstīts ne tikai par dizainu, bet arī par mūsdienu sabiedrību kopumā, par cilvēci un zīmju valodu no tās pirmsākumiem, cilvēku radīto lietu un vēlmju daudzveidību un galu galā par to, ka dažādām parādībām un sajūtām ne vienmēr ir konkrēts vārds – tās reizēm daudz precīzāk raksturo apjoms, krāsa vai intensitāte. Arī cilvēka vēlmēm un izvēlei ne vienmēr ir nosaukums, bet tas nenozīmē, ka tās būtu mazāk svarīgas vai attīstāmas.

"Gribu būt dizainers" veidotāji, paredzot izdevuma lietošanas specifiku, ir nostiprinājuši tā lapas un cietos vākus uz masīvas spirāles, lai tas nenolietotos. Vienlaikus spirāle ir arī vizuāla zīme, kas raksturo to, kāda ir šī grāmata – tā ir tavs uzskates materiāls,  paraugu katalogs, rokasgrāmata, kaut kas tāds, ko arī pieaugušie ikdienā izmanto darbā. Tā ir melna – gan tīri praktiskā nolūkā, lai mazāk notraipītos, gan tāpēc, ka tā izskatās elegantāk, noslēpumaināk un labāk izceļas krāsainie burti. Izdevumu "Gribu būt dizainers" uzreiz var pamanīt plauktā, roka pati pastiepjas tam pretī. Šī grāmata par dizainu ir spilgts, uzsvērti dizainīgs piemērs, tās saturs un funkcija ir nolasāma tās izskatā. Tas ir kā meta-līmeņa dizains – dizains, kurš paskaidro dizainu.  

Ar jocīgo un nelatvisko vārdu "dizains" mūsdienu bērniem nākas sastapties jau ļoti agri, kaut vai runājot par multfilmas titriem, dzīvokļa iekārtošanu vai pērkot cepuri. Man nebija viegli paskaidrot, kad dēls pirmo reizi vaicāja, ko tas nozīmē, bet grāmatas autorei tas izdevies lieliski. Es domāju, ka viņa ir atvieglojusi dzīvi daudziem vecākiem, kas strādā ar dizainu saistītās profesijās, – un tādu mūsdienās ir ļoti daudz – turklāt bieži to dara mājās ar mazu balstiņu blakus, kura neatlaidīgi vaicā: "Ko tu tur dari?" Un ne tikai viņiem – dizaina izvēles, pirkšanas, pārdošanas, dāvināšanas, vērtēšanas un radīšanas rotaļlaukumā kaut kādā mērā esam iesaistīti mēs visi.

Kādas tikai interesantas profesijas nemēdz būt, par kurām nezināju bērnībā, –dramaturgi, ministru padomnieki, dažnedažādie projektu menedžeri, konsultanti, mazie uzņēmēji, zemes skābuma mērītāji, pilsētu plānotāji, programmētāji, robotu ierunātāji, bērnu grāmatu autori un izglītības satura veidotāji. Bet arī šobrīd neesmu sevišķi zinoša – nevaru iedomāties, kādas vēl jaunas profesijas un sabiedrības lomas būs uzradušās, kad pieaugs nākamā paaudze.

Par ko gan sapņo kļūt mans bērns, kurš kā daudzi caurām dienām spēlējas tikai ar Lego vai būvē okeāna dzelmju restorānus Mainkraftā? Šobrīd dizainers varētu būt tuvākais minējums, bet es nevaru viņam iedot pareizās atbildes un karjeras rekomendācijas – tās var izrādīties tikpat šauras kā manas profesijas izvēle bērnībā. Toties varu iedot bērnam grāmatas, kas ļauj jēgpilnāk paveikt viņa iesāktos projektus, mācot gan pacietību, gan kopējā konteksta ieraudzīšanu, gan cieņu pret savu un citu cilvēku darbu, kas tiek darīts ar kaislību un pārliecību.

 

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!