Attēlā - Gregorijs Deivids Robertss
 
Recenzija
10.10.2013

Globālās sasilšanas upuris

Komentē
4
Saglabā

Gregorija Deivida Robertsa romāns "Šantarāms" (2003) ir grāmata, kādas mūsdienās var atļauties rakstīt un lasīt vienīgi tad, ja ir labi daudz brīva laika (latviešu izdevumam Māras Poļakovas tulkojumā un "Zvaigzne ABC" apgādā ir gandrīz 950 lappuses).

Pat nezinot neko par autora biogrāfiju un tās visai ciešo saistību ar "patiesos notikumos balstītajā" romānā aprakstītajām dēkām, pie kādas 400. vai 500. lappuses ienāk prātā, ka tāda lēnīga iedziļināšanās aprakstītajās ainās vai pat tikai varoņu ēstajos ēdienos un dzertajos dzērienos un rūpība, ar kādu vārds vārdā tiek atveidoti vai nu iedomāti un "iekšēji", vai varbūt kaut kur noklausīti dialogi un "filozofiskas" pārdomas, varētu piestāvēt vien literāram darbam, kura autors vairāk vai mazāk netraucēti pie tā varējis vienatnē strādāt ļoti ilgu laiku.

Amerikāņu rakstnieks Džonatans Franzens reiz atklāja, ka savu romānu "Korekcijas" esot rakstījis ar aizbāztām ausīm un aizsietām acīm pilnīgi aptumšotā istabā, jo tikai tā spējis atbrīvoties no ārējiem tagadnes kairinājumiem un iedziļināties topošā romāna pasaulē. Robertsa rakstīšanas apstākļi bija krietni vien skarbāki, bet to atstātais iespaids, iespējams, – līdzīgs.

Pēc tam, kad 1990. gadā 38 gadus veco Robertsu jeb īstajā vārdā Gregoriju Džonu Pīteru Smitu Frankfurtes lidostā aizturēja ar heroīna kravu bagāžā, viņš tika aizsūtīts atpakaļ uz dzimto Austrāliju un viņam tika piespriesti seši gadi cietumā. Divus no tiem viņš aizvadīja vieninieka kamerā. Ja var ticēt pašam Robertsam – jāpiebilst, noticēt viņa dzīves stāstam nav viegli –, no ieslodzījuma viņš drīz vien bija izbēdzis, bet tad labprātīgi atgriezies, jo nolēmis beidzot pielikt punktu daudzus gadus starptautiski meklēta noziedznieka karjerai.

Ieslodzījumā viņš arī bija sācis rakstīt "Šantarāmu" un pamanījies iesākto novest līdz galam pat par spīti apsargiem, kas viņu ne vien regulāri iekaustīja, bet vairākkārt bija arī atņēmuši un iznīcinājuši iesāktā romāna manuskriptu. Ar cietuma dzīvi Robertss jau bija pazīstams, jo nebija ieslodzījumā nonācis pirmoreiz. 1980. gadā, par bruņotu laupīšanu būdams notiesāts uz 20 gadiem stingra režīma ieslodzījuma vietā, viņš skaidrā dienas laikā bija pamanījies izbēgt no Pendridžas cietuma Viktorijā.

Tie ir Robertsa dzīves fakti, par kuriem viņa biogrāfijas aprakstos parasti minēts, ka tie ir "dokumentāli pamatoti". Ja vien ir vēlme ļauties kārdinājumam rakstnieka otro Es literārā darbā identificēt ar viņu pašu, var pieļaut, ka Robertss kādu brīdi ir pavadījis un vairākkārt gandrīz līdz nāvei piekauts skarbos ieslodzījuma apstākļos Indijā.

"Heroīns ir sensorās deprivācijas kamera dvēselei," viņš raksta "Šantarāmā", un  tieši heroīns ar tā spēju ievīstīt apziņu ķīmiskā un Franzena pašizolācijai radniecīgā kokonā bija sākotnējais Robertsa nelaimju cēlonis. Rakstniecības cerību spārnotā Robertsa dzīve kaut kā bija samežģījusies tiktāl, ka izira viņa pirmā laulība, tiesas ceļā tika liegta satikšanās ar meitu, un beigu galā mierinājumu viņš atrada heroīnā.

Vai varbūt tas viss bija sekas. Tāpat kā romāns "Šantarāms", kurā ir šķietami viss, sākot ar Bolivudas cienīgu gangsteru melodrāmu, ievadu pirmās palīdzības sniegšanā epidēmiju vai kara gadījumā un beidzot ar īsu PSRS un Afganistānas kara vēsturi.

"Mēs sēdējām taksometrā un pa Mahātmas Gandija ielu garām strūklakai "Flora" braucām uz Viktorijas stacijas pusi," romāna sākumā vēro tā liriskais varonis, kuram ātri vien ar vietējā gida un labvēļa Prabakera gādību tiek pielipināts Lina jeb Linbabā vārds (burtiski – "Pimpis" jeb "Pimpjakungs"). "Pulkstenis bija vienpadsmit priekšpusdienā, un mūru kanjonā starp automobiļiem plūda vesels paisums džalpan, otro brokastu ratu."

Romāna darbības laiku drīz vien iespējams noprast pēc pieminētajiem vēsturiskajiem notikumiem – Indiras Gandijas nogalināšanas 1984. gadā, varoņu iesaistīšanās PSRS un Afganistānas karā 1985. gada nogalē –, taču jau pašās pirmajās lappusēs tas ir arī Bombejas vārds. Par Mumbaju pilsētu oficiāli sāka dēvēt tikai 1995. gadā, taču viss pārējais, kā vien šķiet, pārsteidzošā kārtā kopš tā laika nav daudz mainījies. Ja vien ir gadījies būt Bombejā jeb Mumbajā, jau izlasot pārdesmit "Šantarāma" lappuses, degunā atkal iecirtīsies nemainīgi gaisā jaušamais gruzduma aromāts, acu priekšā atkal iznirs ģimene, kas uz ielas stūra sasēduši vāķī cieši satītu nelaiķi, ja būs nakts, garām skraidīs žurkas, zvejnieki uz ietves putekļainā saulē kaltēs garneles, turpat ap stūri būs Rīgas "Vīna studijām" radniecīgi un no kaut kā nemitīgi bēgošu eiropiešu pilni iestādījumi, bet kāds nepazīstams pretimnācējs tevi pārsteigts ar tiešu jautājumu: "Varbūt vēlaties strādāt reklāmā?"

Tulkotāja Māra Poļakova ar apbrīnojamu virtuozitāti ir izlavierējusi cauri daudzo dažādo valodu atsaucēm un iestarpinājumiem, radot raiti lasāmu tekstu, kas neatgādina no nesakarīgām lupatām sadiegtu kolāžu. Es zinu, ne visiem varbūt būs pa prātam viņas piedāvātais Indijā runātās angļu valodas atveidojums latviešu valodā, taču manā iztēlē tas "iztulkojās atpakaļ" tikpat priekšzīmīgi kā vienreiz redzēta, turpmāk atmiņā uz mūžu palikusi un mazliet pat paša apgūta indiešiem tik raksturīgā un daudznozīmīgā šurpu turpu kustība ar galvu.

Neviens vien literatūras kritiķis un rakstnieks ir pamanījis, rakstos pieminējis, kritizējis vai aizstāvējis parādību, kas nodēvēta par "globālo romānu". Runa ir par Haruki Murakami, Dona Delilo, Salmana Rušdi, Kadzuo Išiguro, Umberto Eko, Viktora Peļevina, Aleksandra Hemona un daudzu citu autoru darbiem, kas angļu un visās citās valodās lasošo publiku apgādā ar it kā diezgan eksotisku, tomēr itin viegli sagremojamu lasāmvielu. Eksotika šajā gadījumā var būt gan vēsturiska, gan intelektuāla, gan ģeogrāfiska, taču iznākums parasti ir aptuveni viens un tas pats – literatūra, kas atgādina ēdienu plaši izplatītajos "Āzijas virtuves" restorānos. Plašu popularitāti un atzinību guvusī filma "Graustu miljonārs" varētu būt labs šī paša domu gājiena piemērs kino. It kā šādas tādas specifiskas garšvielas un produkti tur ir, tomēr nebūs nedz par asu, nedz skābu – un baudāms un saprotams būs gandrīz ikvienam. Rakstnieks Tims Pārkss reiz rakstīja, ka "globālais romāns" ar tā ikvienam uztveramo un ērti tulkojamo literāro valodu un labākajā gadījumā piesardzīgi paustiem politiskiem uzskatiem draud pazudināt "tādus darbus, kas atklāj smalkākās kādas konkrētas valodas un literārās kultūras nianses."

Robertsa romāns no šīs "globālās literatūras" patīkami atšķiras, taču atšķirību pamatā nav kaut kādu konkrētu vienas kultūras vai valodas nianšu uztaustīšana, bet drīzāk neatbilstība pieņemtiem literārā tirgus kanoniem un, ja tā var sacīt, "nepareizība". Romāns ir pilns ar ārkārtīgi specifiskām lokālām un pilnīgi noteikti tikai paša autora gūtām vai no labiem zinātājiem smeltām zināšanām un detaļām. Tajā pašā laikā tas ir gandrīz tikpat aplams kā daudzas no lielajām Bolivudas kinofilmām, kuru scenāristi, režisori un producenti reizēm pat trīs vai vairāk stundu garā skaņas un kustīgu bilžu priekšnesumā ir vēlējušies iedabūt muzikālus un deju numurus, politisku vai ekoloģisku aktīvismu, mīlas daudzstūri, kriminālu drāmu, stāstu par trim vai vairākiem draugiem, visus jaunāko marku transportlīdzekļus, ar apšaubāmas izcelsmes datorprogrammām veidotus speciālos efektus, jau novecot sākušas pirmā svaiguma filmu zvaigznes un kādu joku piedevām (iespējams, spilgtākais šī žanra piemērs ir filma "Rang De Basanti" (2006)).

"Šantarāms" jau kopš tā iznākšanas brīža ar savu aplamību ir vilinājis dažādus kino taisītājus. Sākumā par romāna ekranizēšanu esot interesējies Rasels Krovs, pēcāk filmu taisīt un varbūt pat galveno lomu uzņemties esot sasparojies viens no vadošajiem Holivudas īpatņiem – "Karību jūras pirātu" Džeks zvirbuļgalva Džonijs Deps, taču kaut kā šie plāni tālāk par tukšām runām līdz šim nav tikuši.

Un man ir aizdomas, arī te vainīga varētu būt literārā darba aplamība. Lai arī tajā ir viss iespējamais, ko varētu sagaidīt no kādas Bolivudas melodrāmas, autors atšķirībā no citiem "globālo romānu" autoriem savā darbā ir nekritiski ielicis pārāk daudz sevis paša, turklāt ļāvis noprast, ka ir gatavs ielikto aizstāvēt: "Toreiz, kad uzrāpos uz cietuma žoga, man šķita, ka esmu nonācis pasaules malā. Palaizdams rokas vaļā un slīdēdams lejup, brīvībā, zaudēju visu savu pasauli un visu mīlestību, kas tajā bija. Nonācis Bombejā, es, pats to neapzinādamies, mēģināju uzcelt jaunu mīlestības pasauli, ilgodamies, lai tā atgādina zaudēto un varbūt pat to aizstāj. Khāders bija mans tēvs. Prabakers un Abdulla bija mani brāļi. Karla bija mana mīļotā. Tad viņi man zuda, cits pēc cita. Es zaudēju vēl vienu pasauli." (747)

"Šantarāms" esot pirmais no iecerētā četru romānu cikla. Robertss grasoties uzrakstīt vēl vienu grāmatu par to, kas bijis pirms "Šantarāmā" notikušā, un divus – par to, kas nācis pēc tam. Grāmatu nodošanas un izdošanas termiņi nemitīgi tiek pārcelti, taču par neuzrakstītām vai neizdotām grāmatām diezin vai ir vērts uztraukties.

"Vīri iet karā peļņas vai principu dēļ, taču savus karus tie izkaro par zemi un sievietēm. Visi cēlie iemesli un grandiozie apsvērumi agri vai vēlu noslīkst asinīs un kļūst bezjēdzīgi. Agri vai vēlu visas maņas aizmiglo nāve un alkas palikt dzīvam. Agri vai vēlu izdzīvošana ir vienīgā loģika un miršana ir vienīgā balss un redze. Kad labākie draugi kliegdami izlaiž garu, kad krietni cilvēki asiņu zampā aiz sāpēm un niknuma zaudē prātu, kad viss pasaules godīgums, taisnīgums un daiļums ir zudis reizē ar brāļu, dēlu un tēvu rokām, kājām un galvām, tad vienīgais, kas vēl dzen vīrus cīnīties līdz nāvei un mirt, un tā gadu gadiem, ir apņemšanās nosargāt savu zemi un savas sievietes." (749)

Un varbūt tas arī ir vienīgais vecmodīgais, nepareizais un lielbudžeta filmām ar tajās allaž izdzīvojošajiem labajiem varoņiem īsti neiederīgs jautājums, par ko tomēr ir vērts raizēties un domāt – par ko gan tu, mazais parastais cilvēk, būtu gatavs cīnīties un mirt? Nu, piemēram, ar "Šantarāma" autoru?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!