Recenzija
28.10.2014

Globāla satraukuma protokols

Komentē
0
Saglabā

Ievadam

Vācu/šveiciešu teātra grupas "Rimini Protokoll" mājaslapā 18. oktobrī lasāms ieraksts – šodien sākam Rīgā rādīt "Situāciju telpas". Patīkami apzināties, ka esam Eiropas kultūras apritē un savām acīm, kā arī visām citām maņām varam paši savās mājās tvert atzinību un apbalvojumus guvušās, par nākotnes teātri pasludinātās grupas projektu. Starp citu, "protokolieši" Rīgā nav nekādi svešinieki – 2005. gadā Jaunā teātra festivālā "Homo Novus" viņi piedalījās ar projektu "Cameriga" un lekciju, kurā iepazīstināja ar saviem skatuves mākslā ne gluži ierastajiem darba principiem. Savukārt šā gada decembrī laikmetīgā teātra programmas "forte forte" ietvaros gaidāma nākamā tikšanās – izrādes "100% pilsēta" Rīgas versija, par ko jāsaka paldies Jaunā teātra institūta neatslābstošajam organizatoriskajam temperamentam un Rīgas kultūras galvaspilsētas statusam.

Atgādinājumam

"Rimini Protokoll" ir režisoru brīvmākslinieku apvienība, kas nu jau gandrīz divdesmit gadus nodarbojas ar to, ko paši dēvē par profesionālu diletantismu. Kopīgajā darbā viņiem nav fiksētu lomu vai darba sadalījuma. Sākumā četri, vēlāk trijatā – Bernds Ernsts komandā neesot juties īsti iederīgs –, dažkārt arī divatā vai katrs atsevišķi Helgarda Hauga, Daniels Vecels un šveicietis Stefans Kegi veido izrādes (varbūt precīzāk būtu teikt – strukturētas norises), kurās nestrādā ne ar aktieriem, ne ar iepriekš uzrakstītiem tekstiem, bet izmanto ikdienas dzīves situācijas, aktuālu dzīves telpu un neprofesionālus aktierus, kuri tiek izmantoti kā savas dzīves eksperti. Tēmas? Viss, kas mūsdienu pasaulē raisa satraukuma un nedrošības sajūtu, – karš, globālā tirgus ekonomika, kapitālisms, vecums, bezdarbs, vientulība.

Grupas nosaukums šķiet skanīgs un noslēpumains. Vēl jo vairāk tāpēc, ka režisoru kopīgajā vizītkartē allaž tiek uzsvērts – tam nav nekāda sakara ar 2003. gada Rimini protokolu, kas tapis kā liecība centieniem stabilizēt naftas cenu. Protokola vārds izraudzīts daļēji nejauši [1], daļēji tāpēc, ka grupa nodarbojas ar dzīves notikumu, situāciju, individuālu stāstu detalizētu pierakstīšanu jeb protokolēšanu, veidojot savai mākslai dokumentāru pamatu, bet Rimini pilsētas muzikāli skanīgais nosaukums pievienots, balstoties uz miglainām asociācijām ar vācu tūristiem Itālijā un nemieriem Dženovā. Varbūt nosaukuma tapšanas rotaļīgais neobligātums ir svarīgāks, nekā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, jo grupa savā mākslinieciskajā praksē izmanto atrastu reālu materiālu, kas tiek padarīts ieraugāms un nozīmīgs, un arī nosaukums "Rimini Protokoll" savā ziņā ir tāds atrasts objekts, kas tiek padarīts nozīmīgs, proti, pārvērsts par zīmolu, lai atvieglotu komunikāciju un vairotu grupas atpazīstamību.

Vispārējam priekšstatam

"Situāciju telpas", kas nedēļas garumā tika rādītas Rīgas kinostudijā, ir izrāde, kurā ietilpst desmit stāsti un divdesmit skatītāji. Patiesībā divdesmit stāsti un divdesmit skatītāji, tikai katrā pusotru stundu garajā seansā iespējams ietilpināt vien desmit stāstus. Lai apgūtu visu repertuāru, ar vienu seansu nepietiks.

Izrāde ir uzbūvēta rafinēti. Tajā jaušama ne tikai vācu politiskā teātra tradīcija, ko raksturo sociāls jūtīgums un intensīvs tehnoloģiju izmantojums, bet arī konceptuālās mākslas un performances ietekme. Lai šāds mākslas darbs notiktu, nav nepieciešamas zināšanas vai īpaša sagatavotība, bet gan precīza instrukcijas ievērošana. Arī "Situāciju telpu" norise sākas ar Jaunā teātra institūta pārstāvju vadītu īsu instruktāžu. Katram skatītājam (apmaiņā pret ķīlu, piemēram, mobilo telefonu vai personu apliecinošu dokumentu) tiek izsniegts planšetdators, kuru turot rokā viņš pa vienām no desmit durvīm dodas iekšā savstarpēji savienotu telpu kompleksā. Jāseko ekrānā redzamajām norādēm, kuras attiecas ne tikai uz gājiena maršrutu, bet arī uz veicamajām darbībām – sēdēt, stāvēt, apgulties, izmantot kādu no telpā atrodamajiem rekvizītiem: nolikt uz galda tanka maketu, izņemt no atvilktnes dokumentu mapi, cilvēkam, kurš ienāk telpā, paspiest roku vai palīdzēt uzvilkt vai novilkt mēteli.

Visus maršrutus un darbības iespējams vērot datora ekrānā, kur tās veic iepriekš nofilmēti aktieri/eksperti, kamēr realitātē jeb "dzīvajā plānā" šo darbību veicēji ir paši skatītāji. Sekojot instrukcijām, viņi nonāk tieši tajā pašā mizanscēnā, kurā iepriekš atradušies videoierakstā redzamie cilvēki. (Vārds "skatītāji" gan šoreiz nešķiet īsti atbilstošs, drīzāk būtu jāsaka – atdarinātāji vai dalībnieki, jo laikā un telpā attālinātajai kustīgajai bildei ķermeniskumu un dzīvu klātesamību piešķir tieši publikas imitējošās darbības.)

Starp citu, līdzīgs princips tiek izmantots izklaidē, ko sauc par filmas vēlreizēju izspēlēšanu (movie reenactment). Fanu grupas filmu varoņu tērpos un grimā pulcējas īpaši organizētos vakaros, lai atkārtotu ainas no savas iecienītās kinolentes. Zināma radniecība saskatāma arī ar viduslaiku ielu gājieniem, kuru maršrutos procesijas dalībniekus gaidīja uz platformas skatuvēm izvietotas tableaux vivants jeb "dzīvās gleznas". "Situāciju telpu" galvenā atšķirība ir moderno tehnoloģiju izmantojumā, jo mākslinieciskās izpētes objekts – cilvēks – ir aktuāls kā toreiz, tā tagad.

Divdesmit ekspertus un viņu stāstus vieno kopīgs temats – ieroči un karš. Notikumu ģeogrāfija ir plaša un aptver visu pasauli: Sīrija, Krievija, Meksika, Vācija, Šveice utt. Arī ekspertu pārstāvēto profesiju un nodarbošanās veidu spektrs izvēršas līdz iespaidīgiem apmēriem – kara ķirurgs, kara fotogrāfs, ieroču kontrabandists, miera cīnītājs, žurnālists, kara rūpnīcas strādnieks, snaiperis, cilvēktiesību advokāts u.c. Viņu pašu un viņu stāstu autentiskumu pārbaudīt nav iespējams, bet biezais izrādes buklets, kurā var izlasīt visus stāstus un iepazīties ar aktieru/ekspertu vizītkartēm, vedina uzlūkot šos indivīdus kā reāli eksistējošus cilvēkus. Ekspertu (īstie?) vārdi atrodami gan darbības personu uzskaitījumā, gan izrādes veidotāju komandas sarakstā, kas liecina – šī kompaktā, kā šķiet, viegli transportējamā un rādāmā mākslas produkta tapšanā ir bijis iesaistīts ļoti liels dalībnieku skaits. Te ir ne tikai gaismas, skaņas un video inženieri, scenogrāfi, tulki, menedžeri un pētnieki, bet arī cilvēki, kuri savu dzīves pieredzi ļāvuši izmantot kā ready-made jeb objektu, kas izolēts no sava funkcionālā ikdienas konteksta, lai kļūtu par jauna – mākslinieciska – vēstījuma būvmateriālu.

Skatītājs/dalībnieks ik brīdi tiek ievietots sarežģītā instalācijā, viņam arvien tiek piedāvāta cita situācija komplektā ar citu telpu. Likumsakarīgi rodas jautājums, kā šo norisi kvalificēt. Kā dzīvu procesu? Kā ierakstu, kas tiek reproducēts? Šķiet, ka atbilstošs varētu būt apzīmējums "dzīvs ieraksts". [2] Izklausās absurdi – kā kaut kas var būt vienlaikus ierakstīts un dzīvs –, tomēr "Situāciju telpas" rāda, ka tehnoloģiski pastarpināts un dzīvs priekšnesums nebūt neizslēdz viens otru. Publikai un nofilmētajiem ekspertiem nav ne kopīga laika ietvara, ne fiziskās atrašanās vietas; šī publika pieredz izrādes norisi vēlāk un citā vietā nekā tā, kurai izrāde tika demonstrēta pirmo reizi. Tomēr ieraksts liek skatītājiem justies tā, it kā viņi piedalītos toreizējā izrādē un aizvietotu tās publiku. Dzīvas norises pieredze vairs nenozīmē tikai tiešu aktieru un publikas kontaktu (kas allaž ticis uzskatīts par teātra galveno pievilcības ķīlu), bet arī nemitīgas, tehnoloģiski pastarpinātas citu – pazīstamu un nepazīstamu – cilvēku klātbūtnes sajūtu.

Subjektīvam kopsavilkumam

Pieķeru sevi pie domas, ka par "Situāciju telpām" ir ļoti interesanti lauzīt galvu pēc tam, kad izrāde jau beigusies, cenšoties saprast, kā tā ir būvēta, un mēģinot noformulēt, kādas ir tās attiecības ar publiku. Kas attiecas uz tiešo, emocionālo pieredzi, tā palika kādu gabalu atstatu no gandarījuma sajūtas. Šķiet, ne tikai tāpēc, ka Rīgas kinostudijā bija neprātīgi auksts un tveršanās pie planšetdatora lika tirpt rokai. Vairāk varbūt tāpēc, ka pāris reižu apmaldījos un atkal nokļuvu atpakaļ "uz trases", nejūtoties neko no stāsta vai darbības pavērsieniem zaudējusi; arī tāpēc, ka datora komandas, kuras vajadzēja izpildīt, šķita apdraudam manu skatītājas brīvību un raisīja bērnišķīgi ietiepīgu vēlmi rīkoties tieši pretēji vai vispār nerīkoties nekā. (Pieņemu, ka arī šādas sabotējošas reakcijas režisori bija paredzējuši un rēķinājušies ar tām kā ar izrādes sastāvdaļu.) Bet, iespējams, galvenais iemesls bija izrādes veidotāju pretenzija uz rūpēm par visas pasaules problēmām. Ja svarīgs ir viss, tad, kā zināms, svarīgs nav nekas. Tieši tādu sajūtu radīja globālo nelaimju un apdraudējumu inventarizācija ekspertu stāstos. Jā, satraucoši, bet ne vairāk kā ikvakara ziņu pārraidēs dzirdētā un redzētā informācija vai elektronisko mediju skandinātie trauksmes zvani, kurus ik sekundi nomaina nākamie, liekot aizmirst par iepriekšējiem.

Saskaņā ar Aristoteli māksla atdarina dzīvi. "Situāciju telpas" ir viens no tiem daudzajiem piemēriem, kur notiek tieši pretēji – dzīve atdarina mākslu. Kāpēc ne? Gan viena, gan otra taču ir inscenēta realitāte.

[1] Domājot par grupas nosaukumu, ap 2002. gadu Hauga un Kegi kādam dzejniekam pasūtīja dzejoli, kurā būtu ietverti grupas dalībnieku vārdu iniciāļi. No dzejoļa lielas jēgas nebija, bet autors to uzskribelēja uz dzērienu bāra rēķina otras puses, kas kļuva par ierosinošu virziena norādi. Galu galā vārds "rēķins" tika aizstāts ar atbilstīgāku vārdu – "protokols". Skat. Malzacher, Florian. "Dramaturgies of Care and Insecurity". In Dreysse, Miriam, and Malzacher, Florian (eds.) Experts of the Everyday. The Theatre of Rimini Protokoll. Alexander Verlag Berlin, 2008, pp. 20–21.

[2] Skat. Auslander, Philip. "Live and Technologically Mediated Performance". In Davis, Tracy C. (ed.) The Cambridge Companion to Performance Studies. Cambridge University Press, 2008, pp. 109–110;

Wurtzler, Steve. ""She Sang Live, But the Microphone Was Turned Off": The Live, the Recorded, and the Subject of Representation". In Altman, Rick (ed.) Sound Theory Sound Practice. NY, Routledge, 1992, pp. 87–103.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!