Aina no Baza Lūrmana filmas "Lielais Getsbijs"
 
Recenzija
22.05.2013

Getsbija amerikāņu sapnis

Komentē
5

Pateicoties nupat iznākušajai Beza Lūrmena filmai "Lielais Getsbijs", ikoniskais Frēnsisa Skota Ficdžeralda romāns ir sagaidījis jaunu popularitātes vilni. Arī Latvijas publika, kura īpaši neaizraujas ar amerikāņu klasikas lasīšanu (iespējams, tādēļ, ka skolas obligātās literatūras sarakstos tādi autori kā Džeimss, Dreizers, Hemingvejs, Folkners vai Ficdžeralds nav pārlieku izplatīti), ir sākusi interesēties par šo grāmatu, kas ir tikai apsveicami. Lai arī filmas videoklipa stilistika līdz galam neattēlo romāna daudzslāņaino traģiskumu, vairāk pievēršoties melodrāmai, Lūrmena pārspīlēti krāšņais un vizuāli pārbagātais stils attēlo dārdošo divdesmito gaisotni diezgan precīzi. Varbūt ne gluži skrupulozi pieturoties pie vēsturiskiem faktiem un detaļām, bet atspoguļojot to, kā cilvēki savu apkārtējo pasauli uztvēra un redzēja. Greznība, džezs un skaistums – likās, ka viss ir iespējams un ka dzīve ir vienas nebeidzamas viesības.

Mēs ar kādu draugu sēdējām uz asfalta un no blašķītes dzērām viskiju, es viņam nesen biju iedevusi izlasīt vienu no savām mīļākajām grāmatām – "Lielo Getsbiju". Mēs pīpējām, un nedaudz līņāja, un viskijs garšoja lieliski, un mēs dalījāmies savā sajūsmā, izsakot alkainu vēlmi kādreiz nokļūt kādās no Getsbija rīkotajām viesībām. Mēs sākām atcerēties dažādas morāli un saprātu graujošas dzīvokļu balles, kurās bijām piedalījušies, un nonācām pie secinājuma, ka esam jau apmeklējuši krietnu skaitu Getsbija viesību. Atšķirība starp Rīgas dzīvokļa balli un Džeja Getsbija savrupmājas viesībām ir tikai vērienā, modē un mūzikas izvēlē. Visskaidrāk to apjautu, lasot epizodi no Ficdžeralda romāna "Skaistie un nolādētie", kur ir aprakstīta galveno varoņu Antonija un Glorijas tikšanās ar draugiem un šķietami izsmalcināta uzdzīve, kas patiesībā ir gluži vienkārši nebeidzamas dzeršanas un absurdu sarunu risināšanas ballīte, kuras katarses brīdī ierodas Antonija puritāniskais vectēvs. Līdzīga situācija arī attēlota Bernardo Bertoluči filmas "Sapņotāji" epizodē, kad ierodas Izabellas un Teo vecāki.

Gan divdesmitajos gados, gan tagad ir divdesmit un trīsdesmitgadnieki, kuri nesaprot, ko vēlas, un ir apjukuši, un meklē, un viņiem sāp, un viņi grib, lai viņiem būtu vienalga. Reizēm viņi ir garlaikoti, ar pārāk daudz vai tieši pārāk maz naudas, viņi ir izlaidīgi vai izlaisti, viņiem nav darba (Ficdžeralda romānos tas ir tādēļ, ka viņiem nav nepieciešamības strādāt, šobrīd tas ir tāpēc, ka liela daļa šo darbu nevar atrast), un viņiem nav nākotnes vīzijas. Ja dārdošo divdesmito moto bija anything goes, tad tagad līdz riebumam nodrāztais yolo (you only live once) vēsta par to pašu – dzīvo bez nožēlas, dzīvo ātri un daudz, jo jebkurā brīdī pasaule var sajukt prātā, un viss var beigties. Bezmērķīgums un apjukums, kas valdīja tās jaunatnes vidū, kas bija uzaugusi pēc Pirmā pasaules kara un piedzīvoja piepešo eiforisko uzplaukumu, smējās sejā sausajam likumam, bet arī sagaidīja biržas sabrukumu un Lielo depresiju, ir tieši tāds pats kā šobrīd – visi vēlas visu, bet nevar pateikt – precīzi ko. Ne velti vienīgais cilvēks, kurš Ficdžeralda aprakstītajās ballēs ir skaidrā, ir pats Džejs Getsbijs, jo viņš ir vienīgais romāna varonis, kurš skaidri un precīzi zina, ko viņš vēlas.

Šī spožā džeza laikmeta sabiedrība ir tā, pie kuras piederēja pats Frēnsiss Skots Ficdžeralds un kuru viņš reizē asi kritizēja. 1925. gadā izdotais romāns "Lielais Getsbijs" tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem, ja ne izcilāko amerikāņu romānu (lai gan, ja Ficdžeralds būtu paspējis pabeigt savu dižromānu "Pēdējais magnāts", pieņemu, šobrīd mēs runātu par to), un galvenais virzītājspēks tajā, tāpat kā pašā Amerikā, ir nauda.

1915. gada janvārī Ficdžeralds iepazinās ar savu pirmo lielo mīlestību Džinervu Kingu, kura piederēja pie tā sauktā Lielā četrinieka (tā sevi bija nodēvējušas iepriekšējā gada četras skaistākās Čikāgas debitantes un sabiedrības dāmas) un nāca no ietekmīgas un bagātas ģimenes. Šis neilgais, bet vētrainais romāns ietekmēja visu nākamo Ficdžeralda daiļradi. Reiz Džinervas tēvs Čārlijs Kings Frēnsisam esot pateicis, ka "nabadzīgiem puišiem nevajadzētu domāt par bagātu meiteņu precēšanu", un, kad 1918. gadā viņa izredzētā saderinājās ar tēva kolēģa dēlu Viljamu Mičelu, Ficdžeraldam kļuva skaidrs, kādi ir augstākās sabiedrības noteikumi. Džinervas rēgs viņu izsekoja visu dzīvi, kļūstot par prototipu arī Džeja Getsbija sirdsdāmas Deizijas Fejas Bjūkenanas tēlam. Džinerva kļuva par Ficdžeralda neaizsniedzamo sievieti, un kā tāda viņa ne tikai traumēja pašu autoru, bet arī viņa daiļrades vīrieškārtas varoņus. Jāteic, ka arī viņa nākamā sieva Zelda atcēla saderināšanos ar Frēnsisu, jo viņam nebija naudas, tādēļ nav brīnums, ka rakstnieka darbus caurvij motīvs nabaga zēns un bagātā meitene, kuru traģisku padara to pavadošā ideja – šīs meitenes ir objekti, kuras iespējams nopirkt, iegūstot naudu, varu un ietekmi. Amerikāņu sapnis un tā cietsirdība savijas kopā ar bagāto un ietekmīgo elitārismu, radot mākslīgas aristokrātijas auru, kurā nevienam homo novus nav vietas. Līdzīgi kā amerikāņu "Noziegumā un sodā" (Teodora Dreizera "Amerikāņu traģēdijā"), šis amerikāņu sapnis samaļ un izspļauj, bet pastāvošajā kārtībā nemainās nekas.

"Lielais Getsbijs" stāsta par to, kā nabadzīgais Džejs Getsbijs iegūst iespaidīgas bagātības, lai atgūtu savu pirmo un vienīgo mīlestību – Deiziju Feju Bjūkenanu, kura viņa vietā apprecējusi bagāto Tomu Bjūkenanu. Getsbijs rīko vērienīgas balles ar cerību, ka kādā no tām nonāks līča pretējā pusē dzīvojošā Deizija. Naktīs viņš lūkojas uz zaļo gaismu pie viņas mājas un tic, ka var izmainīt pagātni; viss, ko viņam vajag, ir dzirdēt, ka Deizija ir mīlējusi tikai un vienīgi viņu. Viņam apkārt ir simtiem cilvēku, viņa viesības ir izslavētas visā apkaimē, bet viņam nav neviena drauga, ja neskaita Deizijas brālēnu Niku Keraveju, kurš piepeši ievācas viņam kaimiņos.

Katru reizi, pārlasot "Lielo Getsbiju", man izveidojas cita attieksme pret Deizijas tēlu – no naida līdz apbrīnai, no dusmām līdz līdzjūtībai. Ficdžeralda romānu sievietes saista līdzīgas iezīmes – viņas ir izturīgas, gudras, aukstas un skaistas, bīstamas, ar neatvairāmu seksapīlu un alkām pēc varas, izcilības un varas. Kad 1937. gadā Ficdžeralds, esot Holivudā, saskrējies ar Džinervu Kingu, viņa vaicājusi, kurš tēls "Skaistajos un nolādētajos" esot veidots pēc viņas līdzības, uz ko Frēnsiss esot atbildējis: "Un kā tev šķiet, kura kuce esi tu?"

Deizija sevī apvieno gan kuci, gan jaunavu – literatūrzinātnieks Glens Setls savā rakstā "Fitzgerald’s Daisy: The Siren Voice" pat iet tik tālu, ka nodēvē viņu par Sirēnu. Viņas balss tiek aprakstīta kā vilinoša un mainīga, tā sola aizraujošas lietas, tā paverdzina un apbur. Kad Džejs Getsbijs izsaka frāzi, ka Deizijas balsī šķind nauda, viņš ne tikai precīzi apraksta to, kāpēc viņa viņu tā vilina un kāpēc Deizijai pār viņu ir tāda vara, bet arī stingri novelk sociālās hierarhijas robežas. Lai arī cik daudz naudas tagad būtu Getsbijam, viņa balss nekad tā nešķindēs, jo viņš nav piedzimis bagāts. Viņš nenāk no amerikāņu pseido-aristokrātijas, uz viņu neattiecas jēdziens vecā nauda. Bet Deizijas un Toma pasaulē skaitās tikai vecā nauda. Līdzīgi kā Romas Republikā, kur Cicerona kā homo novus centieni iegūt līdzvērtīgas pozīcijas Senātā nekad līdz galam nevainagojās panākumiem. Ja viņam trūka dižciltīgu asiņu, tad Džejam Getsbijam trūkst dižciltīgas naudas.

Lai arī Frēnsiss Skots Ficdžeralds diezgan izvairīgi apraksta mīlas ainas (lai gan ne tik neveikli kā Hemingvejs), viņa romānos tās ir, viņa varones nodarbojas ar seksu pirms laulībām, viņas skūpsta nepazīstamus vīriešus un pavada laiku daudzu kungu kompānijā. Leslija Fīdlere savā grāmatā "Mīlestība un nāve amerikāņu romānā" apraksta Deiziju kā pirmo vērā ņemamo anti-jaunavu amerikāņu literatūrā, kuras tēls izaudzis no Henrija Džeimsa iesāktās "pārprastās amerikāņu meitenes" tradīcijas. Viņa ir seksuāli atbrīvota, kas sasaucas ar to seksuālo revolūciju, kas iesākās ASV divdesmitajos gados. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa Getsbiju tik ļoti valdzina – viņš zina, ka Deizija ir piederējusi daudziem, bet viņš tic, ka mīlējusi viņa ir tikai viņu. Un Deizija spēlē līdzi, bet vai viņa vispār jebkad ir mīlējusi Džeju Getsbiju? Vai viņa mīl Tomu Bjūkenanu? Vai viņa vispār mīl savu meitu? Deizija Bjūkenana ir kā kaķene, kas staigā, kur vēlas, ignorējot tās dzīves, kuras iemanās pa ceļam izpostīt. Bet viņu nav iespējams ienīst, jo viņa ir reizē ļaundare un upuris.

Deizija Bjūkenana savā būtībā ir aktrise, kura ir atkodusi vīriešu pasaules noteikumus, sapratusi, kā tos izmantot savā labā, un pieņem attiecīgām situācijām piederīgas lomas – aukstā aprēķinātāja, naivā meitene, nelaimīgā mīlētāja, skaistā muļķīte un vēl joprojām. Galvenais neparādīt to, cik patiesībā esi gudra. Šo pamācību arī var nolasīt Deizijas novēlējumā savai meitai – būt par mazu, skaistu aušu.

Varētu pat teikt, ka Deizija īsti nerunā ar citiem cilvēkiem, viņa saka runas. Piemēram, kā gan citādi aprakstīt šo epizodi, kas norisinās starp Deiziju un Getsbiju: ""Tik brīnum skaisti krekli, – viņa šņukstēja, balsij noslāpstot biezajos ielokos. – Man lūst sirds, jo savu mūžu neesmu redzējusi tādus... tādus skaistus kreklus." Melodramatiska performance, kuras mērķis ir pierādīt Getsbijam, ka viņa sapelnītās milzu bagātības ir panākušas savu. Vai Deiziju tiešām interesē Getsbija krāsainie krekli un apreibina Džeja bagātības? Viņai pašai ir pietiekami daudz naudas, lai tas neatstātu nekādu īpašu iespaidu. Reibinošais ir tajā, ka šīs bagātības ir krātas un gūtas tikai un vienīgi viņas dēļ, un viņai pietiktu pakustināt mazo pirkstiņu, lai tās tiktu noslīcinātas jūras dibenā.

Lai arī romāna traģiskais varonis nepārprotami šķiet Getsbijs (parasti diezgan netīkamā Mertla Vilsone visiem piemirstas), Deizijas traģiskums slēpjas tajā, ka, spēlējot visas šīs lomas, viņa ir pazaudējusi jebkādu individualitāti. Dienu pirms kāzām ar Tomu Bjūkenanu viņa noved sevi līdz pārdzēruma histērijai, saprotot, ka grasās darīt ko tādu, ko patiesībā nemaz nevēlas. Taču nākamajā dienā viņa, stalta un mierīga, nostājas pie altāra. Būt par kāda cilvēka ideālu un vienīgā dzīves sapņa ilūziju nemaz nav tik viegli. Feministiskā literatūrzinātne mēdz Deiziju arī salīdzināt ar līgavu-bērnu, kura, saskaņā ar augstākās sabiedrības noteikumiem, tikusi izprecināta Tomam Bjūkenanam, kā arī visa romāna gaitā viņa tiek pozicionēta kā objekts, nevis subjekts. Getsbijs ir tik ļoti aizrāvies ar savu ideju par šo sievieti, kuru dēvē par pirmo jauko meiteni, kuru ir saticis, ka viņu neinteresē pašas Deizijas domas, jūtas un vēlmes. Vīrieši ap Deiziju cīnās, nogalina un mirst viņas dēļ, viņai tiek uzgrūsta atbildība par svešu cilvēku likteņiem, bet šo atbildību viņa nav nedz prasījusi, nedz vēlējusies. Jāņem arī vērā, ka par spīti divdesmito gadu atbrīvotajam un bohēmiskajam garam sabiedrības noteikumi joprojām bija stingri – ja Deizija būtu aizbēgusi ar Getsbiju pirms laulībām ar Tomu, viņas dzīve, visticamāk, būtu izpostīta. Turklāt, piedzimstot greznībā un pārticībā, pierast pie parasto cilvēku dzīves ir ļoti grūti vai pat neiespējami, kā to perfekti ilustrē cits Ficdžeralda romāns – "Skaistie un nolādētie".

Ficdžeralda atspoguļojums romānā – teicējs Niks Keravejs – vienmēr atceras sava tēva pamācību: "Tiklīdz tev iegribas kādu nosodīt, [..] mūžam paturi vērā, ka ne jau katram šai pasaulē lemti tik labi apstākļi, kādos augi tu." Bet apstākļi Bjūkenanu pasaulē ir svarīgākais – piedzimstot nepareizajos apstākļos, tev amerikāņu sapni nesasniegt un meiteni nedabūt. Tu vari nopirkt pusi pasaules, bet tāpat tu paliksi vienpatis un izstumtais.

Džeza laikmeta ballītes šķiet spožas, un cilvēki tajās – laimīgi un bezrūpīgi, uz tām var atskatīties ar apbrīnu – līdzīgi kā Ouvena Vilsona varonis Vudija Allena filmā "Pusnakts Parīzē". Bet visas balles beidzas – arī Ficdžeraldu pāra kaislīgais mīlasstāsts un bohēmiskais dzīvesveids beidzās ar Zeldas nonākšanu psihiatriskajā slimnīcā un Frēnsisa cīņu ar alkoholismu un nespēju pildīt tēva lomu. Ficdžeralda īsstāstā "Atgriešanās Bābelē" autors apraksta to, cik skaudri un vientuļi ir apzināties, ka viss šis spožums ir bijis mānīgs un ka jaunība ir pagājusi, un ka vēl nesen jaunie un trakulīgie ir kļuvuši par vecajiem un dzīves sagrauztajiem. Un tie, kas mēģina vēl mākslīgi šo jaunību paildzināt, kļūst smieklīgi vai skumji, sūdzoties kā stāsta varone Loreina, ka "pēdējā laikā visi kļuvuši tik veci, bet es itin nemaz tāda nejūtos".

Ficdžeralda darbus caurvij jautājums – "Vai bija tā vērts?" Vai Getsbijs būtu vēlreiz darījis visu iespējamo, lai kļūtu par Deizijas cienīgu bagātnieku? Visticamāk, jā. Jo Deizija Feja Bjūkenana viņam nebija tikai izcila skaistule ar šarmantu balsi, viņa personificē amerikāņu sapni. Deizija pat pēc izskata ir tipiska amerikāņu good girl, kura katram rada ilūziju, ka viņš ir īpašs, viņa sola tik daudz, patiesībā neapsolot neko, viņa ir nepieradināma. Tā Deizija, kuru viņš iztēlojās, lūkojoties uz zaļo gaismiņu pāri līcim, nav reāls cilvēks, gluži tāpat, kā amerikāņu sapnis nav reāls galapunkts, kuru var sasniegt. Gan divdesmito gadu, gan šodienas zudušajām paaudzēm ir grūti saprast un noticēt tādiem naiviem ideālistiem kā Getsbijs. Šādi varoņi ir jānogalina, lai pārējie nejustos sliktāki. Deizija nav nedz vainojama, nedz saucama par upuri – viņa mēģināja dzīvot, kamēr citi viņas vietā lēma, kā viņai dzīvot būtu labāk. Mākslīgi radītas augstākās sabiedrības elitārisma noteikumi izņēmumus pieļauj ļoti reti, un Getsbijs tiek sodīts tādēļ, ka ir iedomājies, ka viss iespējams, ka mīlestībai šādi noteikumi nav šķērslis. Un, neliegsimies, arī šodien mikrorajona puisim cerības izsisties līdz ministra postenim ir diezgan minimālas. Sabiedrībai (it sevišķi tādai, kurai nav reālas aristokrātijas un karalisko dinastiju) patīk hierarhija, tai patīk gradācijas, un tai ļoti nepatīk, ja kāds vēlas šos līmeņus sašūpot.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!