Gerontijs

Ne tev jaunības, ne vecuma,
Vien pēc maltītes tu dusi,
Sapņodams par abiem.
Te esi, vecis, sausā mēnesī
Gaidot uz lietu, klausos, ko lasa zēns.
Ne es bijis pie karstiem vārtiem,
Ne cīnījies siltos lietos,
Ne līdz ceļiem sālspurvā dūci cilādams
Dunduru kosts esmu kāvies.
Mana māja ir noplucis nams,
Un tās īpašnieks žīds sēd uz loga palodās,
Dzimis Antverpenes kroģelī,
Mizots Briselē, aplāpīts un appūsts Londonā.
Naktī kaza klepo kalnā aiz mājas uz lauka;
Klints, sūna, akmens ķērpis, dzelzs, smalki mēsli.
Sieviete darās pa ķēķi, vāra tēju,
Vakarā šņaukādama rakā skābo izlietni.
Es esmu vecs vīrs,
Stulba galva vējainās telpās.
Zīmes ņemdams par brīnumu. «Mums vajag zīmi!»
Vārds vārdā, nespējīgs izteikt vārdu,
Tumsā tīstīts. Gada pirmsākumā
Nāca Kristus tas tīģeris

Izlaidīgā maijā, Kizils un kastaņa, jūdaskoks,
Lai viņu ēd, lai viņu lauž, lai viņu dzer
čukstu pavadībā; arī kungs Silvero, kas ceļ
Ar saudzīgām rokām Limožas porcelānu pie mutes,
Bet nemierīgs staigā visu nakti blakus istabā;
Arī Hakagava, kas liec muguru ticiāniem;
Arī madāma de Tornlcvisf, kas tumšā istabā
Buras ar svecēm; freilene fon Kufp,
Kas atskatījās koridorā, durvju kliņķi satvērusi.
Tukšas atspoles
Auž vēju. Man nav spoku,
Vecam vīram šķirbainā namā
Pie vēju caurpūsta atslēgas cauruma.

Ja to zin, kam cerēt piedošanu? Lai domājam
Vēsturei ir daudz veiklu posmu, sagudroti koridori
Un iznākumi, kas centīgā čukstībā vilinot
Mūs vada ģeķībās. Lai domājam
Tā dod, kad mēs negaidām,
Un kad tā dod, tā dod tik izšķērdīgas jukas,
Ka devums nomāc alkas. Dod par vēlu
Kas nav ticēts, vai ja ticēts
Palicis atmiņā kā aizraušanās. Dod par ātru
Vārgās rokās, kas domāts bez tā var iztikt,
Līdz negriba ņem vairo bailes. Lai domājam
Ne bailes, ne dūša neglābj. Mūsu varonība
Rada pretdabīgus netikumus. Tikumus
Mums uzmāc mūsu pārgalvības grēki.
Šīs asaras birst no sakratīta paradīzes dusmu koka.
Tīģeris lec jaunā gadā. Viņš mūs aprij. Lai domājam
visbeidzot
Vēl nav izdomāts , kad stīvs
Atstiepjos savā graustā. Lai domājam visbeidzot
Es šo spēli neesmu gribējis
Un to nav rīkojuši
Atpakaļrāpulības velni.
Es jums godīgi teikšu.
Mani, kas bija tuvu jūsu sirdij, atrāva,
Lai skaisto zaudētu šausmās, šausmas mocībās.
Man dedzība zudusi: kāpēc lai to paturētu,
Ja tas, ko patur, saķēpājas?
Man vairs nav redzes, ožas, dzirdes, garšas un taustes:
Kā lai es tos varētu lietot, lai tiktu viens otram tuvāk?

Šie, kas spēj tūkstoš sīku apsvērumu,
Pagarina guvi, ko devis viņu atvēsinātais delīrijs
Kutinot gļotādu, kad maņa aprimusi
Ar asām mērcēm, vairo daudzveidību
Spoguļu spoguļos. Ko lai dara zirneklis,
Vai lai beidz darboties, vai vabole
Negrauzīs? De Belačs, Freska, Kamela kundze
Izkaisīti aiz polāra loka
Salauzītos atomos. Kaija pret vēju
Bel-Ailas vētrainā šaurumā vai lido ap Hornu.
Baltas spalvas sniegā, golfs vajā,
Un pasātu vēji dzen vecu vīru
Uz miega kaktu.
Nama mītnieki,
Sausu smadzeņu domas sausā gadalaikā.

Ne tev jaunības, ne vecuma... — V. Šekspīrs. Dots pret dotu. 111, i, 32–34.

Karsti vārti — gr. Termopilas, kalnu aiza, kur spartieši 480. g. pirms Kristus aizturēja persus.

Mums vajag zīmi! — Jāņa 4:48: «Tad Jēzus uz viņu sacīja: ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.» Mateja 12:38, luterāņu 1945: «Mācītāj, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.» Katoļu: «Mācītāj, mēs vēlamies no tevis redzēt brīnumu!» Lūkas 2:12: «Un to ņem iet ies par zīmi.»

Vārds vārdā — Jāņa 1:1: «Iesākumā bija vārds.»

Izlaidīgā maijā — amerikāņu vēsturnieka Henrija Adamsa (Henry Adams, 1838–1918) autobiogrāfiskā darba Henrija Adamsa audzināšana. Studija par 20. gadsimta daudzveidību (1907) 18. nodaļā: «Kaislīgā izlaidība, kas raksturīga Mērilendas maijam.»

Kizils — grimoņu dzimta Cornaceae, angļu dogwood.

Jūdaskoks — Cercis Siliquastrum, pākšu koks.

Bez autora mantinieku atļaujas tulkojis
DZINTARS SODUMS.