Zināšanas
09.04.2012

Georgs Bīhners

Komentē
0
Saglabā

Dzimis 1813. gadā kara ārsta ģimenē. Mācījies dabas zinātnes un praktisko medicīnu Strasbūrā un Gīsenā. 1834. gadā sacerējis „Uzsaukumu Hesenes zemniekiem”, kura slavenākais sauklis ir „Mieru būdiņām, karu pilīm”, un piedalījies revolucionāros nemieros Hesenē. Par politisko pamfletu sarakstīšanu viņu meklē policija, izglābjas, bēgot uz Strasbūru, kur pievēršas filosofijas studijām, īpaši Dekartam un Spinozam, un medicīnai, te arī iegūst doktora grādu. 1936. gadā ierodas Cīrihē, lai lasītu lekcijas anatomijā, bet pusgadu vēlāk, 1837. gada februārī, mirst no tīfa.

19. gadsimta 30. gadi ir nozīmīgs periods sadrumstalotajā Vācijā, jo inteliģenci iedvesmo revolucionārie notikumi Francijā, konkrēti 1830. gada jūlija revolūcija. Tiek dibinātas dažādas slepenas sabiedriski politiskas organizācijas (tai skaitā Bīhnera un F. L. Veidiga - „Cilvēktiesību biedrība”), veidojas kustības, tiek sacerēti uzsaukumi un pamfleti. Mākslā sabiedriski politiskas tēmas nomaina estētiskus meklējumus, Gētes nāves gads – 1832., tiek uzskatīts par robežšķirtni vācu literatūras attīstībā, jo romantiķus nomaina un kritizē kreisi ievirzīti reālisma rakstnieki, kaut arī viņu pašu radītais īpašu rezonansi sabiedrībā nerada. Nozīmīgākais šī perioda autors vēl bez prozaiķa Immermana, dramaturgiem Grābes un Guckova, ir šī raksta varonis Bīhners, bet arī viņa darbi savu nozīmi Eiropas kultūras kontekstā iegūst tikai 50 gadus pēc viņa pāragrās nāves, un faktiski tikai 20. gadsimtā viņš tiek atzīts par rakstnieku, kura daiļrade bijusi pagrieziena punkts literatūras un teātra attīstībā.

Atšķirībā no viņa sarakstītajām trīs lugām, kurām uz savu atzīšanu tik ilgi bija jāgaida, Bīhnera sacerētā salīdzinošās anatomijas mācību grāmata tūlīt tiek novērtēta kā izcils mācību līdzeklis un topošo mediķu apmācībā tikusi aktīvi izmantota vēl 20. gs. 1. pusē.

Un tātad – Bīhnera lugas: 1835. gadā Frankfurtē top drāma „Dantona nāve”, kurā autors aplūko franču revolūcijas sakāvi un konfliktu starp Robespjēru un Dantonu. Šai pašā gadā viņš iztulko arī divas Viktora Igo vēsturiskās drāmas „Lukrēcija Bordža” un „Marija Tjudore”, kā arī saraksta  ironiski asprātīgu komēdiju „Leons un Lēna”. Ar šo pašu gadu datēti arī fragmenti no garstāsta „Lencs”, kas veltīts Vētras un dziņu laikmeta rakstniekam Jakobam Mihaelam Reinhardam Lencam.

1837. gadā viņš raksta savu labāko darbu - drāmu „Voiceks”, kuru gan nepabeidz. Pēc viņa nāves tiek atrasts manuskripts un tā varianti. 1850. gadā Bīhnera brālis, arī mediķis izdod brāļa atstātos literāros darbus izlasē, tomēr tā negūst ievērību. Georga Bīhnera atgriešanās teātrī un literatūrā notiek vēl 30 gadus vēlāk, pēc austriešu rakstnieka Karla Emīla Francoza izdotiem Bīhnera „Pilnīgiem kopotiem rakstiem un atstātiem rokrakstiem”.

Bīhnera darbi atšķiras no savu laikabiedru darbiem divu būtisku pazīmju dēļ – viņš vēsturisko notikumu interpretācijā atsakās no ilūzijām, kas piemita apgaismības laikmeta intelektuāļiem, bet tikpat atturīgs viņš ir pret romantisma autoriem piemītošo subjektivitāti. Apgaismības laika mākslai viņš pārmet moralizēšanu, bet romantiķiem – ideālismu, jo mākslā galvenais ir – patiesība. Tiesa, pārliecība, ka viss ir iepriekš noteikts, viss vēsturisko notikumu attīstībā ir determinēts, noved Bīhneru līdz fatālismam: „Personība ir vien viļņa putas, diženums – tikai gadījums, ģēnija vara – leļļu teātris, smieklīga cīkstēšanās ar dzelžainiem likumiem”, viņš raksta 1834. gada martā.

„Voiceks”.

Daudzu režisoru sapnis un klupšanas akmens. Darbs, kurš sastāv no atsevišķām ainām, kuras iespējams mainīt vietām un brīvi interpretēt. Darbs, kurā redzamas dažādu estētisko stilu iezīmes – naturālisms, ekspresionisms, romantisms, sirreālisms. Pirmais darbs vācu literatūrā, kur galvenais varonis ir strādnieks, sociāli zemākās šķiras pārstāvis.

Lugas pamatā reāls stāsts no Leipcigas parūkmeistara, vēlāk zaldāta Johana Kristiana Voiceka dzīves, kas greisirdības lēkmē nogalina atraitni Kristianu Vustu, ar ko dzīvo kopā. Viņš tiek sodīts ar nāvessodu, publiski nocērtot galvu.

Zināmākās Voiceka tēmas interpretācijas un iestudējumi teātrī:

Albana Berga opera „Voceks”, 1925

Vernera Hercoga filma „Voiceks” ar Klausu Kinski titullomā, 1979

Janoša Sasa (János Szász) filma, 1994

Iestudējumi pasaules teātrī

Maksis Reinhardts, Vīne, 1921, ar Eiženu Klopferu titullomā, bet – laikaposmā nop 1918. līdz 1932. gadam, līdz nacionālsociālistu nākšanai pie varas, “Voiceks” pārstaigā teju visas vāciski runājošo zemju teātru skatuves un tiek iestudēts – Kēningsbergā, Darmštatē, Heidelbergā, Hallē, Prāgā, Oldenburgā, Gotā, Leipcigā, Berlīnē, Vīnē, Braunšveigā, Nirnbergā, Veimārā, Drēzdenē, Augsburgā, Bonnā, Maincā, Bernē, Armštatē, Minhenē, Dīsburgā-Bohumā, Greifsvaldē, Štutgartē, Hamburgā, Āhenē, Dortsmundā, Osnabrikā, Magdeburgā, Altonā, Koblencā, Dancigā (informācija no Volframa Fīvega (Wolfram Viehweg) grāmatas “Georga Bīhnera “Voiceks” uz vācvalodīgā teātra skatuves”, 2008). Pēc 1932. gada “Voiceks” iestudēts pāris reizes – 1937. gadā, veltot to autora nāves simtgadei.

Roberts Vilsons, 2000, mūzikls ar Toma Veita mūziku

Grupa “The Tiger Lilies”, 2011, Vīne, mūzikls

Latvijā:

„Voiceks” Jaunajā Rīgas teātrī, 1994, rež. Kristīne Vusa, titullomā – Ivars Stonins.

No 1923. gada Vācijā tiek piešķirta Georga Bīhnera prēmija literatūrā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!