Apzinoties portāla auditoriju, nepārstāstīšu Pēterim Handkem pārmesto (īsumā: Serbijas un Slobodana Miloševiča pozīcijas publisku un aktīvu aizstāvēšanu Balkānu karu un albāņu civiliedzīvotāju iznīcināšanas jautājumā). Pret Nobela prēmijas piešķiršanu Handkem protestējušas gan organizācijas, piemēram, ASV PEN klubs, gan slaveni rakstnieki, piemēram, Salmans Rušdi. Brīdi šķita, ka daļa taisnības ir ironiskajās piezīmēs par to, ka Handkes Balkāniem veltīto izteikumu apspriešana ir pilnībā aizstājusi viņa literārā veikuma analīzi. Taisnības labad gan jāsaka, ka tik traki nav un parādās teksti, kas veltīti arī viņa darbībai literatūrā. Tomēr tie nemaina lietas būtību, proti, strīdus par to, vai, vērtējot rakstnieka, gleznotāja, mūziķa vai zinātnieka profesionālo darbību, jāņem vērā arī šī cilvēka teiktais vai paveiktais, formulēsim to tā, sabiedriski politiskās tēmās.
Dažas atziņas fiksēt var salīdzinoši viegli. Pirmkārt, ja Handke nebūtu saņēmis tik augstu atzinības zīmi, tik skaļu protestu nebūtu. Gan jau starp otrā un trešā līmeņa rakstniekiem netrūkst personāžu ar ne mazāk ekstravagantiem priekšstatiem par vēsturi, politiku utt., tomēr viņi tādas emocijas neizraisa.
Otrkārt, sava nozīme, iespējams, ir tam, cik tuvu vai tālu pagātnē ir notikumi, kurus slavenība ir komentējusi kā aktualitāti. Ja paveramies uz citiem Nobela prēmijas literatūrā saņēmējiem, tad redzam gan Radjardu Kiplingu (1907. gads), gan Mihailu Šolohovu (1965. gads), bet skaidrs, ka mūsdienās Balkānu kari ir svaigākā atmiņā par britu impēriju vai Staļina diktatūru.
Treškārt, tas ir vienlaicīgi uzjautrinoši un aizkustinoši, bet pret t. s. slavenībām–intelektuāļiem bieži tiek izvirzītas stingrākas prasības nekā pret citām "slavenībām". Ja runājam par mūsdienām, tad es gan personīgi te nekādu loģiku neredzu, jo "instragrama zvaigzne" dažkārt var ietekmēt cilvēku domas spēcīgāk nekā visi konkrētā gada Nobela laureāti kopā. Tomēr ir cilvēki, kuri joprojām tic intelektuāļu ietekmei uz sabiedrisko domu.
Vienlaicīgi jāatzīst, ka ar šādu un līdzīgu atziņu formulēšanu tēma netiek izsmelta. Sagadījās, ka aizvadītajā nedēļā, tiesa, citā kontekstā, Latvijā dzīvojošais publicists un literatūras kritiķis Aleksejs Grigorjevs atgādināja par Josifa Brodska nievīgajiem izteikumiem par ukraiņiem, Aleksandra Puškina un Fjodora Dostojevska neslēpti šovinistisko attieksmi pret poļiem. Tā teikt, ģēniji literatūrā, savukārt vēstures un politikas jautājumos pilnīgi… (apzīmējumu izvēlas lasītāji). Pirmā reakcija: nevajag jaukt kopā dažādas lietas. Ja cilvēks ir ģeniāls gleznotājs, tad viņa gleznas turpinās sajūsmināt cilvēkus arī tad, kad par otas meistara murgainajiem politiskajiem uzskatiem neviens vairs neatcerēsies. Zināmā mērā šādā situācijā esmu es pats – tieši attiecībā uz teksta galveno varoni. Handkes darbu tulkojumus esmu lasījis, tie man ir patikuši, savukārt par viņa izteikumiem Balkānu karu sakarā es, atzīšos, nezināju vispār, kamēr nebija sācies tracis ap Nobela prēmiju. Literatūras cienītāji turpinās lasīt Jāni Sudrabkalnu un Aleksandru Čaku "pirms 1940. gada" un droši vien nelasīs abu vēlāk sacerēto.
Tomēr varu iedomāties arī pretargumentus. Starp Alberta Einšteina kolēģiem fizikā netrūka cilvēku, kuri vienlaikus bija izcili zinātnieki un antisemīti. Skaidrs, ka šo indivīdu antisemītisms nedz izmainīja fiziskas likumus, nedz konkrēto ļaužu paveikto šo likumu atklāšanā un izpētē. Tajā pašā laikā paust antisemītismu apstākļos, kad, atvainojos par melnu joku, apkārtējā vidē jau ir labas iestrādes antisemītisma uzplaukumam, nav gluži individuāla dīvainība vai nekaitīga muļķība. Starp Rietumu intelektuāļiem netrūka simpatizētāju boļševiku valstij arī Staļina diktatūras periodā. Kritizēt šo cilvēku lētticību neliekas jēdzīgi. Cik saprotu, vairumam no viņiem tiešām nebija skaidrs, kas PSRS notiek. Savukārt, ja cilvēks patiesībā gluži labi zina par režīma noziegumiem – kā tas acīmredzot bijis izcilā amerikāņu mūziķa Pola Robsona gadījumā – un tomēr turpina šo režīmu atbalstīt, jo nespēj publiski atzīt sava sapņa sabrukšanu, tad tā jau, manuprāt, ir cita situācija.
Lai cik banāli tas skan, cilvēki kļūdās – arī gudrie un talantīgie. Man ir pazīstami spēcīgi eksakto zinātņu pārstāvji, kuru augstā kompetence specifiskās disciplīnas ietvaros kaut kā sadzīvo ar priekšstatiem, kas labāk iederētos kādā "galdiņa dancinātāju" vai konspirologu pulciņā. Es to vienkārši pieņemu kā realitāti. Kopumā man šķiet, ka svarīgs ir jautājums par to, vai cilvēks kādā dzīves posmā apzinās un atzīst savas kļūdas. Kā piemēru es gribētu minēt sižetu no zinātnes vēstures. Ilustratīvs ir stāsts par agronomu Trofimu Lisenko – par to, cik absurdi bija viņa uzskati un kādu postu viņš nodarīja dabaszinātnēm PSRS, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņa veicināto represiju, tostarp fizisku, rezultātā Padomju Savienībā uz ilgu laiku ģenētika tika iznīcināta kā disciplīna vispār. Mazāk zināms ir fakts, ka Lisenko lielākais atbalstītājs sākotnēji bija izcilais botāniķis Nikolajs Vavilovs, kuram, kā saka, ar galvu visam vajadzētu būt kārtībā. Tomēr Vavilovam likās, ka viņš var manipulēt ar Lisenko solījumiem fantastiski uzlabot lauksaimniecības sektora ražīgumu, lai atkautos no Staļina uzstājīgajām prasībām, kas mudināja zinātniekus "darbaļaužu valstī" nodarboties ar kaut ko praktisku. Citiem vārdiem sakot, Vavilovs bija līdzvainīgs pilnīgas tumsonības uzplaukšanā. Bet tad, kad Vavilovs saprata, ka spēle, kā dažkārt saka, ir aizgājusi par tālu, viņš spēja nostāties pret savu "auklējumu". Samaksājot par to ar savu dzīvību, jo spēle patiešām bija aizgājusi par tālu. Šādā kontekstā saprotu asos iebildumus pret Nobela piešķiršanu Handkem, tomēr mani vairāk interesē, vai par sevi kas sakāms ir viņam pašam.
3