Nav iespējams padarīt par mācekļiem tos, kas ir nomētāti ar akmeņiem.
Tāpat kā Edmunds Frīdvalds un Jānis Strods, arī es nedomāju, ka atsauces uz Bībeli ir labākā argumentācija no Baznīcas šķirtas varas rokās. Tomēr pirms praida, tāpat kā pirms vēlēšanām cīņās par ietekmi, biežāk nekā parasti tiek piesauktas kristīgās vērtības. Manipulācijas tiklab ar geju cilvēktiesībām, kā ar kristīgajām vērtībām politiskajās spēlītēs jau lieliski atspoguļotas, piemēram, filmā "homo@lv". Taču, pati būdama praktizējoša kristiete, šoreiz vēlos dziļāk paraudzīties uz homoseksualitātes fenomenu un ar to saistītajām sabiedrības aktivitātēm tieši no kristietības viedokļa.
Homoseksualitāte kā identitāte Rietumu kultūrā tiek skatīta salīdzinoši nesen. Mišels Fuko grāmatā "Seksualitātes vēsture" izvirza hipotēzi, ka "homoseksuālists" kā cilvēka tips vai "suga" ir radīts diskursīvi un tikai 19. gadsimtā.[1] Ja agrākajos laikmetos uzmanība tika pievērsta darbībai kā tādai, proti, viendzimuma dzimumsakariem, tad mūsdienās runa ir par indivīda seksuālo būtību. Savukārt vārds "homofobija" pirmo reizi tiek lietots 1972. gadā Džordža Veinberga grāmatā "Society and the Healthy Homosexual"[2]; burtiski tas nozīmē šausminošas bailes nonākt tuvā saskarsmē ar homoseksuālu indivīdu, taču tas tiek attiecināts uz veselu kopumu daudz senāku parādību, kurām raksturīga noliedzoša attieksme un vardarbīgas izpausmes pret jebko, kas saistīts ar homoseksuālo. Parasti tiek pieņemts, ka homofobisku izturēšanos ir lielā mērā veicinājusi kristīgā Baznīca. Vai un kādā mērā homofobija gūst apstiprinājumu kristietībā kā mācībā?
Runājot par pašu homoseksualitātes fenomenu, atšķirīgu kristīgo konfesiju nostāja šajos jautājumos ir salīdzinoši vienota (izņemot dažas protestantiskās denominācijas, kuru ietvaros attīstījies queer teoloģijas atzars). Taču manas pārdomas pārsvarā būs saistībā ar to, kas par homoseksualitāti ir teikts Romas Katoļu Baznīcas katehismā.
Tātad Baznīcas tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Parasti tiek citēti Rad 19:1–29; Lev 18:22; Lev 20:13[3]; Rom 1:24–27; 1Kor 6:9–10; 1Tim 1:10. Runājot par levītiskajiem aizliegumiem, sakarā ar bēdīgi slaveno "Sodomas protokolu", pēdējā laikā ir ticis pausts daudz asprātīgu izteikumu par citu Vecās Derības norādījumu burtisku ievērošanu.[4] Tie izgaismo dažus Baznīcas argumentus ironiskā gaismā. Jā, jūdaisma rituālie likumi kristiešiem patiešām nav saistoši, taču nav arī tā, ka Baznīcas attieksme pret homoseksuālām attiecībām būtu balstīta vienīgi atsevišķos pantos un no konteksta izrautos vārdos. Tai ir drīzāk konceptuāls pamatojums Radīšanas grāmatā (Rad 1:26–28; Rad 2:24), kas stāsta par cilvēka radīšanu pēc Svētās Trīsvienības (trim Dievišķajām Personām mīlestībā saplūstot vienā) tēla un līdzības kā vīrieti un sievieti, lai viņi, mīlestības spēkam dāvājot dzīvību, augļotos un vairotos, tādējādi atspoguļodami Dieva tēlu. LELB arhibīskaps Jānis Vanags referātā uzsver – lai leģitimētu homoseksuālas attiecības, "Baznīcai būtu vajadzīgs kāds cits radīšanas stāsts, piemēram, tāds kā Platona "Dzīrēs", kur atpakaļsavienošanos meklē sākotnējās vīrietis-vīrietis, sieviete-sieviete un vīrietis-sieviete tipa būtnes. Taču bibliskā radīšanas stāsta ietvaros tas nav iespējams." [5]
Lai gan šis svarīgais stāsts mūsdienās ir ierindojies starp citiem lielajiem naratīviem, par kuriem runā Liotārs[6] un kuriem mūsu laikmetā īsti vairs netic, tomēr joprojām gana daudz ļaužu vismaz kādā no izpratnes līmeņiem to uztver kā patiesību. Tā ir viena no spēcīgām cilvēkos ieprogrammētām arhetipiskām shēmām, un, iespējams, tieši tāpēc daudziem cilvēkiem vispār, ne tikai kristiešiem atkāpes no tās ir raksturīgi izjust kā nepareizību. Jautājums, kā uz tām reaģējam.
"Tās ir pretrunā ar dabisko likumu.” Interesanti, ka diskusijās par homoseksualitātes fenomena dabiskumu vai pretdabiskumu abas puses mēdz piesaukt dzīvniekus. Ja vieni min dzīvnieku pasauli kā piemēru, ka arī tajā pastāv homoseksuālas attiecības un tāpēc tās būtu uzskatāmas par normālām, tad otri pretojas, ka šie apgalvojumi esot safabricēti vai ka dzīvnieki tādus ieradumus piekopjot tikai neveselīgos apstākļos, piemēram, nebrīvē; kā arī ka "bars uzrauga, lai šāds dzīvesveids nekļūtu noteicošs, jo primārā ir bara atjaunošanās. Ir zināmi gadījumi, ka pārāk "aizrāvušos" bars padzen vai pat likvidē."[7] No tā varam secināt, ka no dzīvniekiem esam mantojuši ne vien pašas parādības, bet arī raksturīgo bara reakciju uz tām. Tieši tāpat kā daudzi dzīvnieki iznīcina slimus mazuļus, arī cilvēki sākotnēji ir instinktīvi rūpējušies par sugas turpināšanos vairāk nekā par atsevišķiem indivīdiem. Tomēr iepriekš minēto "dabisko likumu" tā dēvē "nevis tādēļ, ka tas attiektos uz nesaprātīgo būtņu dabu, bet gan tāpēc, ka saprāts, kas dod šī likuma norādījumus, pieder tieši cilvēka dabai."[8] Svarīgi, ka Kristus iemiesošanās ir radikāls pagrieziena punkts arī šajā jautājumā. Kaut arī dabisko likumu[9] cilvēkā ir ielicis Dievs, tomēr, saskaņā ar kristīgo tradīciju, viens pats bez evaņģēlija tas vēl tiek uzskatīts par nepilnīgu. Svētais Akvīnas Toms pieļauj, ka dabiskais likums var pat nesakrist ar Dieva likumu, kuru cilvēka saprāts vienkārši nespēj līdz galam izzināt. Lai gan Kungs mums ir devis dažādus norādījumus, tomēr Viņa plāni var nebūt mums izprotami. Vienlaikus, pat ja kāda parādība mums šķiet atbilstam dabiskajam likumam kā nekaitīga (no sērijas "kam tad traucē, ko viņi dara savās guļamistabās, ja vien tas nav vardarbīgi"), tā tomēr var neatbilst Dieva gribai. "No bibliskā viedokļa tas ir strukturāli aplami, ja cilvēks saskata sava seksuālā es piepildījumu savienībā ar savu seksuālo līdzinieku," apgalvo J. Vanags. "Tā tiek noliegta un izkropļota sevis paša seksuālā integritāte. Apustulis Pāvils šādas savienības apraksta kā para physin, kas latviski ir tulkots kā "pretdabiskas", bet burtiski būtu tulkojamas "gar dabu" vai "garām dabai". Kā zināms, viena no vārda "grēks" nozīmēm ir "aiziet garām" jeb "netrāpīt mērķī"."[10] Ne vairāk un ne mazāk.
Lai nu kā tur būtu ar dabiskumu, pavēlēdams mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, Kristus pilnībā izmaina standartu, kā cilvēkiem būtu jāizturas pret tuvākā pieļautu iespējamu neatbilstību bauslībai. Lai nekļūtu pavisam banāla, gadījumu ar Mariju Magdalēnu neatstāstīšu, taču Rīgas centra Kristus draudzes mājaslapā par šo tēmu ir lasāms trāpīgs teikums: "Nav iespējams padarīt par mācekļiem tos, kas ir nomētāti ar akmeņiem. "[11]
"Šī tieksme lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību." Ja, piemēram, homoseksuāli orientēts indivīds ir praktizējošs kristietis, vai viņam ir iespējama jelkāda harmonija starp šīm sev svarīgajām identitātēm? Kamēr heteroseksuāliem cilvēkiem, pēc Baznīcas mācības, ir iespējami trīs seksualitātes risinājumi – celibāts, grēks vai laulība –, homoseksuāliem atliek tikai celibāts vai grēks. Lai gan Baznīca nekad nav uzskatījusi dzimumdzīves trūkumu par lielu nelaimi, vairumam laicīgās pasaules cilvēku līdz zināmam vecumam saprotamu iemeslu dēļ šķiet, ka atteikties no seksa Dieva valstības dēļ spēj varbūt vienīgi citplanētieši. Spēja ievērot šķīstību[12] patiešām ir īpaša žēlastība. Tāpēc ar seksu saistītas problēmas ir arī heteroseksuāli orientētiem kristiešiem, it sevišķi Romas Katoļu Baznīcā, kurā, kā zināms, laulība ir nešķirama un dzimstība regulējama vienīgi ar dabiskās plānošanas metodi. Katoļu Baznīca šajā ziņā ir visskarbākā, bet arī vismazāk diskriminējošā tādā ziņā, ka ekskomunicēti tiek (nevar saņemt grēku piedošanu un nedrīkst iet pie Dievgalda) visi, kas dzīvo kopā bez laulības un grasās to turpināt, neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Taču heteroseksuāļiem paliek vismaz iespēja, ka viss vēl varētu nokārtoties, kamēr homoseksuāļi var vai nu atkrist no Baznīcas, vai arī pēc katra dzimumakta iet pie grēksūdzes, apņemties laboties un/vai cerēt uz dziedināšanu, par ko būs runa mazliet tālāk.
"Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem." Varētu šķist, ka būt neticīgam gejam ir vieglāk, jo īpaši, kopš par homoseksuāliem sakariem vairs nenogalina briesmīgos veidos un neliek cietumā, vismaz Rietumu zemēs parasti ne. Tomēr bieži vien viņiem vieglāk vis nav, un viens no iemesliem ir sabiedrības attieksme. Tā kā apkārtējo izturēšanos visbiežāk nosaka labākajā gadījumā dabiskais likums bez Kristus ieviestajiem uzlabojumiem, bet sliktākajā – prasta netīksme pret citādo, tad homoseksuāli orientētie ļaudis no parastiem grēciniekiem mēdz kļūt par vajātu, apsmietu un apdraudētu, respektīvi, par cietēju grupu, jau pusaudžu gados, pat vēl pirms paguvuši realizēt savu seksuālo noslieci praksē (ja nu gadījumā šī orientācija tomēr ir bērnības traumu sekas, tad viņi ir cietuši pat vēl agrāk).
Latvijā ir pagājuši tikai divdesmit gadu, kopš par homoseksuālām attiecībām nedraud cietumsods.[13] Tas nozīmē, ka tie homoseksuālie, galvenokārt jau tomēr vīrieši, kas pašlaik ir manā vecumā vai vecāki, savas seksualitātes dēļ ir pieredzējuši pamatotas bailes. Arī pašreizējie valsts likumi gan dažkārt atbalsta tiesības uz izvēli, kāda no ticības viedokļa nav pieļaujama, taču dažas tiesības grēkot, kļūdīties un maldīties joprojām ir piešķirtas tikai heteroseksuāļiem. Pat ja tiks juridiski sakārtotas mantojumu un slimnīcas apciemojumu lietas, jādomā, vēl ilgi būs daudz tādu homoseksuāļu, kas neuzdrošināsies atklāt savu orientāciju vecākiem, skolasbiedriem un kolēģiem. Nav jābrīnās, ka citām šo cilvēku problēmām bieži pievienojas depresija, kā arī alkoholisms un citas atkarības. Homoseksuāla orientācija ir pārbaudījums ne tikai tiem, kas ticībā vēlas to mainīt, bet arī tiem, kas kā revolucionāri iet praidā, saņemdami no līdzcilvēkiem arvien jaunas naida šaltis.
Uz šī fona mani pērn pārsteidza un apbēdināja Latvijas reliģisko organizāciju pārstāvju reakcija uz 9. klases mācību grāmatā nodrukāto psiholoģes viedokli.[14] Vēstules parakstītājiem nebija pieņemams izteikums, ka ārsti uzskatot homoseksualitāti par normālu seksualitātes aspektu, ka tā nav slimība un sabiedrībā ir no 8 līdz 10 procentiem homoseksuāli orientētu cilvēku, kaut gan vismaz pēdējie divi apgalvojumi nav gluži pilnīgā pretrunā ar Baznīcas mācību. Mīļās māsas un brāļi Kristū, "homoseksuālisma propaganda" tur ielikta tāpēc, lai nākotnē kaut nedaudz atvieglotu iepriekšējā rindkopā ieskicēto situāciju. Lai skolasbiedri nepazemotu tos pusaudžus, kas atšķiras no vairākuma, un lai tik daudziem jauniešiem negribētos izdarīt pašnāvību, vēl ilgi pirms viņi ir spējīgi padomāt par seksualitāti, kāda tā atklājas Radīšanas grāmatā, un kā tas varētu attiekties personiski uz viņiem (es, šķiet, sāku to apzināti saskatīt 36 gadu vecumā). Ja laicīgajā mācību grāmatā homoseksualitāti rādītu kā smagu perversiju, tas varētu ieļaunot jauniešus, kuriem, iespējams, trūkst pārējā kristīgā konteksta.
"Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota." "Šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai." Minētais gadījums ar mācību grāmatu kārtējo reizi norāda uz pretrunu starp sabiedrisko un teoloģisko pieeju attiecīgajiem jautājumiem. Kamēr Rietumu pasaulē oficiālā psihoterapija, tāpat kā oficiālā psihiatrija, vairs neuzskata homoseksualitāti par slimību un kamēr seksuālo minoritāšu kustības uzstāj, ka homoseksuāls dzīvesveids ir gluži vienkārši alternatīva iespēja, tikmēr lielākā daļa kristīgo Baznīcu ietiepīgi uzskata, ka homoseksuāla identitāte ir ievainota identitāte un attiecīgi tā ir vai nu paciešama kā pārbaudījums, vai dziedināma.
Runājot par homoseksuālu attiecību nepareizo raksturu, vairāku konfesiju pārstāvju izteikumos parasti tiek uzsvērta darbība. Homoseksuāla orientācija kā tāda vēl netiek uzskatīta par grēku (ja atceramies Fuko teoriju, varētu domāt, ka Baznīca kļuvusi imūna pret pēdējo divu gadsimtu "seksa diskursu"). Vai tiešām homoseksuālim, tiecoties uz kristīgo pilnību, atliek tikai celibāts?
Vairāki kristīgie autori uzsver, ka seksuāla tieksme pret sava dzimuma personām vienmēr ir saistīta ar bērnības vai identitātes veidošanās laika psiholoģiskajiem ievainojumiem. Tā klīniskais psihologs Džozefs Nikolosi raksta: "Esmu runājis ar simtiem homoseksuālu vīriešu, bet vēl neesmu saticis nevienu, kurš būtu teicis, ka viņam ir bijušas mīlošas, cieņas pilnas attiecības ar savu tēvu."[15] Šo aspektu atzīst arī laicīgie psihoterapeiti, taču no viņu viedokļa jautājums nav par sabojāta mehānisma salabošanu, bet gan par to, vai cilvēks ir spējīgs akceptēt savas daudzveidīgās personības šķautnes un sadzīvot ar tām. Savukārt kristīgo virzienu pārstāvji skata ikvienu homoseksuāli kā potenciālu heteroseksuāli. Amerikāņu seksuālās reorientācijas terapeits Ričards Kohens, "atsaucoties uz personīgo pieredzi un savu ilggadējo praksi darbā ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, apgalvo, ka ikviens var izlemt mainīt savu homoseksuālo orientāciju. Tas notiek tad, kad tiek dziedināti psiholoģiskie ievainojumi un piepildītas deficītās vajadzības, kas nodrošina iespēju identificēties ar savu dzimumu un izjust pretējā dzimuma seksuālo pievilcību."[16]
Latvijā neviens profesionāls psihoterapeits šāda veida dziedināšanu nepiedāvā, taču kustība "Dzīvības straumes" palaikam organizē dziedināšanas programmas ar pārdabisku žēlastību palīdzību. Lai gan es nepazīstu nevienu no homoseksualitātes dziedinātu cilvēku, kā arī nojaušu, ka vairumam manu homoseksuāli orientēto draugu un paziņu ir iemesli neuzlūkot tādu iespēju nopietni, tomēr no ticības viedokļa domājot, Dievam nekas nav neiespējams. Šāda iespējamā dziedināšana un motivācija tai ļauties, izmantotie paņēmieni un sasniegtie rezultāti ir atvērti, pētāmi jautājumi.
"Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību." Baltijas praidu noslēdzošā gājiena dienā, 2. jūnijā, Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē notiks ekumenisks dievkalpojums, "lai kopīgi aizlūgtu par cilvēkiem, kas cieš no homoseksualitātes, kā arī par to, lai sabiedrība šādu uzvedību nepieņem kā normu, bet vienlaikus uzlūko šos cilvēkus ar līdzjūtību."[17] Es gan pieļauju – ja citi cilvēki ievērotu arī katehismā minēto cieņu, tad praidā gājējiem nemaz tik ļoti nevajadzētu, lai homoseksualitāte tiktu uzskatīta par normu.
Ar lūgšanām jau vispār ir tā, ka, kādā jautājumā pie Dieva vēršoties, vēlējuma daļu varam pat neizteikt, jo Viņš jau pats labāk zina, ko iesākt ar uzticēto cilvēku vai problēmu. Dažkārt Kristum neticīgi cilvēki, ja kāds tiem pasaka, ka lūdzas par viņiem, mēdz apvainoties – it kā aizlūdzējs ar to būtu nostādījis sevi augstākā situācijā. Taču kristīgajā izpratnē aizlūgt par kādu nozīmē drīzāk liegi pieskarties viņam apziņas telpā.
Jo vairāk iedziļinos, jo vairāk top skaidrs vienīgi tas, ka jautājumu šeit joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Viens no interesantākajiem ir, kā seksuālo minoritāšu kustības var nākt par labu pārējai sabiedrības daļai (jo Dievs var mūs mācīt caur visdažādākajām lietām un norisēm), ja tai izdodas abstrahēties no bailēm par to, ka "perversija tiek pasludināta par normālu", un mazliet paraudzīties uz sevi no malas. Kā raksta literatūras teorijas autoritāte Džonatans Kalers, "zilo teorija izmanto marginālo – to, kas bija pastumts malā kā perverss, pilnīgi nepieņemams un radikāli atšķirīgs, lai analizētu centrālos kultūras veidojumus, proti, heteroseksuālo normatīvismu."[18] Kaut arī, balstot savu pasaules izpratni Radīšanas grāmatā, nav iespējams iztikt bez tradicionālajiem heteroseksuālajiem priekšstatiem, tomēr es jau labu laiku prātoju, vai Dieva plāns attiecībā uz vīrieti un sievieti patiešām automātiski nozīmē arī patriarhālu sabiedrību, kāda tā ir izveidojusies. Taču par to citreiz.
[1] Mišels Fuko. Seksualitātes vēsture. I sējums, Zinātgriba. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.
[2] Homophobia. An Encyclopedia of Gay, Lesbian, Bisexual, Transgender, and Queer Culture. Pieejams http://www.glbtq.com/social-sciences/homophobia.html [skatīts 30.05.2012.].
[3] Rad = 1 Moz; Lev = 3 Moz.
[4] Piemēram, šis http://publikai.lv/2012/05/21/bibeles-varda/.
[5] Jānis Vanags. Bībele un homoseksualitāte. Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca. Pieejams http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=homoseksualitate [skatīts 30.05.2012.].
[6] Žans Fransuā Liotārs. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. - Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2008.
[7] J. I. Danielsons. Homoseksuālisms – dāvana, kas nav no Dieva. Harismātiski Episkopālā Baznīca. Pieejams http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/Homosx%20un%20Latvija.htm [skatīts 30.05.2012.].
[8] Katoliskās Baznīcas katehisms. Pieejams http://www.catholic.lv/katehisms/d3s1n3.html [skatīts 31.05.2012.].
[9] Svētais Apustulis Pāvils par to runā Rom 2:14–15.
[10] Jānis Vanags. Bībele un homoseksualitāte. Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca. Pieejams http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=homoseksualitate [skatīts 30.05.2012.].
[11] Kā Dievs skatās uz homoseksuālismu un homoseksuālistiem? Rīgas centra Kristus draudze. Pieejams http://www.rckd.lv/index.php?dir=side/citi-materiali/ka-dievs-skatas-uz-homoseksualismu-un-homosekseksualistiem&lang=lat [skatīts 30.05.2012.].
[12] Starp citu, šķīstība ne vienmēr nozīmē celibātu. "Šķīstība nozīmē to, ka seksualitāte ir visā pilnībā integrēta personā un tādējādi ir sasniegta cilvēka kā miesīgas un garīgas būtnes iekšējā vienība. Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru – vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē. Tātad šķīstības tikums ietver personu visā tās veselumā un sevis dāvāšanu visā pilnībā." Katoliskās Baznīcas katehisms, pieejams http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html [skatīts 31.05.2012.].
[13] Geju un lesbiešu tiesību stāvokļa analīze Latvijā, 10. lpp. Tiesībsarga birojs. Pieejams http://www.tiesibsargs.lv/lat/petijumi_un_viedokli/ [skatīts 30.05.2012.].
[14] Baznīca un atsevišķi politiķi iebilst pret homoseksualitātes skaidrojumu 9. klases mācību grāmatā. nra.lv. Pieejams http://nra.lv/latvija/politika/46661-baznica-un-atseviski-politiki-iebilst-pret-homoseksualitates-skaidrojumu-9-klases-macibu-gramata.htm [skatīts 30.05.2012.].
[15] Citēts pēc: Džeimss Dobsons. Zēnu audzināšana. Rīga: Atklāsme, 2003, 131. lpp.
[16] Inese Ieva Lietaviete. Fakti un mīti par homoseksuālismu. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. Pieejams http://www.kbvestnesis.lv/KBV/jaunumi/problema/168-fakti-un-miti-par-homoseksualismu- [skatīts 30.05.2012.].
[17] 2. jūnijā aicina piedalīties ekumeniskā dievkalpojumā. Romas Katoļu Baznīca Latvijā. Pieejams http://www.catholic.lv/main.php?parent=4749 [skatīts 30.05.2012.].
[18] Citēts pēc: Džonatans Kalers. Pielikums. Teorētiskās skolas un virzieni. Satori. Pieejams /raksts/1746/Dzonatans_Kalers/Pielikums_Teoretiskas_skolas_un_virzieni [skatīts 30.05.2012.].
3