Nu jau tālajos 90. gados strādāju vienas avīzes redakcijā kopā ar pazīstamu dzejnieku. Viņš bija pievērsies kristietībai un vienā laidā mēdza stāstīt par notiekošo savā kopienā – cita starpā par ziedojumu vākšanu, iekasējot desmito tiesu no ienākumiem. Gan tolaik, gan tagad man tas šķita nesamērīgi daudz. Es vēl aizvien neesmu spējīgs laikā nomaksāt visus man apliktos nodokļus un noteiktos rēķinus.
Laukos šķūnim ir vaļējs lievenis, līdzīgs tiem, kādi ir seno latviešu celtajām un Brīvdabas muzejā skatāmajām klētiņām. Neko daudz tas gan netiek izmantots: tur tiek uzglabāts grils. Patiesībā divi, jo lielveikalā iegādātajiem griliem ir gaužām īss mūžs – tie izdeg un sarūsē, un tad nu jāpērk jauns, bet veco nav, kur izmest. Darbojoties ar griliem un sajūtot piedegušas gaļas un tauku aromātu, allaž prātā nāk Vecās Derības stāsts par to, kā "Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna, un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis." Saost spējīgais Dievs man vienmēr šķitis drusku dīvains tēls, jo tad jau tam būtu jābūt apveltītam ar degunu. Lai gan Vecās Derības Dievs mēdz arī uzlūkot, kā tas notiek labi zināmajā upurēšanas stāstā par Kainu un Ābelu: "Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni."
Konstantīna Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcā" lasāms, ka vārdus "upuris" un "upurēt" esam aizguvuši vai nu no vidusholandiešu, vai arī no viduslejasvācu valodas un rakstos tas pirmoreiz parādījies 17. gadsimtā. Vārda pamatā ir latīņu "operārī" – 'pūlēties, upurēt', bet šis vārds veidots, izmantojot indoeiropiešu sakni "op-", kas nozīmējot 'strādāt'. Tātad upurēšana ir vienkārši darba darīšana, darbs, kas darāms un izdarāms.
Tomēr latviešu valodā jēdzienam "upuris" ir neviennozīmīga daba. Atminos, bērnībā mēdzu zīmēt interpretācijas par mīļākajās bilžu grāmatās redzētām ilustrācijām. Kaut kādas satiksmes drošībai veltītas grāmatiņas iespaidā uzzīmēju krāšņu satiksmes negadījuma ainu. Auto bija sadauzīts, un divi mediķi uz nestuvēm nesa no galvas līdz kājām apsaitētu cilvēku. "Ha, paskat, tas jau ir upuris," konstatēja brālis, un es sapīku. Tādu vārdu vēl laikam nebiju dzirdējis un tāpēc uztvēru to kā apvainojumu. Par upuriem tiek runāts karu vai teroristu uzbrukumu reizēs, upuri mēdz rasties dabas kataklizmu un dažādu nelaimes gadījumu rezultātā.
Un tad ir tā otra nozīme, kad ar upuri tiek saprasta kaut kā dāvināšana, ziedošana. Noa, Kains un Ābels kaut ko vēlējās ziedot savam Dievam, tādējādi izrādot savu pateicību un bijību. Jēzus sevi ziedoja, dodamies nāvē un tādējādi dāvādams cerību uz pestīšanu. Vecāki sevi upurē bērniem, mēs esam gatavi upurēt laiku un naudu dažādām baudām un ērtībām, jā, un savu laiku mēs upurējam strādāšanai. Mēs visi kaut ko vienā laidā upurējam, un tāpēc šāgada "Satori" ziedojumu vākšanas kampaņas tēma ir tik loģiska un tieša.
Protams, gan jau uzradīsies ņerkstētāji, kas teiks: palūk, paši savu dienišķo maizīti nopelnīt neprot, tad nu ir spiesti klīst apkārt, diedelējot no citiem. Ņerkstētāju mums nekad nav pietrūcis, iztēloties sevi par ārēju apstākļu upuriem jeb cietējiem izdodas visai talantīgi. Vainot savās neveiksmēs un nepatikšanās var visu ko – āderes, melnu kaķi, čeku, valdību. Nelaime vien tāda, ka šādi var nepamanīt – vainīgo meklēšanai upurēto laiku būtu bijis iespējams izlietot kam citam.
Atšķirībā no ASV, kur liela daļa ļaužu gatavi noticēt jebkam – sākot ar Bībelē rakstītā burtisku patiesumu un beidzot ar plakanās Zemes teoriju –, pie mums, šķiet, ļaužu masveidīga pievēršanās reliģijām, kas bija vērojama 90. gados, ir noplakusi. Šajā ziņā Latvija sāk līdzināties daudzām citām valstīm Eiropā. Sarūkot draudzēm un ziedojumu pieplūdumam, baznīcām piederošos nekustamos īpašumus uzturēt kļūst arvien grūtāk. Tukšās celtnes tiek pārdotas un pielāgotas citām vajadzībām – Nīderlandē esmu bijis baznīcā ierīkotā naktsklubā, Anglijā esmu redzējis baznīcas, kas pārvērstas dzīvokļu ēkās u. tml.
Pasaules iedzīvotāju skaits turpina neatlaidīgi pieaugt, Latvija šajā ziņā ir izņēmums. Un tad ienāk prātā – ja jau draudzes sarūk un desmito tiesu maksāt grib arvien mazāk ļaužu, kur gan paliek visa šādi ietaupītā nauda? Kāds draugs, kas kādu laiku bija dzīvojis Lielbritānijā, reiz pēc atgriešanās dzimtenē pauda neizpratni par to, ka pie mums vairums cilvēku, kā šķiet, valkā tikai pilnīgi jaunas drēbes. Cits paziņa, ik pa reizei viesojoties Rīgā, mēdz izteikt izbrīnu par arvien pieaugošo jaunu un dārgu auto skaitu. Bet tās ir tikai pāris versijas, gan jau pastāv arī citi veidi, kā kaut kam upurēt nenoziedoto desmito tiesu – tad kādēļ gan mazu daļu no tās neupurēt "Satori"? Domāju, ka tas ir darbs, kas reāli izdarāms. Un nē, tā nav diedelēšana. Sauksim šo darbu par bagātību pārdali.
1