***
Es atceros šo gaiteni — tā bija nakts,
neviens no mums vairs nevarēja aizmigt,
jo galvās dega spilgta, spilgta gaisma
un griestos spuldzes tuvredzīgā acs
kā piemineklis Edisona bailēm
no tumsas, un aiz stikla loga ailē
kā zelts, kam nedevām ne karāta,
mums zvīla zvaigznāji uz parāda.
Un vairs nekā, bet nākamajā dienā
mums lika nostāties ar sejām pretī sienai.
GRĀMATA
Līdzīgi kādam, kurš aptausta kabatas,
meklēdams šķiltavas vai sīknaudu,
es pieskaros savām rētām,
lai atcerētos, kas esmu.
Es vairs neprotu mest krustu —
šis ir mans pēdējais rituāls.
Vissenākā ir tā uz kreisā pleca —
no vakcīnas pret bakām,
apaļa, it kā tur
kāds būtu nodzēsis cigareti.
Tās bija manas pirmās kristības.
Man ir vairākas sīkas rētiņas ap pirkstiem —
bērnībā man patika naži.
Tolaik nebija citu rotaļlietu.
Bet, kad tas bija,
kad es atspiedos
ar elkoņiem
stiklos?
Kurš nospieda mani
uz ceļiem
lauskās?
Es pieskaros savām rētām —
tās ir mana pēdējā kamuflāža.
Zirga vecumu nosaka pēc zobiem,
sāpju vecumu — pēc rētām.
Es vēl esmu pavisam jauns,
šeit — un to jāsaka čukstus —
vēl ir daudz brīvas vietas.
MANDELŠTAMS
Мы не летаем, мы поднимаемся только на те башни, какие сами можем построить.
Mēs nelidojam, mēs uzkāpjam tikai tajos torņos, ko paši varam uzcelt.
Osips Mandelštams, Akmeisma rīts
Viņš uzvilka kažoku.
Demonstrācija pārpludināja ielas — tūkstošiem galvu un nevienas sejas.
Kažoks saboza spalvu, vārdu kodes paslēpās oderēs un dēja oliņas.
Zagts zīmuļa gals. Ar to viņš darbojās kā naudas viltotājs, bet tas bija tikai papīrs, kamēr apgrozībā šķindēja dzelzs.
Tāpat kā Šekspīram viņa tēvs bija cimdu meistars, bet Ņevas ledus šķembas viņš pārcilāja kailām rokām.
Todien sals ieplūda viņa asinīs.
Zivs pūst no galvas.
Ūsainis formastērpā palieca sānis savu galvu, no kuras šausmas jau bija izlīdušas pāri kontinentam.
Viņš veltīja viņam pretvalstisku dzejoli. Adresāts jutās pagodināts.
Todien zābakzolē viņš paslēpa žileti. Vai tā bija atslēga? Vai pakavs?
Bailes auga un rāpoja — skudras, meklēdamas ceļu caurulēs un vados, lai noklausītos sarunas.
Viņu atkal pratināja.
Rakstāmmašīna klabēja, tai bija vairākas klaviatūras un pedāļi kā ērģelēm.
Uzrotītām piedurknēm kāds dauzīja taustiņus, līdz elkoņiem iegrimis mašīnas smagajā masā.
Tas nebija protokols. Viņam piestādīja rēķinu par telefonzvaniem mirušajiem —
piecus gadus labošanas nometnē.
Viņš neizturēja. Sals jau bija ticis pārāk tālu.
Tornis bija gatavs.
Sapnī viņš tajā uzkāpa un skatījās uz sniegoto līdzenumu.
Klusi kāds pienāca no mugurpuses
un pagrūda.
Ilgus gadus čemodāns ar rokrakstiem slēpās zem gultas un audzēja spuras.
Tam bija piespriests vairāk.
Reizēm, aizslēdzis aiz sevis durvis, kāds to atvēra
un zvīņas meta blāzmu kā televizora ekrāns,
izgaismodamas viņa pēcnāves biogrāfijas tumšāko laiku.
MAZGĀJOT TĒVU
Viņš berž tēvam muguru.
Tēvs nesaprot neko
un neatbild, kad citi
nosauc viņa vārdu.
Viņš ir pārāk dziļi
sava ķermeņa grumbās un krokās,
pārāk dziļi, lai no tām
iznāktu ārā.
Reiz viņš pamodās svešā vietā.
Viņš uzlika brilles.
No tā, ko viņš redzēja,
to stikli aizsvīda
un viņa deguns sāka asiņot.
Kad viņš atgriezās,
viņš atteicās runāt,
aizmirsis visu,
ko bija apguvis gadiem.
Viņa balsene sasala
un asinsrite vēl joprojām
veltīgi cenšas to atkausēt.
Viņa sirdspuksti —
tās ir pēdas sniegā
tālu aiz polārā loka.
Vējš tās aizputina.
Tēvs nerunā.
Viņa mati aug,
viņa nagi aug,
bet viņš nesaprot neko.
Viņa skropstas
ir hieroglifi,
kuru Rozetas akmens
ir sadauzīts.
Ar raupju dvieli
dēls nosusina tēva ķermeni —
mīksts dvielis neder nekam,
mīksts dvielis neuzsūc mitrumu.
Kad viņš skuj tēvam bārdu,
tēvs sēž viņam pretī tāpat
kā senāk, skūdamies pats,
sēdēja pretī spogulim.
Viņš apģērbj tēvu uzvalkā.
Tas izrādās par lielu.
Tēva augums saraujas
par vairākiem izmēriem gadā.
Uzvalka kabatas ir tukšas
kā tēva atmiņa,
tā pogas ir tikpat blāvas
kā tēva skatiens.
Viņš sasukā tēvam matus
un sasien kurpju šņores.
Viņš nosēdina tēvu
saimnieka vietā — galda galā.
Tēvs nesaprot neko,
viņa valdījumi ir izkaltis lauks
un viņš — viņa dēls — pazemīgi kopj
šo savu nīko mantojumu.
VECAJOS LAIKOS
Viņi brida vairākus kilometrus
pa kupenām uz skolu —
toreiz, vecajos laikos.
Viņus auklēja nabadzība un neraža.
Viņu vienīgās rotaļlietas —
divi koka metamie kauliņi,
ko bads mētāja pār pusdienu galdu.
Vecajos laikos,
kad viņi dzīvoja kā ceļojošā cirka trupa —
ikvienam vajadzēja būt kaut nedaudz burvju māksliniekam,
lai pārlaistu garās ziemas.
Viņu skolas zvans bija trauksmes sirēna.
Un klasē skolotājs sita pa pirkstiem
ar smagu sarkanu lineālu —
ar to mērīja gadus.
Vecajos laikos, neskatoties uz.
Vecajos laikos par spīti.
Vecajos laikos —
vecās kafijas dzirnaviņas maļ un maļ
savu vienīgo — rūgto un sarepējušo
patiesības graudu.
ŽULTS
Esam kaisījuši pelnus sev uz galvām
kā garšvielu,
staigājuši caur neskaitāmiem spoguļiem
un tā arī neredzējuši savas sejas.
Esam te — vietā, kur sakropļo
tikai tādēļ, lai piedāvātu zāles,
kur nami izkustas un pārkārtojas,
tiklīdz tiem uzgriežam muguras.
Uzvarētāji guļ slikti. Tinte ir rūgta.
Mēness uzaust virs pilsētas.
Tā gaisma ir pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt.
Bet mēs nepieskaramies grāmatai
un, nespēdami panest tajā rakstīto,
pielaižam tai uguni.
LĪDZSVARS
Mana labā roka — lielākā grēciniece —
ir nedaudz garāka no smagumu nešanas,
tādēļ tā ir pirmā, kas apdedzinās,
kamēr kreisā sažņaudzas kabatā.
Mana kreisā kāja pirmā sper soli neceļos
(pierādījums: kreisās kājas kurpes noplīst ātrāk),
bet kreisā — tai nav izvēles,
tā velkas līdzi, nedaudz šļūkādama.
Mana labā acs ir nedaudz precīzāka un asāka,
piemērota, lai notēmētu,
bet kreisā — lielā apšaubītāja — pārāk bieži
piemiedzas vai atskatās pār plecu.
Bet manas ausis — tām ir vienalga,
tās neatšķir patiesību no meliem —
nespēdamas pakustēties, nepazīdamas notis,
vienmēr līdzsvarā — tās klausās.
Un mana mute — tai nav izvēles,
viena mute, lai skūpstītu un melotu,
tā pati mute, lai dziedātu šķībi,
lai smaidītu, lai kodītu lūpas,
lai stostītos, kad tai jāsaka: "Mēs...",
lai klusētu, kad jāatzīstas: "Man ir labi...",
un runātu muļķības, kad tai pieklātos
klusēt.
SEJA
Naktīs, kad apziņa sāk naktsmaiņu
šaurajās raktuvēs zem pieres,
sejai joprojām nav miera —
acu zīlītes šaudās zem plakstiem.
Brīžiem miegā tā saspringst,
it kā cilātu smagumus
vai censtos pārbīdīt mēbeles
ar domu spēku.
Visu nakti sejas saknes
smagi strādā zem ādas,
audzēdamas krunkas.
Vien retu reizi miegā tā smaida —
uzticīgi un sirsnīgi kā bērns,
pārvērzdamās līdz nepazīšanai —
tā ir mana īstā seja.
0