Ir pelēks un silts vakars. Mēs stāvam pie Brīvības un Miera ielas krustojuma. Skatam paveras šāda aina: Brīvības ielu pie sarkanās gaismas šķērso līdzīgi ģērbti svešinieki. Un viņi nesaprot, ko nozīmē gaismas luksoforā. Pelēcīgos mētelīšos, nobružātām kurpēm un vecmodīgus koferus rokās satvēruši, viņi sper brašus soļus, un automašīnas pieskaņojas. Mēs zinām, ka tie ir ielu teātra "Kamchatka" aktieri. Katrā ziņā viņi izskatās tieši tā. Un viņi soļo pie mums. Izrādās, tas nav tāds iestudējums, kurā skatītājs iekārtojas savā krēslā un vēro. Izrādās, aktieri apsēžas uz saviem koferiem un vēro mūs. Protams, tie nav viņi, tie ir ieceļotāji. Garām viņiem paiet jauns vīrietis ar aliņiem rokās un noskatās. Viņš noskatās tā, ka skaidrs: viņam tas viss izskatās amizanti. Mūsu viesi visu novēro ar bērna skatienu, mēģinot izveidot kontaktu ar jebko, kas nonāk viņu redzeslaukā. No vienas puses, gribas piekļūt tuvāk un redzēt labāk, bet reizē jebkurš, kurš nostājies pirmajā rindā, ir daudz vieglāk ieraujams kādā improvizētā darbībā. Jaunais vīrietis noliek uz trotuāra aliņus un rāda viņiem ar rokām kaut kādas zīmes. Pēc tam sāk spiest viņiem roku. Tad arī citi sāk tuvoties, un piepeši visi apskaujas kā traki un sāk piedāvāt viesiem savu kafiju vai apelsīnu. Viesi ir pārlaimīgi par šādu sagaidīšanu. Garastāvoklis publikā ir pacilājošs, man blakus stāvošais kungs saka: "Tas puisis jau nu gan bija sarunāts." Es tā tomēr nedomāju. Beidzot mūsu ciemiņi paņem koferus un dodas tālāk pa Miera ielu. Cilvēku pūlis kļūst arvien lielāks, un es vēlos, kaut man līdzi būtu neliels ķeblītis. Lai redzētu notiekošo, ir jāskatās caur mašīnu stikliem, jāpakāpjas uz barjerām vai jāmēģina atrast kādi pakāpieni. Pie sevis nospriežu, ka tieši tādam jābūt ielu teātrim, un vienkārši priecīgi laužos caur pūli, lai redzētu, kā ceļotāji nopietnām sejām iestumj pa ielu braucošās automašīnas un rada jaukas nekārtības satiksmē. Reizēm gan man kļūst bail, kad viņi nostājas tieši priekšā tramvajam un sāk māt vadītājam. Ja nu tas ir kāds dusmīgais vadītājs vai automašīnu vadītāji neizrādās pretimnākoši? Saprotu, ka man ļoti negribas, lai ar viņiem atgadītos kaut kas slikts. Es nezinu, vai būtu kāds labums uzskaitīt visas viņu radošās izpausmes Miera ielas garumā, bet, jāsaka, viņu naivā saskarsme ar skatītājiem, šoferiem un Miera ielas iedzīvotājiem izstaro tiešām sirsnīgu gaisotni, kas liek smieties un skumt reizē. Palikušas kādas piecas minūtes līdz beigām, kad pie šokolādes fabrikas "Laima" vārtiem iebraucēji ierauga apaļu spoguli, tādu, kādi mēdz būt veikalos novērošanas kameru vietā vai pie vārtrūmēm. Viņi pavērš skatienu spogulī, un pūlis viņiem seko. Apaļais spogulis ar savu liecošo formu ietver mūs visus vienā aizustinošā paņēmienā. Skatos, kā, augstu cilājot koferus, viņi pa ielas vidu dodas tālāk savā ceļojumā.
Mēs rīkojamies tāpat un pa Valdemāra ielu ejam uz laikmetīgās mākslas centru "kim?". Tur smaržo pēc hlora, aplūkojamas laikam jau trīs izstādes un puse no meitenes ūdenī. Otra puse mums nav pa ceļam. Ir melnbaltas fotogrāfijas ar Purvciemu un puiku, krāsaini spoguļi, vecas fotogrāfijas, smieklīgs video ar kaķi, neierasti milzīgi, uz audekliem gleznoti komiksi, atsauce uz Deividu Hokniju un melns labirints, kura galā ir kaut kas, ko es neteikšu. Lai paliek kāds noslēpums. Tur ir arī apsargs un izpalīdzīgas gides, kas, runājot par labirintiem, mums beidzot paskaidroja, kā aiziet līdz Voldemāra Johansona "Gaismas straumei", kad bijām izstaigājuši dažus nepareizus pagalmus. Ir satumsis. "Gaismas straume" atrodas angārā. Mums pretī nāk meitenes ar svecēm lukturos. Tukšā angāra vidū uzbūvēta konstrukcija, kurā iekārts stikla baseins ar krāsainās gaismās trīsuļojošu ūdeni. Baseins kratās, dažādi viļņojot ūdens virsmu. Situācija atgādina ainu no "Kosmosa Odisejas" ar melno, noslēpumaino monolītu. Aplūkoju to no augšas un apakšas, un tas paliek nepieejams.
Klimstam pa "New Hanza City", meklējot jauno mākslinieku mākslas objektu taku. Ejam gar melnajām augstceltnēm, cauri kādai pļavai. Pa gabalu skan nemieru veicinošas skaņas un redzami prožektori un gaismas. Tur ir dubļi, pelašķi visādas smakas, degošas pagales, izgaismotas grunts kaudzes, milzu puzurs, kāda negadījuma vieta, alus un uz palaga uzgleznoti pūķi. Pamesti tenisa korti un sīcošs drons. Izdzēruši pēdējo malku no mazās plastmasas glāzītes, mēs soļojam laukā no tumsas un dubļiem, lai cauri klusajam centram virzītos uz Vecrīgas pusi. Starp jūgendstila mājām pagalmā divas meitenes šūpolēs. Vējjakas kabatā taustu mīksto lapiņu, uz kuras sarakstīju "interesantos pasākumus". Bet ir pārāk daudz pasākumu un pārāk maz laika. Draugu kompānijā jūtos kā smieklīgi aktīva gide, kas izdomā visefektīvāko maršrutu, pa ceļam ierēķinot tualetes pauzi. Izgaismotā strūklaka Kronvalda parkā izskatās kā vēl viens Voldemāra Johansona darbs. Pie Kongresu nama ir sporta telts, no kuras nāk entuziastiski izsaucieni, un pie koka galdiem ļaudis sēž un dzer alu. Kāds zēns laiž gaisā neona gaismiņu, kas nokrīt slapjajā zālē.
Esplanādē ir ūdens ekrāns, uz kura tiešraidē tiek zīmēts tušas astoņkājis. Ūdens, tuša un asinis. Fonā dzied izteiksmīga balss. Projicējums atstarojas uz kokiem un vibrē. Tumsā man sajūk milzīgas puķudobes ar cilvēkiem. Mūzika kļūst intensīvāka, un balss izklausās kā rituālā. Man patīk tas nemitīgi krītošais ūdens aizkars. Atmosfēra ir tāda sakāpināta. Bastejkalnā virs kanāla karājas liels, apaļš gaismas objekts: mēness. Bez svara tas spocīgi šūpojas virs melnā kanāla, metot atspulgu ūdenī. Tas viss ir negaidīti noslēpumaini, un nemaz netraucē daudzie cilvēki vai meitenes, kas pie mēness fotografējas, tas liekas pat jauki. Tieši zem mēness paslīd laiva ar diviem cilvēkiem. Viens nostājas kājās un pozē. Pie tāda mēness var ilgi palikt, klusi nolūkojoties tā pelēkajā virsmā un ievelkošajā kustībā. Klausīties cilvēku čalās, sajust kanāla smaržu un vakara siltumu. Mēs ejam uz franču kafejnīcu, kur palikuši tikai daži kruasāni. Sēžam āra terasē. Baltvīns kafijas gofrētajā kartona glāzītē. Es ļoti gribu paspēt uz Īva Kleina "Monotono klusuma simfoniju". Un tiešām, mēs kādu pusstundu stāvam rindā pie Pētera baznīcas un pētām figūras un ciļņus uz tās fasādes. Vismaz tas ir tas, ko es daru. Un skatos uz tās pārmērīgi augsto zvanu torni. Ieņemu vietu kādā ceturtajā vai piektajā rindā. Viss tiešām ir izgaismots zilā krāsā, kā jau kāds paspēja pajokot ārpusē. Zāle pildās un pildās. Orests Silabriedis nolasa cildinošu ievadtekstu. Re mažors. Dzeltenais koris uz zilā fona, skatītāju sejas, zeltaini mirdz ģerboņi. Deg dažas sveces, orķestrī rūsgani čelli un virs galvas velvju zvaigznes. Tumšais diriģenta siluets. Sākas koncerts. Pārņem klaustrofobiska sajūta par to, ka no šīs skaņas nevar izkāpt un tā ilgs divdesmit minūtes. Var dzirdēt, kā koristi ik pēc brīža ievelk elpu. Diriģents pludina rokas. Nots ir kā vilnis, kas sastindzis virs galvas. Cilvēki sēž ar aizvērtām acīm. Man ir sajūta, it kā kāds atmuguriski mani mērktu iekšā jūrā. Kad tas beidzas, nāk klusums. Es neesmu tādā noskaņojumā, lai varētu tam ļauties. Es domāju nenozīmīgas domas, man gribas ēst, es mainu pozas. Kad tas beidzas un izejam no baznīcas, jūtos izsmelta. Kopumā koncerts ilga gandrīz divas stundas. Apmaināmies ar viedokļiem par to, kā vai nu nebija iespējams koncentrēties, vai bija garlaicīgi, vai kādam gandrīz tecēja siekala, vai bija patīkami tā pievērsties vienai atsevišķai notij. Mani nepamet doma, ka šāds pārbaudījums vienkārši izgaismo mani no iekšienes un ka no vienas nots gan jau var arī sajukt prātā.
Mēs veicam pēdējās pieturas – paēdam pelmeņos, kur izbeigušies zaļumi, un pasēžam Vērmanes dārza estrādē, kur Elizabete Balčus lēkā pa skatuvi un taisa skaņas no ananasiem. Skatītāju nav daudz, un tie ir tādi nekustīgi. Puisis, kurš nekautrīgi glāsta meiteni. Kontrasts starp publikas panīkumu un mākslinieces enerģiju izskatās absurds. Mēs ejam mājās. Domās kavējos pie kanāla ūdens otrpus Bastejkalna tiltiņam, kur mazs un spožs peldēja "Mēness muzeja" lielais brālis.
0