Foto: Kadrs no diskusijas tiešraides
 
Komentārs
24.04.2019

Žižeks un Pītersons tuneļa galā

Komentē
7
Saglabā

Esmu pamodusies ap vieniem naktī, joprojām samiegojusies, taču apņēmības pilna doties uz bāru "Aleponija", lai sekotu līdzi Slavoja Žižeka un Džordana Pītersona debatēm tiešraidē. Tiesa gan, par debatēm šo sarunu dēvēt būtu neprecīzi, tāpēc turpmākajā tekstā to saukšu par performanci. Dodos turp bez lielām ilūzijām. Varētu pat teikt, ka tobrīd esmu sevi noskaņojusi uz sliktāko – sagaidu divu vīriešu mērīšanos ar savu intelektu un prognozēju, ka tā būs bikla un ne pārāk izklaidējoša. Būšu patīkami pārsteigta, ja izrādīsies, ka esmu kļūdījusies, bet, ja man būs taisnība, varēšu mierinājumu rast domā "es jau zināju".

Ierodoties bārā, mani nudien pārsteidz apmeklētāju skaits šajā vēlajā stundā – turklāt vairums patiešām ir ieradies, lai vērotu performances tiešraidi. Skaļāki ir Pītersona atbalstītāji. Pieņemot, ka ne visi lasītāji zina, kamdēļ kāds šos vīrus varētu uzskatīt par intelekta spēkstacijām, īsi izklāstīšu viņu profesionālos un akadēmiskos sasniegumus.

Slavojs Žižeks ir slovēņu filozofs ar diviem doktora grādiem – viens filozofijā no Ļubļanas Universitātes un otrs psihoanalīzē no Parīzes 8 Vensēnas-Sendenī Universitātes. Žižeks ir profesors Ļubļanas Universitātē, taču popularitāti ārpus akadēmijas telpām ieguvis, pateicoties pretrunīgi vērtētai kapitālisma, neoliberālisma un politkorektuma kritikai. Žižeks pats sevi uzskata par politisku radikāli, jo ir vienlīdz kritisks gan pret politiski labējām, gan sociāli-liberālām ideoloģijām.

Džordanam Pītersonam doktora grāds ir viens – klīniskajā psiholoģijā, iegūts Makgila Universitātē Monreālā. Strādājis Hārvarda Universitātes Psiholoģijas departamentā par asociēto profesoru (tas nozīmē, ka viņš pats vēl nav īsts profesors, taču karjerā pavirzījies augstāk par profesora asistenta amatu). Kopš 2019. gada Pītersons ir psiholoģijas profesors (īsts profesors) Toronto Universitātē. Popularitāti plašākā sabiedrībā Pītersons iekarojis, pateicoties divām grāmatām – "Maps of Meaning: The Architecture of Belief" ("Nozīmju kartes: Ticības arhitektūra" [1]) un 12 Rules for Life: An Antidote to Chaos, ("12 dzīves likumi: Pretinde haosam" [2]) –, kā arī saviem "Youtube" video, kuros kritizē politkorektumu, pretnostatot to vārda brīvībai. Pītersons tiek pieskaitīts "tumšajiem intelektuāļiem" – tie ir akadēmiķi, pret kuriem akadēmija izturas neiecietīgi, jo necieš neortodoksālas domas savās telpās.

Tā nu šie divi domas giganti beidzot satiekas uz vienas skatuves. Diemžēl pasākuma formāts ir negaidīti muļķīgs – katra sakāmajam atvēlētas 30 minūtes, tad 10 minūtes katrs drīkst otram atbildēt un beigās 45 minūšu gara jautājumu un atbilžu sērija. Performances nosaukums ir "Laime: kapitālisms pret marksismu". Asprāši norāda, ka Žižeks ir zaudējis, vēl nesākot, – translācija nav bezmaksas, ir jāšķiras no gandrīz 15 dolāriem, lai to varētu vērot neklātienē. Abi vīri saģērbušies atbilstoši stereotipiem par savi – Pītersons ieradies trīsdaļīgā uzvalkā un izskatās pēc švīta, bet Žižeks ir atnācis mājas drēbēs un uz augsto modi nepretendē.

Pītersons sāk pirmais. Es nepārstāstīšu visu, ko viņš teica, – ja jums tiešām tas interesē, tad noskatīsieties paši, tādēļ abu sakāmo rezumēšu lakoniski. Tātad: Pītersons ir nolēmis uzskaitīt visas loģikas kļūdas Marksa un Engelsa "Komunistiskās partijas manifestā", taču nepaiet ne piecas minūtes, kad jau tiek lietota atsauce uz Jungu un "tipisko domāšanu" (tas esot tad, kad tu tikai domā, ka tu domā, bet īstenībā nemaz neapsver, ko un kāpēc domā), vēl piecas minūtes, un pieminēts tiek arī Dostojevskis, norādot, ka mēs, cilvēki, Dostojevskaprāt, esam radīti grūtībām. Beigās viņš secina, ka ekonomiska nevienlīdzība ir ok, ja vien nabadzīgie cilvēki kļūst bagātāki, nekā tie bijuši vakar (te viņš varēja atsaukties uz Mārgaretu Tečeri, taču šo iespēju Pītersons diemžēl neizmantoja), un komunismu ir grūti ieviest bez postošām implikācijām, tāpēc kapitālisms ir foršs. Beigas.

Žižeka runa: viņš apgalvo, ka nemaz nav tik kreiss, kā viņu mālē, jo viņu, tāpat kā Pītersonu, akadēmiķu kopiena ir marginalizējusi – it īpaši kreisie liberāļu akadēmiķi, kam nav paticis tas, ko Žižeks saka par LGBT un politkorektumu. Tāpēc sanācis muļķīgi, ka viņam jāpārstāv tāda ideoloģiska kopiena, kas viņu pašu nicina, bet viņš vienalga mēģinās. Žižeks sāk lēkāt pa tēmām kā virtuozs daiļslidotājs, vērpjot piruetes, – tikai reliģija varot labiem cilvēkiem likt darīt sliktas lietas, nevajag iemīlēties ciešanās, liberāļu kļūdas ir iemesls populisma uzvarai, citāts no T. S. Eliota, mums vajagot vadoņa figūru, kas ar varu mūs izdzītu no inerces un iekšā brīvībā, citāts no Kirkegora, Jēzus Kristus bija autoritāte, jo bija Dieva dēls, nevis savu kompetenču dēļ, laime ir nepieciešams blakusprodukts, bet tas nedrīkst būt pašmērķis, cik briesmīgs piemērs mums visiem ir Ķīna, komunisms neesot egalitārisms, daudzi nemaz neapjauš, cik piesārņoti ir okeāni, Bils Geits un Soross izpērk kapitālistu vainu, ziedojot labdarībai. Žižeks atzīst, ka drusku provocē un pats vispār nemaz nav nekāds komunists, un beigās paziņo, ka tā gaisma tuneļa galā ir nākamais vilciens, kas mūs tūliņ visus notrieks. Beigas.

Mans verdikts: Pītersona sniegums bija vājš, bet tam vismaz varēja izsekot līdzi. Žižeka domai es izsekot nespēju, taču tie daži teikumi, ko uztvēru, izklausījās asprātīgāki.

Tālākā performance ietver vēl citas pērles – manā mīļākajā epizodē Pītersons citē Čērčilu (kapitālisms nav ideāls, bet tas ir labākais, kas mums ir). Tas, manuprāt, ilustrē kulmināciju bezcerībai, kurā esam iesprūduši. Viss, par ko spēju domāt, – šie divi aģenti-provokatori reprezentē mūsu (rietumu) sabiedrību, nepasakot neko jaunu. Abi ne tikai secina, ka kapitālismam nav īstas alternatīvas, bet pat nerada izjūtu, ka tāda vispār būtu nepieciešama. Abi buržuāziskā pesimismā ir gatavi vienoties par to, ka cilvēka situācija (human condition) pēc bioloģiskas un metafiziskas būtības ir traģiska un nolemta neveiksmei, neraugoties uz politiskiem un ekonomiskiem režīmiem, kuros tā pastāv. Abi atzīst arī "īstas" problēmas, piemēram, vides piesārņojumu, taču risinājumus, kaut utopiskus, tām nepiedāvā. Tiesa, var jautāt – vai tas vispār būtu viņu pienākums? Es atbildētu, ka nav, bet, ja sevi pozicionē kā saprāta balsi, tad labāk šajā balsī tomēr runāt.

Kā jau vēstīja manas ļaunās priekšnojautas, abi atrod kopīgu valodu, abi iemieso saprāta atavismu, abi par saviem ienaidniekiem izvēlējušies akadēmijas ļevokus. Vispār jau traģikomiski – gan Pītersons, gan Žižeks nīst sniegpārsliņu fenomenu, šo upuru kultūru, kas gatava visu vainot un par visu apvainoties, un nīst tik ļoti, ka paši sevi pozicionē kā upurus, gluži tāpat kā to dara viņu ideoloģiskie naidnieki. Ķīna tikmēr ir kļuvusi par diženu kapitālisma un komunisma lielvalsti (jā, tieši tā – kapitālisma un komunisma), bet mums atliek tikai klaigāt, jo, izrādās, beidzot laikam esam vienojušies – mēs neesam un nekad nebūsim laimīgi, pasaule iet bojā, un to gaismu tuneļa galā jau diemžēl varam pat saredzēt.

Es nepalieku līdz performances beigām, jo man nāk miegs un zinu, ka noskatīšos to pēcāk ierakstā, pirms ķeršos pie šī teksta. Samiegojusies eju pa Lāčplēša ielu, ir apmēram pieci no rīta, man kārojas picu, kurā iekosties un uz mirkli hēdoniskā priekā aizmirst par bezcerību, par kuru man šonakt atgādināja Žižeks un Pītersons. Viņi nepateica neko jaunu, jo ir veci kraķi, kas jau padevušies, bet varbūt ir labi, ka ap viņiem sacelta tāda ažiotāža, – varbūt mēs par to domāsim, varbūt mēs pat par to domāsim netipiski, kā teiktu Jungs, un varbūt kāds no mums pat izdomās, ko iesākt. Varbūt šo abu domātāju mērķis nemaz nebija visiem pazīmēties ar savām oriģinālajām domām (bija gan), varbūt viņi īstenībā vēlējās raisīt domu procesus citos – optimistiskākos un spējīgākos domātājos? Filozofija, kā saka, ir gudrības mīlestība. Domāju, ka iesākumā būs gana, ja nicināsim muļķību – un materiālu muļķības nicināšanai Žižeka un Pītersona performancē patiešām netrūka.

 

[1] un [2] – redakcijas latviskojumi.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!