¼ Literatūra
31.03.2005

Gadījums ar Vilhelmu N.

Komentē
0

1907. gada 13. februārī, trešdienā, pie dr. Freida dzīvokļa durvīm Vīnē pieklauvēja kāds vīrietis. Kad istabene Marta atvēra, nepazīstamais kungs stādījās priekšā kā zvērināts advokāts Vilhelms Neihofers un uzstāja, ka viņam katrā ziņā jārunā ar doktoru Freidu. Pēc brītiņa Marta atgriezās un pavēstīja, ka šobrīd doktors Freids ir aizņemts, bet pieņemšot Neihofera kungu pēc četrdesmit minūtēm, ja vien tam būšot laika pagaidīt. Nepazīstamais vīrietis apstiprinoši pamāja ar galvu un sekoja istabenei. Spieķi, katliņu un melno plašķi atstājis priekšnamā, viņš iekārtojās uz plašās bēškrāsas sofas un, sakrustojis rokas, sāka gaidīt. Pēc pusstundas no sava kabineta iznāca doktors Freids kopā ar kādu pusmūža dāmu, kura bija eleganti tērpta, tomēr viņas labākie gadi jau bija aiz muguras. Par kaut ko klusi sarunādamies ar svešo dāmu, doktors Freids pavadīja to līdz priekšnamam, garāmejot pamādams Vilhelmam par zīmi, ka ir to ievērojis un tūlīt atgriezīsies.

- Sveicināti, doktor Freid.

- Sveicināti, Neihofera kungs. Marta teica, ka jūs vēlaties ar mani runāt.

- Jā.. Nezinu, kā labāk sākt. Esmu daudz dzirdējis par jums gan no paziņām, gan no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Es ilgi šaubījos, taču..

- Iesim manā kabinetā.

Doktors Freids atvēra masīvās ozolkoka durvis, un Vilhelma acīm pavērās kabineta mierpilnais iekārtojums - pie tālākās sienas atradās liela sarkankoka sekcija, kuras augšējos plauktos stāvēja dažādi nepazīstami izdevumi ādas vākos, sekcijas apakšpusē slēgti plaukti, uz to durtiņām kokgrebumi ar pastorālu sižetu. Pa labi doktora Freida rakstāmgalds, lietas uz tā kārtīgi sakārtotas - kāda manuskripta lapas, tintnīca, spiedogs, pāris grāmatas glītā kaudzītē. Iesāņus no galda izgāja plašs logs uz pagalmu. Istabas tālumā, pie kreisās sienas, atradās kušete. Doktors Freids vēlēja atgulties, un Vilhelms sāka stāstīt:

- Kādu rītu es braucu tramvajā uz svarīgu tiesas sēdi un domāju. Tramvajs brauca pa Ringu, garām operai, pa ķeizara Vilhelma bulvāri. Ceturtajā pieturā, skaitot no šejienes, man jākāpj ārā. Jānoiet divsimt soļi līdz Tiesu namam, jākāpj augšā pa trepēm, jādodas iekšā un tālāk visa rutīna. Bija nobraukts apmēram pusceļš, un tajā brīdī man ienāca prātā jocīga doma - kas notiktu, ja es sajauktu un izkāptu vienu pieturu ātrāk? Vēl ir palikušas četras pieturas, un es domās atkārtoju atlikušo ceļu: Bosvela parks, Frīdriha iela, Botāniskais dārzs, Tiesu nams. Zinu, ka man ir jābrauc līdz Tiesu namam, taču ja nu?

Kad tramvajs tuvojas Botāniskajam dārzam, iedomājos, kā es pieeju pie durvīm, kā nokāpju pa pakāpieniem, pārsteigts, pat nedaudz izbrīnīts, paskatos apkārt, tramvajs aizver durvis. Konstatēju, ka esmu izkāpis vienu pieturu par agru. Tad es ieskatos pulkstenī un redzu, ka līdz tiesas sēdes sākumam atlikušas divpadsmit minūtes. Tramvajs, no kura esmu izkāpis, atrodas vēl tepat man blakus, pie krustojuma. Taču tā durvis ir slēgtas un es iekšā vairs netieku. Es strauji pagriežos un ātrā solī steidzos uz tilta pusi, pāri upei, ik pa brīdim ieskatoties pulkstenī un skaitot minūtes - cik man vēl atlikušas. Līdz pulkstenis jau būtu desmit, un tad es sāktu skaitīt, cik minūtes jau kavēju, vēl pieskaitot tās minūtes, ko pavadīšu ceļā līdz Tiesu namam.

Šādas domas man iešaujas prātā, kad tuvojas Botāniskais dārzs. Un pat tad, kad jau esmu pabraucis garām Botāniskajam dārzam, mani vēl moka izbailes, atkal un atkal iedomājoties, kas būtu noticis, ja es būtu izkāpis pieturu par agru, jo nekad jau nevar būt īsti drošs. Dīvainā iedoma no manis neatkāpjas, iztēlojos, kā atkal un atkal kāpju ārā nepareizajā pieturā, un ikreiz izkāpis izmisis konstatēju, ka esmu izkāpis par agru.

Tramvajam tuvojoties Tiesu namam, mani pārņem jaunas izbailes; ka es varētu neizkāpt, bet aizbraukt tālāk. Skaidri apzinos, ka man ir jākāpj ārā, gara acīm redzu tramvaja atvērtās durvis, pakāpienus, pa kuriem man jākāpj; pie durvīm stāvošie steidzas izkāpt, bet es nekustīgi palieku stāvam pie pakāpieniem; mirklī, kad visi ārā kāpjošie ir pametuši vagonu, iestājas laika plaisa, kad neviens vairs nekāpj ārā un neviens vēl nekāpj iekšā; tas ir ļoti īss mirklis, kad man būtu iespēja izkustēties no sastinguma un izkāpt, taču šis mirklis ir par īsu, un acumirklīgo cerību līdz ar iekšā kāpjošajiem nomaina nolemtības sajūta. Sagaidu, kamēr visi sakāpj vagonā, un bezspēcīgi noskatos, kā aizveras manas durvis uz Tiesu namu.

Pagaidām tās ir tikai uzmācīgas domas, un es vienmēr izkāpju pie Tiesu nama. Bet bailes izkāpt vienu pieturu par agru vai par vēlu ir tik spēcīgas, ka jūtos dziļi vīlies. Ir pazudusi tā uzvarošā sajūta, ar kuru mēdzu rītos iziet no mājas, es dodos uz Tiesu namu, bet nekas vairs man nesagādā prieku, un neatkarīgi no tā, vai mēs uzvaram vai zaudējam prāvu, es jūtos kā zaudētājs.

Nākamajā reizē, kad Neihofera kungs ieradās pie Freida, doktors lūdza viņu atslābināties un stāstīt visu, kas ienāk prātā.

- Klients mūs ar Cīgi bija uzaicinājis uz operu. Toreiz izrādīja Vāgneru. Vajadzēja aprunāt kādu niansi viņa lietā. Starpbrīdī mēs izgājām uz operas balkona un aizkūpinājām pīpes. Tas bija pavasarī. No balkona pavērās skats uz pievakarē slīgstošo Vīni. Bijām izvietojušies tā, ka Šteina kungs atradās ar muguru pret operu, bet mēs ar Cīgi stāvējām viņam iepretim pie balkona margas. Es biju iegrimis domās par kādu detaļu, bet Šteina kungs turpināja sarunāties ar Cīgi, kurš, aktīvi žestikulēdams, ar elkoni bikstīja man ribās. Mazliet pavirzījos sāņus, taču tas daudz nelīdzēja. Kad gribēju paiet vēl pussolīti pa kreisi, mana kāja atdūrās pret šķērsli, es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka atrodos pie pašas balkona margas, kas bija baltā krāsā un balstījās uz kolonnām. Paskatījos lejup pāri margai, kur pavērās brīva telpa trīsstāvu mājas augstumā. Lejā, līdzās liepu stumbriem mani piesaistīja pastaigu celiņu grants krāsa - tie bija melnganbrūni un pēc pavasara lietus izmirkuši, piesūkušies ar mitrumu. Es atcerējos celiņu, kas no mūsu mājas Grācā cauri pagalmam veda līdz ielai, un man pēkšņi ļoti gribējās būt tur lejā, pieskarties zemei ar roku. Es iedomājos ceļu cauri operai - vispirms atpakaļ beletāžas zālē, tad cauri gaitenim līdz sānu kāpnēm, divus stāvus zemāk, cauri vestibilam, tad apkārt operas nama stūrim un pēc pārsimts soļiem es būtu klāt. Bet tas bija pārāk tāls ceļš atlikušajam starpbrīdim, turklāt nenāktos viegli izdomāt ticamu iemeslu Cīgem un Šteina kungam, un mani pārņēma neizsakāms žēlums pret sevi. Šeit es stāvēju uz balkona un runāju ar Cīgi un Šteina kungu, kamēr viss, ko es vēlējos, bija atrasties tur lejā uz celiņa un pieskarties ar roku zemei. Es varēju lieliski saskatīt to vietu starp liepām, kas bija īpaši aicinoša un mani no turienes šķīra tikai pārdesmit metru; daži izšķirīgi soļi un es pēc pāris sekundēm varētu būt tur lejā. Un es iedomājos, kā atvainojos kungiem, pabīdu ar vienu roku malā Cīgi, pārmetu kājas pāri balkona malai un, atsveicinājies no Šteina kunga, atlaižu margu. Tad Cīge man kaut ko jautāja, un es, iztrūcies par savām fantāzijām, instinktīvi pagāju nost no malas, mani pārņēma izbailes, ka es tiešām varētu pārlekt pāri malai un es pagāju vēl soli nostāk no malas, gandrīz uzgrūzdamies Cīgem un Šteinam, kuri neizpratnē vēroja mani. Aizbildinādamies, ka nejūtos labi, es atstāju kungus un iegāju atpakaļ beletāžas zālē.

Taču ar to viss nebeidzās. Tagad arī mājās es vairs nejutos droši; es nespēju padzīt no galvas domu, ka pēc desmit sekundēm varētu būt miris - ja vien tagad pieietu pie loga, ar divām apņēmīgām kustībām attaisītu to un izlektu ārā, ar galvu pa priekšu. Es noskaitīju desmit sekundes, piegāju pie loga un paskatījos tur lejā, kur šobrīd jau varēju gulēt, lejā un miris. Taču nekas nebija mainījies, tāpat kā pirms desmit mirkļiem es stāvēju istabas čībās un skatījos ārā caur loga rūtīm, kur lejā šurpu turpu gāja cilvēki, un pa ielu brauca pajūgi. Doma, ka tikai pārdesmit sekundes mani šķir no potenciālas, asiņainas nāves, bija nomācoša. Es stāvēju pie loga, bet arī sajūta, ka nekas nenotiek, un viss ir tāpat, kā pirms piecpadsmit sekundēm, padarīja mani grūtsirdīgu. Sāku izvairīties no logiem.

Neihofera kungs vēl pāris mēnešus turpināja apmeklēt doktoru Freidu, kuram jau bija radušies zināmi apsvērumi viņa sakarā. Taču tad Neihofera kungs mīklainā veidā gāja bojā. Runāja, ka Vīnes stacijā, gaidot Grācas ekspresi, pūlis esot viņu pagrūdis zem vilciena, bet citi aculiecinieki stāstīja, ka drūzmēšanās nemaz neesot bijusi, bet, tuvojoties vilcienam, Neihofers neveikli paspēris soli, paslīdējis uz perona malas un nokritis vilcienam priekšā. Mašīnists bremzējis vilcienu, un nelaimīgajam esot bijis mirklis laika, lai pieceltos un izkāptu atpakaļ uz perona, taču viņš izskatījies ļoti apjucis un, kā liekas, nav sapratis, ko cilvēki viņam kliedz. Vilciens uz vietas esot viņu nogalinājis, un tas neesot bijis diez cik patīkams skats.

Bet psihoanalīzes vēsturē Neihofera kunga stāstītais iegājis kā „Gadījums ar Vilhelmu N.”

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!