Gada beigās pierasts atskatīties uz pagājušā gada notikumiem. Izvērtējot, kas padarīts un kas no padarītā izdevies. "Satori" redakcija aptaujāja vairākus kultūras sfērā darbojošos cilvēkus par to, kas, viņuprāt, ir šī gada ievērojamākais notikums Latvijas kultūrā.
Līga Ulberte, teātra kritiķe, kroders.lv galvenā redaktore:
Alvja Hermaņa vērienīgais B. A. Cimermana operas "Zaldāti" iestudējums Zalcburgas festivālā augustā. Arhisarežģīta muzikālā partitūra Vīnes filharmoniķu virtuozā izpildījumā; unikāla spēles telpa; emocionāli un intelektuāli aizraujošs episks stāsts, ko dramatiski un vizuāli iedarbinājis latviešu režisors (viņš arī scenogrāfs) Alvis Hermanis. Notikums, kura mērogs sajūsmina un fascinē.
Aina no Alvja Hermaņa iestudētās operas "Zaldāti"
Guntis Berelis, literatūrkritiķis:
Oriģinālliteratūrā mans favorīts ir Aivars Kļavis, kurš 2012. gadā ar romānu "Ceļojošā cirka gūstekņi" beidzot pielika punktu gandrīz desmit gadus tapušajai romānu tetraloģijai "Viņpus vārtiem", tāpat arī fakts, ka tetraloģija pilnīgi pelnīti tika novērtēta ar Baltijas Asamblejas balvu, kas latviešu rakstniekam ir viena no augstākajām godalgām, uz ko viņš var tēmēt. "Viņpus vārtiem" tālu pārsniedz vēsturiskā romāna žanra kanoniskās robežas un būtībā ir unikāls darbs visā latviešu literatūras vēsturē. Cita starpā autors ielūkojas arī vēstures norisēs, kurām līdz šim nedz rakstnieki, nedz arī vēsturnieki nav pievērsuši pienācīgu uzmanību. Epizodes, kas it kā izdzēstas no vēsturiskās atmiņas, jo dažādu iemeslu dēļ bijušas "neērtas" gan vācu, gan krievu, gan latviešu vēsturniekiem. Taču šai gadījumā ne jau romānos ietvertais vēsturiskais materiāls ir svarīgākais, tāpat arī ne sižets vai daudzie kolorītie personāži. No svara ir autora iecere un vēriens, kuram patiešām nav analoga latviešu literatūrā, – notvert "tīklā" visu Latvijas vēsturi, sākot no XIII gadsimta. Katra epizode, vēl vairāk – katrs personāžs savu jēgu vai vismaz tīri konstruktīvo nozīmi romāna struktūrā atklāj tikai visā ciklā kopumā. Cikls tiek veidots nevis kā stāstījums no "a" līdz "z", bet gan drīzāk kā "domu pasaule", kurā vienlaikus noris bezgala daudzi dažādu laikmetu notikumi – un, iespējams, šīs "pasaules" veidojums kaut kādā mērā radniecīgs tam domu tīklojumam, kāds veidojas lasītāja apziņā pēc romāna izlasīšanas. Vai varbūt tas patiešām ir vēstures modelis, kāds tuvāks patiesībai un realitātei par ierasto lineāro stāstījumu.
Savukārt tulkotajā literatūrā noteikti viens no gada nozīmīgākajiem notikumiem ir Džoisa "Ulisa" Soduma interpretācijas iznākšana. Svarīgs ne tik daudz ar faktu, ka vēl reizi tiek publiskots "Uliss", kaut arī, protams, Džoisa ēnas klātbūtne latviešu literatūrai un lasītājiem noteikti nāk par labu, cik ar Soduma interpretāciju, jo tulkojums tiešām ir interpretācija, ārkārtīgi subjektīva, personiska un ilgus gadus pārdomāta, ko vēl papildina paša Soduma komentāri, Gilberta shēma un daudz kas cits, kas atrodams grāmatas beigu galā. Būtībā Sodums ar savu tulkojumu vēl reizi uzdod ārkārtīgi svarīgus jautājumus – kas ir tulkojums, cik lielā mērā tulkotājs var atļauties interpretēt tekstu, nevis vienkārši pārcelt no svešas mēles, kur tulkošanā sākas/beidzas māksla, vai tulkotājs ir amatnieks, "mūks pārrakstītājs" (kā savu lomu definē viena no spicākajām tulkotājām), bet varbūt tomēr mākslinieks. Galu galā – arī Džoisa jautājumus, bet nu jau latviskā variantā – kas ir teksta jēga, ko ieliek autors un ko – lasītājs, kur teksts darbojas kā jēgas radītājs, kur – pārvēršas nesakarīgā vārdu biezputrā. Protams, par Soduma interpretāciju var strīdēties un nikni, un tie nebūs strīdi, kuros dzims patiesība, bet domas gan viņi var iekustināt – kas arī kultūras procesā ir svarīgākais.
Gunta Sloga, žurnāliste:
Manuprāt, gada notikums kultūrā ir divu grāmatu – Bībeles jaunā tulkojuma un Dzintara Soduma tulkotā Džeimsa Džoisa "Ulisa" iznākšana. Šīs ir grāmatas, kuras ilgtermiņā atstās iespaidu uz to, kā mēs lietojam latviešu valodu un domājam tajā. (Atliek tikai palasīt veco Glika Bībeles tulkojumu, lai saprastu, cik milzīga ietekme tam bijusi uz latviešu valodu un ir joprojām). Lai arī kāds varētu teikt, ka postrkristiānisma laikmetā Bībelei vairs nevar būt tādas nozīmes kā 17. gadsimtā, kad pirmo reizi tika nodrukāts Glika tulkojuma variants, tomēr to vērts izlasīt pat neticīgajiem. Jaunais tulkojums pārsteidz tieši ar valodu, kas ir mūsdienīga, aizraujoša un krāsaina, bez liela didaktisma. Tāpat ir ar "Ulisu", kurā, ja lasītājs nespēj izsekot apziņas plūsmai un romāna daudzslāņainībai, var priecāties par izcilo Dzintara Soduma valodas izjūtu, latviskojot šo sarežģīto tekstu.
Ilmāra Blumberga veidotais Džeimsa Džoisa grāmatas "Uliss" noformējums
Pauls Bankovskis, rakstnieks:
Mans notikums ir lielā grāmata par Ģedertu Eliasu. Manuprāt, tieši tādām būtu jābūt biogrāfijām, ja nu vienīgi ne tik smagām – lai var gultā arī palasīt.
Ģederts Eliass "Pie spoguļa" (fragments)
Rihards Bargais, dzejnieks:
Man aizgājušā gada notikums Latvijas kultūrā ir Poškus filma "Kolka Cool". Tās pirmizrāde gan notika 2011. gada pašās beigās, tomēr uzskatu to par 2012. gada filmu. Grūti pateikt, kāpēc man šī filma tik ļoti patika. Ne dēļ tēmas vai "stiprās" valodas. Patika it kā kopumā un patika arī pa epizodēm. Piemēram, epizodes uz šosejas. Man vispār šausmīgi patīk, kad filmās cilvēki iet pa ceļu un tas tālumā saplūst vienā punktā. Varu skatīties un skatīties, tik pašpietiekami. Gājēji var arī nerunāt, vienkārši iet un klusēt (kā Fasbindera "Liebe ist kälter als der Tod"), un man tas liekas jēgpilnāk par jebkādiem runātiem tekstiem. Vai tā epizode, kur visi aktieri runā kā runā, bet pēkšņi parādās Māra Ķimele un sāk runāt Staņislavski (man teica, ka tas tā saucas).
Otrs pagājušā gada notikums ir Silvijas Brices paveiktais Alfrēda Dēblīna romāna "Berlīne, Aleksandra laukums" tulkojums latviešu valodā. Brīnums, ka šī grāmata ir iztulkota tikai tagad, bet prieks, ka tas beidzot ir noticis. Brice ir ģeniāla tulkotāja, par to viņai šogad Atzinības krusts.
Trešais – Mārtiņa Eihes iestudētie "Eņģeļi Amerikā". Par to jau tepat "Satori" labi uzrakstījusi Santa Remere, es viņai pievienojos. Tas gejs, ar kuru viņa kopā apmeklēja šo izrādi, biju es, un vārdi, ka izrāde bija kāds cilvēcīgs žests no majoritātes puses minoritātei ir mani. Standing ovations.
Kadrs no Jura Poškus filmas "Kolka Cool"
Jurģis Tūbelis, režisors:
Mans personiskais gada notikums ir tas, ka no Kalifornijas līdz Baltijai beidzot bija atbraukusi amerikāņu rokgrupa "Red Hot Chilli Peppers". Šī grupa īpaša ar to, ka vīri kuriem ir jau 50 gadu, bez apstājas pusotru stundu lēkā pa skatuvi kā jauni puiši. Enerģijā, ko izstaro RHCP nekas nav mainījies jau virākus gadu desmitus.
Gada kultūras notikums Latvijā ir režisora Vladislava Nastavševa parādīšanās uzreiz trijos "lielajos" repertuāra teātros. 2012. gadā notikušas četras viņa režisēto izrāžu pirmizrādes – Nacionālajā teātrī, Valmieras drāmas teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. Nastavševs ir smalks un jūtīgs un īpaši uzmanīgs pret autoriem, kuru lugas iestudē. Jauniem režisoriem nereti raksturīga vēlme par katru cenu izmainīt dramaturga rakstīto, un tas, ka Navstavševs to nedara – viņa izrādes padara īpašas.
Aina no Vladislava Nastavševa izrādes "Vecene" Nacionālajā teātrī
Gatis Maliks, Liepājas teātra aktieris:
Prieks, ka Latviju aizvien vairāk apmeklē pasaules līmeņa viesrežisori, to vidū Kirils Serebreņņikovs, Aleksandrs Morfovs un Konstantīns Bogomolovs, kuri šeit iestudē lieliskas izrādes un atgriežas, lai to darītu vēl un vēl.
Aleksandrs Morfovs Dailes teātrī, foto - Ģirts Raģelis
Edgars Raginskis, Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs:
Mans gada kultūras notikums ir Latvijas Radio kora koncerttūre Kanādā un ASV, kuras laikā viņi kopā ar kamerorķerstri "Sinfonietta Rīga" uzstājās Ņujorkā, pasaulslavenajā Linkolna centrā, izpelnoties ņujorkiešu sajūsmu (kas šai izlutinātajai publikai neesot raksturīgi). Lepnums par izcilo latviešu kori un strauji attīstošos orķestri! Otrs notikums gluži personisku iemeslu dēļ ir Valtera Sīļa muzikālā pastaiga "Mārupīte", kurā realizēju senu sapni un veidoju tai muzikālu noformējumu.
Latvijas Radio koris, publicitātes foto
Anda Lāce, gleznotāja un tēlniece:
Pirmais prātā ienāca Džona Adamsa "Harmonium" pirmatskaņojums Latvijā, kora "Latvija" 70 gadu jubilejas koncertā, kopā ar Simfonisko orķestri. Nozīmīgs, jo pirmatskaņojums un, iespējams, es nebiju vienīgā, kas tā "iepazinās" ar Adamsa mūziku.
Uldis Rudaks, žurnālists un dīdžejs:
Ņemot vērā, ka kā žurnālists un dīdžejs darbojos populārās mūzikas lauciņā, bet izcilā pianista Vestarda Šimkus kopprojektu ar elektroniskās mūzikas pārstāvjiem "Elvi/Dunian" nespēju uztvert kā kultūras notikumu, ja tas noticis kāda tirgū savas pozīcijas arvien stiprinoša brenda akcijas ietvaros, tad nekas cits vērā ņemams šajā jomā aizvadītajā gadā nav noticis. Atliek priecāties, ka pēc ilgiem laikiem bija iespēja lielā koncertā "Palladium Rīga" klausīties dzīvajā "Jauns mēness" koncertu, bet viena no visu laiku nozīmīgākajām latviešu grupām – pašmāju jaunā viļņa un regeja pionieri "Dzeltenie pastnieki", kas agrāk pamatā bija studijas grupa, kopš savas rašanās astoņdesmito gadu sākumā šāda mēroga un līmeņa koncertu 2012. gadā nospēlēja pirmoreiz, jo, kā absolūti perfekcionisti, līdz šim uzskatīja, ka tas vienkārši nav iespējams. Lūk, tas, bija kultūras notikums!
"Dzeltenie Pastnieki" koncertzālē "Palladium"
0