Ilustrācija - Pauls Bankovskis
 
Domas
04.01.2016

Gada nogulums

Komentē
0

Ikvienā gada nogalē pienāk brīdis, kad mūs pārņem nepārvarama vēlme kaut ko apņemties vai solīties beidzot izdarīt, nedarīt nekad vairs vai sasniegt nākamajā gadā, un parasti šis brīdis mēdz sakrist ar atskatīšanos uz visu to, kas nu ar mums gadījies vai mūs piemeklējis aizvadāmā gada nogrieznī. Visādi topi, kopsavilkumi, numurēti labāko labumu saraksti tad nu ir šīs rosības sausais atlikums, jo to, kā mums veiksies ar nākamajam gadam nosprausto, mēs labprātāk izliekamies nezinām. Lūk, arī es izveidoju sarakstu no lietām, kas 2015. gadā man šķitušas svarīgas, interesantas, vienkārši atstājušas nospiedumu atmiņā vai pat pamanījušās visas šīs pazīmes sevī apvienot.

Grāmatas

Prozā šāds notikums ir sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" vēl pavasarī iznākušais Gunta Bereļa romāns "Vārdiem nebija vietas" (apgādā "Dienas grāmata"). Berelim ar šo gabalu patiesi izdevās gan pārsteigt, gan nomierināt – izrādās, arī latviešu literatūra var būt brīva no sociālistiskajā reālismā allaž tik nozīmīgajiem labā un sliktā, kolektīvā un individuālā pretnostatījumiem un par literāra teksta, piedevām – reālos vēsturiskos notikumos balstīta stāsta –, virzītājspēku drīkst pastāvēt arī pilnasinīgs un īstens draņķis. Galvenais jau ir vien tas, lai tas būtu dzīvs.

Dzejā manā apziņā vēl arvien turpina cīkstēties Jānis Rokpelnis un viņa dzejas krājums "Post factum" (apgāds "Neputns") ar Kārli Vērdiņu un "Pieaugušajiem" ("Neputns") – Vērdiņa atklājumam, ka pieaugšana nebūt nenozīmē tūlītēju nepieciešamību ieslīgt vecišķā burkšķēšanā, Rokpelnis liek pretī šīs pašas atskārtas izvērsumu praksē, bet jau no citas paaudzes skatpunkta.

Kultūras vēstures plauktā no šī gada ievērības cienīgu vietu aizņems atbilstošai Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijai pieskaņotais izdevums "Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs" ("Neputns") un grafiķa, Latvijas valsts pirmās nacionālās valūtas dizaina autora un mūsu valsts ģerboņa līdzautora Richarda Zarriņa atmiņu krājums (sērija "Laika grāmata", apgāds "Vesta-LK").

Māksla

Lai arī piederīga grāmatniecības jomai, gleznotājai Džemmai Skulmei 90 gadu jubilejā dāvātā monogrāfija "Džemma Skulme" (rakstu autori: Laima Slava, Jānis Borgs, Pauls Raudseps, Jurģis Skulme, izdevis apgāds "Neputns"), manuprāt, ir vienlīdz liels notikums arī mākslā. Apjomīgais sējums ļauj izsekot ne vien mākslinieces dzīves gājumam, mākslinieciskajai rosībai un dalībai sociāli politiskās norisēs, bet ar iesākuma lappusēs aplūkojamo skiču un uzmetumu krājumu, kuram seko dažādos laikos tapušo pabeigto darbu reprodukcijas, arī uzvedina uz pārdomām par nosacījumiem mākslinieka īpašā rokraksta izveidē, šādos rokrakstos allaž mainīgo un pastāvīgo un abu šo šķietami pretrunīgo vektoru attiecībām.

Arī nākamais notikums ir saistīts ne tik daudz ar pašu mākslu, cik tās "iepakojumu", un tas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas laimīga pabeigšana (arhitektu biroju "Processoffice" un "Andrius Skiezgelas Architecture" projekts), kuras atzīmēšanai sarīkotās atvērto durvju dienas apmeklējuma ziņā, iespējams, pat katrā no piecām dienām pārspēja muzejā ieejošo skaitu visādās muzeju un baltajās naktīs. Vismaz daļa no mūsu mākslas nu būs pie vietas un varēs izskatīties labi, cerams, ka jaunās telpas uz jauniem darbiem iedvesmos arī muzejniekus un interese par ēku būs tikpat liela arī tad, kad ēkā būs ievākusies māksla, kafejnīca, veikals, ekspozīcijas pieskatītāji un viss cits.

Tagad mēģinot atsaukt atmiņā pērn izstādēs redzēto, stiprāko nospiedumu, šķiet, atstājusi Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kopizstāde "Bailes nav" galerijā "Alma", kuru galerijas specifiskā novietojuma un idejiskā uzstādījuma dēļ, iespējams, redzēja nepelnīti mazs skatītāju skaits. Ja pirmajā acumirklī skatītājam varēja pārskriet bažas (vai bailes), ka abu mākslinieku jaunākajā veikumā – dažos objektos un uz melni lakotām koka stumbru šķēlēm darinātos gleznojumos – nez kāpēc satikties mēģina jau pie Miķeļa Fišera un Māra Subača pa acu galam pamanītas grūti savienojamas pasaules, bailēm drīz vien bija jāatkāpjas iepretī izstādes nosaukuma it kā gramatiskajā aplamībā ietvertajam jautājumam: "Ja jau bailes nav (un nevis "baiļu nav"), tad kas gan šīs mūs ik uz soļa pavadošās bailes ir?"

Mūzika

Pārskatot gada laikā noklausītās mūzikas sarakstu, redzu, ka no visa dzirdētā uz palikšanu mana muzikālā "mākoņa" bezgalīgajos apcirkņos palicis tikai viens 2015. gadā tepat Latvijā izdots ieraksts – grupas "Mona de Bo" albums "Īstenībā" ("I Love You Records"). Līdzīgi kā "Instrumenti" albums "Iekams" pērn, "Monas de Bo" albums mani vispirms pārsteidza ar skaņu, liekot aizdomāties par to, ka mūzikas izdošana "albumos", kuros tiek apkopotas "dziesmas", "hiti" jeb "skaņdarbi", lai arī vēl vienmēr fiziski un ekonomiski ērta, nebūt nav galvenais un interesantākais, par ko domāt klausīšanās brīdī. Lai gan, protams, arī jaunām dziesmām nav nekādas vainas – palūk, atcerējos fon Stricka villā notikušajos koncertos dzirdēto Shipsea jeb Jāņa Šipkēvica dziesmu "Meitenei no manas klases" ar Ojāra Vācieša tekstu.

Teātris

No gada piedzīvojumiem teātrī visspilgtākās nogulsnes atstājuši trīs – krievu režisora Konstantīna Bogomolova "Mans blasters ir izlādējies" Liepājas teātrī, Vladislava Nastavševa "Cerību ezers" Jaunajā Rīgas teātrī un Alvja Hermaņa veidotais un pirmizrādes publikas izsvilptais un izbūjinātais Hektora Berlioza operas "Fausta pazudināšana" iestudējums Bastīlijas operā Francijas galvaspilsētā Parīzē. Droši vien pirmajā acumirklī varētu uzdot neizpratnes pilnu jautājumu, kas šiem trim kopīgs, – taču tos vieno kaut kas, kā man šķiet, ikvienā mākslas darbā ārkārtīgi nozīmīgs. Visi trīs ir uzvedumi, kuros skatītājam netiek pienests jau redzētais, sagaidāmais, burtiski uztveramais vai vienkārši izklaidējošais, jo jēgu un pat izklaidi mums it visā apkārt un sevī iekšā notiekošajā ik dienu jācenšas izlobīt pašiem arī "reālajā dzīvē". Var jau būt, ka tāpēc šāda māksla daudziem liekas vien tracinošs papildu apgrūtinājums. 

Kino

Par šādu apgrūtinājumu dažiem skatītājiem, kā varēts manīt atsauksmēs un vērot klātienē pāris kinoseansos, šogad kļuva arī Lailas Pakalniņas filma jeb, es teiktu, – nosacītās pagātnes dekorācijās un ainās uzvestā vizuālā opera "Ausma" (studija "Hargla"). Skatītājiem, kas tajā cerēja ieraudzīt "oficiālās vēstures" grāmatai vai valstiskas propagandas dokumentālajai piestāvošu vēstījumu par "kolhozu laikiem" un to, "kā bija patiesībā", bezmaz vai piespiedu kārtā bija jāsāk sev uzdot neērtus un personiskus jautājumus par to, kādi esam mēs paši. Gan pagātnē, gan tagadnē, un droši vien arī par to – kādi būsim nākamgad.

Šis bija garš gads, un to noteikti pat vairākkārt garāku izstiepa tās dienas un vakari, kad vienlaikus notika vairāki kinoseansi, teātra izrādes, koncerti, literārie lasījumi un citi pasākumi, kurus visus būtu gribējies apmeklēt, lai gan tas, protams, nekad nav iespējams. Lai tad nu nākamais gads būtu vēl garāks un arī gada nogulumu saraksts ikvienam būtu vēl pilnāks.

Starp citu, kāds 2015. gadam tas ir jums?

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!