Recenzija
29.12.2015

Gada labākās filmas

Komentē
4
Saglabā

Lai gan ierasto gada filmu (un visu pārējo veidu) topu veidošana, no vienas puses, veicina tādu kā domas noplicināšanos – jo, kā likums, pašu filmu apraksti tajos nepārsniedz dažu teikumu robežas –, no otras puses, šie topi nenoliedzami kļūst par noderīgu rādītāju tiem kino skatītājiem, kuri gada laikā mūžīgās aizņemtības dēļ daudz ko ir palaiduši garām un svētku brīvdienās beidzot varētu atlicināt laiku iekavētā apgūšanai. Un arī paši sinefili tajos labprāt ielūkojas, lai apmierināti secinātu, ka šim te kritiķim ar saprašanu viss kārtībā, bet tas tur gan ir aprobežots un iedomīgs pūslis. Uzdrošinos kautrīgi piedāvāt arī savu personīgo 2015. gada filmu izlasi, kas veidota, cenšoties vadīties pēc savām izjūtām par to, kas ir labs kino un sagādājis skatīšanās prieku, nelauzot galvu par konkrēto filmu nozīmi vēstures priekšā vai sasniegumiem festivālos un balvu ceremonijās, kā arī nenošķirot meinstrīma Holivudas gabalus no tīra art-house. Filmu secībai nav būtiskas nozīmes, kā arī jāpiebilst, ka dažas no tām kinoteātros būs skatāmas tikai nākamajā gadā vai (droši vien) nebūs skatāmas nemaz. Filmu latviskie nosaukumi sniegti, izmantojot internetā atrastos tulkojumus vai tulkojot pašam. Atvainojos visām tām brīnišķīgajām filmām, kuras dažādu iemeslu dēļ nav šeit iekļautas.

1. "Trakais Makss: Skarbais ceļš" / Mad Max: Fury Road (rež. Džordžs Millers)

Filma piedzīvojums, kas neatstāja vienaldzīgu gandrīz nevienu, pat pašus snobiskākos kino vērtētājus, un jau izpelnījusies atzinību, kā viena no visu laiku labākajām action filmām. Pirmkārt, tā pārsteidz ar detalizēti izstrādātu postapokalipses pasaules ainavu, otrkārt – ar spēcīgu ekofeminisma vēstījumu, kas pietiekami gaumīgi ievīts datorspēles līmeņa sižetā. Millera filma ar savu reibinošo vizualitāti un neapvaldīto, mežonīgo enerģiju neparastā kārtā liek atcerēties par Eizenšteina un Vertova laiku, kad kino nostiprinājās atrakciju montāžas princips, radot vēstījumu ar inteliģentiem tehniskajiem trikiem, nevis literārām metodēm.

2. "Auni" / Rams (rež. Grimurs Hakonarsons)

Mans gada Eiropas kino pārsteigums ir šī mazā islandiešu filma par diviem brāļiem un viņu centieniem nosargāt savu izloloto aunu baru – vienīgo dzīves jēgu skarbajā ziemeļvēju apdvestajā kalnienē. Filma visvairāk pārsteidza ar straujo intonāciju maiņu, no liriski komiskas kamerdrāmas negaidīti pārtopot spraigā trillerī ar traģēdijas cienīgu noslēgumu. Grūti bilst ko kritisku par šo filmu, jo, atceroties beigu ainu, joprojām mazliet sažņaudzas dvēsele. Noteikti jāredz tiem, kas meklē šī gada Eiropas kino esenci, – varbūt atradīsiet to tieši "Aunos".

3. "Sicario: Narkokarš" / Sicario (rež. Denī Vilnēvs)

Jāpiekrīt tiem, kas teiks, ka "Sicario" nepiedāvā neko īpaši jaunu ne narkotrillera žanrā, ne savā skatījumā uz Meksikas-ASV narkotiku tranzīta problēmu (to visu daudz plašākā panorāmā reiz iezīmēja Stīvens Soderbergs "Satiksmē"), taču, atskaitot dažus scenārija grēkus, tas ir perfekts, rūpīgi noslīpēts žanra paraugs: brutāls, noslēpumains un vienlaikus nepārspējami skaists, pateicoties izcilā operatora Rodžera Dīkinsa talantam. Aina ar konvoju uz autostrādes noteikti ieņem vietu gada labāko spriedzes epizožu trijniekā. Es arī ļoti ceru, ka Emīlija Blanta par savu sniegumu tiks pie kādas plašākas atzinības vismaz nomināciju veidolā, jo visnotaļ klišejiskais FIB aģentes tēls iegūst dzīvību tikai viņas pūļu rezultātā.

4. "Pretīgais 8nieks" / The Hateful Eight (rež. Kventins Tarantīno)

Savā 8. filmā Tarantīno atgriežas atpakaļ pie saknēm un izspēlē "Trakajos suņos" realizēto scenāriju ar nodevēja meklēšanu savstarpējā konfrontācijā slēgtā telpā, tikai šoreiz viņam palīgā nākusi vairāk nekā 20 gadu laikā iegūtā pieredze un briedums. "Pretīgais 8nieks" var šķist pārsteidzoši piezemēts un riskants solis no režisora puses, pārnesot darbību no "Atsvabinātā Džango" vērienīgajām ainavām uz nelielu iebraucamo vietu, turklāt liekot skatītājam kopā ar varoņiem tur uzturēties gandrīz trīs stundas. Es to redzu kā lielisku režisora meistarības apliecinājumu, šādā laika periodā uzturot neatslābstošu spriedzi, smīdinot ar dzirkstošu, politnekorektu humoru un dramaturģiski precīzi šķetinot Agatas Kristi stila detektīvmistēriju (uzreiz iedomājos par "Desmit maziem nēģerēniem"), visu šo lielizrādi noslēdzot ar savas iepriekšējās daiļrades cienīgu asinspirti.

5. "Mandarīns" / Tangerine (rež. Šons Beikers)

Amerikāņu indie scēnas pārsteigums – neatkarīgā režisora Šona Beikera mikrobudžeta dramēdija par divu prostitūcijas rūpalā iesaistījušos transvestītu un kāda armēņu izcelsmes taksista dēkām Ziemassvētku vakarā dažos visai savdabīgos Losandželosas kvartālos. Beikers filmē tīrā trash estētikā, atgādinot par Pola Moriseja un Džona Votersa kino ziedu laikiem, turklāt nesmādējot mūsdienu tehnoloģijas izmaksu samazināšanai (visa filma uzņemta tikai ar "Iphone 5" mobilajiem telefoniem). Štrunts par estētiku (kas gan perfekti atbilst darbības videi), jo "Mandarīns" ir mazliet perverss, stipri kičīgs, brīžiem ļoti smieklīgs un, galvenais, – dziļi sirsnīgs un emocionāli aizkustinošs savā godīgumā. Iespējams, kāds režisoram pārmetīs zināmu pašmērķīgumu t.s. sabiedrības padibeņu izrādīšanā, taču nevar nepamanīt un nenovērtēt filmas autoru iejūtīgo attieksmi pret saviem varoņiem, kurā nav ne miņas no sarkasma vai izsmiešanas.

6. "Tas seko tev" / It Follows (rež. Deivids Roberts Mičels)

Un vēl viens indie pārsteigums – šoreiz žanra kino laukā. Viena no pēdējo gadu labākajām un novatoriskākajām šausmu filmām, kuras režisors gan kaldina savus panākumus, neslēpti citējot 70. gadu šausmu kino klasiku, īpaši Džona Kārpentera daiļradi – gan noskaņā, gan tematikā. Tomēr Mičels ir pietiekami talantīgs, lai piedāvātu skatītājiem dažus jaunus trikus šausmu radīšanā, un viņa lielākais nopelns ir ļoti meistarīgi radīta atmosfēra, kurā šausmas iegūst gan groteskas, gan ikdienišķi pazīstamas aprises. Lielu palīdzību šī mērķa sasniegšanai viņam sniedz par darbības vietu izvēlētās ekonomiskās krīzes izpostītās Detroitas ainavas.

7. "Omārs" / The Lobster (rež. Jorgs Lantims)

Šī ir filma, kas īsti sākas skatītāja galvā pēc noskatīšanās, un to noteikti ir vērts skatīties vairākas reizes, lai pamanītu kaut daļu no bagātīgi izbārstītajām filmā redzamās antiutopijas pasaules konstrukcijas niansēm. Par to arīdzan nav viegli izteikties, taču tā stingri ieguļ smadzenēs, un atsevišķas ainas nemitīgi tinas turp atpakaļ, atsevišķas lietas ir vēlme pievilkt tuvāk, bet citas – attālināt kopējā panorāmā. Neskatoties uz šķietamo atsvešinājuma efektu, ko sākotnēji izraisa ekrānā redzamās ačgārnības – spēles un paradoksi ar sabiedrības pamatvērtībām un cilvēcisko attiecību modeļiem, – savā būtībā tas ir ļoti klasisks, skaists un niansēti izspēlēts mīlasstāsts.

8. "Cilvēks, kurš izdzīvoja" / The Revenant (rež. Alehandro Gonsaless Injaritu)

Interneta dzīlēs daudz apsmaidīti Leonardo di Kaprio jaunākie centieni tikt pie zeltītās "Oskara" statuetes, šajā filmā pavadot ilgas stundas uz sasalušas zemes, peldoties ledusaukstā ūdenī, guļot miruša zirga iekšās, ēdot jēlu gaļu un cīnoties ar mežonīgiem dzīvniekiem, taču – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Injaritu cīņa ar skarbo klimatu un filmēšanas grupu, trīskārt pārsniegtais budžets un visas pārējās likstas ir rezultējušās satriecošā, līdz kaulu smadzenēm sajūtamā cilvēka izdzīvošanas un atriebības pieredzē, kas vistiešākās paralēles liek vilkt ar savulaik līdzīgu kino uzņemšanas stratēģiju piekopušā vācu režisora Vernera Hercoga filmu "Agirre, Dieva dusmas". Tas ir ļoti vienkāršs, pat primitīvs stāsts, taču nepārspējama tehniskā virtuozitāte un di Kaprio pārcilvēciskās pūles to padara par izcilu kino, kura vērtību manās acīs mazina vien šāda tipa darbos acīmredzot obligātās galvenā varoņa vīziju ainas.

9. "Burgundijas hercogs" / The Duke of Burgundy (rež. Pīters Striklends)

Visnotaļ neparasts stāsts par divu sieviešu romantiskajām attiecībām un tauriņiem – tā vienā banālā teikumā varētu raksturot šo izsmalcinātā estētikā uzņemto neatkarīgā angļu režisora Pītera Striklenda trešo pilnmetrāžas filmu. Striklends šīs attiecības, kurās nozīmīgu lomu ieņem sadomazohisms un savstarpējās varas hierarhija, izspēlē kā estetizētu, vizuāli filigrānu un mazliet sirreālu pasaku, kurā nozīmi šķietami iegūst katrs mazākais sīkums, katra poza, kustība vai tauriņa spārnu vēziens, pat ja šo nozīmi zina tikai pats režisors. Viena no gada skaistākajām un noslēpumainākajām filmām, kas brīžiem atgādina ar kino līdzekļiem izstāstītu dzejprozas tekstu, un vienlaikus tajā netrūkst arī savdabīga humora.

10. "Ausma" (rež. Laila Pakalniņa)

Īpašs prieks šo izlasi noslēgt ar latviešu kino, un tā nebūt nav tukša pielīšana vai savējo celšana saulītē. Pakalniņa ir triumfējoši atgriezusies teritorijā, kur viņa, šķiet, jūtas vislabāk – 20. gs. 50. gadu Latvijā un melnbaltajā estētikā. Šajās koordinātās viņa savulaik radīja 90. gadu latviešu kino šedevru "Kurpe" un tagad ir sasniegusi jaunu māksliniecisko līmeni ar "Ausmu", ko iespējams uztvert gan kā dažādu pasaules kino dižgaru – Eizenšteina, Tarra, Dovženko, Germana u.c. – citātu izlasi, gan kā pilnīgi unikālu un patstāvīgu darbu: ieskatu kādā baisā, grūti saprotamā pasaulē, kādu spējīgs radīt tikai Pakalniņas prāts. Tas ir izkropļots realitātes spoguļattēls, kurā pastāvošo nežēlību spējīgs aizēnot tikai pārcilvēciskais skaistums, ar kādu visas šīs negācijas, dubļi, putekļi un krutkas tērces iemūžinātas kadrā.      

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!