Recenzija
28.01.2013

Fronte tēvu pagalmā

Komentē
4
Saglabā

Par Jaunā Rīgas teātra izrādēm "Tēvs" un "Tumšās alejas".

Nesen ģimenes ārsta kabinetā nodevu asins analīzes. "Skatieties uz lācīšiem!" teica māsiņa, knibinādamās ar adatu gar vēnām. Lācīši bija bildītes uz tapetēm. Ārstu kabinetos allaž pie sienām saliek lācīšus vai vēl kaut ko – teiksim, piekarina lielu izbāztu un nedaudz netīru banānu ar seju. Lai nomierinātu bērnus un pieaugušus vīriešus. Zināms, tā viņa teica tāpēc, ka vīrieši nepacieš asinis, vīrieši mēdz ģībt. Un es arī skatījos uz lācīšiem, taču nekāda skatīšanās neizslēdza dzirdi, un tas, ko es dzirdēju, bija manu asiņu šļākšanās vispirms vienā, tad vēl vienā un pēc tam vēl vienā plastmasas stobriņā. Ģībt tomēr nenoģību, laikam sievietes viltība un lācīši iedarbojās.

Izrādes "Tēvs" (Jaunais Rīgas teātris, Talsu iela 1, pirmizrāde 2013. gada 19. janvārī) scenogrāfs Rudolfs Bekičs izrādes telpas gala sienu ir pārvērtis par tādu kā verandas un baznīcas altārtelpas krustojumu. Mazā paaugstinājuma margas to padara līdzīgu altārim, bet lielie logi, aiz kuriem ir arī apsnigusi putnu barotava, – neticīgiem dabaszinātniekiem vai vienkārši amatieriem-entuziastiem tik ierastajā apkārt esošo norišu vērošanas templī. Pret garīgā tempļa margām izšķirīgā brīdī tiek triekts gaužām fiziski taustāms priekšmets.

Pēc izrādes skatītāju domās dalījās. "Lūk, līdz kam tos vīriešus spēj novest maitas sievietes," sprieda vieni. "Bet viņš taču bija pilnīgi jucis, viņš bija gatavs nogalināt savu meitu," pie savas (un galvenā varoņa sievas) pārliecības turējās otri.

Lieki piebilst, ka pie pirmajiem pārsvarā piederēja vīrieši, bet pie otriem – sieviešu publika. Un tad vēl bija tādi neizlēmīgie, kas visu izrādes "Tēvs" divu cēlienu garumā šaubījās, dzīvoja līdzi vai ienīda te vienu, te otru no piesauktajām pusēm un kuriem pie kādiem nebūt paliekošiem secinājumiem nelīdzēja nonākt arī it kā likumsakarīgais un tomēr nedaudz negaidītais izrādes fināls.

Necik palīdzīgs šādam labticīgam skatītājam nebija arī uz izrādes programmas lapiņas uzrakstītais: Augusta Strindberga (1849-1912) luga "Tēvs" (Fadren, 1887), lai arī Latvijā ne tik pazīstama, esot viens no Eiropā uzvestākajiem viņa darbiem. Tā esot tapusi laikā, kad šķobījusies dramaturga pirmā laulība, turklāt viņu bija apsēdušas šaubas, vai viņš maz ir savas sievas bērnu patiesais tēvs.

Ģimene jūk un brūk uz velna paraušanu arī Māras Ķimeles iestudējumā, un arī Gundara Āboliņa iemiesoto tēvu – armijnieku un meteorītu nodarbināto zinātņu vīru Ādolfu – māc Strindbergam radniecīgas šaubas.

Sieviešu un vīriešu pretstatījums ir sajūtams jau no paša izrādes sākuma – brīdī, kad Ādolfs ar savu draugu mācītāju (Gatis Gāga, kas, šķiet, lielu sava tiesu tēla smēlies no Jura Rubeņa atveida) cenšas kopīgiem vīriešu spēkiem atrisināt "sieviešu problēmas". Ādolfa adjutants (bezmaz vai Breda Pita bezkaunīgajā varonī no "Bēdīgi slavenajiem mērgļiem" (Inglorious Basterds) iejuties Edgars Samītis) ir kārtējo reizi pataisījis grūtu vienu no nama kalponēm un ir izsaukts uz tirpināšanu. Šajā konfrontācijā gan netiek noskaidrota kaut jelkāda patiesība, tomēr tiek nonākts pie atziņas, ka neviens vīrietis nekad nevar būt pilnīgi pārliecināts par savu bērnu patieso izcelsmi. Atšķirībā no sievietēm. Un frontes līnija ir novilkta. Vienā tās pusē ir Ādolfs (un daži jau minētie un krietni vien mazākām spriestspējām apveltītie personāži), otrā – visas "viņas", sākot, protams, ar Ādolfa sievu Lauru (Sandra Zvīgule).

Būtu vienkārši to visu uzlūkot kā anahronisku 19. gadsimta otrās puses vīrieša kritienu sieviešu nīšanā un centienos vīriešus padarīt par nerimtīgiem cietējiem. Vīriešos, un pat tajos, kas čupojas ar mācītājiem, mīt viss racionālais, sievietes dzīvo kā pa mākoņiem. Ādolfs savu meitu Bertu (lieliskā "bērna idejas" lomā Jana Čivžele) grib virzīt pa saprātīgu un drošu dzīves gājuma ceļu, māte Laura sievišķīgā nesamanīgumā ir gatava atbalstīt Bertas centienus zīmēšanā, vijoles spēlē un citās nelietderīgās nodarbēs (pat ja dažas no tām, teiksim, vijoles spēle – kā ļauj noprast režisores Māras Ķimeles mājieni – Bertai nepavisam nav tās mīļākās). Te varētu atsaukties uz tajos laikos Skandināvijā un daudzviet citur modē esošajām domu sadursmēm par sieviešu tiesībām; varētu pieminēt arī zinātniska ateisma pretstatījumu kristīgajai baznīcai (kā nekā, "Tēvs" sākotnēji netika pārāk bieži uzvests tieši Ādolfa pausto reliģisko ne-uzskatu dēļ) u. tml.

Taču šādā atsaukšanās uz lugas tapšanas brīdī aktuālām parādībām – vienalga, vai tās būtu Strindberga ģimenes drāmas, vai tolaik čaklas diskusijas par visai sabiedrībai nozīmīgām tēmām – visai maz palīdz skatīties lugas uzvedumu 2013. gadā Rīgā, maz palīdz mēģināt saprast gan režisores, gan aktieru darīto un vēl mazāk palīdz saprast to, ko šis uzvedums "dara" ar mums.

Jau pašās pirmajās izrādes minūtēs, sēdēdams pirmajā rindā, pamanīju Āboliņa/Ādolfa nogurumu. Viņš bija nevis vienkārši neskuvies vai tēlojošs, bet kaut kāds nomākts. Iemesls tam varēja būt teātra ikdienā nebūt ne ierastais gājiens pirmizrādi sarīkot tās pašas dienas vakarā, kad pa dienu ir noticis publiskais ģenerālmēģinājums. Taču Ādolfam nogurums, neskūts vaigs un nomāktība acumirklī derēja kā uzlieta – pat ja tobrīd tās varbūt vēl bija tikai aizdomas, jau pēc mirkļa izrādījās, ka viņš ir nonācis vērienīgas visu apkārt esošo un vitālo sieviešu (sākot ar viņa kundzi Lauru, meitu Bertu un beidzot ar visu femīno pasauli) sazvērestības epicentrā.

Interesanti, ka tieši šāds Ādolfs – nomākts, izmisis, bezcerīgs un vienlaikus naivi ticošs laimīgam atrisinājumam – acumirklī kļuva tuvs, pazīstams un, pat ja ne mīlams (drīzāk jau nīstams), tad vismaz ar kaut kādu sirds vai aknu nostūrīti saprotams. Jo šādu Ādolfu mums ir nevis pulks, bet vesels leģions.

Un nav viņiem lielas daļas par sieviešu līdztiesības kustību, pašu zinātniskajiem centieniem, neesošām reliģiskajām pārliecībām vai militārām misijām. Tas, kas viņus – atvainojiet, mūs, jo negribu būt augstprātīgs, lai arī klusuma brīžos sevi iztēlojos esam ārkārtīgi atšķirīgu un citādu, – savieno un vada dzīves ceļos, ir draudzīgs rokasspiediens, kas neko nenozīmē (bet nekādā gadījumā apskaušanās vai kāda cita saskaršanās, jo neesam jau nekādi mīkstie), nervozi iestudēta gaita (teiksim, kā Čaplinam vai pingvīnam), ienākot jebkurā iepriekš neiepazītā vietā, un pārliecība, ka man (vīrietim) ir kaut kāda ārkārtīgi skaidra un īpaši noteikta misija iepretī tumši neskaidrajam liktenim un nolemtībai, kas kaut kādos mijkrēšļos ir pasludināta sievietei.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, šajā ziņā no 19. gadsimta mēs necik tēlu neesam atspērušies, un stereotipi par vīriešiem kā stipriem, stiprākiem un pārākiem vēl arvien ir sveiki un veseli. Pat ja laiku pa laikam gadās paģībt, ieraugot asinis. Un vispirms jau šis priekšstats mājo mūsos pašos.

Kā zināms, vīriešiem ir 3-5 reizes lielākas izredzes mirt, izdarot pašnāvību. Lai gan dažkārt pieļauts, ka šādas statistikas pamatā ir vīriešu prasme izraudzīties efektīvākas sevis nogalēšanas metodes (šīs teorijas autori droši vien paši ir vīrieši), izplatītāka versija ir sieviešu un vīriešu psiholoģijas un par abiem dzimumiem izplatīto priekšstatu atšķirības. Dažādas neveiksmes, sprukas, kaut vai bažas par savu bērnu izcelsmi, tas, ko pieņemts dēvēt par depresiju, – tās ir lietas, ko vīri apspriež nelabprāt vēl šobaltdien. Ar 400-500 gadījumiem gadā mēs pašnāvnieku skaita ziņā jau vairākus gadus esam trešajā vietā Eiropā. 80% no Latvijas pašnāvniekiem ir vīrieši, un "Tēva" iestudējums šādā kontekstā ir īsti laikmetīgs.

Lai arī cik trausla šķistu Sandras Zvīgules Lauras indeve allaž apsēsties, graciozi atstiepjot atpakaļ vienu kurpītē ieauto kājiņu, lai cik smalkas būtu viņas zeķītes, kas tik eleganti prot nobrukt (tērpu māksliniece Kristīne Jurjāne), lai cik plati ieplestas būtu viņas tumšās actiņas un lai cik nemanāmi trīcētu viņas lūpiņas vai savilktos nāsiņas, mums – nu, vismaz vīriešiem – taču beidzot vajadzētu būt skaidram, kurš te ir stiprākais.

Visādi stipri vīrieši Viļa Daudziņa un Kasapra Znotiņa tēlojumā darbojas arī pēc Ivana Buņina (1870-1953) stāstu motīviem Jaunajā Rīgas teātrī veidotajā Vladislava Nastavševa izrādē "Tumšās alejas" (pirmizrāde 2012. gada 2. oktobrī Talsu ielā 1). Viņu stiprums gan pārsvarā izpaužas dažādu sieviešu "pieveikšanā" – sākot ar mazgadīgajām un beidzot ar visādām matronām un vecenēm (un pārējām, kas ir pa vidu), kuru daudzajās lomās iejūtas Baiba Broka un Guna Zariņa.

Ar pieveikšanu te nav jāsaprot uzvaras tādās psiholoģiskajās kaujās kā Strindberga gadījumā ar Ādolfu un Lauru, bet kā veiksmīgs drāziens, kniebiens, pisiens un kādi nu vēl latviešiem vārdi šai rosības formai atrodami. Un pat ja viss kaut kā beigu galā īsti nesanāk, nenoved pie vēlamā rezultāta vai izvēršas kaut kā pavisam nelāgi, arī tad vairāki no izrādes vīriem aiziet kā uzvarētāji – nepieveiktās sievietes viņi vienā gadījumā nošauj, citā – nosit ar šampanieša pudeli. Un tas nekas, ka seko katorga, jo vīrietim taču nav jāliecas, viņš spēj tikai lūzt. Kā viens no Kaspara Znotiņa varoņiem, ko skatītāji sākotnēji notur par griestos iekarinātu šūpīgu lelli. Stiprie – kā Džūdas Lova atveidotais ministrs Kareņins jaunās "Annas Kareņinas" ekranizācijas noslēgumā – pat pēc neuzticīgās sievas mešanās zem vilciena riteņiem spēj sēdēt ziedošā pļavā, priecīgi vērot savu bērnu rotaļu (tas nekas, ka vienam no tiem viņš nav tēvs), bet viena bērna uzjundītās nepatīkamas domas viņam palīdz pārvarēt pievēršanās grāmatai.

Taču nepārprotiet, izrādē nav nekādu jēlību vai no skatītāja izspiestu neērtības sajūtu. Izrāde notiek faktiski tukšā telpā tikai ar dažiem rekvizītiem (veciem izļurbušiem padomju laika sabiedrisko vietu krēsliem, galdu uz riteņiem un papjēmašē ēdieniem, pārāk augstu novietotu grāmatplauktu u.tml.) un neslēptām teātra "iekšām" ("līķus", kļūstot par izrādes dalībniekiem, skatuves strādnieki aiznes aiz priekškara, kur arī ik pa laikam notiek maza daļa darbības un atrodas citu izrāžu dekorācijas).

Dažbrīd aktieri veic uz cirka vai vismaz parkūra robežas balansējošus un fiziskajā veiklībā balstītus trikus (Kaspara Znotiņa vingrojumi ar sienu un plastmasas līstīti, Znotiņa un Zariņas "akts", kas kulminē ar grāmatas iedabūšanu pašā augstākajā plauktā, Daudziņa un Brokas gulēšana/lidošana "krustā"). Citbrīd viņu izspēlētās ainas šķiet kā pieklājīgi ietērptas un visai smieklīgas parodijas par pornogrāfijas tēmu. Tomēr līdz noteiktam izrādes brīdim šķiet, ka Nastavševs no Buņina stāstiem ir uztaisījis vien tādu "izrādi par drāšanos" anekdošu formā.

Noteiktais brīdis pienāk priekšpēdējās anekdotes noslēgumā – tiem, kas izrādi nav redzējuši, neizpaudīšu, kas tur notiek, taču mums tiek pateikts, ka tas ir baisais 1917. gada februāris. Tie, kas ir gājuši skolā, zina, ka februārī Krievijā sākās revolūcija, kuras rezultāts bija cara atteikšanās no troņa, Romanovu dzimtas gala sākums un pagaidu valdības nākšana pie varas jau tā paša gada martā. Tāpat mēs zinām, kas notika pēc tam, jau uz rudens pusi.

Pirmais pasaules karš un 1917. gada revolūcijas iezīmēja kādas vienas pasaules, sauksim to par 19. gadsimtu, izbeigšanos un jaunas izveidošanos. Taču, kamēr tā vēl tikai tapa, pie dieviem paspēja aiziet milzumliels skaits... vīriešu. Ar vairāk vai mazāk izdevušos seksuālo dzīvi, gājuši slepus uz pišu vai bijuši saderināti, laulāti, kļuvuši par savu vai citu bērnu tēviem, bet tad aizgājuši un dzīvot atstājuši savas it kā vājās, uzveicamās un allaž viltu vērpjošās sievietes.

Gunas Zariņas varone mums to pasaka tieši, skatoties acīs, kurās kā spogulī draud sariesties asaras, – viņa nav gribējusi dzīvot ilgāk par savu vīrieti, taču nodzīvojusi daudzus gadu desmitus, nodzīvojusi svešā vietā, prom no dzimtenes, taču nav domājusi par līšanu cilpā vai sapņojusi par nomiršanu savā nāvē pašā piemērotākajā brīdī, kā tas notiek ar Gundara Āboliņa trako kreklā ietērpto Ādolfu.

Starp citu, uz "Tumšo aleju" izrādi bija ieradusies Saeimas priekšsēdētāja ar vairākiem miesassargiem – bariņu tramīgu vīriešu sarkanmatainas sievietes pavadā.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!