Interjers ir mākslas patvērums. Interjera pastāvīgais iemītnieks ir kolekcionārs: viņš padara par savu uzdevumu lietu izskaidrošanu. Viņam nākas pildīt Sīzifa cienīgu uzdevumu: glabājot lietas savā īpašumā, notraukt tām preces raksturu. Tomēr viņš lietošanas vērtības vietā piešķir tām vien cienītāja vērtību. Kolekcionāra iedomātā pasaule ir ne tikai tāla vai pagājusi; tā ir arī labāka pasaule, kurā cilvēki gan ir tikpat maz apgādāti ar sev nepieciešamo kā ikdienas pasaulē, tomēr lietām nav jāpilda klaušas un jābūt derīgām.
Interjers privātpersonai ir ne tikai universs, bet arī ietvars. Dzīvot - tas nozīmē atstāt pēdas. Interjers šīs pēdas uzsver. Lielā vairumā tiek izgudroti pārvalki un apsegi, futrāļi un etvijas, un ikdienā lietotie priekšmeti atstāj tur savus nospiedumus. Uz interjera paliek tajā mītošā pēdas. Rodas detektīvstāsti, kas seko šīm pēdām. Po “istabas iekārtas filosofija” un detektīvstāsti parāda viņu kā pirmo interjera fizionomu. Pirmo detektīvromānu noziedznieki nav nedz džentlmeņi, nedz apači - viņi ir pilsoniski privātcilvēki.
Tulkojis Ivars Ijabs.
0