Vannas istabā krietnu brīdi nostāvēju pie veļas groza, nevarēdams izšķirties - vilkt vai nevilkt no tā ārā Simora dienasgrāmatu, lasīt vai nelasīt. Neatceros vairs, kādus argumentus izgudroju - par vai pret, - tomēr beidzot grozu atvēru un dienasgrāmatu no tā izņēmu. Apsēdos atkal uz vannas un sāku šķirstīt lapas, kamēr uzšķīru pašu pēdējo Simora ierakstu:
„Viens no kareivjiem atkal zvanīja uz lidlauku. Ja turpmāk pieturēsies skaidrs laiks, tad mēs, redzams, pirms ausmas izlidosim. Openheims saka - neesot ko uztraukties. Piezvanīju Mjurielai un pateicu. Bija visai dīvaini. Viņa visu laiku atsaucās „hallo, hallo!”. Es nespēju parunāt. Drīz viņa nolika klausuli. Kaut jel es spētu mazlietiņ nomierināties. Openheims taisās pasnaust, kamēr mūs izsauks. Arī man vajadzētu atpūsties, bet esmu pārāk „saskrūvēts”. Es taču patiešām zvanīju viņai, lai pierunātu, lai izlūgtos pēdējo reizi - aiziet diviem vien un salaulāties. Cilvēkos esmu pārāk „saskrūvēts”. Šķiet, ka tūdaļ piedzimšu otrreiz. Svēta, svēta diena. Dzirdamība bija tik slikta, un turklāt es visu laiku nespēju parunāt. Cik tas drausmīgi, ja tu saki „es tevi mīlu” un otrs vada viņā galā atsaucas: „Ko?!” Visu dienu lasīju Vendeta rakstus. Laulātie kalpo viens otram. Pacilā dvēseli, palīdz, māca, dod spēku viens otram, bet galvenais - kalpo. [..] Cik brīnišķīgi, cik gudri, cik grūti un skaisti un tāpēc patiesi. Atbildības prieks pirmo reizi manā mūžā. Openheims jau snauž. Vajadzētu man arī, bet es nevaru. Kādam jāpaliek kopā ar laimīgu cilvēku.”
Izlasīju šo ierakstu tikai vienreiz, tad aizvēru dienasgrāmatu un paņēmu sev līdzi guļamistabā. Iemetu Simora audekla somā, kas atradās uz sēdekļa pie loga. Tad uzmanīgi ievēlos tuvākajā gultā. Un iemigu vai arī zaudēju samaņu, vēl iekams biju pieskāries gultai, - vismaz tā man likās.
Kad pēc kādas stundas vai vēlāk pamodos, man briesmīgi sāpēja galva un mute bija izkaltusi. Istabā valdīja tumsa. Atceros, ka diezgan ilgi nosēdēju uz gultas malas. Tad, ciezdams lielas sāpes, piecēlos un lēni aiztaustījos u viesistabas pusi - cerība atrast krūzē uz kafijas galdiņa vēl kādas vēsas un slapjas atliekas.
Mans viesis, acīm redzot, bija izkļuvis no dzīvokļa pats saviem spēkiem. Vienīgi viņa tukšā glāze un cigāra gals alvotajā pelnu traukā liecināja, ka viņš vispār eksistējis. Es vēl aizvien domāju, ka šo cigāra galu vajadzēja nosūtīt Simoram - visas parastās kāzu dāvanas ir pārāk ikdienišķas. Tikai cigāra galu mazā, glītā kārbiņā. Un paskaidrojuma vietā pielikt klāt baltu papīra lapiņu.
No angļu valodas tulkojušas Anna Bauga un Džesija Dzērve.
0