Bibliotēka
31.07.2009

Fragmenti no "Apgaismības dialektikas"

Komentē
0
Saglabā

Makss Horkheimers un Teodors Adorno Heidelbergā 1965. gadā.

Interese par ķermeni (340. -346. lpp.)

Zem Eiropas pazīstamās vēstures norisinās kāda apslēpta vēsture. To veido civilizācijas izstumto un izkropļoto instinktu un ciešanu liktenis. Raugoties no fašistiskās tagadnes perspektīvas, kurā kļūst redzams apslēptais, arī demonstratīvā vēsture paradās kopā ar tās otru pusi, kas tiek ignorēta nacionālo valstu oficiālajās leģendās un ne mazāk arī to progresīvajā kritikā.

Pirmām kārtām šādai kropļošanai ir pakļauta attieksme pret ķermeni. Darba dalīšana, kuras ietvaros izmantošana nonāca vienā, savukārt darbs – otrā pusē, aizliedza rupju spēku. Jo mazāk kungi varēja iztikt bez pārējo darba, jo vairāk viņi to noniecināja. Līdzīgi vergam darbs saņēma stigmu. Kristietība slavināja darbu, taču pilnībā pazemoja miesu kā visa ļaunā sākotni. Moderno buržuāzisko kārtību tā kopīgi ar pagānu Makjavelli slavināja, cildinot darbu, ko Vecā Derība tomēr tika apzīmējusi par lāstu. Tuksneša tēviem, Dorotejam, Mozum Laupītājam, Pāvilam Vientiesīgajam un citiem garā nabagajiem darbs vēl nepastarpināti kalpoja nonākšanai debesu valstībā. Luteram un Kalvinam saikne, kas sasaistīja darbu ar pestīšanu, bija jau tā savijusies, ka reformatoru mudināšana uz darbu jau izkatījās pēc izsmiekla, pēc zābaka spēriena pa tārpu.

Firsti un patricieši to reliģisko plaisu, kura pavērās starp viņu šīs zemes dienām un mūžīgo sūtību, varēja atraidīt ar domu par ienākumiem, ko viņi izsita no citu cilvēku darba stundām. Žēlastībā veiktās izredzēšanas iracionalitāte atstāja viņiem atvērtu pestīšanas iespējamību. Taču uz šiem citiem cilvēkiem gūlās vēl spēcīgāks spiediens. Viņi neskaidri nojauta, ka varas veikta miesas pazemošana nav nekas cits, kā pret viņiem pašiem veiktas apspiešanas ideoloģiskais spoguļattēls. To, kas notika ar antīkā laikmeta vergiem, upuri piedzīvoja līdz pat modernajām koloniju tautām: viņiem bija jāskaitās par sliktākiem. Dabā bija divas rases: augstākās un zemākās. Eiropeiskā indivīda atbrīvošanās notika vispārējas kulturālas pārveides kopsakarā, kura atbrīvotā indivīda iekšienē jo dziļāk iesakņoja šo šķelšanos, jo mazāki kļuva fiziskie spaidi no ārienes. Izmantoto ķermeni zemākajiem vajadzēja uzskatīt par kaut ko sliktu, savukārt garu, kura darbībai citiem pietika brīvā laika, – par kaut ko labu. Līdz ar šo norisi Eiropa ir kļuvusi spējīga uz augstākajiem kultūras sasniegumiem, tomēr nojausma par krāpšanu, kas pastāvēja sajūtama jau kopš pirmsākumiem, līdz ar kontroli pār ķermeni pastiprināja to neķītro ļaunumu, to naida pilno mīlestību pret ķermeni, kura gadsimtu gaitā piestrāvo masām raksturīgo domāšanas veidu un savu autentisko izpausmi atrada Lutera domāšanas veidā. Atsevišķā indivīda attieksmē pret ķermeni – gan savu paša, gan svešu – atgriežas kundzības kā nežēlības iracionalitāte un netaisnīgums, un tā no apjēgsmes, no laimīgas refleksijas ir tikpat tāla, cik kundzība ir tāla no brīvības. Nīčes nežēlības teorijā un patiešām nepārprotami Sada darbos tiek atzīta šā fakta plašā ietekme; Freida mācībā par narcisismu un nāves dziņu tas tiek interpretēts psiholoģiski.

Naidpilnā mīlestība pret ķermeni ietonē visu moderno kultūru. Ķermenis tiek vēlreiz izsmiets un izstumts kā kaut kas pakārtots, paverdzināts un vienlaikus iekārots kā kaut kas aizliegts, lietiskots, atsvešināts. Tikai kultūra iepazīst ķermeni kā lietu, kas var piederēt; tikai tajā ķermenis var nošķirties no gara – šā varas un pavēlēšanas kopuma – kā priekšmets, kā mirusi lieta, kā corpus. Cilvēkam pašpazemojoties par corpus, daba atriebjas par to, ka cilvēks viņu ir padarījis par kundzības objektu, par jēlmateriālu. Uzspiestā tieksme uz nežēlību un destrukciju rodas no organiskas ķermeņa tuvuma izstumšanas, līdzīgi kā saskaņā ar Freida ģeniālo nojausmu riebums rodas no tā, ka, pieceļoties stāvus un attālinoties no zemes, ožas sajūta, kas pievilka vīrišķo dzīvnieku menstruējošai mātītei, krita par upuri organiskai izstumšanai. Vakarzemes un droši vien arī jebkurā citā civilizācijā ķermeniskais tiek tabuizēts, tas kļust par pievilkšanās un pretestības objektu. Grieķijas valdītāju aprindās un feodālisma laikos attieksmi pret ķermeni vēl nosacīja arī personiska gatavība sist kā kundzības priekšnosacījums. Miesas kopšanai naivā veidā piemita sabiedrisks mērķis. Kalos kagathos tikai pa daļai bija ilūzija; gimnasijs daļēji noderēja reālai savas varas uzturēšanai – vismaz kā treniņš kundziskai stājai. Līdz ar kundzības pilnīgu pāriešanu tirdzniecības un satiksmes pastarpinātajā buržuāziskajā formā un pa īstam līdz ar industrijas rašanos notika formālas izmaiņas. Cilvēce ļāvās paverdzināties ne vairs ar zobenu, bet gan ar gigantisku aparatūru, kuru beigu beigās, protams, atkal izkaļ par zobenu. Tādējādi izzuda vīrišķā ķermeņa cildināšanas racionālā jēga. Romantiskie miesas renesanses mēģinājumi deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tikai idealizēja mirušo un izkropļoto. Nīče, Gogēns, George un Klāgess saskatīja to bezvārda dumjību, kura ir progresa rezultāts. Taču viņi izdarīja aplamus secinājumus. Viņi nevis denuncēja netaisnību, kāda tā ir, bet gan apskaidroja netaisnību, kāda tā reiz bija. Novēršanās no mehanizācijas kļuva par industriālās masu kultūras greznumlietu, kas nevar iztikt bez cildeniem žestiem. Mākslinieki pret savu gribu sagatavoja zaudēto miesas un dvēseles vienības tēlu reklāmas vajadzībām. Vitālo fenomenu slavināšana no blondā bestijas līdz pat dienvidjūras salu iemītniekam neizbēgami saplūst kopā sarong filmās un vitaminizējošo un sejas krēmu plakātos, kuri ir tikai reklāmas imanentā mērķa aizstājēji. Šis mērķis ir jauns, dižens, skaists un cildens cilvēka tips: fīrers un viņa gvarde. Fašistiskie vadoņi no jauna ņem paši savās rokās slepkavības instrumentus, viņi soda savus gūstekņus ar pistoli un pātagu, taču nevis sava spēka pārākuma dēļ, bet gan tādēļ, ka šis gigantiskais aparāts un tā patiesie pavēlnieki paši to vēl joprojām nedara, bet piegādā viņiem galveno mītņu pagrabos valsts saprāta upurus.

Ķermenis vairs nav pārveidojams atpakaļ par miesu. Tas ir un paliek līķis, lai kā arī tiktu norūdīts. Transformācija par mirušo bija kāda nebeidzama procesa daļa, kas dabu padarīja par izejvielu un matēriju. Civilizācijas sasniegumi ir sublimācijas produkts, kas radies no mantotās naidpilnās mīlestība pret ķermeni un zemi, ko kundzība cilvēkiem atrāva. Medicīnā kļūst produktīva dvēseliskā reakcija uz cilvēka ķermeniskošanos, savukārt tehnikā – visas dabas lietiskošana. Turpretī tie slepkavas, nogalētāji, par zvēriem pārtapušie kolosi, kurus legālie un nelegālie, lielie un mazie valdītāji slepenībā izmanto kā bendes, tie vardarbīgie vīri, kuri uzreiz ir klāt, kad kāds ir jānovāc, linčotāji un klanu locekļi, spēcīgais biedrs, kas ceļas kājās, kad kāds sāk plātīties, šausminošie tēli, kuru varā vienlaikus ir atstāts jebkurš, visi tie vilkači, kuri eksistē vēstures tumsā, – tie uztur dzīvas bailes, bez kurām nevarētu pastāvēt nekāda kundzība. Šajās bailēs naidpilnā mīlestība pret ķermeni ir krasa un nepastarpināta; tās apgāna visu, kam pieskaras; tās iznīcina jebko, ko redz izgaismotu, un šī iznīcināšana ir atriebība par lietiskošanu; savās aklajās dusmās pret dzīvo objektu tās atkārto to, ko vairs nevar padarīt par nenotikušu: proti, dzīves sašķelšanos par garu un šā gara priekšmetu. Tā neatvairāmi piesaista cilvēku, tā vēlas viņu reducēt uz ķermeni, nekam nevar atļaut dzīvot. Šāds augstākstāvošo – gan garīgo, gan laicīgo – reiz rūpīgi padotajos ieaudzinātais un izlolotais naids pret sagandēto dzīvi, ar kuru tie, būdami homoseksuāli un paranoīdi, nodibina attiecības ar nonāvēšanas palīdzību, vienmēr ir bijis neatņemams pārvaldīšanas mākslas instruments. Paverdzināto naids pret dzīvi ir neuzvarams vēsturisks spēks vēstures nakts sfērā. Puritāniskā pārmērība, žūpošana vēl izmisīgi atriebjas dzīvei.

Totalitārās propagandas mīlestība pret dabu un likteni ir vien plānošanas reaģēšana uz ieslodzītību ķermenī, uz neizdevušos civilizāciju. No ķermeņa nevar atbrīvoties, tādēļ tas tiek slavēts tur, kur to nedrīkst sist. Fašistu “traģiskais” pasaules uzskats ir reāls ideoloģisks vecpuišu vakars pirms asiņainām kāzu dzīrēm. Tiem, kas tur sumina ķermeni, – vingrotājiem un āra spēļu piekritējiem – kopš senseniem laikiem piemīt tuva radniecība ar mironi, tāpat kā dabas mīļošanai medībās. Viņi redz ķermeni kā kustīgu mehānismu ar tā locekļu detaļām, ar miesu kā skeleta polsterējumu. Viņi izturas pret ķermeni un darbojas ar tā locekļiem tā, it kā šie locekļi jau būtu atdalīti. Jūdaiskā tradīcija stāsta par nevēlēšanos mērīt cilvēku ar metramēru, jo mērīti tiek miroņi – zārka pagatavošanai. Tieši par to priecājas ķermeņa manipulatori. Viņi, paši to neapzinādamies, mēra citu cilvēku ar zārcinieka skatienu. Viņi sevi uz īsu brīdi nodod tad, kad nosauc rezultātu: viņi dēvē cilvēku par garu, īsu, resnu un smagu. Viņus interesē slimība, ēšanas laikā viņi jau samana sava galdabiedra nāvi, un viņu interesi tikai virspusēji racionalizē jušana līdzi šā galdabiedra veselībai. Valoda soļo ar viņiem vienā solī. Pastaigu tā ir pārvērtusi kustībās un ēdienu – kalorijās, līdzīgi kā dzīvu mežu angļu un franču ikdienas valodā sauc par malku. Sabiedrība ar mirstības skaitļiem pazemina dzīvi līdz ķīmiska procesa līmenim.

Koncentrācijas nometnes ieslodzītā velnišķīgajā pazemošanā, kuru modernais bende bez jebkādas racionālas jēgas pievieno mocekļa nāvei, parādās nopeltās dabas nesublimētais un tomēr izstumtais dumpis. Visā savā šausmīgumā tā skar mīlestības mocekļus, iedomātos dzimumnoziedzniekus un libertīnus, jo dzimums ir nereducētais ķermenis, izpausme, tas, pēc kā viņi slepenībā izmisīgi tiecas. Brīvajā seksualitātē slepkava baidās no zaudētā tiešuma, no sākotnējās vienības, kurā viņš vairs nevar pastāvēt. Šī seksualitāte ir mirušais, kas ceļas augšām un dzīvo. Viņš tagad visu padara par vienu, padarot to par neko, jo viņam nākas nožņaugt vienumu sevī pašā. Upuris viņam nozīmē dzīvību, kas ir pārdzīvojusi nošķiršanos; tam ir jātiek salauztam, un Visumam ir jākļūst vien par putekļiem un abstraktu varu.

 

Filosofija un darba dalīšana (359.-361. lpp)

Zinātnes vieta  sabiedriskajā darba dalīšanā ir viegli saskatāma. Tās uzdevums ir iespējami lielā daudzumā uzkrāt faktus un to funkcionālās kopsakarības. Šīs noliktavas iekārtojumam ir jābūt pārskatāmam. Tai ir jāsniedz atsevišķām industrijas nozarēm iespēja uzreiz atrast vajadzīgo intelektuālo preci vajadzīgajā komplektācijā. Apkopošana visbiežāk notiek, jau ņemot vērā noteiktus industriālus pasūtijumus.

Arī vēsturiskajiem darbiem ir jāsniedz materiāls. Tā izmantošanas iespēja nav jāmeklē nepastarpināti industrijā, bet gan pastarpināti pārvaldē. Jau Makjavelli rakstīja valdnieku un republiku vajadzībām, šodien tiek strādāts ekonomiskām un politiskām komitejām. Vēsturiskā forma, protams, šeit ir jau kļuvusi traucējoša, tādēļ vēsturiskais materiāls tiek labāk sakārtots pēc kāda noteikta adminsitrācijas uzdevuma perspektīvas: vai tā būtu manipulācija ar preču cenām vai ar masu izjūtām. Līdzās pārvaldei un industriāliem konsorcijiem kā interesenti nostājas arī arodbiedrības un partijas.

Oficiālā filosofija kalpo šādi funkcionējošai zinātnei. Kā sava veida garīgam teilorismam tai ir jāpalīdz uzlabot ražošanas metodes, racionalizēt zināšanu uzkrāšanu un novērst intelektuālās enerģijas izniekošanu. Darba dalīšanā tai ir atvēlēta sava vieta līdzīgi ķīmijai vai bakterioloģijai. Tie daži filosofiskie pārpalikumi, kuri aicina atpakaļ pie viduslaiku dievbijības vai pie mūžīgo patiesību uzskates, vēl tiek pieciesti pasaulīgajās universitātēs tieši tādēļ, ka tie ir tik reakcionāri. Vēl sevi turpina arī daži filosofijas vēsturnieki, kas nenogurstoši lasa lekcijas par Platonu un Dekartu, piebilzdami, ka tie jau ir novecojuši. Viņiem šur un tur piebiedrojas kāds sensuālisma veterāns vai zvērināts personālists. Tie izravē no zinātnes lauka jebkuru dialektisku nezāli, kas citādi augtu augumā.

Pretstatā saviem pārvaldītājiem filosofija attiecas pret domāšanu citādi: tā nekapitulē valdošās darba dalīšanas priekšā un neļauj dot priekšrakstus saviem uzdevumiem. Pastāvošais piespiež cilvēkus nevis vienkārši ar fizisku varu un materiālām interesēm, bet gan ar visvarenu suģestiju. Filosofija  nav nedz sintēze, nedz zinātnes pamatojums vai tās virsotne. Tā ietver centienus turēties pretim suģestijai, izšķiršanos par intelektuālu un reālu brīvību.

Darba dalīšana, kāda tā izveidojusies kundzības apstākļos, ar to nebūt netiek ignorēta. Filosofija uzklausa vienīgi melus, ka tā ir neizbēgama. Neļaudama pārspēkam sevi hipnotizēt, tā seko tam visos sabiedriskās mašinērijas nostūros, kurai a priori jābūt nevis šturmētai vai no jauna virzītai, bet gan brīvai no tai piemītošās burvestības.  Kad ierēdņi, kurus industrija uztur tās intelektuālajās vietnēs, universitātēs, baznīcās un laikrakstos, atņem filosofijai tās principu pasi, ar kuru tā leģitimē savu ošņāšanos, tā nonāk nāvīgās grūtībās. Tā neatzīst nekādas abstraktas normas vai mērķus, kas būtu praktizējami kā pretstats vispāratzītajiem. Tās brīvība no pastāvošā suģestijas slēpjas tieši tajā, ka tā bez iedziļināšanās akceptē buržuāziskos ideālus − gan tos, kurus aizstāvji vēl arvien kroplīgā formā sludina, gan tos, kuru objektīvā jēga, par spīti visām manipulācijām, vēl ir saskatāma institūcijās. Tā tic darba dalīšanai, tic, ka pati kalpo cilvēkam un progresam, ka tas ved pie brīvības. Tādēļ tā viegli nonāk konfliktā ar darba dalīšanu un brīvību. Tā piešķir izteiksmi ticības un realitātes pretrunai, stingri turoties pie laikmeta nosacītiem fenomeniem. Tai atšķirībā no laikraksta gigantiskos apmēros realizēta masu slepkavība nav vērtīgāka par viena vājprātīgo nama iemītnieka likvidēšanu. Tā nedod priekšroku nedz kāda fašisma ideju pārņemta valstsvīra intrigai iepretim pieticīgai linčošanai, nedz reklāmas jūklim iepretim intīmam nekrologam. Tai ir sveša nosliece uz diženo. Tādējādi visam pastāvošajam tā ir vienlaikus sveša un atsaucīga pret to. Tās balss pieder priekšmetam, taču ne pēc pašas gribas. Šī balss ir pretrunas balss, kas bez viņas neizskanētu, bet gan mēmi triumfētu.

 

Doma (362. lpp)

Uzskats, ka teorijas patiesība ir tas pats, kas tās auglīgums, protams, ir maldi. Taču daudzi cilvēki šķiet turamies pie pretējā. Viņi domā, ka teoriju nemaz nevajag izmantot domāšanā, ka bez tās vispār var iztikt. Jebkuru izteikumu viņi kļūdaini pieņem kā pēdējo ticības apliecinājumu, bausli vai tabu. Viņi vēlas pakļauties idejai kā dievam vai arī uzbrūk tai kā elkam. Viņiem pietrūkst brīvības šās idejas priekšā. Taču pie patiesības pieder tieši tas, ka cilvēks pats tajā ir līdzdalīgs kā darbīgs subjekts. Ir izteikumi, kas paši par sevi ir patiesi, taču viņš piedzīvo šo izteikumu patiesumu vien tad, kad domā līdzi un domā tālāk.

Šodien šis fetišisms izpaužas drastiski. Par domām var tikt saukts pie atbildības, it kā tā būtu nepastarpināta prakse. Tādēļ nedrīkst pieciest ne tikai vārdu, kas varētu aizskart varu, bet arī vārdu, kas izmēģina, eksperimentējot un spēlējoties ar kļūdas iespējamību. Taču būt negatavam un apzināties to ir tieši tās − un tikai tās − domāšanas iezīme, par kuru ir vērts doties nāvē. Izteikums, ka patiesība ir veselais, izrādās tas pats, kas pretējais izteikums − ka patiesība vienmēr eksistē tikai kā daļa. Visnožēlojamākais aizbildinājums, kādu intelektuāļi ir atraduši bendēm − un te pēdējā gadu desmita gaitā viņi nav slinkojuši – , ir tas, ka upura doma, par kuru viņš ticis nogalināts, ir izrādījusies kļūdaina.

 

Par dumjības ģenēzi (379.-381. lpp.)

Inteliģences preču zīme ir gliemeža jušanas radziņi, “taustošā seja”, ar kuru, ja ticam Mefistofelim23, tā vienlaikus arī saož. Sastopoties ar šķērsli, šie radziņi tiek ievilkti ķermeņa aizsargādā, tie kļūst vienoti ar veselumu un kā patstāvīgi vien bailīgi izlien ārā no jauna. Ja briesmas joprojām pastāv, tie atkal pazūd, un laika sprīdis līdz nākamajam mēģinājumam palielinās. Gliemeža jutekļi ir saistīti ar muskuli, un muskuļi kļūst gurdeni, ja to kustības tiek kavētas. Ķermeni paralizē fizisks bojājums, garu – šausmas. Pēc izcelsmes tie abi nebūt nav nošķirami.

Attīstītākie dzīvnieki par savu eksistenci ir pateicību parādā lielākai brīvībai; to esamība apliecina, ka reiz viņu taustekļi tika izstiepti pretim jauniem virzieniem un nesaņēma sitienu. Katra no šīm sugām ir neskaitāmu citu sugu piemineklis, kuru mēģinājums izveidoties tika apslāpēts jau iedīglī; tās pārņēma šausmas, līdzko kaut viens tausteklis pastiepās viņu tapšanas virzienā. Apkārtējās dabas tiešas pretestības apspiestās iespējas tiek turpinātas iekšienē kā orgānu sarukšana šausmu ietekmē. Ikkatrā dzīvnieka ziņkāres skatienā iezīmējas kāds jauns dzīvas būtnes veidols, kas varētu rasties no jau noteiktās sugas, pie kuras pieder individuālā būtne. Ne jau vienkārši noteiktība notur to vecās esamības ietvarā; vara, kas sastop šo skatienu, ir miljoniem gadu veca un apturēja to uz katra pakāpiena ikreiz jaunā pretestībā kavējot pirmos soļus, kas mēģināja to pārkāpt. Šādu pirmo taustošo skatienu vienmēr ir viegli salauzt, aiz tā stāv laba griba, trausla cerība, taču ne jau pastāvīga enerģija. Tajā virzienā, no kura dzīvnieks beigu beigās tiek atturēts, viņš kļūst bikls un dumjš.

Dumjība ir rēta. Tā var attiekties uz vienu funkciju no daudzām vai arī uz visām − kā praktiskām, tā garīgām. Katra cilvēkam piemītoša daļēja dumjība apzīmē vietu, kur muskuļu spēle līdz ar pamošanos tika kavēta, nevis veicināta. Ar šo kavēšanu aizsākās sākotnēji veltīgā neorganizēto un lempīgo mēģinājumu atkārtošana. Bērna nebeidzamie jautājumi kopš senseniem laikiem ir slepenu sāpju zīme – pirmā jautājuma zīme, uz kuru viņš nerada atbildi un kuru neprata uzdot pareizā formā.24 Atkārtošanās pa daļai līdzinās rotaļīgajai gribai, ar kuru, piemēram, suns bezgalīgi var lēkāt ap durvīm, ko viņš vēl neprot atvērt, un beigu beigās novēršas no tām, kad rokturis ir pārāk augstu; pa daļai tā savukārt paklausa bezcerīgam spiedienam, kā, piemēram, lauva bez apstājas staigā turpu šurpu pa savu krātiņu vai neirotiķis atkārto aizsardzības reakciju, kas reiz jau izrādījusies veltīga, Ja atkārtošanās bērnā ir aprimusi vai kavēšana ir bijusi pārlieku brutāla, tad uzmanība var vērsties citā virzienā; tad, kā mēdz teikt, bērns ir bagātinājis savu pieredzi, taču tajā vietā, kuru tika skārusi patika, paliek kāda neievērojama rēta, kāds neliels sacietējums, kas virspusē ir nejutīgs. Šādas rētas veido deformācijas. Tās var veidot stingrus un neatlaidīgus raksturus, tās var padarīt dumjus – atrofijas nozīmē; novestas līdz stagnācijai, tās var radīt aklumu un bezspēku, bet ļaunuma, spītības un fanātisma nozīmē −  radīt vēzi cilvēka iekšienē. Laba griba kļūst ļauna izciestas vardarbības dēļ. Un pie šādām rētām var novest ne tikai aizliegtais jautājums, bet arī nosodīta atdarināšana, aizliegtas raudas, aizliegta rotaļīga izrunāšanās. Tāpat kā dzīvnieku klasifikācija, arī garīgās pakāpes cilvēku ģints iekšienē un pat aklās vietas vienā un tajā pašā indivīdā apzīmē pieturas, kurās apstājušās cerības un kuras ar savu pārakmeņošanos apliecina, ka viss dzīvais atrodas kādas noburtības varā.

 

Publicēts pēc vienošanās ar Laikmetīgās mākslas centru
No vācu valodas tulkojis Ivars Ijabs.


 

23 Fausts, Pirmā daļa. 4068. rinda.

24 Sal.: Karl Landauer, Intelligenz und Dummheit, in: Das Psychoanalytische Volksbuch. Bern, 1939. 172. lpp.

Makss Horkheimers un Teodors Adorno

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!