Saknes un avīzes
Līdz pēdējam nemiers. Nevarēju izdomāt, ko ēdamu ņemt līdzi.
Ko autobusā parasti ēd? Beigās paliku pie tā, ka rupjmaizi un ūdeni. Eve iedeva speķainu salami desu.
Aizbraucu uz autoostu, tur Māris. Šim arī rupjmaize un nez kāpēc bundža ar šķīstošo kafiju.
Autobusā šaurība un viss pievilcies pūkains, mums vietas pašā priekšā. Uz sēdekļiem atvērta melna soma... Somā – zeķes.
Tā Polija tomēr tālu, secināju.
Ko darīt autobusā? Nodomāju, ka jāpalasa.
Māris prasa, lai parādu, ko lasu.
Parādīju.
"Ā, nu jā, skaidrs, " viņš novilka.
"Kas?" – prasīju.
"Tu esi no tiem," – viņš atkal turpināja.
"Nē, nu interesanti, no kuriem ta?"
"Tie, kuri iet tusēt uz Andrejsalu, Spīķeriem un lasa "Rīgas Laiku" un šito."
"Jā, jā, jā!" to viņš skaļāk iebļāva, kāpinot toni.
Un tad uzreiz pēc tam uzsāka runāt par savām dzimtas saknēm, ka viņš cēlies no lietuviešiem, no lietuviešu kunigaišiem un vēl no vāciešiem.
Es teicu, ka jā, iespējams, izskats tāds vācisks.
"No valdniekiem, saproti, valdnieki tie lietuvieši bijuši!" – Māris bļāva pilnā kaklā. "Vispār kā ar tevi, kādas tev saknes?"
"Nezinu, saimnieki un kalpi, kā jau visiem," atbildēju.
Patiesībā man mājās ir uzzīmēts dzimtas koks. Vajadzēja 9. klases projektu nedēļas ietvaros.
Tas, ka valdnieku manā dzimtā nav, ir skaidrs, varbūt kāds franču zaldāts.
Māris nesaprata, kā mani tas var neinteresēt. Un metās spriedelēt par dzeju dzejā. Domāju, varbūt paņemt tās krievu avīzes, kas man pie kājām, un sākt lasīt kaut vai sludinājumus.
"Paskaties, ārā migla, tā kā deg, tā kā piens izskatās!" izspiedu no sevis tēlaini, sapratusi, ka izkāpt ir par vēlu un esam jau Lietuvā.
Pareizticīgo baznīca
Ar Māri vilkāmies ārā no Varšavas pa tramvaja sliedēm un, ja arī braucām ar sabiedrisko transportu, tad par biļeti nemaksājām.
Sliedes garas un taisnas, galu nevar nojaust.
Vienā pusē baznīca, kapi un tāds kā kioskiņš, un zvani. Māris uzreiz griezās apkārt, ka jāiet iekšā, un godbijīgi sāka lasīt uzvārdus uz kapu plāksnēm.
Es uz zvanu skatījos, un soma vispār smaga.
Te vecītis, atspiedies uz soliņa, aicina ieiet baznīcā, tikai Marija jāsameklē, viņai atslēgas.
Marija aiz baznīcas puķes laista.
Atradām Mariju – sirmi mati un skaistas acis, tumšas, iegrimt var. Māris saka, ka viņu sauc Martins, es nesaku neko, turos pussolīti atpakaļ un smaidu.
Iekļuvām baznīcā, apsēdos uz soliņa – domāju, varbūt lakats jāuzmet galvā. Nebija, tāpēc sēdēju tāpat, kamēr Māris skatījās svētbildes.
Pēc tam Marija prasīja, no kurienes un uz kurieni. Stāstīja par Mišu, kurš nācis te gadiem, stāvējis maliņā, un par kāda svētā kauliem, kuri atrasti pagrabā.
Māris saknosījās un palūdza, lai iedod svētīto ūdeni.
Zeķubikses
Izbijos. Bet par visu pēc kārtas. Ļoti karstā dienā ar Māri nonācām smago automašīnu stāvvietā. Liels asfaltēts laukums ar stiepļu žogu, un apkārt mežs, no galvenā ceļa tālu.
Es domāju – nu vsjo. Tuvumā ēdnīca un veikals, kur pārdeva riepas un līmi. Šoferi visādi – daži sasmaržojuši savas zelta ķēdes, citi ar pliku vēderu un iešļūcenēs.
Iegāju ēdnīcā. Visi blenž, neko arī nepaskatījos – ne zupas, ne maizi, neko, izgāju cauri.
Māris teica, ka jāiet runāt ar šoferiem, lai ņem līdzi un ved.
Man, godīgi sakot, bail.
Paskatījos žēli uz Māri, bet šis neko.
Saņēmos. Izgāju laukumā, tur spriedze.
Mana balss sarāvās sīciņa. Dažiem šoferiem piegāju klāt, iečukstēju, ka vajag A7. Visi dzer alu, citiem kabīnei aizkari ciet. Iedomājos, ka viņi droši vien savā brīvdienā skatās pornogrāfiju, un man saļodzījās ceļi.
Vakars nāca virsū.
Apsēdos uz soliņa, tūlīt viens sasmaržojies spiežas klāt, jautā un aicina. Es tik dzeru šķīstošo kafiju.
Tumsā Māris ierosināja gulēt uz galda vai koridorā pie tualetēm.
Nogāju paskatīties, kā tur ir, varbūt kāds stūris atradīsies, kur ielīst.
Lejā viss vienos spoguļos un tumši nosauļojusies sieviete pārvelk zeķubikses.
Domāju, neskatīšos, mazums, lai velk. Acis nejauši spoguļos satikās. Sapratu, ka tūlīt pat, lai cik tas maksātu, iešu augšā uz viesnīcu ar sarkanām gultām un aizkariem.
Café au lait
Pateikt franciski uz redzēšanos man sagādā problēmas, to o vai a izteikt pareizi. Angliski šeit neviens nerunā un nemēģina nemaz.
Kafejnīcā pie stacijas vēlējos pasūtīt kafiju ar pienu, četras reizes atkārtoju, kamēr oficiante saprata un izlaboja, kā pareizi.
Pats dīvainākais bija tas, ka kafiju viņa atnesa uz paplātes, bet paplāti turēja vienā rozā gumijas cimdā.
Ezers un nodevība
Vairākas dienas bija jāgaida, līdz sāksies darbs, vajadzēja kaut kā aizpildīt laiku.
Viens variants bija dzert lētu un sliktu vīnu, kas savienojumā ar karsto sauli nešķita laba kombinācija. Tāpēc es principā dzēru tikai ūdeni.
Nonācu pie ezera, riktīga zampa, sastāvējies ūdens, un tur jau priekšā kādi seši septiņi latvieši. Ezers bija aplipis ar dažādām tautībām – poļiem, lietuviešiem, itāļiem, francūžiem un nezin ko vēl.
Latviešu grupa dzēra vīnu, lasīja "Rīgas Laiku", smēķēja un karsējās saulē.
Īsumā bija tā – iedzēra vīnu, iegāja ezerā, izpeldēja, aizmiga, piecēlās un atkal iedzēra.
Vīns kaut kā nekad nebeidzās.
Es pilnīgi iepīku.
Vispār nezināju, kur likties.
Sapratu, ka jāiet prom, sakrāmēju mantas un devos.
Pa ceļam palika slikta dūša – domāju, droši vien salmoneloze, mazliet pastāvēju un pārgāja.
Pēc tam Māris no latviešu grupas man pārmeta, ka es esmu atkritēja, ka latviešiem ir jāturas kopā. Viņš tā arī teica: "Helga, latviešiem jāturas kopā!"
Es nesaprotu, kāpēc diez?
Imants
Pēc reģistrācijas bija vienkārši jāgaida. Es viņu uzreiz pamanīju, tāds plecīgs, skandināvisks un pašapzinīgs. Prasīju, ko domā, cik ilgi paliks Francijā. Viņš atbildēja – cik vien iespējams. Un ilgi smējās.
Pēkšņi visiem sagribējās aiziet uz lielveikalu, bet somas smagas. Sadalījāmies divās grupās. Pirmajā Imants, smaida un saka, ka nāks atpakaļ pēc iespējas ātrāk. Es skatos un saprotu, ka tajā lēnajā solī, kurā viņš ar vēl trīs meitenēm aiziet, nekāds ātri nebūs. Pēc divām stundām varbūt atgriezīsies.
Uznāca dusmas, aizgāju mazgāt zobus turpat uz tualeti.
Iznācu ārā, bet tur jau Zita lielām acīm saka, ka pa ruporu mūsu uzvārdi izsaukti, ka viss, mūs ņem, jābrauc strādāt. Imantu arī, bet viņš taču lielveikalā.
Varbūt vajag viņam piezvanīt, uzzināt telefona numuru? "Jā," es saku, "droši vien."
Bet neko tādu arī nedomāju darīt, uzliku somu plecos, paņēmu savu plastmasas pudeli un gāju gaidīt pie mašīnas.
Pēc kāda laika atskrēja Imants ar meitenēm. Citi jau bija paņemti viņa vietā.
Viena no Imanta meitenēm visu laiku atkārtoja: „Bet manu uzvārdu, vai manu uzvārdu neviens neizsauca ruporā?”
Nu, ko man bija teikt? Ka es, pirmkārt, nezinu viņas uzvārdu un, otrkārt, es tajā laikā biju tualetē, kad sauca.
"Nežēlīgi tomēr kaut kā," domāju, sēžot saimnieka busiņā, kurš mani rāva uz nezin kurieni.
Zilā vannas istaba
Vienā mājā man ierādīja istabu, kurā varēja iekļūt tikai caur vannas istabu un iziet tāpat.
Istaba – vecmodīga ar puķainām tapetēm, samta gultas pārklāju un māla mājiņu uz galda. Vannas istaba – ar mazām zilām flīzītēm, domāta meitenēm.
Nopriecājos. Vēlāk izrādījās, ka esmu bezmaz vienīgā sieviete starp visiem ražas novācējiem. Vannas istabā gāja visi veči ar punčiem un dubļainiem zābakiem no lauka.
Ja pagadījās, ka kāds ir vannas istabā un es savā istabā, tad es netiku ārā. Sēdēju uz gultas un gaidīju, kamēr nomazgāsies. Dažkārt sanāca ilgi gaidīt. Vienreiz tā nokavēju vīna degustāciju pagrabā.
Sienas ļoti plānas, piefiksēju, ka vīrieši iet vannas istabā pa diviem kopā.
Domāju: "O, nē! To nu gan ne."
Nekas tāds jau arī nebija.
Pieļāvu, ka viņi viens otram muguru mazgāja, pēc skaņām gan varēja nojaust, ka viens mazgājas dušā, otrs tikmēr tīra zobus. Droši vien, lai ietaupītu laiku. Bet man neērti tomēr.
Vīnogas
No rīta jāceļas ap septiņiem, tumsā. Kafija, bagete ar ievārījumu un šokolādes dzēriens, ja grib. Pēc tam kopā ar vēl 20 cilvēkiem jākratās busiņā bez logiem. No sākuma neticēju un negribēju tur kāpt, likās bīstami kājās stāvēt bez elpas.
Pieturēties arī varēja, tikai ieķeroties kaut kādā dzelzs maliņā. Iekrampējos.
Vīnogas, bezgalīgi lauki visur... Krūmi maziņi, jāliecas dziļi.
Iedeva šķēres un, šņik-šņik, griez tikai.
Jāmet spainī. Citas vīnogas ievijušās vīteņos un, kamēr atpiņķerē, tikmēr pēdējais paliec vagā. Un tas nav labi.
Neviens jau neteica, ka nav labi, pats saproti. Ja sāk steigties (vienkārši psiholoģiski gribas), uzreiz pirkstā iegriez – šņik!
Es koncentrējos uz katru ķekaru tikai ar vienu domu – vīnogas. Un, ja nevarēju atpiņķerēt ķekaru, tad paņēmu un saspiedu.
Naktī sapņoju, kā labāk attīstīt griešanas tehniku un par to, ka krūmiem nav lapu, un vīnogas ir labi redzamas un nogriežamas.
Dezinfekcija
Nezinu vai vēl kādam ir tāda problēma, bet man šobrīd aktuāla.
Tātad, atbraucu pēc mēneša prombūtnes, ieeju virtuvē – bet tur mušiņas sīkas, daudz un rudas.
Vispirms jau konstatēju, ka iesēdušās atstātajā rupjmaizē. To uzreiz izsviedu. Tad secināju, ka dzīvo izlietnē. Linda teica, ka mušiņas dzīvo un vairojas tur, kur ūdens.
Vakarā atbrauca Alise ar kaut kādām animācijām, dzēru vīnu un priecājos – viss tīrs.
Paskatos uz griestiem – nosēti.
Vienu mušiņu redzēju vannas istabā, bet pārsvarā virtuvē. Uzreiz ap sirdi smagi palika. Domāju, kāda tur vairs animācija. Aizgāju gulēt.
Dažas dienas nebija nevienas mušiņas. Tikko kā nopirku rupjmaizi, tā viņas atkal parādījās.
Tagad uz galda ir citrons, persiks, āboli un mazs tomāts. Viņas lido, lidinās tiem apkārt, it kā visi jau būtu sapuvuši.
0