Linora Goraļika dzimusi Dņepropetrovskā, dzīvojusi Izraēlā, bet kopš 2001. gada dzīvo un strādā Maskavā. Saņēmusi Krievijas litreatūras balvas "Triumfs" (2003) un "Portāls" (2012), izdevusi vairākus dzejas krājumus, prozas un bērnu grāmatas, monogrāfijas, vadījusi kultūras projektus. Pamatā interesējas par "cilvēkiem, dzīvniekiem un tekstiem, kas runā gan par pirmo, gan otro". Regulāri publicē rakstus žurnālos "Novoe literaturnoe obozrenie", "Modes teorija", projektā "Snobs". Kopš 2006. gada publicējusi interviju ciklu ar Krievijas laikmetīgajiem dzejniekiem žurnālā "Vozduh", interviju apkopojums šogad izdots arī grāmatā "Privātpersonas: pašu izstāstītas dzejnieku biogrāfijas". Tekstus no cikla "Found life" latviski tulkojis Aivars Eipurs.
Milzīgs, bārdains, spalvains baikeris ķēdēs un ādās, kurš supermārketā pērk "Whiskas kaķēniem," divus jogurtus, un krāsainu pudeli bērnu "šampanieša".
Vecs bomzis pārejā, kurš griezīgi dzied – "Nu, saulīte, uzspricē spožāk!" –, un steidzīgi cilvēki ap trīsdesmit, kuri liek izstieptajā rokā pa desmitniekam.
Sieviete stāvoklī ar emaljētu bļodiņu rokā, kura smagi šķērso tukšu piejūras pagalmu pretī grūsnai kaķenei.
Kurlmēma meitene, astoņgadīga, kura kustina visus pirkstus savā nodabā uz eskalatora pakāpieniem.
Dziesmiņa vjetnamiešu valodā, kas atskan no tualetes kabīnes rajona bērnu poliklīnikā.
Pīle, kura gausi lumpačo pa atkritumiem, kas sanesti kanāla krastā.
Smaržu "Krasnaja Moskva" aromāts kāpņu laukumiņā piektdienās, kad pie trakās vecenes sestajā dzīvoklī atnāk dēls.
Pistoles stobram raksturīgā garša.
Zila spēļu pistole bomzim aiz jostas.
Vairāki vīri lietišķos kostīmos, kuri stāv Tveras bulvāra vidū pie miruša suņa.
Skolas burtnīca ar divu arbūzu attēlu, kuri skūpstās, un uzrakstu: "Tiem ir ausis, bet tie nedzird."
Sazaļojusi nūja, kas rēgojas no skudru pūžņa drupām.
Ne vairs jauna sieviete vēlā metro vagonā, kas pēkšņi skaļi saka nevienam: "Vienkārši ar mums jau viss ir skaidrs."
Resna meitene restorānā, kura izēd no diētiskajiem salātiem sieru un sausiņus.
Vārnas virs gaļas blāķa, kas atstāts uz ratiņiem pie tirgus. Divas knābā, viena riņķo apkārt.
Sieviete ar sasistu, gandrīz pilnībā aizpampušu aci, kura kafejnīcā pie galdiņa rūpīgi krāso lūpas.
Zēns, kas pie metro jautā mammai – "Vai tiesa, ka Pīters agrāk saucās citādi?" – un dabū atbildi: "Jā, Ļeņingrada." "Un kāpēc?" "Tā bija vienkāršāk."
Cilvēks ap gadiem četrdesmit, ne visai laba paskata, kurš lēni velkas pakaļ izbiedētai divpadsmitgadīgai meitenei, kura atskatās un monotoni bubina: "...esi mana meitiņa, esi mana meitiņa, esi mana meitiņa..."
Uzraksts "Kristus ir augšāmcēlies" peļķē guļošajā kartītē ar Lieldienu zaķi.
Vecs bomzis, kurš ar mizu baro veselu baložu varzu. Sieviete ar pakām, kas palēnina gaitu un iet garām notikuma vietai uz pirkstgaliem, lai nevienu neizbaidītu.
Divas dāmas uz Rīgas ielas, ap četrdesmit pieci, kuras izpilda: "Que sera, sera" uz tautas instrumentiem – uz viena strinkšķināmā un otra pūšamā.
Cilvēks, kas metro lasa avīzi "Pie stūres".
Divas meitenes, kuras iepērkas aksesuāru veikalā; viena uzlaiko jostu ar spīdekļiem, otra dod padomus un ievieš labojumus. Pirmā pēkšņi sastingst, skatās uz draudzeni ar stiklainām acīm un skaidri saka: "Man ir sajūta, ka es, lūk, tieši tagad vienkārši tērēju savas dzīves laiku."
Donalds Daks, kurš krieviski izrunā frāzi: "Godājamā tiesa! Apsūdzētais Daks padsmitajā martembrī izdarīja..."
Trīsdesmitgadīgs vīrietis, kurš uzaicinājis savus padzīvojušos vecākus uz japāņu restorānu. Viņš māca tos ēst ar irbulīšiem, pēc tam – smēķēt kaljānu. "Nē, nē, tu neaiztaisi muti līdz galam!" Mātei beidzot izdodas izlaist dūmus caur degunu. Smejas un fotografējas. Tēvs papildina viņiem sakē, dēls atvēcinās, māte dzer maziem malciņiem.
Pāris ap trīsdesmit pieciem, kuri sēž pie diviem datoriem interneta kafejnīcā. Viņš klabina kaut kādu dokumentu, viņa ņemas pa tīklu. Saka viņam: "Re, skaties, horoskops – šodien tam ir laba diena, un rīt arī laba diena, saka – izaugšot ģēnijs..." Viņš: "Klausies, mēs taču norunājām, ka ne jau šogad."
Pieauguši cilvēki, kas staigā Dineja varoņu kostīmos gar Žukova pieminekli. Pieaugušie fotogrāfē bērnus kopā ar viņiem par nelielu naudu. Donalds Daks, zaķis Bags Bannijs, sunītis Gūfijs Gūfs. Uz pieminekļa pamatnes sēž Bags Bannijs, turot padusē savu milzīgo porolona burkānu, bet rokā alus pudeli. Viņam blakus – sešgadīga meitenīte. Viņi runājas, meitenīte kūļā kājiņas.
Puspavērtas dienesta telpu durvis "Kafemānijā" Rožģestvenkā. Aiz durvīm – skapīši personāla lietu glabāšanai. Skapīši, gluži kā bērnu dārzā, iezīmēti ar novelkamajām bildītēm.
Vecītis zilā žaketē ar ordeņu zīmotnēm, kurš kioskā prasa avīzi "Sovetskaja Rossija."
Ne vairs jauns cilvēks metro, kurš kādu gaida. Pienāk liels netīrs suns, skatās uz stiklotajām durvīm. Cilvēks, apsvēris, durvis atver. Suns ieiet. Skatās apkārt, pagriežas ar purnu pret durvīm. Cilvēk durvis atkal atver. Suns iziet. Skatās uz cilvēku, pēc tam skumji uz durvīm. Cilvēks ar nopūtu atver durvis. Suns ieiet, sāk blenzt apkārt. Cilvēks pieiet durvīm tuvāk, lai būtu ērtāk.
Aļņa plīša galva, kas veidota ar lielu naturālismu, un, kā pieklājas, piestiprināta pie dēļa, lai pieliktu pie sienas.
Cilvēks invalīdu ratiņos, abas kājas ģipsī, izbrauc pa izpletņlēcēju kluba durvīm.
Meitene krekliņā ar uzrakstu "Nord-Ost", kura izstādē vēro fotogrāfijas no Černobiļas avārijas.
Trīs padzīvojuši pāri, kas smejas un mēļo pie restorāna galdiņa. Dāma, kas rāda uz divām citām dāmām: "Un jūs kā iepazināties?" "Bērni iepazīstināja," viena atbild. "Bet paši izšķīrās."
Taksists, kurš pastāvīgi vadā sev līdzi mazītiņu či-hua-hua, kurš sprauslā uz gaismu, kad viņu izvelk no azotes, lai parādītu pasažierim.
Zēns un meitene, kuri spēlē plaukstiņās, stāvot katrs uz viena no paralēli ejošiem eskalatoriem: sastingst, kad pa vidu nāk lampas.
Divas padzīvojušas pārdevējas, kuras stiklotā diennakts veikalā divos naktī dejo valsi starp ziedu spaiņiem un dekoratīvām celofāna lentēm.
Meitene, kura, visa asarās, kliedz – "Dinozaurs izmira!!!" –, kad no viņas milzīgā gaisa balona paliek pāri tikai atņirgtās rīkles ļerpata un gabals no zvīņainās astes.
Grūsna kaķene ar apcirstu asti uz ginekoloģiskās nodaļas sliekšņa. Melns, aizdusas mocīts suns uz kardioloģijas sliekšņa.
Manekeni, kas griežas un lēni pagriežas pret tevi ar muguru, tiklīdz tu tuvojies vitrīnai.
Meitene lidmašīnā, kura pūlas pacelt nošķirošo elkoņa turētāju un jautā: Mēs salīgām mieru?" Zēns, kurš saka "jā" un elkoņa turētāju atkal nolaiž.
Vējš, kas dzenā pa asfaltu melnu celofāna maisiņu ar logotipu "Krievu skaistule", zēns beisbola cepurītē, kurš fotografē maisiņu ar vecu "Leiku".
Rūpīgi uzkrāsojusies meitene vakarkleitā un ar flautu rokās, kas aizgūtnēm plosoši un aizsmakusi klepo dārgas viesnīcas vestibilā.
Lēta, gadus trīsdesmit veca matu sprādze dārgi ģērbtas dāmas greznā, sirmā šinjonā.
Sieviete, kura ātri ar delnu aizsedz vīrieša acis, kad paklupis pasažieris, krampjaini savicinājis rokas, nokrīt no platformas zem bezcerīgi kaucošajām bremzēm.
Padzīvojis cilvēks, kurš pēkšņi ar sausām lūpām noskūpsta sievu uz paša briļļu lociņa gandrīz tukšas kinozāles tumsā.
Divi vīrieši vidējos gados, kuri ilgi un cītīgi restorānā smejas par stāstu, kurā suns uzdzinis kokā savu saimnieku; pēc tam nesteidzīgi skaita lūgšanu, kustinot lūpas virs bieza boršča.
Vecīši, kuri pēc bēru ceremonijas beigām tālredzīgi izjautā apbedīšanas biroja pārstāvjus par svarīgām detaļām.
Vīrietis, kurš centīgi pietur sievas matus, kamēr tā ēd spageti.
Meitenes telefons kafejnīcā, kurš zvana ar dažādām melodijām, atkarībā no ienākošā numura; kurš pēkšņi sāk raustīties un runāt viņas pašas balsī: "Ā, tas esi tu. Neieredzu tevi, neieredzu tavu māti. Ā, tas esi tu. Neieredzu tevi, neieredzu tavu māti..."
Vecenīte, kura pārsteigta skatās uz metāla plāksnīti ar savu vārdu, kuru pacēlusi uz grīdas "Makdonaldā".
Dāma, kura teātra foajē kliedz – "Nesmēķējiet! Te ir jābūt dievnamam, bet ne smēķētavai!" –, krampjaini sažņaugusi dūrē savu krustiņu.
Meitene, kura apjukusi skatās apkārt, meklējot atkritumu urnu, kurā varētu izmest tramvaja biļetīti; zēns, kurš paņem biļeti no viņas pirkstiem un apēd.
3