Foto: Unsplash.com
 
Viedokļi
08.10.2019

Finišā visi izskatās slikti

Komentē
0
Saglabā

Personīgas pieredzes raksts bez atsaucēm uz ārvalstīs veiktiem pētījumiem.

Pavisam nesen bārā "Aleponija" nolasīju dokumentālu stāstu, kura darbība norisinājās divtūkstošo gadu sākumā Priekuļu vidusskolas sporta zālē pie līdzsvara baļķa. Klausītājiem, iespējams, radās priekšstats, ka kopš stāstā aprakstītās viegli traumējošās situācijas manas attiecības ar sportu joprojām ir naidpilnas. Patiesībā – tas varbūt skanēs nedaudz pārspīlēti – sports izglāba manu dzīvi un turpina to darīt joprojām.

Kopš brīža, kad izlēmu, ka pievērsīšos garo distanču skriešanai, vairākkārt ir mainījusies motivācija, kas liek man šo nodarbi piekopt. Sākotnēji tie bija ar izskatu saistīti apsvērumi. Kad pārrados no pusgadu ilgas "trimdas" mazā Islandes salā, uz mana ķermeņa bija sakrājušies vairāki iepriekš neeksistējuši kilogrami. To pamanīju gan es, gan līdzcilvēki, un šīs pārmaiņas man nelika justies ērti. Pēc draudzenes izteiktas piezīmes pieteicos dalībai pusmaratonā, taču domāju, ka būtu to izdarījusi arī tāpat. Par svara zaudēšanu kā skriešanas dzinējspēku raksta, piemēram, Haruki Murakami savā darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu". Izrādās, ka liekā svara jautājumi sportā nodarbina ne tikai sievietes.

Šis pusmaratons – manas pirmās skriešanas sacensības – atvēra acis uz pilnīgi citu pasauli, no kuras tā arī nav gribējies aiziet. Izrādījās, ka skrējēju kopienā par liekajiem kilogramiem uztraucas vien tiktāl, ciktāl tie traucē sasniegt kādu konkrētu, paša skrējēja uzstādītu rezultātu. Trasē bija vērojami visu iespējamo formu un paskatu sportisti – gan tādi amatieri kā es, gan elites skrējēji. Ārienei nebija nekādas nozīmes, un atbalstu saņēma ikviens un ikviena, kas piedalījās. Pamazām iepazinu skriešanu kā terapeitisku, gandrīz filozofisku disciplīnu. Trīs gadus vēlāk pieveicu savu pirmo ultramaratonu – par spīti tam, ka savu ķermeni kopumā uzskatu par skriešanai netipisku, bet neviens cits uz to joprojām nav norādījis. Garo distanču skriešana man ir droša nodarbe, kuru lielākoties neskar cilvēciskie netikumi – nenovīdība, skaudība, savtīgums un nevēlēšanās stāties pretim grūtībām. Skrējēju kopiena man ir kļuvusi par vienu no retajām vidēm, kurā dzimumam un ārienei nav gandrīz nekādas nozīmes.

Mēs – grupiņa vietējo skriešanas entuziastu, kuri mierīgā tempa dēļ sevi dēvē par "divplākšņiem", – cenšamies tikties katru trešdienu Pārdaugavā, netālu no Zasulauka stacijas, lai kopīgi pavadītu stundu, darot to, kas mums patīk. Skrējēju vidū ir visu dzimumu, vecumu un nodarbošanos pārstāvji, un šie jautājumi treniņu laikā netiek īpaši cilāti. Lielākā daļa sarunu ir par skriešanu, skriešanas pasākumiem, rezultātiem un pavisam nedaudz arī par notikumiem katra skrējēja dzīvē. Reizēm liekas, ka nav aseksuālākas nodarbošanās par skriešanu – pirmkārt, sporta tērpi abu dzimumu starpā tikpat kā neatšķiras (ērti pieguļošus kreklus un bikses izvēlas abu dzimumu pārstāvji), ja neņem vērā konkrētus sieviešu apavu modeļus, kas diemžēl ir pieejami tikai spilgti rozā toņos. Nesen internetā iegādājos minimālisma skriešanas apavus un pārdevējam norādīju, ka manas pēdas specifikas dēļ tie varētu izrādīties par šauriem. Pārdevējs laipni piedāvāja atsūtīt vīriešu modeli, kas atšķiras tikai ar to, ka ir nedaudz platāks. Otrkārt, trasē abi dzimumi ir viens otram līdzās. Reiz nonācu situācijā, kurā dažas minūtes pirms sacensību starta konstatēju, ka nebūs reāli izstāvēt milzīgo rindu pie sieviešu tualetēm. Vīriešu labierīcības tajā brīdī bija pustukšas. Brīdī, kad domā par skriešanu, ir pilnīgi vienalga, kur iet atliet. Arī neviens no tualetē esošajiem vīriešiem nekādus iebildumus necēla un, visticamāk, saprata, kāpēc tur atrodos. Joprojām reizēm prātoju, kā uz startu tikmēr paspēja sievietes ar galvā iekalto, taču diezgan viegli apejamo likumu par dzimumdalītām tualetēm.

Reakcija, ko saņemu no līdzcilvēkiem, kad stāstu par savu vaļasprieku, gandrīz vienmēr ir atbalsta un cieņas pilna. "Tev tiešām ir skrējējas kājas!" ir objektificējošākā piezīme, kāda nāk prātā. Un par to ir grūti dusmoties, jo īpaši tāpēc, ka to pašu citām (un citiem) esmu teikusi arī es pati. Zināmā mērā objektifikācija, ja es šo visnotaļ mūsdienīgo jēdzienu izprotu pareizi, šķiet pilnīgi dabiska sporta daļa. Fizkultūra ir tikpat lielā mērā garīga, cik ķermeniska prakse. Vērot kā sava, tā arī citu skrējēju ķermeņu pārvērtības man gluži vienkārši ir interesanti. Sacensībās vienmēr nedaudz noelšos, kad garām paskrien stiegrie elites maratonistu vīriešu ķermeņi, kuri liekas teju ārpasaulīgi. Tad ir visi pārējie – dažādu formu, garumu, dzimumu skrējēji. Katra ķermenī skriešana atstāj atšķirīgas pēdas. Kādam uzaug muskuļotas kājas, bet rumpis nesarūk, citam kājas īpaši nemainās, bet ķermeņa augšdaļa kļūst tieva un vingra. Citi skrien ar ievērojamu lieko svaru, ko, protams, ir grūti nepamanīt. Taču finišē un medaļu saņem visi, kam pietiek motivācijas un spēka. Nekam citam nav nozīmes.

Es nešaubos, ka dzimumu stereotipi sportā – īpaši profesionālajā komandu sportā – joprojām ir problēma, ar kuru saskaras daudzas sievietes. Tāpat arī nešaubos, ka ir dāmas, kuras treniņskrējiena laikā dzird kādu sev veltītu svilpienu. Es gan savā vairāku gadu pieredzē, dodoties vakara skrējienos ne tikai Rīgā, bet arī citviet pasaulē, ar šādiem svilpieniem saskārusies neesmu. Prātā nāk vienīgi piedzērušies onkuļi – pretimnācēji, kuri neveikli cenšas atbalstīt, plaukšķinot rokas un brēcot: "Davai! Davai!" Viņus ignorēt nav grūti. Neviens no vīriešiem, kam esmu stāstījusi par šo nodarbi, nav komentējis mana ķermeņa piemērotību vai nepiemērotību šim sporta veidam. To ik pa laikam tīri labi izdaru es pati, pamatojoties uz abstraktiem argumentiem. Manā pieredzē ir tā – ja nevēlama objektifikācija pastāv, tad vairāk ikdienas realitātē, nevis pašā sporta nozarē. Pietiek apmeklēt dažus maratonus, lai redzētu, ka seksīga sportiste piegulošā topiņā – tas ir "ārpasaulē" nostiprinājies stereotips, kuram ar īstenību nav īpaša sakara. Sievietes, tāpat kā vīrieši, skrienot elso, svīst, smird, lamājas, raud un smejas. Ultramaratonistes sacensību laikā spridzina tulznas, krīt dubļos, traumē cīpslas, sapņo finišā iedzert alu un pēc pievārētiem 200+ kilometriem izskatās tikpat šausmīgi kā jebkurš cits, kuram ir pa spēkam šādas distances. Labākais veids, kādā lauzt stereotipu par sievieti sportā, ir gluži vienkārši ar to nodarboties – kopības sajūtas un personisko sasniegumu, un neviena cita dēļ.

1967. gadā amerikāņu sportiste Ketrīna Svicere nolēma piedalīties Bostonas maratonā. Viņas treneris bija norādījis, ka "trauslai sievietei" šī distance varētu būt par garu. Tolaik Bostonas maratonā sievietēm nebija atļauts piedalīties, bet gadu iepriekš tas tomēr bija izdevies kādai citai skrējējai – Bobijai Gibai, kura distanci noskrēja nereģistrējusies. Bobija pirms sacensībām apģērbās brāļa sporta tērpā, noslēpās krūmos un, sacensībām sākoties, pievienojās dalībniekiem. Pārējie skrējēji un skatītāji ātri vien saprata, ka viņu vidū ir sieviete, un iedrošināja Bobiju novilkt brāļa kreklu, lai viņa droši var pabeigt distanci daudz ērtākajā apakškreklā. Finišā Bobiju sagaidīja Masačūsetsas gubernators, lai paspiestu viņai roku. Ketrīnai Svicerei neklājās tik viegli. Viņa sacensībām reģistrējās ar saviem iniciāļiem un numuru "261" saņēma, šādi izmantojot reģistrācijas sistēmas nepilnības. Maratona dienā kāds sacensību pārstāvis metās trasē, lai Ketrīnai norautu numuru un viņu padzītu, taču viņas draugs šo indivīdu izgrūda no trases. Dažus gadus vēlāk sievietēm oficiāli atļāva piedalīties Bostonas maratonā, bet 261. numurs joprojām ekskluzīvi ir rezervēts Ketrīnai Svicerei. Latvijā pirmais maratons sievietēm notika 1983. gadā Rojā – par gadu apsteidzot Losandželosas olimpiskās spēles, kurās sievietes pirmoreiz varēja sadalīt medaļas šajā disciplīnā.

Dzimumu dialogā joprojām ir daudz vājo punktu, un vieta izaugsmei ir vienmēr. Taču es tomēr gribu ticēt, ka divdesmitais gadsimts ir aizgājis. Ka sports – vismaz Latvijā – ir tikai sports un katra paša darīšana. Ka mūsdienās daudzus sportistus motivē teju garīgi apsvērumi – fiziskā praksē iepazīt sava ķermeņa un prāta vienotību. Ka citi sportisti tiek pieņemti neatkarīgi no dzimuma vai vizuālajām īpatnībām. Ka sportistu vidū valda prieks par katru, kas vēlas ar to nodarboties savā īpašajā veidā. Un, galu galā, – ka spiediens no malas par to, kā jāizskatās un jāuzvedas sievietei sportistei, – tā ir tikai dumja, stereotipiska pagātnes palieka, kurai mūsdienās vairs nav reāla un regulatīva spēka ietekmēt jebkuras sportistes lēmumus. Bez šīs pārliecības es skriešanai būtu atmetusi ar roku jau sen.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!