Filozofs izbēdzis. Filma par smēķēšanas kaitīgumu

Kā jau ilūziju mākslai pieklājas, šī filma maldina savu skatītāju. Maldina jau no paša sākuma. Pirmkārt, tā nav nekāda filma. Drīzāk - vizuālo priekšstatu, skaņu un apziņas drusku vilnis, kas gāžas pāri, īpaši neuztraucoties par kādu estētisku vai tehnoloģisku attaisnojumu. Es runāju par Ulda Tīrona filmu Filozofs izbēdzis, filmu, kurai pēc žanra likumiem vajadzētu būt dokumentālam filozofa Aleksandra Pjatigorska portretējumam. Formāli tas, droši vien tā arī ir - gan jau visos projektu pieteikumos un lūgumos pēc finansējuma bijis rakstīts, cik svarīgi ir pastāstīt plašam skatītāju lokam par šo apbrīnojamo cilvēku. Gan jau kinoteātru un videoarhīvu saimnieki iekļaus šo materiālu „dokumentālo filmu” kategorijā. Un es jau nu varētu arī paklusēt, lai netraucētu filmai uzsākt normālu dzīvi - pulcēt skatītājus, rosināt diskusijas, kļūt par „sava laikmeta liecību”. Tikai filma nav par to.

Filozofu un Austrumu pētnieku Aleksandru Pjatigorski Latvijā pazīst daudzi. Domāju, proporcionāli iedzīvotāju skaitam - vairāk, nekā Lielbritānijā un noteikti vairāk kā Krievijā. Pēdējos desmit gados viņš te pabijis pietiekami bieži - lasījis publiskas lekcijas par jogu, budismu vai Bhagavatgītu, vadījis pašizdomātus simpozijus, seno tekstu lasījumus. Šķiet, tikai vienreiz viņš atbrauca, lai vienkārši atpūstos. Kādu brīdi viņš rakstīja regulāras vēstules no Londonas, ko publicēja žurnāls Rīgas Laiks. Viņš ir vairākkārt intervēts, arī Ginta Grūbes televīzijas raidījumā. Principā, bija iespējams uzņemt filmu par Pjatigorski Latvijā, filmu, kas stāstītu par nesavtīgu apgaismības izplatīšanas mēģinājumu. Taču filma nav par to.

Aleksandram Pjatigorskim ir milzum daudz paziņu akadēmiskās aprindās visā pasaulē, turklāt ļoti plašā paaudžu spektrā, kas šajā vidē parasti ir teju vai nepārvarama barjera. Pilnīgi pietiktu salīmēt kopā kādas divdesmit intervijas no Krievijas, Anglijas, Amerikas, Francijas un Šveices, lai sanāktu normāla, eiropeiski intelektuāla filma, kuru nekaunētos parādīt pat kanāls arte. Taču arī par to šī filma nav.

Filma dīvainā veidā ir sanākusi ar tādu kā spoguļefektu. Skatītāju, nu, vismaz manā gadījumā, vairāk nodarbina nevis tas, kas notiek uz ekrāna, bet gan tas, kas, skatoties filmu, notiek viņa prātā. Skaidrs, ka meklējot atbildi uz jautājumu „Kas ir Aleksandrs Pjatigorskis?” vai pat uz jautājumu „Kas ir filozofs?”, īstā atbilde nav enciklopēdijas šķirklis. Īstā atbilde ir tas, cik lielā mērā tu vari atļauties uzdod šādu jautājumu par sevi. Pats sev. Jautājumu par to, kā nodzīvot dzīvi. Jautājumu par to, kā nomirt. Bet filma nav arī par to, kā pareizi dzīvot. Tur kaut kur uz beigām Aleksandram Pjatigorskim tiek uzdots jautājums: „Vai nāvei ir jāgatavojas?” Viņš atbild lēni un nopietni: „Jā, ir jāgatavojas. Es zinu, ka ir svarīgi gatavoties nāvei. Zinu. Bet negribu.”