Filozofija, laba dzīve vai lepnība

Es maz ko jēdzu no filozofijas, bet laba dzīve neeksistē. Starp miljonāriem un sētniekiem ir vienāds procents laimīgo. Dzīves dramatismam ir dziļā jēga - negatīvās emocijas stimulē kreativitāti. Tāpat, kā veselais saprāts nevar eksistēt bez piešautā tām neprāta. XXI gadsimtā tiks pārskatīti daudzi mīti. Ir pierādīts, ka Eiklīda ģeometria ir nepareiza - tai nav reālas saiknes ar pasaules uzbūvi. Tas grauj pašus pamatus cilvēku uzskatiem par pasauli. Rodas jautājums, vai pasauli var izzināt, ja var, tad kādās robežās? Tas, ka cilvēks uztver pasauli,
kā Eiklīda ģeometrijas izpausmi, liek domāt, ka cilvēks ir ienācis šajā pasaulē no "malas". Kā te neatcerēties par cilvēka radīšanu, kas aprakstīta Svētos Rakstos?

Socioloģiskie pētījumi rāda, ka sasniedzot noteiktu turības līmeni, pēc tam ienākumu pieaugumam vairs nav pozitīvas korelācijas ar laimes pieaugumu. Tomēr zināms turības līmenis ir nepieciešams, lai cilvēki justos laimīgi.

Par XXI gadsimtu un pārvērtējumiem ļoti pievienojos un ar interesi gaidu, kas vēl mainīsies izpratnē par lietām, kas šķita objektīvas vai iekšēji morālie imperatīvi! Jau mūsdienu dzīves līmenis, kas ļauj dzīvot 80 gadus un ekonomiski nodrošināt sevi pašam - ir atsvabinājis no mājsaimniecības un laulības kā neizbēgamā, mainot mūsu izpratni par cilvēku savstarpējām attiecībām.

Domāju, ka ētikas priekšraksti labas dzīves dzīvošanai patiešām ievērojami atšķiras situācijā, kur vari nomirt jebkuru dienu un no jebkuras slimības - un mūsdienas, kur vari būt 99% drošs, ka visu tev apārstēs, un tava dzīve būs ilga un gara.