Bibliotēka
08.03.2008

Filosofijas problēmas: Parādība un realitāte

Komentē
0

Vai pasaulē ir kādas tik drošas zināšanas, ka neviens saprātīgs cilvēks par tām nevarētu šaubīties? Pirmajā mirklī varētu šķist, ka šisjautājums nav sarežģīts, taču īstenībā tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem, kādi vien var tikt uzdoti. Kad būsim izpratuši grūtības, kas kavē uz to atbildēt tieši un pārliecinoši, mēs būsim labi uzsākuši filosofijas studijas — jo filosofija nav nekas cits kā mēģinājums atbildēt uz šādiem fundamentāliem jautājumiem, turklāt nevis pavirši un dogmatiski, kā mēs to darām ikdienas dzīvē un pat vienā otrā no zinātnēm, bet gan kritiski, iepriekš izpētot, kas tieši padara šos jautājumus mulsinošus, kā arī cenošoties izprast visu neskaidrību un sajukumu mūsu ierastās pārliecības pamatā.

Ikdienas dzīvē mēs pieņemam kā drošticamas daudzas lietas, kas, sīkāk izpētītas, izrādās tik pārpilnas ar acīmredzamām pretrunām, ka vien ilgas pārdomas ļauj uzzināt, kam tad īsti varētu ticēt. Meklējot drošticamību, ir pavisam dabiski sākt ar mūsu pieredzi, un kaut kādā mērā, bez šaubām, zināšanām ir jārodas no šās pieredzes. Taču jebkura atziņa par to, ko īsti liecina mūsu tiešā pieredze, visdrīzāk izrādīsies aplama. Šobrīd man šķiet, ka sēžu uz krēsla pie noteiktas formas galda, uz kura redzu aprakstītas vai apdrukātas papīra lapas. Pagriežot galvu, es redzu aiz loga ēkas, mākoņus un sauli. Es esmu pārliecināts, ka Saule atrodas apmēram deviņdesmit trīs miljonus jūdžu no Zemes un ka tā ir nokaitēta lode, daudz reižu lielāka par Zemi, un, tā kā Zeme griežas, Saule ik rītu uzlec un tas tā būs arī turpmāk vēl nenoteikti ilgu laiku. Esmu pārliecināts, ka tad, ja manā istabā ienāktu jebkurš cits normāls cilvēks, viņš ieraudzītu tos pašus galdus, krēslus, grāmatas un papīrus, kurus redzu es, un galds, ko es redzu, ir tas pats galds, pret kuru atspiežas mana roka. Viss tas šķiet tik pašsaprotams, ka par to diez vai būtu vērts runāt, izņemot gadījumus, kad jāatbild cilvēkam, kas apšauba manas zināšanas par kaut ko. Tomēr par visu to ir iespējams visnotaļ saprātīgi šaubīties, un visas šīs atziņas prasa rūpīgu diskusiju, pirms varam būt pārliecināti, ka esam tās pilnīgi izklāstījuši patiesā formā.

Lai padarītu saprotamas mūsu grūtības, pievērsīsim uzmanību šim galdam. Acīm tas liekas iegarens, brūns un spīdīgs, pēc taustes — gluds, auksts un ciets; kad es klauvēju pa to, atskan kokaina skaņa. Jebkurš cits, kas redz, satausta un saklausa šo galdu, piekritīs šādam aprakstam, tādēļ varētu likties, ka nekādām grūtībām nevajadzētu rasties. Tomēr, līdzko mēs tiecamies pēc lielākas precizitātes, sākas nepatikšanas. Kaut arī es uzskatu, ka šis galds “patiešām” ir viscaur vienā un tajā pašā krāsā, tomēr tās daļas, kuras apspīd gaisma, izskatās daudz gaišākas par citām, un dažas daļas izskatās gandrīz vai baltas atspoguļotās gaismas dēļ. Es zinu, ka tad, ja es kustēšos, gaismu atspoguļos pavisam citas daļas, līdz ar to krāsu šķietamais izkārtojums uz galda mainīsies. Tas savukārt nozīmē, ka tad, ja vienā un tajā pašā mirklī galdu uzlūkos vairāki cilvēki, neviens no viņiem nesaskatīs to pašu krāsu izkārtojumu, kuru redz kāds cits, jo neviens no tiem nevar šo galdu redzēt no tā paša skatpunkta un jebkura skatpunkta maiņa rada pārmaiņas gaismas atpoguļošanas veidā.

Praktisku uzdevumu veikšanā šīm atšķirībām lielākoties nav nekādas nozīmes, taču gleznotājam tās ir ārkārtīgi svarīgas: viņam jāspēj atteikties no ierastās domas, ka lietām piemīt tā krāsa, par kuras “īstumu” šķiet liecinām veselais saprāts, un jāapgūst ieradums redzēt lietas, kādas tās parādās. Te nu mēs esam nonākuši pie viena no nošķīrumiem, kas filosofijai rada ļoti daudz problēmu, — pie nošķīruma starp “parādību” un “realitāti”, starp to, kā lietas mums parādās, un to, kādas tās īstenībā ir. Gleznotājs grib zināt, kā lietas parādās, praktiķis un filosofs grib zināt, kādas tās ir. Taču filosofa vēlme to zināt ir spēcīgāka par praktiķa vēlmi, tāpēc filosofu vairāk nomoka zināšanas par grūtībām šī jautājuma risināšanā.

Taču atgriezīsimies pie galda. No mūsu atklājuma ir nepārprotami skaidrs, ka nav tādas krāsas, kas parādītos kā galda īstā krāsa, vai pat kādas galda daļas īstā krāsa. Šis galds parādās dažādās krāsās no dažādiem skatpunktiem, un nav nekāda pamata domāt, ka viena no šīm krāsām ir reālāka par pārējām. Turklāt mēs zinām, ka pat no viena noteikta skatpunkta krāsa šķitīs atšķirīga mākslīgajā apgaismojumā, daltoniķim vai cilvēkam, kas valkā zilas brilles; savukārt tumsā galdam vispār nebūs nekādas krāsas, kaut arī pēc taustes un dzirdes tas nebūs mainījies. Krāsa nav nekas tāds, kas piemistu pašam galdam; tā ir atkarīga no galda, skatītāja un veida, kā krīt gaisma. Ja ikdienas dzīvē mēs runājam par galda īsto krāsu, mēs runājam par to krāsu, kāda tam šķietami piemīt normāla skatītāja redzējumā no ierasta skatpunkta un ierastā apgaismojumā. Tomēr citām krāsām, kas parādās citos apstākļos, ir tik pat lielas tiesības tikt uzskatītām par reālām, un tādēļ, lai izvairītos no favorītisma, mēs esam spiesti noliegt, ka galdam pašam par sevi piemistu kāda viena, noteikta krāsa.

Tas pats ir sakāms arī par faktūru. Ar neapbruņotu aci ir iespējams saskatīt šķiedras, taču citādi galds izskatās gluds un līdzens. Ja mēs raudzītos caur mikroskopu, tad redzētu nelīdzenumus, kalnus un lejas — visdažādākās atšķirības, kas nav saskatāmas ar neapbruņotu aci. Kurš no tiem ir “īstais” galds? Mums dabiski piemīt nosliece teikt, ka reālāks ir caur mikroskopu redzētais galds, taču arī tas mainītos, skatoties vēl stiprākā mikroskopā. Līdz ar to, ja reiz mēs nevaram ticēt tam, ko redzam ar neapbruņotu aci, kādēļ mums būtu jātic caur mikroskopu redzētajam? Te nu atkal mūs pamet tā pārliecība par mūsu jutekļu uzticamību, ar kuru iesākām.

Arī ar galda formu neiet labāk. Mums visiem piemīt ieradums spriest par lietu “īstajām” formām, un mēs par to domājam tik maz, ka pamazām sākam uzskatīt, ka patiešām redzam to reālās formas. Taču īstenībā, kā mēs to iemācāmies zīmēšanas nodarbībās, katras konkrētas lietas forma izskatās citāda atkarībā no skatpunkta. Ja mūsu galdam “patiešām” piemīt taisnstūra forma, tas gandrīz no visiem skatpunktiem izskatīsies tā, it kā tam būtu divi šauri leņķi un divi plati leņķi. Ja pretējās malas tam ir paralēlas, tās izskatīsies tā, it kā saplūstu kopā kādā no skatītāja attālinātā punktā. Ja to garums ir vienāds, izskatīsies tā, it kā tuvākā mala būtu garāka. Parasti, skatoties uz galdu, mēs visas šīs lietas neievērojam, jo pieredze mums ir iemācījusi konstruēt “īsto” formu no šķietamās, un kā praktiķus mūs interesē tieši “īstā” forma. Savukārt tas, ko redzam, nepārtraukti mainās līdz ar mūsu pārvietošanos pa telpu, tā ka arī šeit sajūtas mums sniedz patiesību nevis par galdu kā tādu, bet gan par tā parādību.

Līdzīgas grūtības rodas, ja pievēršamies mūsu taustes spējai. Galds patiešām mums sniedz cieta priekšmeta sajūtu, un mēs varam sajust, kā tas pretojas spiedienam. Taču šīs sajūtas ir atkarīgas no tā, cik spēcīgi spiežam uz galdu un ar kādu ķermeņa daļu to darām. Līdz ar to dažādās sajūtas, kas rodas līdz ar dažāda stipruma spiedienu vai atšķirīgu ķermeņa daļu starpniecību, nevar mums tiešā veidā atklāt kaut ko par galda īpašībām. Augstākais, tās spēj būt zīmes, kas liecina par kādu īpašību, kas, iespējams, rada mūsu sajūtas. Taču šī īpašība nav nepārprotami klātesoša kādā no šīm zīmēm. Tas pats attiecas arī uz skaņām, kas var tikt izvilinātas, klaudzinot pa galdu.

Tā nu kļūst skaidrs, ka reālais galds, ja tāds vispār pastāv, nav tas pats, kuru mēs iepazīstam nepastarpināti ar redzes, taustes vai dzirdes palīdzību. Reālais galds, ja tāds vispār pastāv, mums nav nepastarpināti pieejams, bet gan vienīgi izsecināms no tā, kas ir zināms nepastarpināti. Līdz ar to, rodas divi jautājumi, kurus atbildēt ir ļoti grūti: 1) vai reālais galds vispār pastāv? Un, ja pastāv,tad: 2) kāda veida objekts tas varētu būt?

Aplūkojot šos jautājumus, mums noderētu daži vienkārši jēdzieni, kuru nozīme būtu noteikta un skaidra. Tās lietas, kuras ir nepastarpināti zināmas sajūtās, mēs sauksim par “sajūtu datiem” — piemēram, tādas lietas, kā krāsas, skaņas, smaržas, cietība, raupjums un tā tālāk. Ar vārdu “sajūta” mēs apzīmēsim pieredzi, ko gūstam nepastarpināti uztverot šīs lietas. Tādējādi tad, kad mēs redzam kādu krāsu, mums ir krāsas sajūta, taču pati krāsa ir sajūtu dati, nevis sajūta. Krāsa ir tas, ko mēs uztveram, un pati uztveršana ir sajūta. Skaidrs, ka tad, ja mums par galdu ir kaut kas zināms, tam ir jābūt zināmam ar sajūtu datu starpniecību:tā ir brūnā krāsa, iegarenā forma, gludums utt., ko mēs saistām ar galdu. Taču jau minēto iemeslu dēļ mēs nevaram teikt nedz to, ka galds ir sajūtu dati, nedz pat to, ka sajūtu dati tiešā veidā ir galda īpašības. Tādējādi rodas problēma par sajūtu datu attiecībām ar reālo galdu, pieņemot, ka tāds reālais galds vispār pastāv.

Reālo galdu, ja tāds pastāv, mēs sauksim par “fizisku objektu”. Tā nu mums vajadzēs aplūkot sajūtu datu attiecības ar fiziskiem objektiem. Tādēļ abi mūsu jautājumi var tikt pārformulēti šādi: 1) vai pastāv kaut kas tāds, kā matērija? Un, ja pastāv, tad: 2) kāda ir tās iedaba?

Pirmais filosofs, kas izcēla iemeslus, kuru dēļ mūsu sajūtu nepastarpinātie objekti nebūtu uzskatāmi par pastāvošiem neatkarīgi no mums, bija bīskaps Bērklijs (Berkeley, 1685–1753). Viņš darbā “Trīs Hilasa un Filonusa dialogi, vērsti pret skeptiķiem un ateistiem” cenšas parādīt, ka tāda lieta kā matērija vispār nepastāv un pasaule sastāv tikai no prātiem un to idejām. Hilass līdz šim ticējis matērijai, taču viņš neko daudz nespēj iebilst Filonusam, kas visai nežēlīgi iedzen viņu pretrunās un paradoksos, lai beigās liktu savam paša viedoklim par matērijas neesamību izskatīties gandrīz vai pēc veselā saprāta balss. Piedāvāto argumentu vērtība ir visai atšķirīga: daži no tiem ir nozīmīgi un pareizi, citi — juceklīgi un sofistiski. Tomēr Bērklija nopelns ir tas, ka viņš paradīja iespējamību noliegt matērijas eksistenci, vienlaikus nenonākot pie absurdiem secinājumiem, un to, ka gadījumā, ja pastāv lietas, kas eksistē neatkarīgi no mums, tās nevar būt nepastarpināti mūsu sajūtu objekti.

Ja vaicājam pēc matērijas eksistences, mēs patiesībā uzdodam divus dažādus jautājumus, un ir svarīgi tos nošķirt vienu no otra. Ar “matēriju” mēs parasti izprotam kaut ko tādu, kas ir nošķirts no “gara”, — kaut ko, kas, mūsuprāt, aizņem vietu un noteikti nav spējīgs uz domāšanu vai apziņu. Bērklijs noliedz matēriju lielākoties tieši šajā nozīmē — tas nozīmē, viņš nenoliedz, ka tie sajūtu dati, kurus mēs parasti pieņemam kā liecību par galda eksistenci, patiesībā ir kaut kā no mums neatkarīga eksistence. Taču viņš noliedz, ka šis kaut kas ir ne-garīgs, ka tas nav nedz prāts, nedz arī kāda prāta radītas idejas. Viņš gan pieļauj, ka pastāv kaut kas, kas turpina eksistēt, kad mēs izejam no istabas vai aizveram acis, un tas, ko mēs saucam par galda redzēšanu patiešām dod pamatu uzskatīt, ka kaut kas turpina eksistēt arī tad, ja mēs to neredzam. Tomēr viņš uzskata, ka šis kaut kas pēc savas dabas nevar būt radikāli atšķirīgs no tā, ko mēs redzam, un nevar būt arī pilnībā neatkarīgs no redzēšanas — kaut gan tas var būt neatkarīgs no mūsu redzēšanas. Tas viņu vedina pie uzskata, ka “reālais” galds ir ideja Dieva prātā. Šādai idejai piemīt vajadzīgā pastāvība un neatkarība no mums, tomēr tā gluži kā matērija nav kaut kas pilnībā neizzināms, t.i., kaut kas tāds, ko mēs varam tikai izsecināt, bet nekad — tieši un nepastarpināti uztvert.

Kopš Bērklija laikiem arī citi filosofi ir uzskatījuši, ka, kaut arī galda eksistence ir atkarīga nevis tikai no tā, ka es to redzu, bet gan no tā, ka to kāds redz (vai uztver ar citiem jutekļiem) — turklāt tam nav jābūt vienmēr Dieva prātam, biežāk tas ir Visuma kolektīvais prāts. Līdzīgi Bērklijam, filosofi šo pozīciju atbalstīja tādēļ, ka uzskata, ka reāls nevar būt nekas, vai vismaz kā reāls nevar būt zināms nekas, izņemot prātus, domas un izjūtas. Viņu izmantoto argumentu mēs varam izteikt apmēram šādi: “Viss, par ko var domāt, ir vienīgi ideja tās personas prātā, kura par to domā. Līdz ar to nav iespējams domāt ne ko citu kā vien idejas prātos; viss pārējais līdz ar to ir neiedomājams, un tas, kas ir neiedomājams, nevar eksistēt.”

Manuprāt, šāds arguments ir kļūdains, un tā aizstāvji, arī neformulē to tik īsā un neveiklā formā. Taču neatkarīgi no tā, vai šis arguments ir pamatots vai ne, to ir iespējams plaši izvērst dažādos veidos, un ļoti daudzi filosofi — iespējams, pat vairākums — uzskatīja, ka reāls nav nekas, izņemot prātus un to idejas. Šos filosofus mēdz saukt par “ideālistiem”. Kad jāskaidro matērija, viņi vai nu līdzīgi Bērklijam apgalvo, ka matērija ir vienīgi ideju kopums, vai arī līdzīgi Leibnicam (Leibniz, 1646–1716) saka, ka tas, kas šķiet esam matērija, īstenībā ir vairāk vai mazāk rudimentāru prātu apkopojums.

Tomēr, kaut arī šie filosofi noliedz matērijas eksistenci iepretim prātam, viņi pieļauj matērijas eksistenci kādā citā nozīmē. Atcerēsimies abus mūsu uzdotos jautājumus, proti (1), vai reālais galds vispār pastāv? Un, ja pastāv (2), kāda veida objekts tas ir? Taču gan Bērklijs, gan Leibnics pieļauj, ka reālais galds pastāv, taču Bērklijs apgalvo, ka to veido noteiktas idejas Dieva prātā, bet Leibnics saka, ka tā ir dvēseļu kolonija. Tādējādi uz mūsu pirmo jautājumu abi atbild apstiprinoši, un no vienkāršo mirstīgo uzskatiem viņu viedokļi atšķiras vienīgi attiecībā uz otro jautājumu. Patiesībā gandrīz visi filosofi piekrīt viedoklim, ka reālais galds pastāv. Gandrīz visi atzīst, ka, lai cik arī mūsu sajūtu dati — krāsa, forma, gludums utt. — būtu atkarīgi no mums, tomēr to parādīšanās ir zīme par kaut ko neatkarīgi no mums pastāvošu — kaut ko, kas varbūt ir pilnīgi atšķirīgs no mūsu sajūtu datiem, taču var tikt uzskatīts par šo datu cēloni, kad vien esam atbilstošās attiecībās ar reālo galdu.

Šī atziņa, par kuru filosofi ir vienojušies, — ka reālais galds tiešām ir, lai kāda arī būtu tā daba, — ir ārkārtīgi svarīga, un būtu vērts pārdomāt, kādi argumenti runā par labu šim viedoklim, pirms dodamies tālāk un vaicājam par reālā galda iedabu. Tādēļ nākamā nodaļa būs veltīta apsvērumiem, kas liek domāt ka reālais galds patiešām ir.

Pirms turpinām, būtu labi padomāt to, ko esam atklājuši līdz šim. Ir izrādījies, ka, runājot par jebkuru parastu objektu, kas šķietami ir pazīstams mūsu sajūtām, tas, ko sajūtas mums nepastarpināti rāda, nav patiesība par objektu, kāds tas, būdams nošķirts no mums, ir, bet gan patiesība par noteiktiem sajūtu datiem, kas, kā zināms, ir atkarīgi no attiecībām starp mums un objektu. Tas, ko mēs tieši redzam un sajūtam, ir tikai “parādība”, kuru mēs uzskatām par zīmi kādai “realitātei”. Taču vai tad, ja realitāte nav tā, kas parādās, mums vispār ir kaut kādas iespējas zināt, vai realitāte vispār pastāv? Un, ja tā pastāv, vai mums ir jebkādi līdzekļi uzzināt, kāda tā ir?

Šie jautājumi ir mulsinoši, un ir grūti sevi pārliecināt, ka apstiprināties varētu pat visdīvainākās hipotēzes. Tā mūsu vecais, labais galds, kas līdz šim nemodināja ne mazākās šaubas, ir kļuvis par problēmu, pilnu ar visdažādākajām iespējamībām. Vienīgais, ko zinām par to, ir fakts, ka šis galds nav tas, pēc kā izskatās. Bez šā pieticīgā rezultāta mums šobrīd ir visai plašas iespējas izdarīt visdažādākos pieņēmumus. Leibnics mums saka, ka šis galds ir dvēseļu kopums, Bērklijs — ka tā ir ideja Dieva prātā. Aukstā zinātne māca ne mazāk brīnumainas lietas: ka to veido milzīgs kopums elektrisko lādiņu, kas atrodas milzīgi ātrā kustībā.

Līdzās visām šīm pārsteidzošajām iespējamībām pašu šaubas mums saka, ka varbūt nekāda galda vispār nav. Pat ja filosofija nespēj atbildēt uz visiem tos jautājumus, uz kuriem mēs varbūt labprāt saņemtu atbildes, tomēr tai piemīt vara uzdot jautājumus, kas interesē pasauli, un parādīt, ka pat visikdienišķākajās lietās zem virskārtas slēpjas dīvainības un brīnumi.

No angļu valodas tulkojis Ivars Ījabs.

Bērtrands Rasels

Bērtrands Arturs Viljams Rasels (Bertrand Arthur William Russell, 1872-1970) ― angļu filozofs. Rasels dzimis liberālā un aristokrātiskā ģimenē, kuras radurakstos atrodams premjerministrs Džons Rasels ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!