Redzējumi
14.11.2016

Fiat iustitia, pereat mundus?

Komentē
2
Saglabā

Interesants veids, kā apzināties pasaules vēstures gaitu, ir ieskatīties skolas vēstures grāmatās, kuru uzdevums vismaz teorētiski ir sniegt vispārējas zināšanas par pasaules pieredzi. Neskatoties uz šoku, kādu ir izraisījusi Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības un Donalda Trampa ievēlēšana, atļaušos pieņemt, ka šie notikumi vidusskolas mācību grāmatā "Pasaules vēsture vidusskolai: 21. gadsimts" neaizņems vairāk par vienu teikumu vai rindkopu. Interesantāks jautājums ir, kāds varētu būt nodaļas virsraksts – demokrātijas noriets 21. gs. 1. pusē, autoritārisma atdzimšana, sociālekonomiskās krīzes Rietumu pasaulē? Katrā gadījumā pēdējo gadu laikā demokrātisko pasauli ir pāršalkusi viena krīze pēc nākamās, liekot aizdomāties, ka esam liecinieki kaut kam "lielākam".

Lai arī Aukstais karš bija episka kauja starp "komunistu pasauli" un "brīvo pasauli", šī ideoloģiskā cīņa vismaz teorētiski balstījās vienādos terminos – PSRS taču teicās būt demokrātiska valsts –, taču satricinoša ir cita patiesība: šīs desmitgades laikā pirmo reizi kāds nopietns spēks ir pieteicis alternatīvu demokrātijai, to pilnībā noliedzot. Islāma valsts Tuvajos Austrumos, "Boko Haram" Nigērijā u.c. "teroristisko organizāciju" panākumi reģionos, kuros Rietumu vērtības bija spēlējušas nozīmīgu lomu, ir kaut kas pilnīgi jauns, Rietumiem nesaprotams. Vārdi "teroristiskās organizācijas" ir pēdiņās vienkārša iemesla dēļ – šīm organizācijām de facto izdevās radīt valstiskus veidojumus ar savu ekonomiku, sociālo un pārvaldes struktūru. Tā vairs nav nekāda nožēlojama "Al Quaida", kuras partizāni slapstījās kaut kur Afganistānas kalnos un laupīja lidmašīnas, – tās ir/bija valstis, ar kurām Rietumi ved nopietnu konvencionālu karu Tuvajos Austrumos, ko visādi terorakti tikai papildina.

Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc pasaule nav spējīga aptvert notikušo, ir nespēja apzināties graujošo patiesību, ka sociāl-liberāl-demokrātija vairs netiek uztverta kā universāls pārvaldes veids, ka patiesībā "pasaules vēstures beigas", kuras bija pareģojis Fukujama, nav pienākušas. Ticība demokrātijai pēdējo divu desmitgažu laikā patiesi ir bijusi "ticība" – ar visu neapstrīdamo un absolūto ticības apliecinājumu – brīvībai, vienlīdzībai, brālībai. Nepatīkamākā atziņa ir tā, ka šis demokrātijas noliegums nav saistāms tikai ar kaut kādiem ārējiem spēkiem, bet arī ar iekšpolitiskām problēmām.

Lielākais paradokss ir tas, ka pie tā vainīga, iespējams, ir pati sabiedrības elite. Donalda Trampa kandidatūru, nomināciju un galu galā arī ievēlēšanu ir pavadījusi nepārtraukta inteliģences un preses vadīta neticība, ka "tas" tomēr piepildīsies, kuru savukārt ik reizi ir pavadījis "pārsteigums" par notikušo. Tas ir patiesi savādi, ņemot vērā, ka šis nav pirmais notikums pēdējā gada, divu laikā, kad Rietumu liberālā pasaule ir nolikta "uz ausīm"; Viktors Orbāns Ungārijā, migrācijas krīze Eiropā, Breksits, ISIS un tā tālāk, un tā joprojām. Vēl lielāks paradokss ir tas, ka pašlaik pat nav redzama jēdzīga izeja no esošās krīzes: teorētiski Tramps nav ievēlēts, jo vēl savu vārdu ir jāsaka elektoru kolēģijai, kas simboliski ieceļ jauno prezidentu. Viņi to varētu arī neizdarīt, taču tādā gadījumā sabiedrības elite būtu pārkāpusi demokrātijas pamatprincipus. Fiat iustitia, pereat mundus?

Tiesa, jāatzīst, ka tā nav pirmā reize, kad demokrātija pati sevi ierobežo, izmantojot vairāk vai mazāk demokrātiskus līdzekļus. Kā jau tika minēts, pat komunistiskās valstis sevi pozicionēja kā demokrātiskas, taču principā pastāv tikai viena ideoloģija, kas ir pieteikusi un ieguvusi iespējamas alternatīvas statusu demokrātijai. Tas ir fašisms.

Lai turpinātu lasīt šo eseju, ir jāapzinās kāda būtiska lieta – fašismam, gluži tāpat kā liberālismam, konservatīvismam un marksismam, ir dažādi radikalitātes līmeņi, taču, atšķirībā no iepriekšminētajām ideoloģijām, to stigmatizē Otrā pasaules kara pieredze, konkrētāk runājot par itāliešu fašismu un Vācijas nacismu. Šoreiz vajadzētu distancēties no šīs stigmatizācijas un apskatīt fašismu kā ideoloģiju, kas saistāma ar tādiem uzvārdiem kā Franko, Pinočets, Ulmanis un tā tālāk, respektīvi, ar nedemokrātiskiem režīmiem, kuru negatīvo nokrāsu veido ne tik daudz to ideoloģiskās koncepcijas, cik atsevišķu demokrātisko vērtību ierobežojums un vērtības, kuras citām ideoloģijām var likties miglainas, piemēram, nacionālisms. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka atsevišķas fašistiskas idejas vēl joprojām ir dzīvas katrā sevi cienošā nacionālā partijā, gluži tāpat kā katrā sociāldemokrātiskā partijā būs kaut kas no marksisma.

Liberālisms vienmēr ir bijis elitiska ideoloģija, kas ir risinājusi "top-down" reformas: atsevišķas inteliģences daļas, kas cenšas risināt tādus jautājumus kā līdzdalība, nevienlīdzības samazināšana, ekonomikas reformas un tā tālāk, pieņemot, ka sabiedrība akumulēsies. Šajā sakarā konservatīvismu pat bieži neuzskata par ideoloģiju, bet par ideju strāvojumu, kas cenšas akumulēt liberālisma idejas, pilnībā nesagraujot vecos dzīves principus [1]. Pēdējās divas desmitgades tieši šādi procesi ir noveduši pie situācijas pašlaik – smīkņājot par "totalitārā liberālisma", "agresīvā feminisma" u.c. liberālās demokrātijas aktivitāšu nolieguma formām, ir aizmirsts vecais, labais teiciens "nav dūmu bez uguns". Patiesi, vesels, heteroseksuāls baltais kristiešu vīrietis labākajos gados nav nemaz tik apspiests un ir nepieciešams parūpēties par minoritātēm, taču šīs rūpes atstāja šo sabiedrības daļu šķietamā novārtā, un sekas ir acīmredzamas. Paskatoties uz ASV vēlēšanu rezultātiem, ir redzams, ka lielākoties par Trampu ir balsojis "amerikānis vulgaris" – balts, vīrietis, vecāks par 40.

Ļoti vienkāršota teorija saka, ka fašismam ir četri pamatkomponenti: valsts pāri jebkuram indivīdam, nacionālisms kā ideoloģijas pamats, cilvēka kā iracionālas būtnes uztvere un vadonība. Fašisms kā ideoloģija izveidojās starpkaru periodā, sintezējoties divām būtiskām problēmām: nespējai nodrošināt demokrātijas efektivitāti un būtiskas sabiedrības daļas vajadzību neizpratnei. Uz ļoti līdzīgiem principiem mūsdienās darbojas populistiskās un antidemokrātiskās partijas, t.i., tās "spēlē" uz sabiedrībai svarīgām problēmām, par kurām modernā demokrātija neinteresējas vai nevēlas interesēties. Diemžēl tieši šāda attieksme, cerot, ka pasaulē valda sociāls determinisms un pārējā sabiedrība pielāgosies tai šķietami nepatīkamām pārmaiņām, ir radījusi pašreizējo situāciju. Kā liecina pēdējo gadu pieredze, kosmopolītisku un humanitāru ideju priekšrocības nav tik neapšaubāmi acīmredzamas, un, šķiet, jāpievieno vēl viena drūma nākotnes prognoze – ja netiks pārskatīta esošā sistēma, aizvien pieaug risks, ka, demokrātijai nespējot efektīvi reaģēt uz augošajām iekšējām problēmām un dzīvojot utopiskā ticībā labajam, galvu var pacelt būtiska sabiedrības daļa, kas savu interešu vārdā ir gatava attiekties no demokrātijas kā universāla principa. Scenārijs 2.0?

[1] Piemēram, 20. gs. 70. gados konservatīvie aicināja atgriezties pie Ādama Smita idejām – lai arī viņš ir 19. gs. liberālis –, radot t.s. "jaunos labējos".

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!