Trīs filozofi
 
Komentārs
14.05.2017

Fašisma rēgi

Komentē
2
Saglabā

Pārpublicējums no žurnāla "Rīgas Laiks" 2008. gada augusta numura

Par Aleksandras Leņelas-Lavastīnas grāmatu “Čorans, Eliade, Jonesko: Aizmirstais fašisms"

Pirms kāda laika Francijā tika publicēta sensacionāla monogrāfija par trīs rumāņu emigrantiem, intelektuāļiem ar pasaules slavu - filozofu Emīlu Čoranu, reliģijas vēsturnieku un rakstnieku Mirču Eliadi un dramaturgu Eiženu Jonesko. Pēckara Francijā katrs no viņiem bija iemantojis noturīgu autoritāti un tika atzīti ne tikai par mūsdienīgiem Eiropas domātājiem, bet arī par rumāņu nācijas lepnumu, kas emigrācijā spējuši saglabāt savu kultūru un kritisku skatījumu uz notiekošo dzimtenē. Luī Monjē 1977. gada fotogrāfija, kurā redzami trīs sirsnīgi tērzējoši sirmgalvji - Čorans, Eliade un Jonesko, ir apceļojusi dažādas izstādes un iekļauta neskaitāmos albumos ar nosaukumiem “Trīs rumāņi” vai “Trīs filozofi”, kļūstot par sava veida ikonu tam ideālajam priekšstatam par intelektuālo sabiedrību, kas izveidojies 20. gadsimta Eiropā un joprojām turpina ietekmēt eiropeisko kultūras izpratni. Atbildība, sirdsapziņa, atvērtība, akadēmiskās tradīcijas un ētiskie principi - šīs vērtības vienmēr šķitušas raksturīgas un neatņemamas Eiropas intelektuāļa tēlam. Čorans, Eliade un Jonesko turklāt vēl vienmēr bijuši ne tikai celmlauži un avangardisti savā jomā, bet arī noteiktu nacionālu tradīciju turpinātāji. Tikai vairākus gadus pēc viņu nāves un pārmaiņām Rumānijas valsts iekārtā ir nākuši atklātībā daudzi arhīvi - vēstules, dienasgrāmatas, pirmskara publikācijas - kas ļāvuši franču pētniecei Aleksandrai Leņēlai-Lavastīnai izteikt šokējošu apgalvojumu: draudzīgā trijotne dažādos vēstures lūzuma brīžos ir rīkojusies visai savādi un vismaz divi no viņiem ir rūpīgi slēpuši savu saistību ar 30. gadu fašistiskajiem strāvojumiem Rumānijā, bet Mirča Eliade ir uzskatāms par vienu no aktīvākajiem fašistiskās ideoloģijas atbalstītājiem savā valstī. Tas liek ne tikai pārvērtēt viņu lomu Rumānijas kultūrā un uzdot nopietnus jautājumus par intelektuāļu atbildību 20. gadsimta traģisko notikumu kontekstā, bet arī liek pa jaunam paskatīties uz indivīda un sabiedrības attiecībām.

Šī grāmata vēlāk izdota krievu valodā un tās izdevējiem acīmredzot ir nācies saskarties ar jautājumu - kam vajadzīga šāda vairāk nekā pusgadsimtu vecas netīrās veļas mazgāšana? Vai, izņemot zinātnisku, arhivāru interesi, tas var kaut ko mainīt mūsdienu Francijā, Rumānijā, Krievijā? Šī gada sākumā pirmizrādi piedzīvoja Frānsisa Forda Kopolas filma “Jaunība bez jaunības” ar Timu Rotu galvenajā lomā. Filmas scenārija pamatā ir Mirčas Eliades romāns, un episkajā, misticisma pilnajā drāmā ir saskatāmas daudzas paralēles ar paša Eliades likteni - tās varonis, izvirzījis sev tīri intelektuālu uzdevumu saprast cilvēka valodas izcelšanos, nespēj nomirt. Pēc zibens spēriena viņš atgūst jaunību un atgriežas dzīvē, lai turpinātu savus pētījumus, taču saskaras ar apkārtējo aizdomām, režīmu maiņām, aizspriedumiem un cilvēciskām attiecībām, kas liek slēpties, radīt sev viltus identitāti, izmantot citus, arī mīļotos, tikai lai tuvotos savam mērķim. Filma attaisno savu varoni, bet zināms traģisms un Tima Rota talantīgais tēlojums pat izraisa skatītāju simpātijas, liekot neviļus piekrist tēzei par to, ka tīrās zināšanas ir augstākas par sabiedrības nosacīto morāli, bet mērķis attaisno līdzekļus.

Padomju laikā Eliade, Čorans un Jonesko tika likumsakarīgi noklusēti - gan tāpēc, ka emigranti, kas turējušies pa gabalu no sociālistiskās Rumānijas, gan tāpēc, kas savos darbos vienmēr iemiesojuši komunistiskai ideoloģijai svešus uzskatus. Eliade pētīja reliģiju vēsturi ar “atklāti nezinātniskām”, izteikti ne-marksistiskām metodēm, Čorans rakstīja apokaliptiski drūmu, aforistisku filozofiju Nīčes gaumē, bet Jonesko vispār bija absurdadramaturģijas klasiķis. Astoņdesmito gadu beigās, kad viss aizliegtais kļuva baudāms, jaunu popularitāti postpadomju telpā ieguva arī “trīs rumāņu” garīgais mantojums. Krieviski tika izdoti svarīgākie Eliades zinātniskie un literārie darbi, šis tas tulkots arī latviski (“Sakrālais un profānais”, “Mīta aspekti”, “Mīts par mūžīgo atgriešanos”, Jaunajā Rīgas teātrī lieliski uzvestas lugas “Jaunava Kristīna” un “Čūska”), viņa veidotā Reliģijas enciklopēdija 16 sējumos kļuva par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes jaunveidotās bibliotēkas pamatu, Jonesko lugas parādījās uz teātru skatuvēm, pāris izdevumus krievu valodā ir piedzīvojis arī Čorans.

Viņi piedzima Rumānijā ar nelielu gadu starpību (Eliade - 1907. gadā, Jonesko - 1909., bet Čorans - 1911.), jau 20. gadu beigās viņi veidoja rumāņu aktīvās jaunās paaudzes kodolu. Eliade agri bija kļuvis par kaismīgu publicistu, viņa slejas laikrakstos saviļņoja jauniešu prātus un aicināja uz pārmaiņām. 1925. gadā Eliade iestājās Bukarestes universitātes Filozofijas fakultātē, kur kļuva par reakcionārā pasniedzēja Naes Jonesku sekotāju, vēlāk - asistentu. Strādājot pie sava diplomdarba par itāļu renesansi, viņš apmeklēja Itāliju, iepazinās ar fašisma oficiālo ideologu Džovanni Džentili, Musolīni valdības izglītības ministru. Tad viņš arī aizrāvās ar Jūliusa Evolas daiļradi un pievērsās idejai par fašisma un reliģijas sintēzi. Tas guva izpausmi viņa 1928. gada esejā “Vīrišķības apoloģija”, darbā, kas guvis plašu rezonansi Rumānijā un aicināja uz pārmaiņām caur sevis pārvarēšanu un pakļaušanu briesmām. Savas popularitātes virsotnē Eliade saņēma stipendiju studijām Indijā un pameta Rumāniju uz diviem gadiem (vēlāk viņa biogrāfijās esot minēti sagrozīti fakti, apgalvojot, ka mācības ilgušas četrus gadus - no 1928. līdz 1932.). Par Eliades ietekmi liecina raksts tālaika avīzē: “Ceturtdien, 16:05, Mirčas Eliades kungs, Paaudzes vadonis uz pusotru gadu devās uz Indiju. Jau trīsarpus stundas pirms aizbraukšanas viss Jaunās paaudzes krējums sapulcējās uz perona. Visi vadoņi, vadoņu vietnieki un vietnieku vietnieki ieradās sveikt savu virspavēlnieku, savu dižo Dalailamu... Entuziasms, fotografēšanās, apskāvieni, skumji smaidi, izspiedušās un slepus notraustās asaras, satraukums. Bet, lūk, vilciens dodas ceļā. Pūli pārņem panika: “Vadonis aizbrauc!”, visi korī vaid. 16:05 Jaunā paaudze palikusi bez vadoņa.”

To, kā izpaudās Eliades ietekme, vislabāk parāda Čorana atmiņas: 1927. gadā viņš bija liceja pēdējās klases audzēknis un ik rītu 11:00 skrēja uz avīžu kiosku, lai nopirktu Vremea. Viņu sajūsmināja Eliades proza, viņa spēja “likt nodrebēt no vienas vienīgas domas, piešķirt tai mistērijas oreolu, padarīt to par aizraujošu ideju”. Visspilgtāk šis talants esot izpaudies Eliades “Vēstulēs provinciālim”, rakstu sērijā, kuru pirmā daļa publicēta 1928. gadā, bet otrā - 1932., pēc atgriešanās no Kalkutas. “Šķiet, es nebiju palaidis garām nevienu no tām,” atceras Čorans, “es tās lasīju vienā elpas vilcienā, mēs visi tās lasījām no pirmā līdz pēdējam burtam, jo šīs vēstules vistiešākajā veidā attiecās uz mums, tās bija adresētas mums. Un visās bija izteikts aicinājums uz rīcību, mēs tikai gaidījām savu kārtu.” 1932. gadā Eliade bija uzrakstījis jau ap 500 dažādu preses publikāciju, Čorana kontā bija ap 30 eseju, Jonesko - vairāk nekā 60 rakstu par mākslu un literatūru. Viņi satikās 1932. gada 11. janvārī Eliades lekcijā par Tagores humānismu, ko viņš nolasīja uzreiz pēc atgriešanās no Indijas. Tur, starp citu, Eliade bija pusotru gadu studējis sanskritu Kalkutas universitātē un pusgadu pavadījis ašramā Himalajos. Pēc atgriešanās viņš publicēja romānu “Maitreji”, kurā atklāti aprakstīja savu dēku ar profesora meitu. Romāns kļuva neticami populārs Rumānijā, bet Eliade tika pasludināts par jauno literāro cerību. Pati Maitreji uzzināja par šo grāmatu tikai 1953. gadā, izlasot franču tulkojumu, un sašutumā uzrakstīja savu versiju par notikušo, romānu “Tas nemirst”, kurā Eliadi nez kāpēc nosauca par Eiklīdu. Bet 30. gadu sākumā Bukarestē virmoja spraiga intelektuāla dzīve, kuras centrā nokļuva trīs daudzsološi un ambiciozi jaunieši - Eliade, Jonesko un Čorans. Kādā rakstā par Eliadi Jonesko pieminēja: “Tas ir cilvēks, kas pats sev piespriedis visstingrākās disciplīnas ievērošanu, kas dotu iespēju mācīties. Lai arī patiesībā viņam nekad nav paticis lasīt, ambīcijas neļāva viņam aizmigt. Tas ir cilvēks, kas apņēmies netērēt velti nevienu pašu sekundi ne dienu, ne nakti, ik mirkli iesaistoties nebeidzamā cīņā ar idejām, teorijām, grāmatām, visu veidu sistēmām.” Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas (temats - joga) Eliade kļuva par pasniedzēju universitātē, tiesa, viņš tur nekad nav ieguvis profesora vietu, ko vēlāk apgalvojis visās savās biogrāfijās. Šajā laikā Rumānijā aizvien lielāku spēku ieguva reakcionāra organizācija ar nosaukumu Dzelzs gvarde.

1927. gadā nacionālists Korneliu Kodreanu nodibināja Erceņģeļa Miķeļa leģionu, nacionālistisku, antisemītisku un reliģisku organizāciju, kas nemitīgi mainīja nosaukumu ikreiz, kad tika aizliegta,

1930. gadā tika izveidots Leģiona militārais grupējums Dzelzs gvarde, ar laiku šie divi nosaukumi kļuva par sinonīmiem, apzīmējot vienu un to pašu organizāciju. Līdzīgi itāļu fašistiem un vācu nacionālsociālistiem, leģionāri ieviesa formu (zaļus kreklus, kas simbolizēja atjaunotni), savu sveicienu (“romiešu” sveicienu ar izstieptu taisnu roku), par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja valsts glābšanu no ebreju un cittautiešu uzkundzēšanās, atšķirībā no citām ultralabējām organizācijām rumāņu leģionāri bija izteikti reliģiozi (Eliade līdz pat mūža beigām par viņiem runāja kā par “mistisku sektu”) un par tās galveno atbalstu kļuva nevis Pirmā pasaules kara veterāni un sīkburžuji, bet gan lauku jaunieši - studenti no zemnieku ģimenēm. Dzelzs gvardes emblēma ir trīskāršs krusts, kas izskatās pēc cietuma restēm un simbolizē uzupurēšanos, svarīgu garīgās atjaunotnes konceptu, ko vairakkārt savosuzsaukumos ir uzsvēris jaunais universitātes pasniedzējs Eliade. Oficiālā versija par Eliades simpatizēšanu Dzelzs gvardei min 1937.-38. gadu rakstu sēriju presē, kuros Eliade atklāti aģitēja par atbalstu šīs organizācijas darbībai. Ir zināms, ka Emīls Čorans kļuva par jūsmīgu vācu nacionālsociālistu aizstāvi 1933. gadā Berlīnē, kur nokļuva kā Humbolta stipendiāts. Mazāk zināms ir tas, kurā brīdī šī simpatizēšana ir noplakusi. Biogrāfi mēdz rakstīt par vilšanos 1941. gadā, kad nacistu mērķi kļuva acīmredzami un Rumānija oficiāli kļuva par Vācijas un Itālijas sabiedroto karā, bet visi trīs draugi devās emigrācijā - Eliade uz Londonu, Čorans un Jonesko uz Parīzi. Taču Leņēla-Lavastīna ir atklājusi līdz šim netulkotas Eliades dienasgrāmatas, kas aptver periodu no 1941. gada līdz 1945., kad viņš ir pildījis Rumānijas vēstniecības preses sekretāra funkcijas Portugālē. Šīs piezīmes satur ne vien personiska rakstura spriedumus par politiskajiem notikumiem Eiropā, bet arī atsauces uz saraksti ar Čoranu, kas liek domāt, ka abi draugi līdz pēdējam brīdim ir cerējuši uz hitleriskās Vācijas uzvaru. Citādi ir ar Jonesko, kurš sāpīgi izjutis savu draugu aizraušanos ar leģionāru un nacistu idejām, bieži vien nesaudzīgi viņus kritizējis privātās sarunās, vēstulēs trešajām personām un memuāros, taču atkal un atkal atgriezies tajā pašā radikāli noskaņoto intelektuāļu lokā. Kādā intervijā viņš minējis periodu no 1932. līdz 1935. gadam, kurā visi viņa draugi pamazām pieslējušies fašistu pusei. Tikmēr Dzelzs gvarde kļuva par politisku organizāciju, startēja parlamenta vēlēšanās (dokumenti liecina, ka Eliade ir aktīvi piedalījies aģitācijas braucienos pa valsti un, pilnīgi iespējams, bijis iekļauts kandidātu sarakstā, lai arī nekad nav ieņēmis nekādu formālu posteni šīs organizācijas iekšienē), ieguva trešo vietu ar 15 % un uzsāka atklātu teroru valstī. Pāris mēnešus vēlāk karalis atlaida parlamentu, uzņemdamies diktatora lomu. 1938. gada pavasarī Dzelzs gvarde tika aizliegta, bet tās vadītāji arestēti. 14. jūlijā tika arestēts arī Mirča Eliade, trīs nedēļas turēts cietumā Bukarestē, kur no viņa tika prasīts tik vien kā parakstīt iesniegumu par sadarbības pārtraukšanu ar Dzelzs gvardi. Eliade atteicās. “Es uzskatīju par neiespējamu atteikties no solidaritātes ar savu paaudzi vissmagākā terora brīdī, kad tika vajāti un sodīti nevainīgi cilvēki,” viņš raksta savos memuāros 80. gadu sākumā.

Eliadi vienmēr ir vilinājuši rumāņu fašistu lozungi par “garīgo atdzimšanu” un “kristīgo revolūciju - askētisku un vīrišķīgu”, taču dažus no šiem lozungiem viņš ir radījis pats. 1935. gada esejā “Tauta bez misijas?” viņš rakstīja: “Jaunatnes politiskais vadonis (domāts Kodreanu - red.piez.) apgalvo, ka viņa vadītās kustības mērķis ir “samierināt Rumāniju ar Dievu”. Lūk, mesiānisks uzdevums, kura izpilde nav saistīta nedz ar šķiru cīņu, nedz ar politiķu interesēm, nedz ar ekonomiskiem instinktiem, nedz dzīvniecisko pirmsākumu cilvēkā.” 1936./37. mācību gadā Eliade vadīja semināru reliģijas vēstures kursā. Pamattēma bija rumāņu tautas leģenda par meistaru Manoli, kurš cēlis klosteri Argesā. Katru nakti pa dienu uzceltais esot sabrucis un celtnieki sapratuši, ka nepieciešams cilvēka upuris. Tad Manole iemūrējis klostera sienā savu sievu. Eliade šajā leģendā, kas vienlaikus ir arī daļa no eposa par rumāņu nācijas tapšanu, saskata svarīgu rituālās nāves aprakstu. Tieši tobrīd bija gājuši bojā divi rumāņu Dzelzs gvardes kaujinieki - Mota un Marins, kas karoja kā brīvprātīgie Spānijas pilsoņu karā Franko pusē. Eliade šo ziņu uztvēra kā “rumāņu tautas garīguma svarīgākā mīta” mūsdienu izpausmi. “Tautas vēsturē reti iespējams atrast nozīmīgāku nāvi par to, kurā gājuši bojā divi Spānijas frontē kritušie Leģionāru kustības dalībnieki,” Eliade rakstīja

1937. gadā. “Kā īsti vadoņi viņi jau ne reizi vien ir pierādījuši, ka viņos mīt uzupurēšanās gars - viņi ir pārcietuši cietumu, ciešanas, morālu spīdzināšanu, viņu jaunība bija atbildības, varonības un askētisma piepildīta.” Eliade uzskatīja, ka “Jona Motas un Vasiles Marina brīvprātīgajai nāvei bija mistiska nozīme, tas bija upuris kristietības vārdā.” Zīmīgi, ka šo lekciju pierakstus Eliade apkopoja grāmatā, kuru pabeidza un kuras priekšvārdu rakstīja 1943. gadā - neilgi pēc Staļingradas kaujas, kurā gāja bojā arī rumāņu divīzijas kaujinieki.

Kā upurēšanos augstāka mērķa vārdā Eliadem vajadzēja uztvert arī arestu un ieslodzījumu Merkuria Čuka nometnē kopā ar trīssimt citiem Dzelzs gvardes jeb Leģiona kaujiniekiem. Apstākļi šajā nometnē neesot bijuši nemaz tik slikti, Eliade iekārtojies vienā kamerā ar savu skolotāju Nae Jonesku un kādu Jonu Manzatu - garīdznieku, kurš komponējis un radījis visas bēdīgi slavenās rumāņu leģionāru dziesmas. Šajā ieslodzījumā Eliade uzrakstīja romānu “Kāzas debesīs”, pēc sievas tēvoča ģenerāļa Kondejesku iejaukšanās pārcelts uz sanatoriju, it kā tuberkulozes dēļ, bet drīz vien atbrīvots pavisam. Tobrīd nometnē bēgšanas mēģinājuma laikā tika nošauts Dzelzs gvardes vadītājs Kodreanu, un uzsāktas jaunas kustības dalībnieku vajāšanas. Eliade centās neizcelties, viņa darbi šajā periodā kļuva neitrālāki, taču kādā līdz šim nepublicētā vēstulē Emīlam Čoranam, kas uzrakstīta pāris mēnešus pēc atbrīvošanas, viņš atzinies, ka neko nenožēlo. Turpmākie divi gadi Rumānijā bija sarežģīts un nemierīgs periods, kura laikā tika gāzts karalis, nodibinātas vairākas valdības, atentātos un grautiņos nogalināti daudzi politiķi, ministri un Dzelzs gvardes pretinieki, līdz nodibināta profašistiska valdība, kas 1941. gadā iesaistās Otrajā pasaules karā. Eliade šajā laikā izmantoja privātu pazīšanos, lai iekārtotos Rumānijas vēstniecībā Londonā, taču tur britu specdienesti viņu sāka izsekot kā vienu no aizdomīgākajiem vēstniecības darbiniekiem. Tikai iekārtojies vēstniecībā Portugālē (kas Otrā pasaules kara laikā bija tikpat profašistiska valsts kā Rumānija), viņš kļuva par akreditētu diplomātisko darbinieku un varēja atvilkt elpu uz četriem gadiem.

Tikmēr Emīls Čorans un Eižens Jonesko meklēja savu vietu starp Franciju un Rumāniju. Neskatoties uz pieaugošo naidīgumu viņu starpā (Jonesko bieži izsacījās par to, ka viņa draugi Eliade un Čorans ir tieši atbildīgi par grautiņiem un represijām, kas sākušās dzimtenē), abu ceļi nemitīgi krustojās, viņi dzīvoja līdzās no 1938. līdz 1940. gadam, bija spiesti tikties un sarunāties. Čorans bija pametis Rumāniju cerībā uz atgriešanos, kad leģionāri būs uzvarējuši, bet Jonesko bija emigrējis, bēgot no Kodreanu ideoloģijas. Jonesko veiksmīgi noslēpis to, ka viņa māte bijusi ebrejiete pēc izcelsmes, taču bailes no fašisma kļuva aizvien paranoiskākas. Tas gan neliedza viņam pieņemt amatu no Rumānijas valdības ārlietu ministrijas un pamest Franciju īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas 1940. gadā, bet Čoranam izdevās šo mirkli sagaidīt - pēc ieilgušas ballītes pie draugiem viņš atgriezās mājup ar velosipēdu un rītausmā satika maršējošas vācu karavīru kolonnas. Savā dienasgrāmatā viņš apraksta kādu franču sieviņu, kas lūkojusies uz vāciešiem un teikusi: “Cik skaisti! Un mums teica, ka viņiem nav sviesta!” Viņa bija gribējusi pateikt, ka presē ticis apgalvots - vāciešiem nav ieroču, taču pārteicās un ieroču vietā pateica “sviests”. Šī nenozīmīgā un absurdā pārteikšanās tik ļoti sasmīdināja Emīlu Čoranu, ka viņš līksmi smiedamies devies mājup, rīta saules staru apspīdēts un vācu karaspēka pavadīts.

Šādas sīkas epizodes, kas pasmeltas no dienasgrāmatām, vēstulēm un atmiņām, ir aizraujošākā Aleksandras Leņēlas-Lavastīnas monogrāfijas daļa. Brīžiem tendenciozi un nežēlīgi viņa atmasko “trīs rumāņu” melus, liekulību, slēpšanos un patiesās domas, apgalvojot, ka Eliades un Čorana pievēršanās fašismam nav bijusi ne jaunības kļūda, ne īslaicīga aizraušanās. Eliade publiski un privāti ir paudis atbalstu rumāņu leģionāriem un vācu nacistiem no 1930. gada līdz pat 1945. gadam, vairakkārt arī vecumdienās atkārtojot to, ka neko nenožēlo un nebūtu varējis rīkoties savādāk, vien vēlākajās biogrāfijās un intervijās viņš centies minēt mazāk faktu un detaļu. Zīmīga ir arī trīs draugu satikšanās Parīzē uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām un tāda kā klusēšanas zvēresta noslēgšana. Jonesko kopš tā brīža ir atturējies publiski atgādināt par savu draugu pagātni, pretī par to saņemot atbalstu un uzņemšanu rumāņu intelektuālās emigrācijas vidē, kas lielā mērā definējusi pēckara Francijas kultūras attīstību. 1977. gada decembrī viņi vēlreiz satikās, lai pozētu fotogrāfam, draudzīgi paspiestu viens otram roku, smaidītu, iedzertu tēju un šķirtos. Eliade miris 1986. gadā 79 gadu vecumā kā starptautiski atzīts rakstnieks, vēsturnieks un reliģiju pētnieks. Jonesko - astoņus gadus vēlāk, Čorans - vēl pēc gada. 

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!