Foto - Gunārs Janaitis
 
Recenzija
10.06.2014

Ezeriņš ar mošķiem

Komentē
0
Saglabā

Riskējot ieslīgt zināmā bezgaumībā, tomēr atļaušos apspēlēt latvju literatūras klasiķa Jāņa Ezeriņa (1891-1924) uzvārdu un izteikt pieņēmumu, ka daudziem par šo rakstnieku ir visai paviršs un mānīgs priekšstats, taču šai ezeriņā mājo ja ne gluži Lohnesa ezera briesmonis, tad gana daudz mazāku, tak negantu mošķu. Elmāra Seņkova jauniestudējums Nacionālajā teātrī to apliecina. Taču vienlaikus izrāde "Ezeriņš" apliecina arī daudzas citas sen zināmas patiesības. To, ka "stāstu stāstīšanas" metode nebūt sevi nav izsmēlusi, ja atrod pareizo pieeju. To, ka klasika var būt aizraujošas, mūsdienīgas izrādes pamats. To, ka aktieru "iemīlēšanās" materiālā var būt ārkārtīgi būtiska izrādes pievienotā vērtība. Un to, ka zināmu popkultūras kodu pārnese uz nopietnu literāru tekstu var izrādīties gauži auglīga.

Lai iestudētu prozu, ir ļoti skaidri jāsaprot, ko ar to iesākt. Turpat Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs, interpretēdams Rūdolfa Blaumaņa "Purva bridēju", manuprāt, bija aizrāvies ar koncepcijām, un klonētās divas Kristīnes nevis papildināja viena otru, bet drīzāk gan traucēja. Savukārt "Raudupietē" Valmieras teātrī jau bija atrasta atslēga, kas, saglabājot vēstījuma traģismu, piešķīra izrādei zināmu atraktivitāti un – jā, varētu teikt, ka vieglumu. Tie bija reāli mūsdienu vidusskolēni un studenti – puišu koris, kas izrādi sāka ar prezentāciju par Blaumani. "Poverpointā" un brīžiem diezgan jautru. Puišu un sievu koru saspēle kļuva par to vidi, kurā Raudupietes stāsts ieguva jaunas šķautnes un dimensijas.

Šoreiz, atlasīdams Jāņa Ezeriņa noveles, režisors kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti ir izdarījuši izvēli, kas sākumā šķiet mazliet pārsteidzoša, bet tikai līdz brīdim, kad redzi, ka forma ļoti organiski sadzīvo ar saturu. Ezeriņa noveles tiek stāstītas caur nedaudz baisas groteskas prizmu, kuru izrādē iesaistītā aktrise Ināra Slucka reklāmas rullītī nosauc par "kapeņu stāstiņiem". Salīdzinājums ir visnotaļ trāpīgs, ja 20. gadsimta 90. gados Latvijas TV demonstrētā seriāla nosaukumu lietojam kā žanra apzīmējumu. Noveles, kas izvēlētas izrādei, "kapeņu stāstiņu" estētikai lieliski pakļaujas (un, ja būtu izvēlētas noveles "Kaprači", "Cilvēks mārkā" vai "Joču pirts", tad attiecīgā noskaņa tiktu vēl pastiprināta). Vienlaikus groteskā un mazliet biedējošā "vampīru sāga" uztverama arī kā ironisks komentārs mūsdienu jauniešus pirms dažiem gadiem pārņēmušajam vampīru bumam, kas, spriežot pēc apgāda "Zvaigzne ABC" grāmatnīcu plauktu satura, nebūt nav pārslimots. Un man nudien šķiet – lai nu uz ko, bet uz "Ezeriņu" vidusskolas vecuma jauniešus var aicināt droši, un nebūt ne "jestro spoku" dēļ.

Velvētajā Nacionālā teātra Aktieru zālē Aigars Ozoliņš izkarinājis vecus melnus uzvalkus, radot vismaz divas asociācijas – ar šī paša scenogrāfa veikumu Dailes teātra "Trīsgrašu operā" 1997. gadā, kā arī ar ļoti nesen izstāžu zālē "Arsenāls" redzēto Kristiana Boltanska starptautisko projektu "Sirdspukstu arhīvs". Gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš šo lakoniski rēgaino vidi pastiprinājis ar viegli sirreālu "piešprici", ko vēl jo vairāk izceļ arī Edgara Mākena sirreāli groteskā mūzika un Maijas Gundares veidotais "miroņu" grims – bālas sejas iekritušām acīm, tādas kā šuvju vietas, pēkšņi kādai varonei sarkanas lūpas, bet nākamajā ainā šis tēls pārvēršas, lūpukrāsu izsmērējot, utt.

Pats Ezeriņa izejmateriāls dod režisoram iespēju variēt noveļu stāstīšanas/ rādīšanas veidus. Ir "tīri" monologi un vairāku aktieru izspēlētas situācijas, kas gan arī sākas kā monologi. "Tīrā" monologa formā pasniegtas divas atpazīstamākās, hrestomātiskākās noveles – "Kādas blusas stāsts" un "Mērkaķis". Madaras Saldoveres pancīgi izspūrusī vampīrmeitene – blusa, kas runā ārkārtīgi ātri, it kā vēlēdamās aizgūtnēm, vienā elpas vilcienā izstāstīt savu notikumu, kontrastē ar priekšstatu par šo noveli, ko daudzi guvuši no sensena televīzijas iestudējuma – salonkomēdijas, kur blusa bija tikai glāsmaina aizkadra balss, bet kadrā bija redzami eleganti tērpti aktieri. Šī blusa ir tāda kā sabiedrības atstumtā, pie kā turklāt pati nav vainīga. Režisors un aktrise nevairās no spēles ar šausmu estētiku – asiņainās mutes, jo galu galā – ko citu tad blusa lai lieto uzturā?

"Mērkaķī" monologs uzbūvēts rafinētāk. Ievaddaļa, kurā ieskicēti stāstīšanas apstākļi, ir svītrota, stāstītāja personība (kāda vecāka kunga) transformēta. Noveli stāsta Astrīda Kairiša. Aktrise ir izveidojusi tēlu – personu katliņā, kuras attieksme pret stāstīto ir skeptiski distancēta, saglabājot neapšaubāmu pārākuma sajūtu pret stāsta varoni – metresi Šlipenbahu. Gan tas, kā šī teju hrestomātiskā novele pārvēršas Astrīdas Kairišas izpildījumā, gan viņas līdzdalība citu noveļu atveidošanā sagādā lielu gandarījumu, atklājot, ka klaunādes spēles noteikumi ir aktrisei ne vien pa spēkam, bet uzdevumus viņa veic ar azartu. Vērtējošais galvas pielieciens, ar kādu "Apstarotajā galvā" Normunda Laizāna stāstītāju novērtē Kairišas varone, vai kaprīzes dēļ zaudētās laimes apjausma "Šacha partijas" izskaņā ir nianses, kas Aktieru zāles tuvplānos izceļas un ir zelta vērtas.

Ar aizrautību var vērot arī Ulda Anžes veidotos raksturus "Melnajā Pēterī" un "Šacha partijā", Normunda Laizāna un Ināras Sluckas saspēli "Migā" un "Apstarotajā galvā". Pirmizrādē mazliet zaudēja Uldis Norenbergs un Jānis Skanis – viens ierasti aizraudamies ar krāšņu formu, otrs iestigdams zināmā sevis žēlošanā. Tomēr kopumā visas astoņas noveles veido pārliecinošu kopainu.

Izraudzīto Ezeriņa noveļu pamattēmu varētu ietilpināt mūsdienu klišejā "jūtu ķīmija". Tikai – ja parasti ar to saprotam patiesu, ticamu mīlestības atspoguļojumu uz skatuves vai filmā, tad šoreiz runa ir par tādu "ķīmiju", kad tiek kopā salietas nesaderīgas vielas. Labākajā gadījumā nenotiek nekas un pāris nedabonas, taču gadās arī pa sprādzienam vai dūmu mākulim. Vairāki Ezeriņa vīrieši ir dīvaini, sievietes dabu nepavisam nesaprotoši tipi, citi turpretī ir trauslāki un maigāki, nekā gribētu izrādīt.

Aigara Ozoliņa dekorācijā ir viens būtisks elements – necils skapis, uz kura izveidots tradicionālās latviešu zemnieka sētas makets. Kad Ināras Sluckas varone ieiet mājā (skapī) un mazajos mājas lodziņos iedegas gaisma, publika smejas, bet tādus priecīgus, gandarītus smieklus. Šī zemnieku idille ir leļļu pasaule, skaista, bet nereāla. Savukārt noveļu varoņu – mironīgo bālģīmju pasaule brīžiem ir biedējoša, tomēr aizkustinoša, un viņu stāstos iešķiļas pilnasinīgas, kaut lielākoties nelaimīgas dzīves atplaiksnījumi. Tā ir klaunāde, kurā neparādās nāve ar izkapti, bet tās klātbūtne ir viscaur jūtama.

Piekrītu Normundam Naumanim, kurš "Ezeriņu" nosaucis par "gudru, stilīgu izrādi par Erosu un Tanatosu". Šīs sezonas kopumā stabilajā, bet brīžam vienmuļajā izrāžu kontekstā "Ezeriņš" neapšaubāmi izceļas ar skatījuma svaigumu un aktieru vienlaikus rotaļīgo, tomēr nopietnību un pat traģismu saglabājošo spēli.

Tēmas

Atis Rozentāls

Atis Rozentāls ir laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, kurš regulāri raksta recenzijas un ir bijis Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas loceklis, bet 2016./2017. gadā - tās priekšsēdētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!