Ar bērniem
04.09.2014

Ezera vakarstāsti

Komentē
0
Saglabā

ImagePar Pētera Zirnīša grāmatu "Ķūķis stāsta. Burtnieku ezera teikas"

Apgāds "Mansards", 2014

Mīlīgo, dzejnieka Pētera Zirnīša radīto un mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes ilustrācijās iemiesoto radībiņu Ķūķi nu jau, šķiet, iepazīst trešā bērnu paaudze. Kopš klajā nāca pirmā grāmata par Kūķa piedzīvojumiem "Bilžu grāmata par manu draugu Ķūķi, viņa draugiem un citiem piedzīvojumiem" aizritējis trīsdesmit gadu, kopš otrās – dzejas krājuma "Ķūķis staigā kājām" – divi, kopš krāsojamās grāmatas par mazā radījuma dēkām – viens. Tagad Ķūķis ķēries pie dzejniekam tik tuvās Burtnieku ezera apkaimes teiku stāstīšanas un pārstāstīšanas. 48 lappušu biezajā grāmatiņā "Ķūķis stāsta" dinamisku, melnbaltu ilustrāciju vidū vietu radušas septiņas agrāk nepublicētas Zirnīša pasakas – īsāki un garāki stāstāmgabali par apburtām jaunavām, vajātām ķēniņmeitām, drosmīgiem bruņiniekiem un citiem no tautas pasakām labi pazīstamiem tēliem. Burtnieku ezers viļņojas šais stāstos, bet krastā klausās Ķūķis ar draugiem, Kurmi, Žagatu, Peli un Vāveri, – klausās ar to aizrautības, satraukuma un tīksmes sajaukumu, kas pavada katru labu stāstu.

Teiksmu teicēja ezera visredzošā acs, izrādās, senlaikos ir bijusi klāt gan zemnieku būdiņās, gan bruņinieku pilīs, gan mežos un purva takās. Taču Ķūķa noklausītie stāsti vienlaikus ir un nav tautas teikas. No teikām tajā – sižeti, struktūra, izklāsta veids, "ielecot" tieši raibraibajos notikumos bez iepriekšējas sagatavošanās, cilvēku un vietu vārdu konkrētība, pārdabiskais, kas iemiesojies dažādos teiksmu tēlos, un stāstu noslēgumi, kam ne vienmēr piemīt līdzība ar pasaku laimīgajām beigām. No Pētera Zirnīša tekstos iezadzies vietumis apcerīgs poētiskums, filigrāni lietota valoda – bez liekiem izpušķojumiem, kas teikās patiesi nebūtu vietā, bet ar trāpīgām redzes un dzirdes gleznām, kas pazīstamos sižetus pārvērš aizraujošos fantāzijas stāstos, kuru atrisinājums gan bieži ir jau iepriekš nojaušams (žanrs tomēr uzliek sižetam zināmus ierobežojumus), bet ceļš, kādā pie tā nonākam, – vienmēr neparasts un iztēli valdzinošs. Tā, piemēram, tautas mutē tik pazīstamais nelabā (vai tā kalpa) tēls stāstā "Par Melno grāfu" iegūst pavisam konkrētas aprises – viņa "melnās drānas atspīdēja sarkanas" un "plīvoja bez vēja", viņa zirgs "dvesa dzīvu uguni", uz bruņucepures sēd "mazs, dzīvs pūķis". Vajāto ķēniņmeitu sauc par skaisto Lindu, bet milža sievu, kas tikai reizi gadā var sastapties ar akmenī pārvērsto draugu stāstā "Par apburto salu", – Lielā Malvīne. Tieši šādi, ar dažiem pārdomātiem krāsu triepieniem, teiksmu tēli iegūst apjomu, elpu un dzīvību.

Valodas raitais plūdums uzbur teju pilnīgu ilūziju par stāstu klausīšanos krēslainā istabā – vai varbūt patiešām siltā vasaras vakarā ezera krastā –, bet diedziņi, kas sien vienu pasaku pie otras, ir pāris ievītu teikumu, kas mums atgādina, ka lasām pēc principa "stāsts stāstā" būvētu grāmatu – Ķūķis ir noklausījies, apsver dzirdēto, apkārt uz mirkli sarosās daba, ezera viļņi un ūdens putni teic jaunus stāstus. Šajās nelielajās "savienojuma" epizodēs daudz dabas tēlu, un tām piemīt iekšējs dzejisks ritms gluži kā runīgajiem ūdeņiem. Un uzmanīgāks lasītājs pamanīs, ka visi stāsti patiesībā ar virsrakstu palīdzību ir organiski savīti vienā plašā Burtnieku ezera vēstījumā, kurā vienlaikus ir gan pasakas, gan šausmu stāsta elementi – tikai tas ir bērnus valdzinošais šausmu stāsts, kas izraisa patīkamas tirpas un tikai vēl labāk liek apzināties to, ka tas viss taču bijis "sensenos laikos".

Morāle? Jā, ir. Katrā stāstā ir ievīta doma no "tev būs/ tev nebūs" repertuāra, kā jau kārtīgās tautas teikās – nevar palikt nesodīta cietsirdība, slinkums, lieka ziņkārība, tāpat kā nevar izpalikt atalgojums par labu sirdi un dāsnu dabu. Un šinī ziņā Ķūķa (pareizāk, Burtnieku ezera) teiktie stāsti patīkami atšķiras no pēdējo divdesmit gadu bērnu literatūrā jaušamās tendences visu, cik tik iespējams, nogludināt, salabināt, sadraudzināt, pārkrāsot rožainā krāsā un apkaisīt ar saharīnu. Pēc principa "tikai nekādu konfliktu, nekādas atmaksas, nekādu nežēlīgu detaļu" tiek brutāli izšķērētas un apcirptas gan brāļu Grimmu, gan Andersena pasakas, un nu jau, liekas, drīzumā sāks ķerties klāt arī pašmāju klasiķiem. Ķūķa stāstos, paldies Dievam, nemana nedz rožainuma, nedz saharīna: tajā ir īstas, bieži vien smeldzīgas detaļas, dabiski, nemāksloti krāsu toņi (lasot nezin kāpēc liekas, ka viss iekrāsojies zaļpelēkā puskrēslā) un valda taisnīgums, godaprāts un citas tikpat nemodernas vērtības.

Ķūķa stāstus ar prieku saviem bērniem priekšā lasīs tie vecāki, kuriem tuvas tautas un literārās pasakas to īstajā, neapgludinātajā spurainumā, detaļu bagātībā un poētiskumā, bet nešaubos, ka interesi par šo grāmatiņu jutīs arī novadu teiku pētnieki un vienkārši labi izstāstītu stāstu cienītāji.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!