Eureka! Nobela lekcija 2002. gadā.

Sākšu ar, iespējams, savādu, taču vaļsirdīgu atzīšanos. Kopš brīža, kad iekāpu lidmašīnā, lai dotos šurp un saņemtu šīgada Nobela prēmiju literatūrā, es jūtu ciešu un bezkaislīgu skatienu sev pakausī. Pat šajā īpašajā brīdī, kad es atrodos uzmanības centrā, esmu tuvāks šim vēsajam un neatkarīgajam novērotājam nekā rakstniekam, kura darbi pēkšņi tiek lasīti visā pasaulē. Es varu vien cerēt, ka priekšlasījums, ar ko man ir tas gods uzstāties, palīdzēs man tikt galā ar šo dualitāti un sakausēt sevī abas patības.

Man pašam gan aizvien ir grūti saprast plaisu, ko jūtu starp augsto godu un savu dzīvi un darbu. Varbūt esmu pārlieku ilgi dzīvojis diktatūru apstākļos, naidīgā, nežēlīgi atsvešinātā atmosfērā, lai būtu attīstījis noteiktu literāro pašapziņu; pat domāt par ko tādu būtu bijis bezjēdzīgi. Turklāt no visām pusēm to vien dzirdēju, ka “temats”, kas mani allaž ir nodarbinājis un kam esmu veltījis tik daudz domu, nav ne pārāk aktuāls, ne īpaši saistošs. Tādēļ un arī tāpēc, ka es, par spīti visam, tomēr tam ticēju, esmu vienmēr uzskatījis rakstīšanu par vislielākajā mērā privātu nodarbi.

Nav jau tā, ka tas noteikti izslēgtu nopietnību ― pat ja nopietnība šķiet visai jokaina lieta pasaulē, kur nopietni tiek uztverti tikai meli. Šeit ideja, ka pasaule ir objektīva realitāte, kas pastāv neatkarīgi no mums, bija aksiomātiska filozofiska patiesība. Savukārt es kādā jaukā 1955. gada pavasara dienā piepeši nonācu pie atskārsmes, ka pastāv tikai viena realitāte, un tā esmu es, manis paša dzīve, šī trauslā dāvana, kas iedota uz nezināmu laiku un ko sagūstījuši un pārņēmuši naidīgi spēki, nospraužot tai robežas pēc savas gribas, to pārdēvējot un pārtaisot, ― un kas man jāpaņem atpakaļ no “Vēstures”, šī atbaidošā Moloha, jo tā ir mana un tikai mana, un tādēļ man ir attiecīgi jārīkojas.

Lieki teikt, ka tas man lika krasi nostāties pret visu to šajā pasaulē, kas, lai arī nebija objektīva, tomēr nenoliedzami bija realitāte. Es runāju par komunistisko Ungāriju, par “plaukstošo un zeļošo” sociālismu. Ja pasaule ir objektīva realitāte, kas pastāv neatkarīgi no mums, tad cilvēki, pat paši savās acīs, nav nekas vairāk kā objekti, un viņu dzīvesstāsti ir tikai nesavienotu vēsturisku nejaušību virknes, par kurām viņi var gan brīnīties, bet ar ko viņiem nav nekā, ko iesākt. Nebūtu jēgas sakārtot šos fragmentus loģiskā veselumā, jo daži no tiem izrādītos tik ļoti objektīvi, ka nebūtu iespējams likt par tiem atbildēt subjektīvajai Patībai.

Gadu vēlāk, 1956. gadā uzliesmoja Ungārijas revolūcija. Uz vienu mirkli valsts kļuva subjektīva. Padomju tanki tomēr drīz vien atkal atjaunoja objektivitāti.

Es netiecos būt zobgalīgs. Padomājiet, kas noticis ar valodu divdesmitajā gadsimtā, kas palicis pāri no vārdiem. Uzdrošinos sacīt, ka pirmais un visšokējošākais atklājums, pie kā nonāca mūsdienu rakstnieki, bija atskārsme, ka valoda, tāda, kāda tā līdz mums nonāk, ir kādas pirmatnējas kultūras mantojums un ka tā vairs nespēj izteikt konceptus un procesus, kas reiz bijuši viennozīmīgi un īsti. Padomājiet par Kafku, padomājiet par Orvelu ― viņu rokās valoda burtiski saira. Likās, ka viņi to griež uz riņķi virs atklātas uguns, lai vēlāk parādītu tikai pelnus, kuros parādījušies iepriekš neredzēti raksti un zīmējumi.

Tagad pieklātos atgriezties pie tā, kas man ir tik ļoti privāts ― pie rakstīšanas. Ir daži jautājumi, ko citi manā situācijā nemaz neuzdotu. Žans Pols Sartrs, piemēram, veltīja veselu grāmatiņu jautājumam “Kam es rakstu?”. Tas ir interesants, taču arī bīstams jautājums, un esmu pateicīgs savām laimīgajām zvaigznēm, ka man nav vajadzējis ar to saskarties. Palūkosimies, kas rada briesmas. Ja rakstnieks izvēlētos kādu sabiedrības šķiru vai grupu, ko viņš vēlētos ne tikai izklaidēt un apmierināt, bet arī ietekmēt, viņam vispirms vajadzētu pārskatīt savu stilu, lai redzētu, vai tas maz ir pielietojams kā ietekmēšanas līdzeklis. Drīz vien viņu māktu šaubas, un viņš sāktu vadīt laiku, sevi vērodams. Kā viņš var būt drošs par to, ko vēlas viņa lasītāji un kas viņiem patiešām patīk? Aptaujāt katru īsti nav iespējams. Un, pat ja viņš to izdarītu, tas neko nedotu. Tik un tā nāktos paļauties uz paša priekšstatiem par to, kādi ir potenciālie lasītāji, un to vēlmes būtu vēlmes, ko pats autors tiem pieraksta; tā būtu aina, kas ietekmē viņu pašu un iedomātās vēlmes rādītu mērķi, ko viņš pats grib sasniegt. Kam tādā gadījumā rakstnieks raksta? Atbilde ir acīmredzama: viņš raksta sev pašam.

Es vismaz varu teikt, ka esmu pie šīs atbildes nonācis visnotaļ taisnā ceļā. Skaidrs, ka man bija vieglāk ― man nebija lasītāju, un līdz ar to nebija vēlmes kādu ietekmēt. Es nesāku rakstīt kāda īpaša iemesla dēļ, un manis rakstītais nevienam nebija adresēts. Ja man vispār bija kāds mērķis, tad tas bija: būt patiesam pret valodu un formu, un pret tēmu, pie kā esmu ķēries, ― un nekas vairāk. Bija svarīgi pie tā nonākt tā smieklīgā un skumjā perioda gaitā, kad literatūra bija pakļauta valsts kontrolei un "angažēta".

Grūtāk būtu atbildēt uz citu, ne mazākas šaubas raisošu, lai arī pilnīgi pamatotu jautājumu: Kāpēc mēs rakstām? Arī šajā gadījumā man paveicās, jo man, kad tika nonākts pie šī jautājuma, nekad nešķita, ka būtu kāda izvēle. Romānā „Neveiksme” aprakstīju būtisku atgadījumu. Stāvēju tukšā biroju ēkas gaitenī, un vienīgā norise tajā bija soļu skaņa, kas atbalsojās, kādam staigājot šurpu turpu pa gaiteņa šķērseju. Mani pārņēma savāds prieks. Soļu troksnis pieņēmās spēkā, un, lai arī bija pilnīgi skaidrs, ka tur staigā viens vienīgs cilvēks, man piepeši šķita, ka es dzirdu maršējam tūkstošus. Likās, it kā pa gaiteni ietu milzīga procesija.  Un, tajā klausoties, es pēkšņi aptvēru nepārvaramo pievilcību, kāda piemīt šādiem soļiem, maršējošam pūlim. Vienā mirklī man kļuva skaidra sevis atmešanas bauda, indējošais prieks, ko sagādā iekušana pūlī ― ko Nīče citā, taču šim mirklim piemērojamā kontekstā, dēvēja par dionīsisku pieredzi. Gandrīz vai šķita, ka mani grūž kāds fizisks spēks, rauj tuvāk neredzamajām soļojošajām kolonnām. Likās, ka jāatkāpjas atpakaļ un jāatspiežas pret sienu, lai neļautos magnētiskajai vilkmei.

Es runāju par šo blīvo mirkli tā, kā es to (toreiz) piedzīvoju. Šķita, ka pārdzīvojuma avots, vīzija mīt kaut kur ārpus manis, nevis manī.  Ikviens mākslinieks ir pieredzējis šādus brīžus. Savulaik tos dēvēja par piepešu iedvesmu. Es tomēr negribētu pieskaitīt pieredzi pie mākslinieciskas atklāsmes,  bet gan drīzāk ― pie nepieciešamas sevis iepazīšanas. Tas, ko ieguvu, nebija mana māksla ― tās instrumenti nebūtu manā rīcībā uz laiku ― bet gan mana dzīve, ko biju gandrīz vai pazaudējis. Pieredzes vēstījuma pamatā bija vientulība, daudz sarežģītāka dzīve, un viss, ko esmu jau minējis ― vajadzība izkāpt no hipnotizējošā pūļa, izkāpt no Vēstures, kas padara cilvēku bezsejainu un viņa likteni ― par bezlikteni. Sev par šausmām es aptvēru, ka desmit gadus pēc tam, kad biju atgriezies no nacistu koncentrācijas nometnes un vadīju dzīvi staļinistiskā terora lāsta apstākļos, izrādījās, ka viss pieredzētais, kas manī no tā laika palicis, bija tikai dažas saduļķotas atmiņas, dažas anekdotes. It kā nebūtu noticis ar mani, kā cilvēki raduši piebilst.

Zināms, ka šādiem vizionāriem mirkļiem ir ilga priekšvēsture. Zigmunds Freids tos saistītu ar senu traumatisku pieredzi. Un varbūt viņam būtu taisnība. Es arī tiecos pēc racionālas pieejas; misticisms un jebkāda ar prātu nesaprotama sajūsma man ir sveši. Tādēļ, runājot par vīziju, man ir jāpiemin kaut kas īsts, kas tikai uzlicis pārdabiskā masku ― tas ir pēkšņs un gandrīz draudīgs ilgi un lēnām briedušas domas izvirdums. Izsauciens, kas pieņēmis antīkā „Eureka!” vārdu ― „Sapratu!” Bet ko?

Reiz izteicos, ka tā sauktais sociālisms man bija kā tā madlēnas kūciņa, kas, pamērcēta Prusta tējā, viņam atsauca atmiņā aizgājušo gadu garšu. Savas dzimtās valodas dēļ pēc 1956. gada nemieru apspiešanas nolēmu palikt Ungārijā. Tādējādi man bija iespēja vērot – un šoreiz nevis kā bērnam, bet kā pieaugušajam ― kā funkcionē diktatūra. Redzēju, kā tika panākts, ka vesela nācija noliedz savus ideālus, un kā tā sper pirmos, nedrošos soļus uz pielāgošanās pusi. Sapratu, ka cerība ir velna rīks, un Kanta kategoriskais imperatīvs ― ētika kopumā ― nav nekas vairāk kā pazemīga pašsaglabāšanās kalpone.

Vai kāds var iedomāties lielāku brīvību nekā tā, kādu bauda rakstnieks relatīvi ierobežotā, visnotaļ pagurušā un pat sairstošā diktatūrā? Sešdesmitajos gados diktatūra Ungārija bija sasniegusi tādu konsolidācijas stāvokli, ko teju jau varēja dēvēt par sabiedrības vienprātību. Rietumi to gan vēlāk, labvēlīgi jokodami, nodēvēja par „gulaša komunismu“. Šķita, ka pēc sākotnēja ārvalstu nosodījuma Ungārijas piedāvātā versija ātri vien pārtapa Rietumos iemīļotākajā komunisma brendā. Šīs vienprātības staignajās dzīlēs cilvēks vai nu padevās vai arī sameklēja līkumotus ceļus uz iekšējo brīvību. Rakstniekam nepieciešamais ekipējums šajā ceļā nav pārāk liels ― viss, kas viņam vajadzīgs, lai attīstītos savā profesijā, ir papīrs un zīmulis. Nomāktības un riebuma pilnā atmosfēra, kurā es pamodos katru rītu, mani uzreiz ielaida tajā pasaulē, ko es vēlējos aprakstīt. Man nācās atklāt, ka esmu ielicis vienas totalitāras sistēmas loģikas nomāktu cilvēku otrā totalitārā sistēmā, un tas arī pārvērtis mana romāna valodu alūzijām pilnā mēdijā. Tagad atskatoties un godīgi novērtējot situāciju, kādā tolaik atrados, man jāsecina, ka Rietumos, kādā brīvā sabiedrībā, es, iespējams, nebūtu bijis spējīgs uzrakstīt romānu, kas lasītājiem zināms ar nosaukumu „Bezliktenis“ un ko Zviedru Akadēmija izvirzījusi augstākajam pagodinājumam.

Nē, es, visticamāk, būtu tiecies pēc kaut kā cita. Ar to negribu sacīt, ka es nebūtu centies nonākt pie patiesības, bet iespējams, pie cita veida patiesības. Brīvā grāmatu un ideju tirgus apstākļos es arī, iespējams, būtu vēlējies radīt košāku prozas darbu. Es, piemēram, būtu varējis mēģināt salauzīt romānā laiku un attēlot tikai pašas spēcīgākās ainas. Taču romāna varonis, būdams koncentrācijas nometnē, nedzīvo savu laiku, jo ne viņa laiks, ne valoda, pat ne viņš pats nepieder viņam pašam. Viņš neatceras; viņš eksistē. Tādēļ viņam, nabadziņam, drūmajā linearitātes slazdā nav iespēju būt sentimentālam, viņš nevar nokratīt nost sāpīgās epizodes. Tā vietā, lai izdzīvotu lielu un traģisku mirkļu piesātinātas sērijas, viņam ir jāizdzīvo pilnīgi viss nomācošais kopums, kas piedāvā pavisam mazas iespējas izvēlēties ― kā pati dzīve.

Šī metode veda pie ievērojamām atskārsmēm. Linearitāte pieprasīja, lai katra situācija, kas tika attēlota, būtu līdz galam piepildīta. Tās dēļ man nebija ļauts, teiksim, slaiki izlaist divdesmit minūtes laika, jo tās tik tiešām bija man priekšā ― divdesmit minūtes kā šausminošs, melns tukšums, kā masu kaps. Es runāju par tām divdesmit minūtēm, kas pavadītas uz pienākšanas platformas Birkenavas nāves nometnē ― tik daudz laika vajadzēja, lai cilvēki, kas izklumburēja no vilciena, nonāktu līdz attiecīgajam virsniekam, kas veica šķirošanu. Es tās divdesmit minūtes atceros visai skaidri, bet romāns pieprasīja, lai es neuzticos savai atmiņai. Cik vien izdzīvotāju atmiņu, reminiscenšu un atzīšanos es lasīju, tās visas kā viena apgalvoja, ka viss noticis ļoti ātri un nepamanāmi. Vagonu durvis tika atrautas vaļā, skanēja kliedzieni, suņu rejas, vīrieši un sievietes tika strauji nošķirti un visas tās kņadas vidū piepeši atradās virsnieka priekšā. Viņš tiem uzmeta pāri slīdošu skatienu, norādīja uz kaut ko ar izstieptu roku, un, pirms viņi to bija pamanījuši, viņiem mugurā jau bija cietuma drēbes.

Es tās divdesmit minūtes atcerējos citādi. Vēršoties pie autentiskiem avotiem, vispirms izlasīju Tadeuša Borovska tiešos, nesaudzīgos un pašspīdzinošos vēstījumus, tostarp stāstu ar nosaukumu „Šeit, lūdzu, uz gāzi, dāmas un kungi“. Vēlāk es uzgāju vairākas fotogrāfijas, kurās redzama cilvēku transporta pienākšana pie Birkenavas dzelzceļa platformas ― tās fotografējis kāds SS karavīrs; amerikāņu karavīri tās atraduši bijušajās SS barakās pēc Dahavas nometnes atbrīvošanas. Skatījos tajās fotogrāfijās ar neiedomājamu pārsteigumu. Redzēju smaidošas, piemīlīgas sievietes un jaunus vīriešus spožām acīm, visi tādi labprātīgi, sadarboties griboši. Tagad es saprotu, kā un kādēļ tās divdesmit spīdzinošās bezdarbības un bezpalīdzības minūtes pagaisušas viņiem no atmiņas. Un, domājot, kā tas atkārtojās dienu no dienas, nedēļām, mēnešiem un gadiem, es guvu ieskatu par šausmu mehānismu; aptvēru, kā bija iespējams pavērst cilvēka dabu pret cilvēka dzīvību.

Šo lineāro izpratnes ceļu esmu turpinājis soli pa solim; tā bija mana heiristikas metode, ja vēlaties. Gana drīz es aptvēru, ka man ne vismazākajā mērā neinteresē, kam es rakstu un kāpēc. Mani interesēja tikai viens jautājums: kas man aizvien vēl darāms literatūrā? Bija taču skaidrs, ka no literatūras un ideāliem, un no gara, ko parasti saista ar literatūras konceptu, mani šķir neizdzēšama robeža. Šo demarkācijas līniju, tāpat kā attiecībā uz daudzām citām lietām, sauc Aušvice. Kad rakstām par Aušvici, mums ir jāzina, ka Aušvice, vismaz zināmā mērā, ir sastindzinājusi literatūru. Par Aušvici varam rakstīt tikai smagu romānu vai ― ja atvainosiet šo izteicienu ― lētu seriālu, kas sākas Aušvicē un aizvien vēl nav beidzies. Ar to es gribu pateikt, ka kopš Aušvices nav noticis nekas tāds, kas varētu Aušvici pārvērst vai atspēkot. Manos darbos holokausts nevar tikt attēlots pagātnes formā.

Man bieži ir teikts ― dažkārt kā kompliments, dažkārt žēlojoties ― ka es rakstu tikai par vienu tēmu ― par holokaustu. Nestrīdos. Kādēļ gan lai es strīdētos par plauktiem, kas man iedalīti bibliotēkās? Kurš mūsdienu rakstnieks nav holokausta rakstnieks? Nav nemaz jāizvēlas holokausts par tēmu, lai translētu aizlauzto balsi, kas modernajā Eiropā skanējusi desmitiem gadu. Uzdrošināšos pat paziņot, ka es nezinu nevienu īstu mākslas darbu, kas neatspoguļotu šo krīzi.

Ir tā, kā pamostoties pēc baismīgu murgu nakts ― cilvēks skatās pasaulē sakauts un bezpalīdzīgs. Es nekad neesmu mēģinājis aplūkot holokausta problēmas tikai kā neatrisināmu konfliktu starp vāciešiem un ebrejiem. Nekad neesmu ticējis arī tam, ka tā bija pēdējā ebreju ciešanu vēstures lappuse, kas loģiski izrietēja no viņu agrākajām nelaimēm un posta. Nekad neesmu to uzlūkojis arī kā vienreiz notiekošu postu, milzu grautiņu vai priekšnoteikumu Izraēlas dibināšanai. Tas, ko es iepazinu Aušvicē, bija cilvēces stāvoklis, lielas piedzīvojumu sērijas galapunkts, kur Eiropas ceļotājs bija nokļuvis pēc divtūkstoš gadu ilgas morālās un kultūras vēstures.

Pašlaik vienīgā lieta, ko attēlot, ir ― kurp no šejienes doties. Aušvices problēma nav tā, vai pavilksim tai apakšā svītru kā kādreiz; vai glabāt atmiņas vai arī ļaut tai iesprukt attiecīgajā vēstures baložbūdā; vai celt pieminekli nonāvētajiem miljoniem, un ja celt, tad kādu. Īstā problēma ar Aušvici ir ― ka tā bija un ka to vairs nevar mainīt ― ne ar vislabākajiem, ne sliktākajiem nodomiem pasaulē. Šo drūmo situāciju visprecīzāk raksturojis ungāru katoļu dzejnieks Jānoss Pilinskis, nosaucot to par „skandālu“. Ar to viņš gribēja sacīt, ka Aušvice izveidojās kristīgās kultūras vidē, tādēļ tiem, kas domā par pasauli metafiziskās kategorijās, tā nekad nebūs pārvarama. 

Vecie pravieši runāja par Dieva nāvi. Kopš Aušvices mēs esam vientuļāki, tik daudz ir skaidrs. Mums ir jārada savas vērtības pašiem ― no dienas dienā, neatlaidīgā, lai arī neredzamā ētiskā darbā, kas dos viņiem dzīvību un varbūt padarīs viņus par jaunās Eiropas kultūras pamatiem. Balvu, ko Zviedru Akadēmija uzskatījusi par vajadzīgu pagodināt manu darbu, uzlūkoju kā zīmi, ka Eiropai atkal vajadzīgas liecības, ko bija spiesti iemantot Aušvici un holokaustu piedzīvojušie. Atļaujiet sacīt, ka Akadēmijas lēmums apliecina drosmi un pat stingru apņemšanos ― jo tie, kas vēlējās, lai es šeit būtu, visai viegli arī varēja uzminēt, ko no manis dzirdēs. Kā apliecināts Galējā Lēmumā, tad l'univers concentrationnaire nevar tikt pārprasts, un vienīgais veids, kā izdzīvot un kā saglabāt radošas spējas, ir atzīt nulles punktu ― un šis nulles punkts ir Aušvice. Kādēļ gan lai šī skaidrā vīzija nebūtu auglīga? Visu lielu lietu pamatā, pat ja tās ir dzimušas no vislielākajām traģēdijām, ir vislielākā no visām Eiropas vērtībām ― tiekšanās pēc brīvības, kas piepilda mūsu dzīves ar kaut ko vairāk, ar bagātību, liekot mums apzināties pozitīvo eksistences faktu un atbildību, ko mēs par to nesam.

Es jūtos īpaši laimīgs tādēļ, ka varu šīs domas izsacīt savā dzimtajā ― ungāru valodā. Esmu dzimis Budapeštā ebreju ģimenē, kuras mātes līnija cēlusies no Transilvānijas pilsētas Kološvēras (Clujas), bet tēva līnija nākusi no Balatona ezera apkaimes dienvidrietumu nostūra. Mani vecvecāki katru piektdienas vakaru aizdedza Sabata sveces, taču savu vārdu viņi bija nomainījuši pret ungāru vārdu; viņiem bija dabiski pieņemt jūdaismu par savu reliģiju un Ungāriju par dzimteni. Vecvecāki no mātes puses gāja bojā holokaustā; vecvecākus no tēva puses iznīcināja Maķāša Rākoši komunistu likumi, kad Budapeštas ebreju veco ļaužu namu pārcēla pie valsts ziemeļu robežas. Domāju, ka īsā ģimenes vēsture ietver un simbolizē šīs zemes ciešanas mūsdienās. Tomēr man tās māca ne tikai par rūgtumu un sērām, bet arī par neparastu morālo potenciālu. Būt ebrejam, kā jau esmu teicis, pirmkārt un galvenokārt, man ir morāls izaicinājums. Ja holokausts šobrīd ir radījis kultūru, kā tas neapšaubāmi ir noticis, tad tās mērķim jābūt tādam, lai bezcerīgā realitāte ar gara spēka palīdzību dotu iespēju nākt atjaunotnei ― katarsei. Šī vēlme ir iedvesmojusi visus manus radošos mēģinājumus.

Lai arī šī runa jau tuvojas nobeigumam, jāatzīst, ka aizvien neesmu atradis pārliecinošu līdzsvaru starp savu dzīvi, darbiem un Nobela prēmiju. Šobrīd es jūtu tikai bezgalīgu pateicību ― pateicību par mīlestību, kas ir mani izglābusi un kas aizvien mani balsta. Piekritīsiet taču, ka šajā grūti izsekojamajā dzīves ceļā, manā “karjerā”, ja varu to tā saukt, ir kaut kas saviļņojošs, absurds, kaut kas, par ko domājot, nevar nejust aizkustinājumu vai ticību citpasaulīgai kārtībai, providencei, metafiziskam taisnīgumam; citiem vārdiem sakot, nākas iekrist pašapmāna slazdā un grimt dziļumā, nolaisties dzelmē, lai censtos pārraut mokošās un ciešās saites, kas vieno ar miljoniem cilvēku, kuri gājuši bojā, nepazīstot žēlastību. Nav tik viegli būt izņēmumam. Bet, ja mūsu liktenis ir būt izņēmumiem, ir jānoslēdz miers ar absurdo iespējas kārtību, kas valda mūsu dzīves, klausot nāves pulku iegribām un pakļaujot mūs nehumāniem spēkiem un drausmām tirānijām.

Kamēr gatavoju šo lekciju, atgadījās kaut kas ļoti īpašs, kas mani arī savā veidā iedrošināja. Kādu dienu pa pastu saņēmu lielu brūnu aploksni. To man bija atsūtījis doktors Volkhards Knige, Buhenvaldes Memoriālā centra direktors. Lielajā aploksnē viņš bija ielicis mazāku aploksni, uz kuras uzrakstījis sveiciena vārdus un paskaidrojis, kas atrodas aploksnē, lai gadījumā, ja man nav spēka tajā ieskatīties, nevajadzētu to darīt. Aploksnē bija kopija no ziņojuma, kādi ik dienu tika sniegti par nometnes ieslodzītajiem. 1945. gada 18. februāra izlaidumā, kolonnā ar virsrakstu “Abgänge” jeb “Samazinājums” izlasīju ziņu par Ieslodzītā #64,921 ― Imres Kertēsa, fabrikas strādnieka, dzimuša 1927. gadā ― nāvi. Abi viltotie dati: mans dzimšanas gads un nodarbošanās bija ievadīti oficiālajā reģistrā, kad tiku atvests uz Buhenvaldi. Tie mani bija padarījuši par diviem gadiem vecāku, lai es netiktu klasificēts kā bērns un lai es tiktu uzskatīts par strādnieku, nevis studentu, un tādējādi viņiem liktos noderīgāks.

Īsi sakot, es vienreiz jau nomiru, lai varētu dzīvot. Iespējams, ka tas ir mans īstais stāsts. Un, ja tā ir, tad es veltu šo darbu, kas dzimis no bērna nāves, tiem miljoniem, kas miruši un tiem, kas viņus aizvien vēl atceras. Bet, tā kā mēs aizvien vēl runājam par literatūru, par tādu literatūru, kas jūsu Akadēmijas skatījumā ir arī liecība, mans darbs varbūt var nākotnē kalpot kādam mērķim vai ― ko es no sirds vēlos ― varbūt pat uzrunāt nākotni. Kad vien es domāju par Aušvices traumatisko ietekmi, es galu galā nonāku pie to cilvēku radošās darbības un vitalitātes, kas dzīvo pašlaik. Tādējādi, domājot par Aušvici, es paradoksālā kārtā domāju nevis par pagātni, bet par nākotni.

Tulkojusi Ingmāra Balode
© THE NOBEL FOUNDATION 2002