Foto: "Unsplash"
 
Blogs
09.12.2019

Eu, iedod norakstīt!

Komentē
1

"Lielākā nelaime mūsu populārajā mūzikā ir kopēšana."
Guntars Račs žurnālā "Ir" 2017. gada 21.–27. septembrī.

Mana plaģiatora karjera sākās vēl pirmsskolas gados. Tiklīdz biju iemācījies uzzīmēt ko vairāk par diviem aplīšiem, kas savienoti ar līniju (tā skaitījās mašīna), tā ķēros pie centieniem pārzīmēt mīļāko bilžu un ne tikai bilžu grāmatu ilustrācijas – tā tapa manas versijas gan par Margaritas Stārastes veikumu, gan par angļu rakstnieka Hjū Loftinga "Doktora Dūlitla" grāmatiņas rotājošajiem attēliem. Daudzas no šīm grāmatām biju mantojis no vecākajiem brāļiem un māsas, un viņi pirms manis bija rīkojušies racionālāk, proti – atklājuši kopējamā papīra burvju īpašības. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka koppapīrs bija plāns, no vienas puses parasti ar melnu vai zilu krāsvielu pārklāts papīrs, ko izmantoja ar rakstāmmašīnu rakstītu dokumentu pavairošanai – koppapīru ielika starp tīra rakstāmpapīra loksnēm, un katrs rakstāmmašīnas burta piesitiens tādējādi atstāja nospiedumu uz visām. Kopējamais papīrs lieti noderēja ne vien padomju birokrātijā, bet arī disidentu un samizdata literatūras pavairošanā. Ja baltu lapu un koppapīru ielika starp grāmatas lapām, bet grāmatā iespiesto ilustrāciju apvilka ar zīmuli vai ļaunākajā gadījumā – ar pildspalvu, ilustrācijas nospiedums likumsakarīgi palika arī uz baltās lapas. Pavisam vienkārši. Protams, oriģināls šādi bieži vien tika pamatīgi sabojāts, taču oriģināli pirms vai pēc tam tika sabojāti tāpat – kāds no maniem radiem allaž pamanījās vai nu kaut ko izgriezt ar šķērēm, vai mēģināt melnbaltās ilustrācijas nemākulīgi un pavirši izkrāsot ar krāsu zīmuļiem. Nekādas cieņas pret oriģinālu, nekādas cieņas pret grāmatu.

Taču šī postīšana un iegūtie pārsvarā nožēlojamie rezultāti nesa savdabīgu gandarījumu. Bija pat sajūta, ka paša paveiktajam ir lielāka vērtība nekā oriģinālam.

Drīz pēc tam, kad biju iemācījies puslīdz sakarīgi rakstīt, ķēros pie tekstuāla plaģiātisma. Mans plāns bija ambiciozs – uzrakstīt kriminālromānu, kura sižets bija totāli nosperts no almanahā ""Dadža" kalendārs" (tas bija tāds kā ikgadējs humora un satīras žurnāla "Dadzis" pielikums, kurā bez kalendāra tika drukāti stāsti, jocīgi atgadījumi no vēstures, karikatūras u. tml.) publicēta stāsta. Tālāk par ainu, kurā noziedznieki izraugās mīkstus apavus (šķiet, tenisa čības), jo "ar tiem nebūs dzirdami soļi", es gan netiku. Toties par rakstnieku vēlāk kļuvu gan. Un zogu idejas un iedvesmas avotus – kā negudrs, kur vien pagadās – vēl šobaltdien.

Nonācis skolas solā, piepeši attapos pretējā nometnē – nevis es kaut ko vēlējos atdarināt vai kopēt, bet citi alka nokopēt manis paveikto. Runa, protams, ir par mājasdarbu un kontroldarbu norakstīšanu jeb, kā toreiz teica, – nospiešanu. "Eu, iedod nospiest mateni!" tā runāja tolaik. (Nupat pakonsultējos ar mūsdienu skolā ejošām jaunietēm, un viņām šāda izteiksmes forma bija pilnīgi sveša.) Protams, es tobrīd neapjautu, ka esmu piekļuvis ārkārtīgi tuvu kādai ar kopēšanu un plaģiātismu saistītai vēsturiski mūsdienīgai patiesībai, bet par to nedaudz vēlāk.

Tradīcija pārrakstīt un vēlāk pārdrukāt grāmatas, īpaši neraizējoties nedz par autora, nedz izdevēja tiesībām, ir gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilga. Neviens nepārmet plaģiātismu evaņģēlistiem Jānim, Markam, Lūkam un Matejam, lai gan visi četri rakstīja par vienu un to pašu – atšķiras vien detaļas.

Par autortiesību dzimteni uzskata 17. gadsimta Angliju, kur tika pieņemti pirmie likumdošanas akti, kas gan neaizstāvēja pašu sacerējumu autoru tiesības, drīzāk tiecās kontrolēt izdevēju darbošanos, nosakot, ko ir pieņemams drukāt un ko ne. Autortiesības mūsdienu izpratnē dzima vien 19. gadsimtā līdz ar moderno kapitālismu un lielākas uzmanības pievēršanu individuālajām brīvībām un tiesībām. Taču te ir kāds paradokss. Pirmsautortiesību laikmetā bez autora un izdevēja ziņas nesankcionēti pavairotās grāmatas parasti bija ievērojami vērtīgākas nekā tagad, kad tās tiek drukātas masu tirāžās un gan autori, gan izdevēji ir apveltīti ar īpašām tiesībām un uzskata, ka viņiem kaut kas pienākas pat par katru nepārdoto grāmatas eksemplāru. Un jau atkal – par šo visu domājot – es biju pietuvojies kādai ar nesankcionētu kopēšanu un plaģiātismu būtiskai tēmai, taču nebiju apjautis tās būtību. Es to neapjēdzu arī pirms dažiem gadiem, kad, rakstot Imanuela Kanta darbu latviskotāja Oto Rolava biogrāfiju, es pats pret savu gribu tiku ierauts tā dēvētajā "plaģiātisma skandālā". Man šķita, ka mans pienākums ir norādīt uz tiem, kas kaut ko nesankcionēti kopējuši, bez atļaujas noklusēti patapinājuši. Līdzīgi kā visos tajos gadījumos, kad, piemēram, tiek atmaskoti politiķi, kas paši nemaz nav rakstījuši savas disertācijas, vai studenti, kas savus referātus nopirkuši internetā. Es jau biju pavisam tuvu šai būtiskajai atskārtai, taču manas acis bija aklas, manas ausis bija kurlas.

Uz visām šīm pārdomām mani tagad uzvedināja Budapeštā dzimušās amerikāņu filozofes, Čikāgas Universitātes asociētās profesores Agneses Kalardas eseja "Vai plaģiātisms ir ļaunums?", kas tika publicēta interneta žurnālā "The Point". Atzīšos, arī ideja šo manu rakstiņu sākt ar bērnības atmiņām ir zagta – no Kalardas esejas –, bet ne par to ir runa, jo, kā jau teicu, esmu plaģiators kopš bērnības.

"Akadēmiskajā pasaulē plaģiātisma amoralitāte ir viens no principiem, kam piekrīt visi," viņa raksta. "Daudzi no mums ir gatavi skaldīt matus par tādām tēmām kā, piemēram, "kādos apstākļos ir pieņemams kādu spīdzināt", taču tikai ar noteikumu, ka pastāv neapstrīdama vienošanās, ka svešu formulējumu vai ideju uzdošana par savējām ir vienmēr, mūžu mūžos apkarojams ļaunums."

Kalarda uz šo problēmu mudina paraudzīties, jautājot, "kurš ir patiesais vainīgais" un "kas tad šādos "kopēšanas" jeb plaģiātisma nodarījumos ir patiesā vaina".

Un te nu mēs beidzot nonākam pie man allaž garām paslīdējušās atskārtas par visa šī trokšņa īsteno jēgu. Varam atgriezties brīdī, kad skolas sola biedrs vai biedrene tev piebaksta ar elkoni un saka: "Eu, iedod nospiest (vai norakstīt) mateni!" Patiesība ir tāda, ka pats galvenais noziegums jau nav nesankcionēta kopēšana, plaģiēšana vai atdarināšana. Galvenais šī cilvēka noziegums ir fakts, ka viņš pats nav bijis spējīgs radīt neko tādu, ko nokopēt, pārrakstīt, pārzīmēt, atdarināt, plaģiēt, nozagt rastos kārdinājums vai vajadzība kādam citam. Ja var runāt līdzībās, viņš vai viņa ir kā tukšs trauks, kas sevi izmisīgi cenšas piepildīt ar citu, tuvumā esošu trauku saturu. Un tas jau vairs nav noziegums, tā pat nav nelaime, tā ir traģēdija.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!