Photo by Drew Farwell on Unsplash
 
Blogs
17.10.2018

Esmu atpakaļ. 7. daļa

Komentē
3
Saglabā

Daudzi man vaicā: kur tad kārtējais ieraksts reemigranta dienasgrāmatā? Kalendārs vēstīja, ka ir iestājies septembris – pagājuši četri pilni mēneši kopš pārbraukšanas. Palūkojos tajā vēlreiz pēc nedēļas, bet pretī jau rēgojās oktobra vidus. Tas gan mani diez ko nepārsteidza, jo pēdējā laikā vispār esmu pasākusi mazāk brīnīties. Protams, reizēm jau vēl jūtu trimdas atblāzmas savā domāšanas manierē, taču lielākoties tie ir gana nebūtiski brīži. Teiksim, kad kāds sūkstās par to, ka laukā līst, pa manām neironu tranšejām izskrien cauri neskaitāms daudzums atmiņu no drēgnajiem Ziemeļjūras krastiem un fizionomija uz sekundes simtdaļu savelkas neizpratnē: "Līst? Tas taču tikai tāds mitrāks gaiss, nevis lietus!" Vai, piemēram, kad mēģinu sazvanīt kādu galvaspilsētas slimnīcu, taču tikai pēc apmēram piecpadsmitā pāradresētā zvana balss līnijas otrā galā neizklausās personiski aizvainota par to, ka vēlos rast atbildi uz kādu jautājumu. Šie brīži, kad mīmika jāvelk neizpratnē, kā jau teicu, tomēr piezogas arvien retāk un neizteiksmīgāk.

Pirms pāris mēnešiem vaikstījos par visiem tiem, kam dzīves moto sludina "galvenais ir piedalīties", taču šīs zemeslodes metafiziskais balanss ātri vien mani par šiem izteikumiem nolika pie vietas, liekot attapties publiskās debatēs un diskusijās par tēmām, kurās mana kompetence strauji tuvojas nullei. Par šo konsekvences trūkumu jūtos slikti, taču vienlaikus arī priecājos, ka partija "Par Alternatīvu" netika ievēlēta un attiecīgi nāvessods Latvijas teritorijā nav ieviests par leģitīmu soda mēru – pat ja es pati to jūtos mazliet pelnījusi. Vēlēšanu nakti aizvadīju krogā "Aleponija", kur mana draudzene Anete, praktiska latviete būdama, veikli apvienoja savas vārdadienas svinības ar vēlēšanu rezultātu gaidām. Arī šajā sakarā esmu jau paspējusi notrulināties – ja vēl pirms dažiem mēnešiem uz "Aleponiju" būtu bikli maldījusies ar kompasu rokā, tad nu jau turp varētu pat aizrāpot, arī esot vidēji smagā saindēšanās stāvoklī. Pašas vēlēšanas un to rezultāti pārāk daudz brīnīties nelika, tomēr dažas ar vēlēšanām saistītas lietas tomēr ļāva mazliet pašķobīt izbrīnā seju. Teiksim, lai dibinātu partiju, ir nepieciešami vismaz 200 biedri. Lai partija varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, ir nepieciešami vismaz 500 biedri. Edvīns Puķe, partijas "Par Alternatīvu" lokomotīve, ir spējis atrast vismaz 499 domubiedrus. Ja jums galvā ir cepure, šis būtu piemērots brīdis to noņemt, jo nu – jums vispār ir tik daudz draugu, turklāt vēl tādu, kas parakstītos ar jums un jūsu nāvīgajām idejām politiski saistīties? Man, piemēram, nav.

Mēģinu tomēr apslāpēt savu distopisko skatījumu uz dzīvi un vēlēšanu naktī vēršos pie draugiem: "Klau, varbūt nāvessoda atjaunošana nemaz nebūtu tik slikti? Pie viena varētu pieteikt arī nāvi nodokļiem." Luīzei nav divreiz jāsaka, viņa ir gatava iet ar pirmo numuru Kurzemes sarakstā. Arī Anetes kopīraiteres talants sprakšķ pa divi deviņi un ģenerē iesmus, uz kuriem uzvilināt potenciālo vēlētāju – "Ēnu ekonomika valstī tikai 30%? Tas ir nožēlojami! Mēs nerimsimies, pirms nebūs 100%!" Pat Dace, kurai nav nekāda attaisnojuma, jo viņa nedzer, piebalso: "Katram latvietim simt hektārus!" Manas draudzenes, protams, tikai joko, bet ko tur liegties, nav vērts – ar realitāti saistīta retorika mūsdienās reti vairs kuru aizkustina. Es to pat negrasos apgalvot ar deluzionālu pārākuma izjūtu vai ne pārāk slēptu ironiju, jo tīri labi varu asociēties ar šo apātisko noskaņojumu, kas pārņem, analizējot procesus sabiedrībā. Mans apskretušais filozofijas maģistrs nereti izlien laukā pat visikdienišķākajās sarunās un eksistenciālā bezspēcībā bez jautājuma zīmes galā vaicā: "Kāda starpība." Protams, savu nomāktību nevajadzētu steigties vienādot ar latviskās dzīvesziņas lakmusa papīriņu – arī manā sociālajā burbulī ir vēl gana daudz apņēmīgu ļaužu ar cerīgu skatu uz nākotni, un šie cilvēki uzvedas tā, it kā viņus tiešām kaut kas interesētu un nodarbinātu un it kā viņi mirt negrasītos nekad. Gaišākās dienās viņi mani iedvesmo, kamēr tumšajās tikai izolē arvien vairāk, liekot saprast, ka daudz biedru tajā manā abstraktajā nāves partijā nudien nebūs.

Daudzi man vaicā, par ko tad es īsti pati vispār tajās vēlēšanās beigās nobalsoju. "Par "Progresīvajiem"," es tiem atbildu, jūtot, kā viņu asinsspiediens graduāli kāpjas. "Kāds stulbums, kāda bezatbildība! Izniekota balss! "Saskaņai" atdots krēsls! Labs IKEA krēsls vienkārši ņemts un atdots "Saskaņai"! Neviens tavas intereses nepārstāvēs valdībā, tu muļķe!" tā viņi man atbildētu, ja vien šī saruna jau no sākta gala nebūtu fiktīva. "Bet kamdēļ jūs nepieļaujat iespēju, ka mans otrs variants bija "Saskaņa"?" es vaicātu pretī saviem iedomu oponentiem. "Jo tu neesi krieviete," mani uz mutes nekritušie iedomu draugi atbildētu. Lai arī šo argumentu atspēkot man nav pa spēkam, es tāpat līdz galam nespēju atšķetināt šo didaktisko rēbusu – kāpēc kāda manis neizvēlēta partija manas intereses pārstāvēs labāk nekā kāda cita manis neizvēlēta partija? Jo viņi ir latvieši, kas nav homofobi? Jo valsts pārvalde principā ir noreducējama uz dažiem sociāli liberāliem principiem? Es neflirtēju, es mēģinu sevi pierunāt brīnīties, nekritiski izmantojot skolnieciskus kritiskās domas paņēmienus. Vienā brīdī galvenais bija piedalīties, to visi skandēja apkārt, jo slikti būt pasīvam, bet pat tad, kad es, pasīvs cilvēks būdama, piedalos, tad atkal kaut kas ne tā – izrādās, ka esmu balsojusi nepareizi. Ir, protams, cerība, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām es jau būšu iešāvusi roku izvilkt pareizo biļetenu no partiju sarakstu kaudzītes un arī operēšu ar plusiņiem un svītrojumiem kā īstena nindzja, bet ja nu tā nenotiek? Es ieteiktu priekšdienām ne tikai aktīvāk mudināt cilvēkus piedalīties svarīgos lemšanas procesos, bet arī pateikt priekšā pareizās atbildes pirms šiem valstiski nozīmīgajiem pārbaudījumiem, jo citādi tā muļķīgi sanāk. Varētu jau arī piedāvāt kādu erudīcijas testu, kura veiksmīgas nokārtošanas rezultātā tiek piešķirtas balsstiesības, bet tas būtu problemātiski demokrātijai – valdībā nebūtu neviena, kas godprātīgi spētu reprezentēt ne-erudīto cilvēku elektorātu. Mans risinājums tomēr paliek ierakstīta vēstule no CVK, nevajag tur neko samudrīt, vienkārši un tieši: "Labdien, Sandra! Balso par sarakstu Nr. X, plusi jāliek šiem kandidātiem: [uzskaitīti vārdi]; laukā jāsvītro šie: [uzskaitīti vārdi]. Tiekamies pirmajā oktobra sestdienā jebkurā Tev ērtā vēlēšanu iecirknī! Lai izdevusies diena, vienmēr Tava CVK."

Daudzi man arī vaicā, kamdēļ es nereti izklausos tik kaitinoši iedomīga. Uz to man drošas atbildes nav, taču minu, ka viens no variantiem varētu būt tāda īpatna humora izjūta. Otrs variants: augsta pašapziņa kā aizsargreakcija ir zema pašvērtējuma likumsakarīgas sekas. Tiesa, arī to es nekad līdz galam neesmu īsti sapratusi - kāpēc skaitās sociāli pieņemami, ka nepatīkamu cilvēku var droši izslēgt no savas dzīves un nemācīties par katru cenu pieņemt un sadzīvot, saskatīt viņā labo, bet, ja tu nepatīc pats sev, tad nu gan ir jāiet pie galvas ārsta. Nesaprotu, bet paļaujos uz šo konsensu un drīzumā esmu pieteikusi vizīti pie psihiatra. Ne tik daudz tamdēļ, ka sev nepatiktu, – es daudziem nepatīku un viņi it kā funkcionē ok, tā ka principā jau tad es arī tā varētu, bet gan tāpēc, ka man ir atkal pazudis spēks tikt ar šo dzīvi galā. Rīga ir mīļa, taču vienmuļa pilsēta – vismaz caur manu sašķobīto objektīvu. Es par to vairs nebrīnos un nedegu ziņkārē izzināt antropoloģiskus šablonus, caur kuriem katrs vadām savu banālo un unikālo naratīvu. Varbūt biju pazudusi kaut kur tulkojumā un prombūtnē to nemaz nepamanīju; varbūt tālumā man biežāk nācās cīkstēties ar Maslova piramīdas pašiem pamatiem un tāpēc varēju atļauties par Latviju domāt kā par tādu attālu elfu zemi, kurā mitinās visādi mīļi un ērmīgi pāķi, taču tagad man nākas atzīt sakāvi un secināt, ka vienīgais mīļais un ērmīgais pāķis esmu es pati: ne tikai Londonā, bet arī Rīgā. Sprīdīša atziņa par to, ka nekur nav tik labi kā mājās, vēl arvien nav mani sasniegusi. Man ir pāri 30, taču briedums joprojām iestrēdzis kaut kur uz kraujas rudzu laukā – labi ir tur, kur neesmu.

Šī mēneša laikā esmu tikusi pie jauna darba, kurā nebūt nejūtos pārliecināta par savām spējām un biežāk nekā reti labāk izvēlos sasprindzinātu sejas muskulatūru blenzt sienā, nevis skrupulozi kalt savu karjeru cauri birokrātijas biezokņiem. Vēl šī mēneša laikā arī blokmāju paneļos iedauzītās patiesības ir atgādinājušas par savu esamību, kad piedzēries kaimiņš pusmūžā vēla vakara stundā izsaka neadekvātas replikas un nāk krietni par tuvu. Biju paspējusi aizmirst, kā tas ir, kad adrenalīns forsē pār ķermeni pavisam fiziskās, nevis eksistenciālās bailēs. Vakareiropas lielpilsētās varbūt arī dominē MeToo, bet mikrorajonā viss savās vietās – te joprojām valda ScrewYou. Viss beidzās mierīgi, atstājot nemierīgu vien manu prātu, domājot par to, ka agrāk kas tāds būtu licies vien nepatīkams, taču maznozīmīgs sīkums, nevis incidents, kam veltīt veselus četrus teikumus. Šī mēneša laikā arī sēdēju dažādās Rīgas ēstuvēs - dažās pat raudāju tā, it kā man kauns un apkārtējo ļaužu sociālais komforts būtu tukša vieta. Jāatzīst, ka raudāšanas iemesls arī bija tukša vieta, tikai šīs tukšās vietas funkciju pildīju es kāda cita cilvēka sociālā komforta plānā. Šīs asaras gan balansē citas epizodes, kurās raudiens nācis no aizkustinājuma par to, cik man ir mīļi draugi un smieklīgs tētis. Arī dzīvošana ar tēvu, šķiet, teju nemanāmi koriģējusi manus priekšstatus par dzīvi un cilvēkiem tajā. Līdz pat šai vasarai arī es dzīvoju stigmās par to, kādi relikti ir tie cilvēki pēc 75 un cik ļoti man nav ne jausmas, kā ar tādiem dinozauriem vajadzētu apieties – pat ja tie ir pirmās pakāpes asinsradinieki. Nav jau tā, ka tagad baigi zinu, bet šķiet, ka beidzot esmu sapratusi: viņi ir bijuši kā mēs un mēs, ja vien nenomirsim, kādreiz būsim viņi. Draugu fiziska klātbūtne ļoti palīdz neaizpeldēt nomāktībā pavisam. Arī tie draugi, kas palikuši aizjūrās un dažbrīd nešķiet daudz reālāki par sen lasītu grāmatu tēliem, reizēm nožvandzina mesendžera zvaniņu un atgādina, ka kaut kur pasaulē ir mīlestība. Pat ja dažbrīd diezgan tālu no manas lokācijas laiktelpā, tā vienalga tur kaut kur ir.

Daudzi man vaicā, kāpēc esmu tāds pretrunu čemurs, kas it kā viss tāds iebaidīts un cinisks vienlaikus publiski rakstītā formātā atklājas latvietim tik netipiski daudz. Mana rocība ir maza un entuziasms vēl mazāks, taču vismaz tas ir kaut kas, ko varu pienest mūsu sabiedrībai, kas ir tik apsēsta ar sevis monitorēšanu, publiskā tēla pulēšanu un disfunkciju neapzināšanu. Mazliet atklātības, pat ja tā ir izfiltrēta caur manu subjektīvo uztveri un internalizētiem aizspriedumiem, ko pati nemaz neapzinos. Tāda atklātība diemžēl nepakļaujas koherentam domas plūdumam, neatgādina labi strukturētu eseju un nenoved pie latviešu tautas pasakām cienīgas morāles vai vismaz Zentas Mauriņas atziņām. Pat ja virsmotīvs pastāv, tas tur ir tīšuprāt mākslīgi ielikts, nevis radies autentiskā domas ceļā, ko izsaucis reemigrācijas process. Daudzi man arī vaicā, kamdēļ ne vienmēr var saprast, ko es vispār mēģinu pateikt un kāpēc tik daudz vietas aizņem neinformatīva liekvārdība, kurā nevar atrast pat nevienu joku. Tas lielā mērā ir tāpēc, ka esmu tāda neirotiska domātāja, kas drebelīgi balansē uz asmens, kas novietots starp banalitāti (dziļi sirsniņā apzinos, ka esmu sekla) un Vitgenšteina skolu. Un arī tāpēc, ka man par šiem rakstiem maksā, taču tikai ar nosacījumu, ka tie vismaz vizuāli atgādina rakstu, nevis vienu nepaplašinātu teikumu, kas vēstī: "Man vairs nav spēka saņemties." Vārdu nozīme tāpat ir pārvērtēta, un komati ir izdevīgi tikai snobiskajai elitei, un, pat ja šis joks neaizkustinās kaut tikai 5% no lasītāju sirdīm, tad paļaujos, ka vismaz "Progresīvie" mani sapratīs, jo katrā patiesībā taču ir daļa joka.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!