Blogs
25.07.2018

Esmu atpakaļ. 5. daļa

Komentē
5
Saglabā

Laimīgie laiku neskaitot. Viņiem vēlos sacīt, ka ir pagājuši jau divi mēneši, kopš atgriezos. Šajā subtropu cienīgajā klimatā mana pašapziņa ir iztecējusi kā tāda lēta dekoratīvā kosmētika: ko es vispār zinu par reemigrāciju? Astoņus gadus padzīvojusi citur, tagad baigā eksperte? Es taču tikai aizbraucu studēt – jā, mazliet aizkavējos, taču tā arī nekad nesajutusi nepārprotamu vēlmi jebkur ielaist saknes. Arī tagad atgriežoties ne. Varbūt beidzot jāsāk praktizēt vietējie tikumi un vienkārši jānoskatās kādi desmit "TED Talks" video, jāpalasa pāris publikāciju, jāiziet kāds "Coursera" tālapmācības lekciju kurss un jājūtas kompetentai. Ar šo jaunapjausto kompetenci nedrīkst arī aizmirst piekodināt, ka esmu pati sev sava bargākā kritiķe, jo citādi vēl kāds iedomāsies šo smago darbu ņemt uz saviem trauslajiem pleciem, un tad man neatliks nekas cits kā apvainoties. Bruņojusies ar neadekvātu pašapziņu, es turpinu iesākto – dodos uz Latvijas pilsētām, kuru apmeklēšana man gājusi secen prombūtnes laikā.

Cēsu pils parka laukumā noris sarunu festivāls "Lampa", ko nekad iepriekš nav sanācis apmeklēt. Ātri vien nojaušu, ka pasākuma formāts paģēr laisku socializēšanos ar nejauši sastaptiem paziņām, nevis teicamnieka cienīgu koncentrēšanos intelektu stimulējošās diskusijās par aktuālām tēmām. Pirmajā vakarā tiešām cenšos apmeklēt potenciāli saistošas diskusijas, taču tā arī nerodu tajās atbildi uz to, kāpēc tieši šie cilvēki tieši šādā sastāvā runā par to, par ko viņi runā. Mans minējums: tāpēc, ka galvenais ir darīt. Ko un kāpēc – tas jau ir otršķirīgi. Arī diskusiju moderatori šķiet attapušies visai butaforiskās lomās. Aizdomājos, ka būtu jauki redzēt kādas debates, kur dalībnieki pārstāv kardināli pretējus viedokļus, tādējādi aiztaupot skatītājiem pašapmierinātu riņķadanci, tāpēc dodos aplūkot politisko arēnu. Kamēr kalkulēju, kā efektīvāk nekļūt par nevienas partijas biedri un saglabāt savu apolitisko suverenitāti, es palaižu garām spožāko politisko diskusiju brīdi, kurā partiju pārstāvji tiek konfrontēti ar jautājumu, kamdēļ starp klātesošajiem partiju pārstāvjiem uz skatuves nav nevienas sievietes. Lai kā arī tiktu nozākāts "No Sirds Latvijai" biedrs, kurš pārstāv liberālai publikai nepopulāru viedokli, ka tā arī esot labāk, jo sieviete esot tikai vīrieša rota, es nespēju viņu mazliet necienīt. Ne jau par viņa grandiozi stulbo nostāju, taču par to, ka šī nostāja nav pretrunā ar rīcību. Latents seksisms ar feministiskām grimasēm ir krietni bīstamāks par atklāti aizspriedumainu retoriku. Nezinu, vai pie vainas ir gaisā valdošā atmosfēra vai tikai manas projekcijas uz to, taču sajūtos diletantisma nogurdināta un nolemju atlikušo laiku festivālā pavadīt, dzerot aliņu un nebēdājot. Šādām ambīcijām šis festivāls ir lieliski piemērots.

Kamēr es atgriežos no Cēsīm, Rīgā atgriežas Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Apzinos, ka jebkāda šo svētku virzienā vērsta kritika ir grēcīga, tāpēc ceru: par turpmāk rakstīto Dievs man piedos un turpinās svētīt Latviju. Svētku gājiens man iet secen, taču labticīgi pieņemu, ka neviens mani tīšuprāt nemaldina un tas patiesi bijis brīnišķīgs. Noslēguma koncertu vēroju televīzijas translācijā, nevis klātienē – gluži tāpat kā vairums no mums, kam nav bijis dukas pērn iestāties kādā korī un kļūt par Dziesmu svētku tūristu. "Baisi," vītero Aiks Karapetjans. Nu nē, baisa būs ļaužu reakcija, kas sekos tavam alternatīvajam izteikumam, Aik! Komentārs ir veltīts deju lieluzvedumam "Māras zeme", kas – būsim taču godīgi – ir baiss un fascinējošs vienlaikus. Turklāt tie nudien nav īpaši oriģināli apzīmētāji, ja veltīti milzīga cilvēku pūļa mobilizācijai. Es gan pārāk nesabīstos, jo labu horeogrāfiju turu augstā godā. Sabīstos tad, kad Dons kāpj uz skatuves. Man nav bail no viņa vokālajām dotībām, taču kas sekos tālāk – Kangara partiju dziedās Spridzeklis no Barbadosas? Nespēju bez ierunām iet laikam līdzi un pieņemt domu, ka visi tie mazie koristi nezinās, ka Igo ir vienīgais īstais Lāčplēsis Latvijā. Manam sašutumam gan mūžs nav ilgs – ātri vien nokauninu sevi par kulturālās fleksibilitātes trūkumu un pieņemu Lāčplēsi tādu, kāds viņš ir, – ar Dona fizionomiju. Galu galā, es taču pati vēl ne tik sen nebiju publicistikas lietprate un reemigrācijas speciāliste, bet tagad – esmu. Arī Dons vēl nesen nebija Lāčplēsis, bet tagad ir. Kā ir, tā jādzīvo!

Atkārtots izbīlis mani pārņem brīdī, kad kopkoris pēc atkārtotas "Pūt, vējiņi" nodziedāšanas sāk vienbalsīgi skandināt: "Latvija, Latvija!" Kas notika? Kāds pēkšņi aizmirsa, kurā valstī atrodamies? Saņemu arī tūlītējus pārmetumus, ka nesajūtu katarsīvu pacēlumu un neapraudos. Patriotisms man esot svešs. Es iebilstu! Ātri pārlaidusi skatienu Vikipēdijas šķirklim par patriotismu, sajūtu sevī briestam kompetenci arī patriotisma jautājumos. Patriotisms nav bezierunu lojalitāte un savdabīga pietāte pret tautā iemīļotām melodijām un gaisā plīvojošu lupatiņu, kas simbolizē vienotu nāciju. Patriotisms nav arī stress nedēļas garumā, kas tiek dēvēts par svētkiem. Patriotisms ir spēja neņemt pie sirds Aika tvītu, jo patriotisms ir arī pašcieņa, ko atšķirīgi viedokļi nespēj tik viegli satricināt, lai par visām varītēm nāktos pierādīt savu vienīgo īsto patiesību. Pat ja patriotisms ir arī pieķeršanās kolektīvām tradīcijām – tām visām, kas šķiet pazīstamas teju subatomiskā līmenī, – es tomēr ceru, ka spēsim kolektīvi izskaust tradīciju lēkt uz ecēšām un apvainoties pie katras iespējas.

Dziesmu svētki izskan, un līdz ar tiem izskan arī mana pēdējā šī mēneša sastapšanās ar kompetenci – lai kā arī es spļaudītos par šiem svētkiem raksturīgo patosu, tie ir jaudīgi. Tiesa, būtu mazliet skumji, ja tik tradīcijām bagāts notikums izrādītos vājš un UNESCO nemateriālo kultūras mantojumu sarakstā iekļuvis vien baisas nejaušības pēc. Sargādama sevi no kulturāla pārsātinājuma, es atgriežos Rīgas bāros un sarunās ar laikabiedriem. Bieži klātesoša šķiet iepriekšminētā dihotomija starp tēzēm "galvenais ir darīt" un "esmu pats savs lielākais kritiķis". Varbūt tad tomēr reizēm nevajag darīt? Teiksim, visās tajās reizēs, kad nav iespējams nodrošināt paveicamajam darbam nepieciešamo piepūli un kompetenci? Varbūt tās atkal ir tikai pašas bailes, ko projicēju uz citiem, taču arvien skaudrāk sāk šķist, ka es dzīvoju haltūru laikmetā. Pārāk bieži es esmu (un tāpēc, protams, arī jūs esat, jo mēs visi esam viens) sevi uztvērusi nopietnāk nekā to, ko es daru, un pēcāk gražojusies, ka ar limitētu piepūli veikti darbi nenes grandiozus panākumus un vienbalsīgu apkārtējo atzinību. Saprotu, ka nav ko bezjēdzīgi spekulēt, un, pabeigusi savas haltūras, ar pēdējo transportu dodos uz "Brick Bar" – vēl vienu iestādījumu, kur iepriekš nav būts.

"Brick Bar" atrodas industriāla rakstura nekurienē Ganību dambī un pulcē sevī man nepazīstamas sejas. Rīgas lokālos tas ir bonuss – reti kad izdodas attapties vietā, kur priekšā jau nav iepriekš manīti vai pat pazīstami cilvēki. Jaušu, ka šis fakts cieši korelē ar to, ka Rīgas mākslas elite man ir sveša. Paņēmusi lētāko aliņu, es kā tramīga stirna aplūkoju klātesošos. Es, protams, nezinu, kas tiem noris sirdīs, taču nepamet sajūta, ka gaisā varētu cirvi pakārt tur sabiezējušajā cinismā. Vai tiešām atkal tie mani sentēvu dēmoni te komplekso? Visi smaida savā starpā, taču nemanu nevienu, kas uzsmaidītu arī ārpus sava sociālā perimetra. Es pati, protams, arī ne, jo kompetenti praktizēju latvisko eigēniku (nebija pat nepieciešams vērt vaļā vikipēdiju, jo pietiek ar to, ka cittautu asiņu piejaukums nav manīts vismaz piecās paaudzēs virs manis). Labi, ka ir draudzenes, kuru kompānijā izlakt to aliņu un justies kaut cik iederīgi. Es gribu tur vēl atgriezties, jo lokācija ir ideāla pārkarsušiem vasaras vakariem. Tiesa, ir svarīgi piezīmēt, ka ierodoties es mazliet maldījos apkārt, nespējot atrast pareizo ceļu. Kāds vīrietis, visticamāk, pamanījis samulsumu manā sejā, apvaicājās, vai meklēju attiecīgo bāru. Pēc apstiprinošas atbildes viņš norādīja ceļu. Šī īsā saruna notika angļu valodā.

"Vai tiešām tev tā Rīga nemaz nav mīļa," jautā draudzene jau kādā citā vēlīnā Rīgas vakarā Avotu ielas apkaimē. "Vai tiešām nav drusku tā, kā satikt kādu no bijušajiem draugiem," viņa brīnās. Ir precīzi tā! Nu, ja pieņem, ka, satiekot bijušo, skaistas atmiņas un reiz tuva pazīstamība cieši mijas ar spēju viegli tapt aizkaitinātam un romantiskas sadarbības atjaunošana šķiet visnotaļ slikta, lai arī nepieciešamības gadījumā ērta ideja. Kad es devos prom, man šķita, ka Rīgā ir itin viegli justies kā svarīgam dūzim, ja vien piemīt zināmas ambīcijas. Varbūt tā vēl bija jaunība, kas tur aizmigloja acis, un tā nemaz patiesībā nav, taču katru reizi, kad kaut tikai mazliet atkal sajūtu šīs tendences, es dusmojos tā, kā dusmoties var tikai uz bijušo draugu: neadekvāti tātad. Simtgadē apņemos Latvijai uzdāvināt to, ka tās ielās būšu laipnāka un saudzīgāka pret cilvēkiem, novākšu beidzot arī to savu iedomīgi pašsvarīgo purniņu un varbūt pat izmantošu mīmiku arī komunikācijā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Būšu labāks cilvēks pret cilvēkiem, taču viņu darbus kritizēšu bez atlaidēm – arī pazīstamo. Tas ir grūti, ja vienlaikus nākas arī sociāli izdzīvot, taču kolektīvam progresam vitāli.

Mana galvenā dāvana Latvijai tomēr būs centieni kliedēt mītu, ka atkārtošana ir zināšanu māte. Ja kaut kas tiek atkārtoti praktizēts ar vienu un to pašu kļūdaino metodiku, tad šāda radniecība neizturētu nevienu maternitātes testu. Ja kaut kas tiek darīts bieži – īpaši attiecinot uz radošu darbu –, tas vēl nenozīmē, ka tiek darīts arī labi. Šis ir haltūru laikmets. Ja neticat, izlasiet vēlreiz šo ierakstu.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!