Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Blogs
21.06.2018

Esmu atpakaļ. 4. daļa

Komentē
1
Saglabā

Aizvadītais mēnesis Latvijā tūliņ piedzīvos krāšņu finālu Līgo svētku ietvaros. Es neesmu svinējusi Jāņus nekādā veidā un nekādā formātā kopš 2011. gada vasaras, kad biju atbraukusi brīvdienās. Toreiz svētkus kopā ar dažiem draugiem atzīmējām Pļavniekos, bijušās 90. vidusskolas stadionā. Šogad šis stadions (kā vairums tādu arī citviet) vairs nebūs īsti pieejams līksmiem līgotājiem. Pabraukājot apkārt pa mikrorajoniem, ir skaidri redzams, ka pēdējos gados pašvaldību iecienītākais hobijs ir bijis modernizēt sporta stadionus. Prieks par skolēniem, protams, kas tagad varēs lēkt trīs soļus kvalitatīvāka paskata vidē, tomēr arī nedaudz žēl, ka stadioni vairs nebūs tas, kas tie bija: brīvdabas kultūras centri, kuros satikties jaunajām māmiņām, suņu saimniekiem, pensionētiem kaimiņiem un tiem atlētiem, kam garšo aliņš un saulespuķu sēklas.

Par saulespuķu sēklām runājot, vēlos izstāstīt kādu kultūršoku, ko piedzīvoju, vēl ārzemēs esot. Saņēmusi uzaicinājumu uz tematisko ballīti, kurā jāierodas huligānu estētikā, es taisnā ceļā devos uz Austrumeiropas gastronomu iegādāties paciņu saulespuķu sēklu. Tolaik nepatērēju alkoholu, tāpēc domāju, ka huligānisma auru itin viegli spēšu aizvietot ar treniņbikšu, saulespuķu sēklu un enerģijas dzēriena bundziņas palīdzību. Ieradusies ballītes norises vietā, ātri vien saņēmu jautājumus par savu diētu. "Kādu vēl diētu?" es brīnījos. Izrādās, vismaz maniem importa skolas biedriem saulespuķu sēklas daudz spēcīgāk saistījās ar vegānisma, nevis huligānisma deklarāciju. Tagad arī es cenšos savus mikrorajona izauklētos aizspriedumus atmaidzināt: ja redzu kādu veikli lobām saulespuķu sēklas, tad tā vietā, lai paātrinātu soli, es apsveru, vai tomēr arī man nevajadzētu atgriezties pie vegānisma diētas. Vajadzētu, bet grūti būs, tā es secinu, iegādājusies savu mīļāko "Cido" dārzeņu sulu, kuras sastāvā, izrādās, ir arī laktoze. Es laikam pat negribu zināt, kāpēc.

Lai sevi morāli sagatavotu Līgo svinēšanai, pirmoreiz šī mēneša laikā dodos arī ārpus Rīgas perimetra. Labs draugs mani paņem sev līdzi uz Siguldas pilsdrupām, kur uzstājas ansamblis "Instrumenti". Lai nu ko, bet kinderfobiju "Instrumentu" cienītājiem pārmest tiešām nevar: to nākas atzīt mirklī, kad attopamies netālu no skatuves bērnu sektorā. Šo paaudžu pārklāšanos redzēt man ir liels prieks. Tas pat liek uz brīdi aizmirst vilšanos, kura pārņema tad, kad, vēl Jūrmalā esot, ieraudzīju savas bijušās skolas afišu, kas skolēnus kopā ar viņu vecākiem aicināja uz pasākumu "Tehno vasara": vilšanās nāca brīdī, kad pamanīju, ka līdzi jāņem arī planšetdatori un lidmodeļi, nevis stimulanti jaudīgākai reivošanai. Koncerts Siguldas pilsdrupās ir jauks, par spīti tam, ka esmu izrotējusi no vietējās mūzikas aktualitātēm un nepazīstu nevienu izpildīto dziesmu. Laiku pa laikam pieliecos pie sava biedra un vaicāju, vai dzirdētais ir kāds no hītiem: vismaz ņemot vērā līdzi dziedātāju skaitu, sliecos domāt, ka augsta rotācija radio, nevis spējš kulturāls transs ir pie vainas šim unisonam. Mazliet mulstu, kad dzirdu, kā arī mazi bērni dzied līdzi par to prieku, ko sniedz pieglaušanās manam klēpim, taču mierinu sevi, ka vaina ir manī, nevis šajā eifēmismā.

Jāatzīst, nekāda baigā nomale jau tomēr tā Sigulda nav: to apliecina arī vakariņas iestādē ar nosaukumu "Kungu rija", kur piedāvājumā ir tikai izmeklēts franču sidrs, nevis "Lucky Dog" ar vaniļas garšu. Būs vien jābrauc dziļāk Latvijas vidienē, lai atrastu tā saucamo īsto Latvijas sajūtu un varbūt pat kādu ķirbi uz skapjaugšas. Lemju par labu Bauskai, kur dzīvo kāds cits mans draugs. "Par laimīgu tas sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts," es skaitu kā mantru, stāvēdama Bauskas autoostā un nevarot sazvanīt savu draugu. Tomēr bažas ir liekas: nepaiet ne pusstunda, kā jau esmu drauga mašīnā, ceļā uz viņa ārpilsētas mājām. Arī te man ķirbi uz skapjaugšas nelaimējas atrast, tomēr izdodas atrast brīnišķīgus klajumus un dīķus, un Mēmeles silto ūdeni. Manas kājas ir odu nokostas, un beidzot varu droši apgalvot, ka esmu patiešām atkal satikusies ar Latvijas dabu. Varbūt te patiešām nekā tāda īsti savdabīga un tikai vienai valstij specifiska nav, taču ko tas maina: te katrs zāles stiebriņš duras pēdās kā nekur citur un katra varde kurkst tik pazīstami, lai cik kulturāli modificēta tā mana persona arī šobrīd būtu.

Šobrīd politiskie procesi Eiropā un ASV augstā godā tur populistiskus saukļus par "īstajiem cilvēkiem". Liberāļi esot atstājuši novārtā "īstos poļus" un "īstos ungārus", galu galā, arī Donalds Tramps uzrunā tieši "īstos" amerikāņus. Iespējams, arī es tāpēc tā tiecos atrast "īstos" latviešus: šobrīd pat vairāk, nekā tiecos atrast sev "īsto" darbu. Meklēju Siguldā, meklēju Bauskā, meklēju arī starppilsētu autobusos un blokmāju guļamrajonos. Pagaidām gan laikam bez lieliem panākumiem, jo viss, ko atrodu, šķiet vienlīdz īsts: gan ūdenszāles Mēmelē, gan vegānu pelmenīši Bauskas "Rimi" hipermārketa sortimentā. Arī draugu lokā vienlīdz īsti šķiet gan IKEA grāmatplaukti viņu gaišajos dzīvokļos, gan tendence mani kacināt, lietojot negatīvām konotācijām pielādētus vārdus, tādējādi vaikstoties par sociālās taisnīguma kareivjiem. FIFA Pasaules kauss futbolā ir pateicīgs fons rasistiskiem jokiem arī starp maniem visliberālākajiem draugiem. Lai arī es sevi neasociēju ar sociālā taisnīguma cīnītāju radikālāko flangu, ieilgusī prombūtne tomēr ir izdresējusi mani refleksīvi sarauties ikreiz, kad dzirdu politnekorektus apzīmējumus. Pat apzinoties, ka tie tiek izsacīti skaļi tikai tāpēc, lai tiktu pie manas reakcijas, es turpinu refleksīvi raustīties diskomfortā. Kāds no draugiem gan mierina: "Es tā tiešām neteiktu, ja šajā istabā atrastos arī kāds melnādainais. Ja te atrastos desmit tādi, tad es pavisam noteikti tā neteiktu."

Arī Pasaules kauss iezīmē riņķveida struktūru manā personiskajā vēsturē: tas norisinājās arī 2010. gadā neilgi pirms manas aizbraukšanas, un tas norisinās arī tagad, neilgi pēc manas atgriešanās. Te gan manī rodas aizdomas, ka varbūt tomēr nav ko vainot Rietumus: toreiz es līdzpārdzīvoju Ganai, šoreiz man mīļa šķiet Senegālas komanda. Tiesa, nacionālais dalījums manā skatījumā ir visai arbitrārs: man patiktu sekot līdzi arī tādam kausam, kur komandas pārstāv, teiksim, jūru un kalnus, un klajumus, un tāpat gribētos, lai beigās uzvar draudzība. Viens gan ir skaidrs: mums tiktu daudz skatāmākas spēles, ja laukumā uzlaistu "Alus muižas" klientūru, nevis tos Premjerlīgas spēlētājus. Tā vismaz man saka draudzene, kurai līdzās Kreipāna stāstījumam nākas uzklausīt arī vietējo alus vēderu komentārus par to, kā tieši tas futbols būtu jāspēlē. Varbūt tad mēs tiešām pietuvinātos tai daudz izskanējušai īstenībai? Ja ne citādi, tad vismaz futbola īstenības kontekstā?

Kā jau teicu, man vēl tā arī nav izdevies vārdos notvert to īsteno latvietību, jo vienlīdz īsts un vienlīdz svešs šķiet viss man pieejamais: sākot ar "Instrumentu" repertuāru un beidzot ar jokiem, ko izrakstām uz svešu sāpju rēķina. Šī kulturālā atsvešinātība gan raisa savdabīgas bažas: ne jau es pēkšņi esmu atsēdināta uz rezervistu soliņa latviskās piederības komandā, bet gan pati sevi neapzināti disociējusi ar to. Vai pie vainas būtu tas, ka mana pirmās pakāpes ģimene arī tomēr ierakstās visai marginālā latviešu kategorijā? Es esmu reemigrants otrajā paaudzē: mans tētis pirms trim gadiem atgriezās Latvijā pēc padsmit gadu prombūtnes Portugālē. Cik, diez, viņam ilgu laiku aizņēma aklimatizācijas process, un vai tas vispār ir beidzies? Viņš šobrīd atrodas rehabilitācijā, kur aizvadīs arī Jāņus. Es plānoju viņam kontrabandas ceļā aizvest vienu mazo aliņu uz svētkiem un iztaujāt par šo. Varbūt pat saņemšu drosmi pavaicāt, kā tur īsti bija: mana dzimšanas diena ir marta beigās, un viņiem tobrīd jau tomēr bija divi pusaugu dēli, vai tiešām togad tā paparde ne tikai uzziedēja, bet arī atnesa neplānotu augli? Es atceros, ka manā bērnībā tētis arī mēdza skatīties futbolu, ko translēja ORT, un stāstīja šausmu stāstus par Lužņiku stadionā līdz nāvei nomīdītiem cilvēkiem. Varbūt arī šo apli derētu noslēgt, noskatoties ar tēti kopā kādu Pasaules kausa spēli. Varbūt pat Nigēriju pret Islandi. Varbūt pat tētis neteiks, ka šīs komandas vēl vieglāk varētu uz laukuma atšķirt, ja tās spēlētu vispār bez krekliem.

Šajā mēnesī es katru nedēļu fiksēju nekoherentas pārdomas, ko veicināja mana spontānā atgriešanās. Tagad es mēnesi ļaušu iespaidiem mazliet nogulties, pirms atkal ķeršos pie domu vārdiskotas fiksācijas. Svinēšu Līgo svētkus, sagaidīšu tēti atpakaļ mājās, turpināšu meklēt īstos latviešus un īstos darbus. Es vēl tikai pēdējoreiz vēlos atgriezties pie gredzenu tēmas un atgādināt kādu senu tautas gudrību: tas, kurš jums agrā Jāņu rītā nocels vainadziņu, varbūt jūs precēs, bet varbūt arī ne. Un varbūt jums vispār piedzims bērns. Galu galā, kaut kur taču tiem milzīgajiem saziedoto olšūnu kvantumiem tomēr būs arī jāmaterializējas.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!