Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Blogs
14.06.2018

Esmu atpakaļ. 3. daļa

Komentē
4

Ja kāds man lūgtu kodolīgi raksturot latvietību, es neminētu diļļu klātesamību maltītē vai introvertu uzvedību. Es sacītu, ka tās ir īpašas attiecības ar māņticību. Daļēji es to teiktu arī tāpēc, lai vienkārši noveltu no sevis atbildību par kādu savu personisku īpatnību, veikli uzveldama to savai izcelsmei. Man prātā ir palikusi kāda atmiņa no vismaz divpadsmit gadus vecas pagātnes, kurā draudzenes mamma apgalvo, ka ķermenis varbūt var ātri aizlidot visur kaut kur, izmantojot aviosatiksmi, bet dvēselīte gan visur dodoties ar kājām. Daļa manis saprot, cik ļoti šis apgalvojums tiek balstīts savdabīgos pieņēmumos, taču otra daļa tikko noskaidroja, ka no Londonas uz Rīgu var aiziet 361 stundā, kas ir nepilnas trīs nedēļas. Mana dvēselīte tātad beidzot arī ir ieradusies, ja par patiesu pieņemam varbūtību, ka man tāda vispār ir, turklāt ar visai specifiskām pārvietošanās preferencēm.

Ko dara cilvēks, kas ir patiešām pārradies? Apradis ar ikdienu, tas alkst jaunus – vēlams, tomēr kulturālus – piedzīvojumus. Dodos uz Ģertrūdes ielas teātri, kur nekad iepriekš vēl neesmu bijusi, taču esmu dzirdējusi gana daudz atzinīgus vārdus par šo vietu. Teātra industriālais eksterjers liecina, ka klepotāju te nebūs daudz, arī konfekšu papīriņu čaukstinātāji ne. To vietā būs ieradušies mana vecuma un sociālā kaluma cilvēki. Izrāde mani patiešām saviļņo. Lai izvairītos no pārpratumiem, atzīmēšu, ka par viļņiem sauc mainīgu periodisku procesu izplatīšanos telpā. Šajā konkrētajā teātra telpā augstāko punktu tie sasniedz dramaturģiski un horeogrāfiski spēcīgās ainās. Zemākais punkts cieši korelē ar atskārsmi, ka pat moderni risinātās izrādēs dzied. Es saprotu, ka tas ir gaumes jautājums. Es nesaprotu, kāpēc vēl arvien nav ņemts vērā kādas manas draudzenes reiz izteiktais priekšlikums afišās norādīt, ka izrādē ne tikai smēķē, bet arī dzied. Pēcāk gan tieku informēta, ka latviešu teātra izrādēs dziedāšana ir teju statūtos atrunāta un nenovēršama – tas ir būtisks elements, kas tur vienmēr ir bijis un, visticamāk, arī paliks. Šī informācija man nesatrauc tik ļoti, cik fakts, ka es to kādreiz zināju, tikai, kaut kur tur projām esot, pilnībā izdzēsu no savas atmiņas. Gods kam gods, izrādē gan vismaz neviens nesvilpo, kā to virtuvē bieži mēdza darīt kāds mans aizjūru mājasbiedrs. Viņu no tā nespēja atturēt pat mani aizrādījumi, ka tādējādi tiekot piesaukts velns, kura esamība, jāatzīst, nav mazāk hipotētiska par manu dvēseli.

Izrādās, ka Rīgā ne tikai ir tādas kultūras norises vietas, kur iepriekš vēl nav gadījies būt, bet arī kokteiļbāri. Kāds draugs mani uzaicina doties uz iestādi ar nosaukumu "Bar 6ix". Tas atrodas netālu no Ģertrūdes baznīcas, taču nemaz nemeklējiet – tāpat neatradīsiet. Šim bāram nav izkārtnes vai jebkādi citi klientūru piesaistoši atribūti, kas būtu pamanāmi garāmgājējam. Lai tiktu iekšā, nākas nospiest zvana pogu, sagaidīt, kamēr iznāk bārmenis, kurš instruē, ka pagalmā sarunāties nedrīkst, un aizved sev līdzi. Par tiešām lielu pārsteigumu esam tobrīd vienīgie klienti visā bārā. Dzērienkartē ieraugu "Moscow Mule", ko arī grasos iemalkot, taču mana sliktā dikcija kombinācijā ar Skotijas pieskaņu angļu valodas vārdu izrunā rezultējas maigā izmisumā – kad divreiz esmu nesekmīgi izteikusi savu vēlmi, nolemju pēc trešā nesekmīgā mēģinājuma vienkārši pasūtīt "Maskavas mūli". Tomēr trīs lietas ir labas lietas (pat ja ceturtā – no sirds), un neatlaidība vainagojas panākumiem – ar trešo mēģinājumu mani saprot. Šī vieta labi reprezentē manu šī brīža attieksmi pret dzīvi Rīgā kopumā – tā var būt ļoti jauka, tikai es ne vienmēr zinu, kur tā dzīve te tieši ir.

Atceros, pirms aizbraukšanas kādai no Latvijas grāmatnīcām bija sauklis "Tauta, kas nelasa, arī nedomā". Viegli ieskurbusi, es pamanu, ka ielu malās ik pa brīdim pavīd plakāti ar aicinājumiem stāties kādā no Latvijas universitātēm. Tie mani mazliet smīdina un skumdina vienlaikus. Tauta, kas nelasa reklāmas, arī nestudē? Universitāšu reitingu tabulās Latvijas universitātēm diez ko neiet – reitingi krītas. Es, protams, negalvoju, ka tas obligāti atmaksātos, taču varbūt tos līdzekļus, kas tiek novirzīti studiju popularizēšanai, varētu labāk izmantot studiju kvalitātes celšanai? Nezinu, kā ir ar amerikāņu augstskolām, taču Lielbritānijā vismaz neatminos redzējusi afišas, kas vēstītu: "Hei, hei, nāc studē uz Oksfordas Universitāti un topi laimīgs!" Varbūt nav īsti korekti tā salīdzināt senu un tradīcijām bagātu skolu ar mūsu universitātēm, tomēr, ja vēlamies, lai Latvijas augstskolas pievilina vairāk studentu, būtu vērts no tādām šo to ņemt par piemēru – tai skaitā arī saturisku kvalitāti pašreklāmas vietā.

Kādā citā, taču tikpat vēlīnā vakarā nolemju remdināt izsalkumu kādā no izdaudzinātajām kebabu ēstuvēm. Mazliet mulsinoši, ka veselas divas no šīm vietām apgalvo, ka piedāvā labāko kebabu pilsētā. Pārāk gan neaizraujos ar vispārākās pakāpes lietojuma analīzi un dodos uz kebabnīcu, kura atrodas tuvāk. Vīrietis, kas mani apkalpo, ātri vien met pie malas savu lapiņu ar fonētiski uzrakstītajiem būtiskajiem jautājumiem (asu, vidēji asu vai maigu?) un pāriet uz sarunu angļu valodā. Viņu interesē manas zināšanas par jurisprudences studiju apguves vietām. Kad esmu atzinusi, ka neko daudz par to nezinu, viņš steidz vilkt laukā savu viedtālruni, lai rādītu man apstiprinājuma e-pastu, ka esot uzņemts Ardenas Universitātē. Minu, ka tā atrodas kaut kur Anglijā, un ar nožēlu atskāršu, ka neko daudz par to nezinu, taču novēlu izdošanos (jo apslāpēju vēlmi novēlēt ne pūku un ne spalvu). Skrapstinot savu kebabu, arī saprotu, ka šie laikam ir tie briesmīgie iebraucēji, par kuru esamību Latvijā manīju internetā. Cik saprotu, viņi lielākoties te ir ieradušies atņemt mums mūsu augstskolu izglītību. Varbūt tomēr esmu kļūdījusies saistībā ar tām reklāmām ielu malās? Nekur gan neatrodu statistiku par to, cik šādu alkatīgu zinību zagļu Latvijā īsti ir. Viens gan ir skaidrs – pārāk daudz un pārāk tumši, lai sēstos mūsu labklājības kamanās.

Nedēļas nogalē, pateicoties kādas citas draudzenes mammai, uzzinu, ka nevajag uztraukties par skaidras naudas trūkumu brīdī, kad kūko dzeguze: pietiek, ja ir līdzi bankas karte ar pozitīvu bilanci, un dzeguzei tiek atklāts pinkods. Vēl gan neesmu noskaidrojusi, kāda ir banku attieksme pret vēlmi līdzās naudai savā kontā noguldīt arī dažas zvīņas. Tāpat arī neesmu noskaidrojusi, kāds Zinātņu akadēmijai mūsdienās vairs ir sakars ar zinātni. Arī to, kāpēc tik daudziem paziņām ir nācies mainīt valsti savas seksuālās orientācijas dēļ, vēl līdz galam aptvērusi neesmu. Vai tad mums visiem nav pieejams internets? Kāds ir tas kolektīvais attaisnojums tam, ka Latvijas sabiedrība kopumā tomēr tik lēnītēm kļūst iecietīga pret atšķirīgo? Ja pieņemam, ka likumi atspoguļo morālas vērtības (kā tam ideālā pasaulē būtu jābūt), tad varētu pie šī vainot likumdevēju patvaļu, kas šīs vērtības nesteidz atjaunināt. Ja laulība ir reliģiska rakstura privilēģija, tad varētu atcerēties, ka mēs dzīvojam sekulārā sabiedrībā un, ieturot konsekvenci, neattiecināt valstiski institucionālas priekšrocības tikai uz vienu – lai arī lielu – sabiedrības daļu. Varbūt arī izmaiņas partnerattiecību reģistrēšanas likumos ietekmētu migrācijas plūsmu? Šo apceri pārtrauc īsziņa ar jautājumu par manu atrašanos. Mana atbilde, kas par orientieri sevī ietver Sporta pili, tiek izsmieta: "Kas būs nākamais, piedāvāsi satikties pie Staburaga?" Saprotu, ka arī pati pārmaiņām nemaz neadaptējos tik veikli. Varbūt zodiakālais horoskops šobrīd nav man vēlīgs? Varbūt iestājies čika laiks? Visticamāk gan, ka šis vienkārši ir tāds Rīgas laiks manā dzīvē – ne jau slikts pēc būtības, vienkārši dažbrīd bīstami nevērīgs.

Sajutusi gana lielu pārsātinājumu galvaspilsētā, apgrozoties vietās, kur iepriekš nav būts, braucu atpakaļ uz Kauguriem. Šeit par savu esamību man atgādina, iespējams, sociāli visizstumtākā minoritāte Latvijā – romi. Ja atmiņa neviļ, viņu klātbūtnē labāk nerādīt zobus, citādi tos var izskaitīt un tad būs liels posts, iespējams – nāve. Pēc īsa, refleksīva izbīļa atgādinu sev, ka nāve ir vienīgā nenoteiktā noteiktība šajā dzīvē – vismaz pēc Heidegera ieskatiem –, un vēl iepriekš nepiedzīvotā partizāniskā bravūrā atļaujos saviem pretimnācējiem uzsmaidīt. Tad gan atceros, ka Heidegers nebija informēts par transhumānistu kustību un vispār par romiem viņam arī laikam bija šādi tādi ieskati, taču nolemju neļaut šaubām par nāvi aizēnot šo dzīvespriecīgo mirkli.



Sandra Mētra

Sandra Mētra ir tehniskais rakstnieks. Ieguvusi maģistra grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā; mīl pagājušā gadsimta zinātnisko fantastiku un futbolu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!