Blogs
06.06.2018

Esmu atpakaļ. 2. daļa

Komentē
8

Ir apritējušas divas nedēļas kopš atgriešanās. Brīvprātīgās trimdas gados manas apciemojuma vizītes reti kad pārsniedza desmit dienas. Jāatzīst, ka ceļojumam raksturīga eksotika tik tiešām lēnām, taču mērķtiecīgi izbalē. Mans galvenais atgriešanās iemesls ir tēva veselība vai, pareizāk sakot, tās trūkums. Šī iemesla dēļ arī nācies paviesoties Jūrmalas slimnīcas traumpunktā un Dubultu poliklīnikā. Minētās iestādes var lepoties ar brīnišķīgu personālu. No tiem arī uzzinu, ka politiski represētos Latvijā joprojām tur augstā godā – tētim izpaliek komisiju maksas, kas gan, jāatzīst, tāpat nav diez ko lielas. Traumpunktā uzzinu, ka man īsti nevajag paļauties uz tēta aizbildinājumiem, ka viņam kaut kas nesāp, – diemžēl cilvēkiem, kas "izstaigājuši" insultu, esot visai raksturīgi dažreiz neatpazīt sāpes savā ķermenī. Kaut arī esmu akadēmiska trenēta spekulatīvājas dabas zinātnēs, tas man diemžēl netraucē ļauties kārdinājumam spekulēt – lielākoties nepamatoti – arī sociālajās zintīs. Šis kārdinājums rezultējas aizdomās, ka varbūt pastāv arī tādi emocionāla rakstura insulti – to izstaigāšana noved pie nespējas atpazīt problēmu signālus pašiem savā uztverē un domāšanas procesā. Pirms steidzaties sašust par šo pieņēmumu, lūdzu, atcerieties, ka tas ir pieņēmums, ko izdomāju iepriekšējā teikumā, nevis apgalvojums, par kura patiesumu būtu pagatava likt roku ugunī.

Tās pašas nolāpītās dabas zinātnes manī ir iedēstījušas aizspriedumu, ko nespēju atspēkot ar formālās loģikas metodēm, – personiskā pieredze nav vērā ņemama evidence. Par lielu nelaimi, personīgā pieredze ir vienīgais, kas man ir. Manī nav pretenziju šajā sadaļā nākt klajā ar kādām objektīvām patiesībām. Personīgā pieredze gan liecina, ka Latvijā vēl arvien ļaudis mīl lietot īstenības izteiksmi bez lielas pietātes: jo īpaši brīžos, kad jāanalizē politiskie un sociālie procesi citviet pasaulē. Rodas sajūta, ka kristālskaidrs skats uz notiekošo piemīt vien tiem, kam Soross nav piedūris savu metaforisko pirkstu. Pārējiem – un man viņu skaitā – diemžēl ir jāsamierinās ar Rietumu izskalotām, nevis izskolotām, smadzenēm un vēl izskalotāku vērtību sistēmu. Uzsākot šo rakstu sēriju, es baiļojos, vai spēšu labi nokomunicēt savu attieksmi: nevēlējos radīt iespaidu, ka es, gudrīte, izmācījusies savās importa skolās, tagad jums te pastāstīšu, kā īstenībā viss ir. Mans mērķis bija piefiksēt pārdomas, kas radušās šajā pārmaiņu fāzē, jo zinu, ka tādu kā es ir daudzi. Latviešu presē bieži tiek pieminēta migrācija, kas varētu likt domāt, ka tā ir problēma, ko sabiedrība vēlētos risināt. Diemžēl sabiedrībā nepastāv vienots naratīvs šai jautājumā. Kāda mana tuva draudzene izteica sekojošu frāzi: "Jūs jau tur domājat, ka esat baigi stilīgie, bet mēs te īstenībā jau sen visi par jums ieņirdzam." Jā, tieši tā – jūs un mēs.

Pagājušās nedēļas laikā es arī saņēmu vairākus mudinājumus izlasīt Toma Kreicberga ierakstu, kurā viņš labi artikulējis visu to, ko daudzi domājuši. Respektīvi, daudzi ir vēlējušies didaktiski pakratīt pirkstu (ne Sorosa) un nonākuši pie revolucionārās atziņas, ka Latvija esam mēs paši. Ja godīgi, man jau tādas aizdomas par Latvijas molekulāro sastāvu bija arī iepriekš. Diemžēl nebiju lietas kursā, ka par Latviju, tāpat kā par nelaiķiem, – vai nu labu, vai arī neko. Šāda retorika iznīcina jebkādu diskusiju jau pašā tās saknē. Es kā emigrants – un arī kā reemigrants – nevaru vārdiskot kolektīvas problēmas. Nu labi – varu jau, bet tad es līdzās Karsumam un Indrašim tieku ieskaitīta uzbrucējos, tikai, atšķirībā no šiem vīriem, es uzbrūku visai Latvijai, nevis maziem vārtiņiem. Kas ir labākā aizsardzība? Ātrs pretuzbrukums, protams. Tā nu diskusijas vietā mēs turpinām neproduktīvi apvainoties cits uz citu.

Šīs nedēļas laikā es arī saņēmu padomu vērst savu uzmanību uz to, ko pati varu iesākt lietas labā, nevis tērēt mentālos resursus pusaudziskā manierē pārdzīvojot katru kategoriālo kļūdu, ar kuru saskaros. Lai arī kopumā radikāls individuālisms man šķiet diezgan cauriem diegiem šūta ideoloģija, tomēr nolemju dot tam iespēju. Ko es varu darīt, lai celtu savu tautu labā godā? Slinkošana un pūšana atkrīt. Es varētu, teiksim, publiski pabradāt pa jutīgām tēmām, tādējādi, cerams, mazinot sabiedrībā valdošas stigmas. Mani pārsteidza, ka Latvijā joprojām par mentāliem veselības traucējumiem jārunā pieklusinātā balsī, vēlams, arī tikai ar atpakaļejošu datumu. Varbūt šo es varētu mainīt? Man ir diagnosticēta klīniska depresija, dažkārt arī sirgstu no trauksmes epizodēm. Tas nenozīmē, ka reizēm esmu bēdīga. Tas nozīmē, ka mani epizodiski piemeklē arī vidēji smagi miega un ēšanas traucējumi, kas rezultējas dziļā apātijā, no kuras ir grūti tikt laukā. Depresīvi cilvēki mēdz aizvadīt ilgstošus laika posmus, dzīvojot ne sev, ne citiem noderīgu dzīvi. Es nelepojos ar savu slimību – es mācos no tās vairs nekaunēties. Saprotu, ka autoritāte man nav liela, tomēr ceru, ka būs kaut viens cilvēks, kas šo izlasīs un darīs tāpat – nekaunēsies un nešaustīs sevi par to, ka atkal nav gana "saņēmies". Nav pat svarīgi, vai diagnoze būtu astma vai bipolārie traucējumi – ar saviem slogiem ir jāmācās konstruktīvi sadzīvot, nevis jātērē enerģija, slēpjot to esamību.

Es varētu arī rosināt citus biežāk satikt savus vecākus un pārējos tuviniekus. Ne tajā pārmetošajā un pirkstu kratošajā manierē, nē. Pati zinu, cik reizēm ir grūti atlicināt laiku un uzmanību visam tam, kas nerada tūlītēju gandarījumu vai vismaz ilūziju par kvalitatīvu ieguldījumu savā pašizaugsmē. Un tomēr – ja reiz Latvija esam mēs paši, kā te mēdz mēļot, tad arī mūsu ģimenes esam mēs paši. Rīgā notiekošais praids varētu būt brīnišķīgs ledlauzis neērtām sarunām ar tuviniekiem. Kā jūsu vecāki to vērtē? Mans tētis, piemēram, sākumā bija ārkārtīgi skeptisks, taču, par lielu nelaimi, viņa meita sāk teju jodelēt ikreiz, kad rodas izdevība pievērsties dažādu aktualitāšu filozofiskajām implikācijām kolektīvajā domā. Varbūt pat velciet ārā smago artilēriju un pavaicājiet, kāda ir jūsu vecāku attieksme pret citu rasu pārstāvjiem. Arī reliģiskais materiāls piedāvās ne vienu vien neērtu mirkli, taču tas būs tā vērts, ja esam nolēmuši atteikties no hedonisma un būvēt labāku Latviju. Es neaicinu vedināt uz šīm sarunām prastas provokācijas vārdā, taču kā gan citādi mēs iemācīsimies kritisku spriestspēju, ja ne to praktizējot sarunās, kas kaut ko arī nozīmē?

Mana pēdējā dzīvesvieta Londonā bija noliktavā kopā ar 18 citiem cilvēkiem. Šāds risinājums – warehouse living – reti vairs kuru izbrīna lielajās pilsētās, taču, kad par to stāstīju Latvijas draugiem, viņu reakcija lielākoties bija tik aizdomu pilna, it kā es būtu paziņojusi, ka esmu pārvākusies uz dzīvi autostāvvietā. Tā nebija skvotošana – mēs visi maksājām īri un komunālos rēķinus. Daži no mājas biedriem tā dzīvo jau astoņus gadus. Katram ir sava istaba un iespēja bez lielas piepūles mājās atrast gan vientulību, gan kompāniju. Cilvēki, ar kuriem kopā dzīvoju, pārsvarā darbojās radošajās sfērās vai studēja doktorantūrā: tā nebija kāda savdabīgas filozofijas pārņemta komūna, bet gan pavisam parasti cilvēki no dažādām Eiropas valstīm. Pārcelšanās uz Latviju un atgriešanās tēva mājās pamatīgi kontrastē ar manu vēl neseno ikdienu. Viena no lietām, ko tiešām ceru piedzīvot un pati veicināt Latvijas nākotnē, ir atsacīšanās no kodolģimenes koncepta kā vienīgā sociālā pieņemamā sadzīves risinājuma. Arī "Straumēnos" taču mājas apdzīvoja saime, nevis tikai romantiski un institucionāli saistīts pāris ar savām atvasēm. Šobrīd tuvplānā redzot to, ko nozīmē novecošana, man jo īpaši absurda šķiet šī vispārpieņemtā izolācija. Ja vēl studentiem ir pieņemami dalīt dzīvesvietu, tad starp vecāka gadagājuma cilvēkiem būtu grūti atrast komunālu dzīvošanu, kas netiktu saistīta ar drūmām konotācijām. Tas nenozīmē, ka tāpēc būtu jāsāk kaunināt visi tie, kam tuva savrupība un dalīta mājsaimniecība šķiet milzīgs bieds. Arī es pati sevi uzskatu par visai introvertu cilvēku, taču šīs savas pēdējās trimdas mājas es atceros ar lielu gaišumu, jo tās izkliedēja daudzus man mīļus mītus ne tikai par citiem cilvēkiem, bet arī pašai par sevi.

Lai gan šo nedēļu nudien lielākoties esmu pavadījusi visai drūmās pārdomās par dzīvi un sevi tajā, es varētu fokusēties uz labo. Pludmales kafejnīcā "Kūriņš", kas atrodas Kauguros, kartupeļi frī un mārrutku mērce garšo tieši tāpat kā pirms padsmit gadiem. Rīgas restorānam "Ozīriss" ir konkurents! Vēl priecīgs notikums bija mana atskārsme, ka, iespējams, manu latviešu valodas centralizētā eksāmena A līmeni neviens tomēr neanulēs. Prombūtnē bija laika posmi, kuros latviešu valodu uztvēru tikai rakstveidā – vairākas secīgas nedēļas, kurās ne reizi nesanāca parunāt dzimtajā valodā. Tas, protams, ir atstājis zināmas sekas – žargona īpatsvars manā leksikā, mazliet samocīta sintakse un dažkārt aizmirsts komats pirms neveiklas absolūtā datīva konstrukcijas. Gaidot rindā Kauguru "Rimi" man atkal sanāca nejauši noklausīt svešu sarunu. To risināja vidusskolas vecuma jaunieši. Ja pieņemam, ka ir tāds valodas koks, kura zari reprezentē radniecīgu valodu grupas, tad, jāsaka, šie jaunieši tā vietā, lai ieņemtu vietu uz kādas dižas baltkoka mēbeles, bija radījuši savdabīgas kvalitātes kokskaidu antresolu, bez žēlastības sazāģējot baltu, slāvu un ģermāņu zarus, lai salipinātu tos visus vienuviet. Šādu hibrīdu es nebiju iepriekš dzirdējusi, lai gan nojautu par tāda esamību.

Kad beidzot izdevās tikt uz mirkli laukā no Jūrmalas, es devos spirituālā pastaigā kopā ar draudzeni pa Pļavnieku nacionālo parku (daži to dēvē arī par Dreiliņu mežu). Draudzene atgādināja par ērču encefalīta esamību – slimību, pret kuru, protams, neesmu potēta, jo manā iepriekšējā mītnes valstī Lielbritānijā encefalīta nav. Kāds varbūt atkal norādīs, ka tas būtu labs iemesls doties atpakaļ uz savu Skotiju, taču es pasteigšos pirmā un sacīšu, ka tiesības likt iekaist manām smadzenēm es esmu ekskluzīvi uzticējusi tikai dzimtenei. Tas ir patriotisms un bezatbildība – lielumi, kas viens otru nebūt neizslēdz.



Sandra Mētra

Sandra Mētra ir tehniskais rakstnieks. Ieguvusi maģistra grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā; mīl pagājušā gadsimta zinātnisko fantastiku un futbolu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!