Egila Medņa elektroniskā pastkarte Latvijas institūta kustībai #GribuTeviAtpakaļ
 
Blogs
31.05.2018

Esmu atpakaļ. 1. daļa

Komentē
13
Saglabā

Ir pagājusi nedēļa kopš manas visai spontānās atgriešanās dzimtenē. Dramatismu gan mazina fakts, ka šo astoņu prombūtnes gadu laikā es šad tad mēdzu braukt ciemos. Varbūt ne tik bieži kā citi izglītības alku dzītie trimdinieki, taču kādu reizi gadā vai divas jau atbraucu. Zināju sava sociālā loka aktuālākos naktslokālus, tomēr pusnaktī diez vai spētu bez zvana draugam atrast īsāko ceļu no gastropaba "Cydonia" līdz bāram "Aleponija". Astoņi gadi – ar nosacījumu, ka apciemojuma vizītes ir sporādiska rakstura, – ir pietiekams laiks, lai samulsinātu sevi piederības kontekstā. Ir skaidrs, ka absolūta integrācija svešumā nav iespējama, ja esi tur devies jau pieaugušā vecumā. Mulsumu rada iepriekš nenojaustā varbūtība, ka arī reemigrācija neatgriezīs savu lidostās un tulkojumā pazaudēto identitāti. Tiesa, vēl pāragri lēkt uz ecēšām, tāpēc nolemju piesēst kafejnīcā "MiiT" – esmu dzirdējusi, ka Rīgas iestādes ir iecietīgas pret neklātienes darbiniekiem, piedāvājot tiem sēdvietu un internetu pāris kafiju cenā.

Esmu šeit bijusi iepriekš kopā ar draudzenēm, taču nekad – viena. Vīrietis aiz letes man dzīvespriecīgi saka: "Čau!" Pēc īsa izbīļa atbildu ar pieklusinātu: "Labdien." Esmu droša, ka iepriekš tikušies neesam, tāpēc nesaprotu, kamdēļ tik familiāra uzruna. Pasūtu kapučīno un smalkmaizīti. Kad maksāju par pasūtījumu, jaunais vīrietis saka: būtu cool, ja man būtu divdesmit centu. Jau gara acīm redzu, kā pēcāk atstāstīšu šo draugiem un viņi būs tikpat izbrīnīti kā es. Tā, protams, nenotiek. "Ko tad tu gaidi, ejot uz hipsteru vietām? Tur visās tā brīvi runā." Spekulēju, ka pie vainas ir mana ieilgusī uzturēšanās angliski runājošā vidē: iespējams, arī tur mani neviens neuztvēra kā kundzi, vienīgi valodas specifika ļāva uzturēt tādu ilūziju. Lai kā arī būtu, ņemu savu smalkmaizīti un dodos atrast piemērotu vietu interneta apgaitām (kapučīno man atnesīšot). Saprotu, ka darbošanās kņadošā kafejnīcā nav man piemērota – pārāk daudz fona trokšņu, pārāk kustīgi cilvēki, pārāk maz iespēju atrast fokusu un koncentrēties. Atmetusi ar roku pienākumiem, es pievēršos cilvēkiem līdzās. Vienlaikus izjūtu pārākuma sajūtu un kauninu sevi par tādas esamību – meitenes pie blakus galdiņa nav skopojušās sporta brendu veikalos, lai tiktu pie ikdienas apaviem, kas, viņuprāt, lieliski papildina vasarīgās kleitiņas un svārkus. Ko, diez, viņas valkā ziemā? Zābakus līdz celītim? Noteikti arī cita citu komplimentē ar vārdiem "tev smuki izskatās". Šai brīdī jau sagumstu pavisam no domas par to, cik mazisks cilvēks, izrādās, esmu. Palūkojos uz savām nošņurkušajām sandalēm un neskūtajām kājām. Vakareiropas kreisie spēki laikam tomēr ir saduļķojuši to Daugavu manī. Diez, cik ilgs laiks paies, kad atkal mainīsies mana izpratne par jēdzienu "kopta sieviete"? Un cik pie tā būs vainojama vide, bet cik – nepielūdzamais laika un tendenču ritējums? Varbūtību, ka esmu autonoma būtne, esmu jau norakstījusi kā neiespējamu.

Būtu jāmeklē darbs. Mazu sakāvi jau piedzīvoju, vēl esot Londonā, – pieteicos vairākos kantoros uz izsludinātām vakancēm Rīgā, taču no kādam desmit kopskaitā tikai viena uzskatīja par nepieciešamu atbildēt. Atbilde gan bija negatīva, taču vērtēju to pozitīvi – ir vismaz kāda darbavieta, kas atteikusies no aizņemtības glorifikācijas un arī sliktu laika un cilvēcisko resursu pārvaldi neuzskata par seksapīla izpausmi. Ledus tātad kustas, lai arī lēnītēm. Aizkustina gan, ka Latvijā vēl arvien tomēr darbojas cilvēciskais faktors – ar manu feisbuka ierakstu par gabaldarbu meklējumiem dalās pazīstamie un nepazīstamie, kas rezultējas jau konkrētos piedāvājumos. Te gan atkal piedzīvoju kādu miniatūru sakāvi pati savas vainas dēļ – darbu izdaru pavirši, un likumsakarīgi tālāka sadarbība neveidojas. Kauns bezgalīgs, tomēr esmu Rietumu izdresēta vienmēr lūgt pēc niansētāka paskaidrojuma – tā saucamā atgriezeniskā saite lieti noder, ja ir vēlme mācīties no kļūdām. Atbildi saņemu, taču visai piktā tonī – neesot laika krāmēties ar visām manām kļūdām. Lai arī dusmojos uz sevi par pieļauto paviršību, nespēju dusmoties uz atbildes autoru, jo patiesi spēju asociēties – arī es, ja tā vaļsirdīgi jārunā, itin nemaz nealkstu krāmēties ar visām savām kļūdām. Tas gan nenozīmē, ka varētu to tāpēc nedarīt.

Viena no kļūdām, ko derētu atrisināt, ir mana veselība. Varētu aiziet pie ģimenes ārsta. Jo liels ir mans pārsteigums, atklājot, ka Rakstnieku poliklīnika – mana pēdējā ģimenes ārsta darbavieta – ir iesniegusi maksātnespēju. 2010. gadā tur vēl viss taču strādāja! Vai tas nozīmē, ka arī mana slimību vēsture un pošu uzskaite ir ņēmusi nelabu galu? To es nezinu, taču jaunu ģimenes ārstu atrodu citā veselības centrā. Pieņēma mani bez ilgas tielēšanās, izrakstīja nosūtījumu pie speciālista un recepti zālēm. Aptiekā gan tik lielu pretimnākšanu nesaņēmu – izrādās, Latvijā joprojām par medicīnu ir jāmaksā. 10 eiro par ziedes tūbiņu, ko lietošu trīs dienas. Manuprāt, nav ļoti izdevīgi. Septiņus no trimdas gadiem es aizvadīju Skotijā, kurā turienes valdība man, imigrantam, gadu garumā uzsauca pat antidepresantus, ne tikai tradicionālos veselības kopšanas līdzekļus akūtākos brīžos. Es gan saprotu, ka tā nav vispāratzīta prakse arī citviet Rietumeiropā, bet neliegšos – tas bija patīkami un tā ļoti pietrūkst.

Braucot uz Latviju brīvdienās, vienmēr bija ļoti drudžains grafiks – jāpaspēj visus satikt, jāpaspēj izdarīt lietas, jāpaspēj atpūsties. Šo astoņu gadu laikā es neesmu bijusi daudzos ceļojumos, jo lielākoties mani ceļojumi nozīmēja braukšanu uz mājām – vai nu arī par ko es īsti uzskatīju Latviju. Ir savādi staigāt pa šīm pašām ielām bez steigas – mans uzturēšanās laiks nav ierobežots, man te vairs nav termiņu. Tā ir pavisam cita sajūta – tāda, ko tiešām arī šajos prombūtnes gados ne reizi Rīgā nebiju piedzīvojusi. Nejauši uzskrienot sen neredzētām paziņām, var pašpietiekami teikt: "Jā, jā, kaut kad satiksimies – vienalga, kad." Var arī iedzert aliņu bez sociālas obliģētības klātbūtnes. Pasēdēt pavēnī, malkot un priecāties par šīs pieredzes laisko raksturu. Tas izklausās muļķīgi, bet es tiešām neatceros, kad pēdējoreiz piesēdu kādā Rīgas terasē bez trauksmes fonā.

Draudzene ierosina vēl bez aliņa patērēt arī kultūru. Raiņa un Aspazijas mājā notiek paneļdiskusija par biogrāfiska rakstura prozu. Cilvēku nav daudz, taču tie, kas ir, izskatās, zina, uz ko atnākuši. Izjūtu reibonim līdzīgu disonansi. Lai arī nejūtos iederīga, šis pasākums atstāj tiešām sirsnīgu iespaidu, ko grūti aprakstīt piemērotiem vārdiem. Pēdējo gadu aizjūrās es pavadīju Londonā – kultūras metropolē, kas ir tik pārsātināta ar pasākumiem, ka nav liela māksla piedzīvot opciju paralīzi un rezultātā veģetēt savā istabā. Rīgā ir patīkams balanss – pasākumu ir pietiekami daudz, lai būtu izvēles iespējas, taču ne tik daudz, lai apstulbinātu; pasākumu ir pietiekami maz, lai neiedzīvotos bailēs kaut ko hroniski palaist garām. Turklāt teju vienmēr atrodas arī iespēja gan kādu pasveicināt, gan arī izlikties kādu citu neredzam. Manā leksikonā tā ir balansa definīcija, un manā dzīvē pēdējos gados balansa bija jūtami trūcis.

Pilsētu lēnām pārņem agrs vakars. Labi, ka draudzene soļo līdzās un man viņai nav jāzvana, lai atrastu ceļu uz "Aleponiju". Ātri vien pazaudēju vēl kādu aizspriedumu par Latviju – aliņš teju Minhenes cenās! Ja salīdzina Vācijas un Latvijas minimālo mēnešalgu, domāju, nebūs par pārspīlētu sacīt, ka alus cena Latvijā strauji tuvojas cilvēktiesību pārkāpumam. Dodoties pie noskatītā galdiņa, nejauši noklausos svešu sarunu. Kaut kas starp jaunu vīrieti un vecu zēnu izglīto savu sarunas partneri – ja Anglijā tev kāds prasa cigareti, bet tu neiedod, tevi sadur. Un sadur tāpēc, ka tev nav cigaretes. Tas liek man iedomāties savu nažu atstātām rētām klāto vēderu tik dzīvi, ka varētu māt ar galvu un sēsties blakus kaut tūliņ pat, taču laikus attopos, ka tik krāšņa ir tikai mana iztēle un nejauši dzirdētais apgalvojums, nevis realitāte. Mans vēders ir garlaicīgi gluds, un diemžēl ne tāpēc, ka man vienmēr būtu bijušas līdzi liekas cigaretes.

Cik ilgu laiku aizņems aklimatizācijas process? Tie būs pāris mēneši vai pāris gadi, pēc kuriem ieilgusī prombūtne šķitīs vien kā tāds neskaidrs vakarnakts sapnis? Es skatos uz citiem reemigrantiem, un tie šķiet iedzīvojušies tīri labi, bet kā lai zina, ka tā nav tikai fasāde? Un, vēl jo vairāk, vai es pa īstam vispār gribu vairs te iedzīvoties? Varbūt tas ir mans sašķobītais objektīvs, varbūt realitāte, visticamāk – abu sintēze, kas liek baiļoties, ka reemigrantus grib atpakaļ tikai ar nosacījumu, ka tie gājuši Sprīdīša ceļu, saprotot, ka nekur nav tik labi kā mājās. Ir pieņemami paķircināt par piemīlīgām īpatnībām (piemēram, krabju salātiem ēdienkartēs), taču kritika par kolektīvām vājībām, kas paceļas virs Barona ielas remontdarbiem, velosipēdiem nedraudzīgo infrastruktūru un nesamaksātiem nodokļiem, tiek uztverta ar pretuzbrukumu. Tā emigrantu daļa, kas devusies meklēt labāku dzīves kvalitāti un atradusi to britu fabrikās, joprojām šeit tiek uztverti kā sabiedrības deklasētie elementi, pēc kuriem neviens pārāk neilgojas. Arī uz ielas pakritis cilvēks, no kura vēdī alkohola aromāts, palīdzību nav pelnījis, jo pie sava cilvēka goda aizskarošā stāvokļa vainojams pats. Sabiedrības izglītotā un veiksmīgā daļa šķiet joprojām pārņemta ar neadekvātu pašapziņu kā vienīgo rīku savu sociālo lomu izspēlē. Šo kritiku es nevienādoju ar apgalvojumu, ka citur ir labāk. Citur ir citādi. Mani nedaudz biedē perspektīva, kurā es to aizmirstu: ka var arī nepieņemt šeit atzītās normas par vienīgajām iespējamām; ka var būt arī citādi. Varbūt iedzīvošos bez komplikācijām un pēcāk šīs augstprātīgās atgriešanās piezīmes atcerēšos ar liegu kaunu. Es pat varu iztēloties to mirkli, kurā šis kauns mani pārņems: kaut kur Latgales laukos starp ķīpām liekšos tiltiņā vai varbūt tikai uz nedēļas nogali būšu ģentrificējusi Cēsis. Tāds jocīgs tas stāvoklis tomēr – to iztēlojoties, es jau maigi nicinu nākotnes sevi, kura vienlīdz maigi nicinās manu šodienas dumpinieciskumu.

Sandra Mētra

Sandra Mētra ir ieguvusi grādu fizikā un filozofijā Aberdīnas Universitātē Skotijā. Astoņus gadus dzīvojusi Lielbritānijā, no kuriem lielāko daļu pavadījusi, taisot miksteipus. Uzsākot studijas, cerēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!