Es zaudēšu

Respect.

Būtībā šī dzeja ir laba. Tomēr man nedaudz vairāk patika iepriekšējie dzejoļi no abiem Arvja Vigula krājumiem. Viņa jaunākajās rindās ir kas savādāks. Vai varbūt manā uztverē ir kas mainījies. Nedaudz traucē virsraksts, manuprāt, tas izklausās pesimistiski, nomācoši.

man rodas sajūta, lasot komentārus, ka vieni un tie paši personāži, pamainot nikus, deifē pa visiem iespējamajiem portāliem ar vienu un to pašu attieksmi -nezinu kā pieklājīgāk pateikt xxxxxxxxxx da jebko, ko dara - raksta citi. turklāt ar apspriežamo darbu tam nav nekāda sakara - galvenais pašiem atzīmēties.
dzejoļi ļoti savdabīgi, rokraksts neatkārtojams, jūtams talants (liels, mazs -cits jautājums)

pārsteidzoši dzīvīgi un ne visai līdzīgi tekstiem pirms tam. labi

Labi, patiešām labi.

Kā sacīt jāsaka - raksti vēl, Arvi!

Ir ļoti labi. Sadzīviskās lietas rada gluži sataustāmu domas uztveramību, Smeldze, ironija, īstums detaļās. Zaudēt ir tikpat dabiski kā elpot.

Tāda ir mūsu pasaule - ķermenis kā rūpīgi kopjams mehānisms vai tālu ejams ceļš, krēsls, kas dzīvāks par dzīvu. Un tās drupačas, ko Dieva plauksta noslauka... Un tomēr man liekas, ka cilvēka nepilnīgums ir augstākā iespējamā pilnības forma. Vismaz skaistākā noteikti. Un Viguls uz šo nepilnīgumu raugās ar skumju maigumu - skumjas dziļas kā bezdibenis, bet maigums kā tilts pāri.

Burvīga dzeja!

Paldies par piemēriem. Joprojām nemanu ņirgāšanos. Neesmu iedziļinājusies kultūrisma "pasaules" likumos, bet redzētais liek secināt, ka gan epilators, gan mākslīgā iedeguma krēms, tāpat kā mazās sacensību biksītes tur ir gluži normālas parādības, tādēļ man šis dzejolis ir tikai ne-ikdienišķā formā aprakstīti novērojumi/spekulācijas, it īpaši par tiem dibena vaigiem (interneta resursos ir atrodami motivējoši attēli ar atlētiem un uzrakstiem par to, ka sviedri ir tauku asaras, un tamlīdzīgi). Balinātas blondīnes un krāsotas tumšmates jau sen kā ir ikdienas realitāte.
Tāpēc palikšu vien pie savas nekārtīgās uztveres.

Man laikam kaut kas nav kārtībā ar uztveri, jo dzejolī par kultūristiem ņirgāšanos īsti nevaru atrast. Varbūt jāpārlasa vēlreiz.

...

nesagrozi manus vārdus. es rakstīju to, kas man patīk un to, kas nepatīk. tu pieķēries tam, kas man netīk, bet kopumā man Arvja dzeja (atšķirībā no tevis) patīk. punkts un klusums..

patika tikai dzejolis krēsls un veļas diena. pirmajā par daudz man nezināmā. kurš pētījis visas tās aspazijas būšanas droši vien ir stāvā sajūsmā, kultūristu lietas nav ne mans, ne tavs lauciņš, lai par to rakstītu. mormoņi, jehovas liecinieki un putekļu sūcēju pārdevēji - durvju neatvēršana šiem kungiem un dāmām jau ir dzīves klasika, ko tur vēl piebilst. es zaudēšu - manuprāt, izteiksmes vairs veids neatbilst Tavam vecumam, Arvi.

"meitenes vienmēr izvēlēsies Štrombergu,nevis dzejnieku."
Tas jau arī ir visa šā dziļaugsti garīgā lūzerisma aizvainotais mesidžs, pilnīgi mākslas necienīgs.
"Un pareizi darīs."
To jau dzejnieks dikti cenšas apstrīdēt, sak, viss tas kultūristu ārējais spožums ir sūds, tukšums, čiks, viņi takš pat pieliekties nespēj, un viņu arī bābas ir neglītas un stulbas. Patiesībā jau īstā vērtība esmu es, kurš vienmēr zaudēs, jo apkārtējie nespēj novērtēt patiesas vērtības.
Mūžseni, tukši un nožēlojami.

" Joprojām nemanu ņirgāšanos."
Pilnīgi pievienojos. Arī mana Vigula dzeja par Māri Štrombergu ir ļoti sirsnīga, draudzīga un pauž manu apbrīnu par mana iecienītākā dzejnieka Vigula domas dziļmi un formas skaudrmi.

u.c., kam nav kārtībā ar uztveri:
viņu dibena vaigi ir divas ļoti skumjas sejas, kas raud sāļām sviedru asarām.
jānotur šis blāķis formā, jānotur tas uz kājām.
visi kopā mazgājas vienā dušā, jo viņiem ir grūti pieliekties
balinātām blondīnēm vai krāsotām tumšmatēm,
viņi dala vienu epilatoru un mākslīgā iedeguma krēmu,
viņu mazās sacensību biksītes

"man Arvja dzeja"
ko es par tādu nudien neuzskatu
"(atšķirībā no tevis) patīk."
Tas nenozīmē pilnīgi neko. Kāda starpība, kas vienam vai otram indivīdam patīk vai nepatīk. Ja es ko kritizēju vai slavēju, tad ne jau "Felsbergam patīk vai nepatīk" (tas pilnīgi pofig), bet analizēju recenzējamo darbu. Šajā tirādē ķenga par kultūristiem ir vienkārši cilvēka necienīga, un tam nav nekāda sakara ne ar mākslu, ne ar manu nepatikšanu, tas objektīvi izriet no tā, ka tur apzināti vai aiz muļķības ir rupji apņirgti konkrēti sportisti par īpašībām, kas tiem absolūti nepiemīt. Aivars Visockis savos 55(!) gados sasies sev kurpju auklas apgriezienā ap stieni, bet ķeršanās pie kultūristu sievietēm ir jau vispār tāds amoralitātes kalngals, ka par to tomēr vajadzētu kādam kultūristam uzspļaut Vigulam, lai tas apkrīt: kultūrista sitienu nudien nav vērts tādam hiļakam pīpmanim lūzerim tērēt.
Bet vaimana par savu lūzerismu - nu, tās ir Vigula tiesības paust par sevi patiesību.
"punkts un klusums..."
Kā vēlies. Mana cūka s kraju.

"izteiksmes vairs veids neatbilst Tavam vecumam, Arvi"
Tieši otrādi: dzeja ir lūzeru izteiksmes veids, raksturīgs tīņiem un tiem, kas tad arī pārstāj augt, vecums viņiem vairs nepalielinās. Pēdējais dzejolis, kaut nav dzejolis tāpat kā visi pārējie, vismaz ir godīgs: autors zina, ko runā, un patiešām pārliecina, izraisa patiesu līdzjūtību un ticību, ka no šitā džeka neko nevajag prasīt un dies nedo un viņu paļauties.

Ak tad "akmens" ir Pēteris Karlovs? Nu viss kļūst skaidrāks. Biju kļūdaini domājis, ka tas ir Andris Akmentiņš, brīnījos, ko tik sakarīgi raksta...

Arvīda Vigula dzeja par Māri Štrombergu:

Tam rumpis kā furgons un paurīts kā dūrīte,
starp muskuļu spilveniem no apenēm mazs bēemiksiņš karājas
un tetovēto muguru berž epilēta pupaine, kas man nespīd.
Pie sienas – kausi, medaļas, un sāļām sviedru asarām
raud divas svētlaimīgi nogurušas olimpiādītes,
bet mākslīgā zelta krēms nez kāpēc neizplūst.
Mani skumjie dibena vaigi piepeši nesatur
bailēs dzīvot vienā pasaulē ar šādu milzi:
es zaudēšu.

Kas tad nu par latvju dzeju atklātības brīdi? Viens jau tikko uzrakstīja lūzera dziesmu, tagad otrs godīgi saka: es zaudēšu.
No dzejas te, protams, nav ne smakas, bet nu labi: vāvuļojums par Aspaziju ir prikolīgs. Bet te piepeši… žēlabas par kultūristiem! Šie vīri, uz kuriem viguliņiem sāp skatīties, tiek truli apdrsti, turklāt paustie viedokļi apliecina, ka viguliņa dibena vaigi patiešām ir divas smadzeņu puslodes, divas ļoti stulbas smadzeņu puslodes.
Pēc tam atkal apdrsti – mormoņu misionāri. Nu, par tiem, atšķirībā no kultūristiem, es neko nezinu, uzkrīt tikai tas, ka arī mormoņos, tāpat kā kultūristos, viguliņu ieinteresējušas apakšbikses.
Tālāk krēsls un veļas diena – nu tā, parastā latvju literatūra, dzeja vai proza atkarībā no teksta izvietojuma. Tikai atkal kaut kā viguliņam tās apakšbikses, šoreiz interešu lokā – veca atraitne. Jāatzīst, ka attiecībā uz to, kā apakšbikses varētu mani ieinteresēt, mēs ar viguliņu nepārklājamies.
Un pēdējais sacerējums – „es zaudēšu”. Tas ir skaisti, par to es Vigulam piedodu visu iepriekšējo, ieskaitot kultūristus, ko nudien uzskatu ne vien par reālu stulbumu, bet arī par tādu tev nesasniedzamu cilvēku apņirgšanu, ka pelnītos viens kultūrista pliķītis.
Vienīgais, tā nākotnes forma griež ausīs. Pareizāk būtu tā: „es esmu zaudējis.” Bet, protams, padoms caur atzīšanos ir perfekts:
„neņemiet mani savā komandā,
nelieciet likmes, nelolojiet cerības,
neizvēlieties mani par partneri, draugu vai dēlu –
es zaudēšu.”

Felsberg, kā Tev pašam pa dzīvi ? Ar dzīvi ?

tik jutekliski, tik smeldzīgi; tik it kā piezemēti - bet kas par dzīvi atveras...

izbanotajam - cūka dubļus vienmēr atradīs. nekā personīga, tautas sakāmvārds. pārlasiet, vrb kkas pieleks

Arvi! Ir ekspertu atzinums, ka verlibri noveda Eiropas dzeju pie degradācijas. Tavi vārdi "es zaudēšu" ir
diemžēl prāvietiski (es domāju par dzeju, ko tu radi, nevis (bet varbūt arī to) tulko. Pēteris K.

un mēs neatvērsim viņiem durvis,
pat ja viņi dauzīsies tajās
ar galvu.
Labi teikts.

kačāties vai nekačāties!?
tāds ir jautājums!

Vareni.Sirsnīgi,Vislabākais - tā mierīgā noskaņa .Lai dzīvo Viguls!
Lai dzīvo vasara,dziesmusvētki ,Spīdolas un Lāčplēši!
Kas var būt labāks,kā izģērbt dzejnieci!

Nav.

pēdējais ļoti stiprs.