* * *
Satiekamies pie koka,
kas noliecies atrodas
augstākajā pilsētas kalnā.
Bet pirms tam
katrs savu masku noliksim
kastē, kuras atrašanās vietu
aizmirst būs visvieglāk.
Satiekamies,
kad pulkstenis vairs nebūs rādītājs,
par to, kas agrs un kas vēls,
par to, kas paspēts un kas –
jau nokavēts.
Tad vērosim skatu,
pilsēta no turienes liksies tik maza,
un mēs brīnīsimies,
no kurienes kokam tāds spēks,
ka tas notur mūs abus.
Tad pār pakalnu velsies kāds zēns,
tas izrādīsies tavs brālis.
Viņš sauks mūs pusdienās,
bet, tuvāk ieskatoties,
būs skaidrs –
viņš sauks
tikai tevi.
Vieta pie loga
Man kauns par jautājumiem, kurus uzdodu,
šo visu mēs mācījāmies jau pirmajā kursā;
ai, saldie žņaugi, kuri liek mocīties, meklēt,
šķetināt mezglus, kurus sējuši citi, daudz senāk.
Senāk mēdza teikt: "Skat, kādas tam rūtainas acis!"
manas arī ir tādas, baltumos nokopējies klades raksts.
Lēni slīd minūtes cauri ciparnīcai,
tāpat kā gaiss no nedaudz pavērtā loga.
Pirksti klaiņo pa gludeno finiera virsmu.
Iztēles skatuvē: divu varoņu cīņa.
* * *
Ieguvuši kameru,
filmēja.
Tā kā laika bija vairāk,
nekā ieplānots,
izmantoja arī garāmgājējus,
veidoja "cinéma vérité"
uzņēmumus transportā,
stacijā,
kafejnīcās.
Saņēmuši daļu avansa,
iegādājās viskiju un augļus,
sasēdās tehniskā aprīkojuma
auto piekabē un devās uz
piekrastes vasarnīcu, kura
piederēja producenta vecākiem,
kuri tieši tai dienā bija devušies
darīšanās uz pilsētu.
No rīta pamodušies,
neskanīgi smējās:
"Šādos apstākļos veidota,
filmiņa noteikti būs šedevrs."
Kad to pēc gadiem
skatījās kino teorijas studenti
Maskavā, Ķelnē un citur,
tieši tā arī domāja –
ticēja kino
kā pārlaicīgai mākslai.
Vecais dzīvoklis
I
"Kur manas grāmatas?
Kurā mēslu čupā
tās tagad mētājas?"
Mana vecmāmiņa jautā,
Sēžot uz gultas malas.
"Es nezinu,"
saku,
"varbūt kādu no tām
paņēmis bomzis,
kurš vēl jūt
lasīšanas prieku."
Patiešām, kādā dienā
ieradās cilvēki un
visu izsvieda ārā,
krustu šķērsu
pagātne sakrita
pavasara zālē,
stikli, kurus reiz
slaucīja ar putekļu
lupatiņām
(manu sagriezto
bērnu dienu pidžamu),
stikli džinkstēja,
bira pār Blaumani,
Tolstoju, Gēti.
Tad šie ļaudis, beiguši darbu,
devās citās gaitās,
varbūt atbrīvot
vēl kādu mājokli
no nevajadzīgas,
novecojušas dzīves;
lai būtu vieta,
kur izplesties jaunai.
"Visas manas vēstules,"
viņa saka.
Es atbildu: "Nu,
tu taču vienmēr vari
rakstīt jaunas.
Un saņemt pretī
jaunas atbildes."
"Jā, pareizi,"
smejas viņa,
un smiekli atbalsojas
viņas istabas griestos.
Aiz loga
savus svarīgos uzdevumus
aizskrien pildīt
mans suns.
II
Jau ilgi neesmu gājis pa šo ielu,
atmiņas dzeļ kā lapsenes
augusta pēcpusdienā.
Kādu vakaru, braucot tai garām,
izkāpu paskatīties, kas mainījies.
Pāri bruģim stiepās efejas,
tikko pārdzīvojušas pirmo salu;
kolonnas, kuras balstīja
tautiskā romantismā veidoto fasādi,
bija apsēstas plaisām.
Kā upes, kuras sazarojas,
lai atkal satikos vienā,
tās sašķēla manas vecās mājas
un ierāva
vienu rētu arī dziļāk,
ne tikai redzē.
Kaut kur šai līkumā,
kur pagriežas celiņš
uz saimniecības ēku,
es pirmoreiz izjutu bailes.
Tā bija žurka, kuru bija nomedījis
kaimiņu suns.
Brūns, nekustīgs plācenis
saraustītu ādu,
stiklainām acīm - - -
Vai tikai caur šo ainu
es varu savienot sevi
ar pagātni,
vai tikai tā es redzu
savu nedrošo stāvu
tās plašajā ielokā?
Vajadzēja būt arī saulei.
Vajadzēja būt miegainiem rītiem,
kuros, tikko izvēlies no gultas,
meklēju vecākus, kuri bija
ieslēgušies savā istabā.
Vajadzēja būt radio
ikdienišķajai sirsnībai,
nejaušu cilvēku gudrību
pārbaudošām viktorīnām,
vajadzēja būt dziesmām,
kurās tolaik sāka izmantot
mākslīgi radītas skaņas.
Vajadzēja būt attālai radiniecei,
kundzei, kura lēja tēju,
sagaidot mani no epopejas parkā,
kurā bija jāpārvar lapu kalni
un soliņu atzveltnes.
Nekas no tā neiezīmējas
manā koncentrētajā uzmanībā
šai vietai,
nekam citam nav tāds svars, kas
palīdzētu man atrast savu lauciņu
lielajā šaha dēlī, kuru sauc "laiks".
Tikai nelaimīgais dzīvnieks,
kuram cilvēce lēmusi
parazīta lomu,
tikai žurka.
Mirkli, pirms izdvest
savu pēdējo,
nelielo elpu,
viņa man čukstēja:
"Aizgriezies,
ej projām,
manai dzīvībai
nav lielas vērtības,
un tomēr,
šis ir īpašs brīdis,
bet tu viņu nespēj saprast."
Šobrīd viņa
jau gadiem kā izirdinājusies
pagalma zemē,
uz kuru toreiz skatījos tik ilgi.
Es beidzot aizgāju
un šai vietā
nekad vairs neatgriezos.
* * *
Rau, pārslogojies mehānisms
vēl cenšas izpumpēt
atbilstošo šķidrumu.
Ziemassvētku vakars Parīzē.
Taču, tā kā pilsēta
ievēro taupības režīmu,
nedeg neviena spuldzīte,
neviens rotājums.
Vienīgā krāsainā gaisma
nāk no sievietēm spilgtās drānās
un ceļu remontstrādnieku
vestēm.
Šis mehānisms esmu es,
stampājoša iekārta,
ierīce klaidu gaitās,
noklimtusi no sava radītāja.
Bet tumšie bulvāri,
kuru nami viens otram atrāda
iesārtušus cilvēkus,
kuri klausās politiķa vārdos
caur platu ekrānu skaļruņiem,
tumšie bulvāri ir mana
konveijera lente,
pa kuru es slīdu ceļā uz atbrīvošanos –
kad tā notiek,
es vairs nedomāju par slikto.
16