Foto: Kadrs no Džima Džārmuša 2003. gada filmas "Kafija un cigaretes" ("Coffee and Cigarettes")
 
Komentārs
11.06.2019

Es te nesēdēšu, te ir piepīpēts

Komentē
6
Saglabā

Savu pēdējo cigareti nodzēsu 2013. gada februārī. Nekāda īpaša iemesla tam nebija, vienkārši sagribējās izmēģināt, vai tiešām tas ir tik grūti, kā stāsta, un vai tiešām dzīve kļūs tik sasodīti laba, kad no dienas kārtības izzudīs mans otrs svarīgākais sociālais un privātais rituāls.

Nepīpēt izrādījās viegli. Savā ziņā pat vieglāk nekā pīpēt. Nebija vairs jādomā, kur un kā nemanot izslīdēt uz pīppauzi, ko darīt garos pārbraucienos vai teātra izrādēs, kur dabūt cīgas nakts vidū, ja tuvumā nav nevienas spēļu zāles, un no kā streļīt brīžos, kad nav naudas. Arī rituāla trūkumu diez cik spēcīgi neizjutu – vietā uzreiz nāca jauni.

Ar to šim stāstam principā arī vajadzētu laimīgi beigties. Taču pēc vairākiem mēnešiem pēkšņi sāku apjaust, ka līdz ar atteikšanos no tabakas manī kaut kas ir mainījies. Un, pretēji gaidītajam, ne uz to labāko pusi. Saprotams, fiziskie ieguvumi bija neskaitāmi: dziļāka elpa, labāka oža, sen aizmirsta (gandrīz pārcilvēcīga!) spēja uzkāpt līdz ceturtajam stāvam bez aizdusas un kur nu vēl apziņa, ka varbūt nomiršu nevis no vēža, bet no kaut kā patīkamāka. Taču šo nenoliedzamo ieguvumu gaismā pat nemanīju, ka lēnām esmu sācis pārvērsties par klīrīgu riebekli. Degošas tabakas aromāts pilsētā izrādījās jūtams ik uz soļa, atlika vien iziet no dzīvokļa vai atvērt logu. Taču, ja agrāk tas izraisīja patīkamas, biedriskas jūtas un iedvesmas uzplūdus, tad tagad galvā zibsnīja pilnīgi atšķirīgas domiņas:

"Fui, jūs smirdat!"
"Tev visi pirksti dzelteni!"
"Te taču galīgi nav, ko elpot!"

Un nebija jau tā, ka man tie dūmi traucētu dzīvot. Tad kāpēc šāds nosodījums? It kā taču sen biju sapratis, ka dažiem brīvība ir svarīgāka par veselību. Ka pilnvērtīga dzīve nav un nevar būt sterila. Ka jāprot, galu galā, cienīt pieaugušu cilvēku izvēli, pat ja, objektīvi ņemot, tā ir samērā apšaubāma. Un pēkšņi – še tev! "Es te nesēdēšu, te ir piepīpēts!"

Ja vien tev nepūš papirosu "Казбек" dūmus tieši sejā, tad tabakas smarža nemaz nav tā pretīgākā, ir arī sliktākas. Bet kāpēc mani absolūti neuztrauca tas, ka kaimiņi vārīja skābu kāpostu zupu no veciem kauliem, pūtās ar nekvalitatīviem dezodorantiem un vadāja liftā suņus ar slapjām ausīm, toties mazākais cigarešu dūmiņš aiz slēgtām durvīm uzreiz izraisīja vēlmi sūdzēties kādai Augstākai Instancei? Tikai tagad, atskatoties uz visu savu smēķētāja karjeru, es laikam beidzot sāku saprast.

Krusta kari pret smēķēšanu pie mums sākās ap 2004. gadu. Protams, brīdinājumi uz paciņām bija arī agrāk, taču tie bija samērā neuzkrītoši un, pēc visa spriežot, nedarbojās – ja darbotos, tad diez vai vajadzētu tos pataisīt divreiz lielākus, kontrastainākus, draudīgākus un vēl apvilkt ar melnu rāmi. Taču tieši tas tika izdarīts. Arī jaunie draudu uzraksti droši vien nesniedza vēlamo rezultātu. Tieši otrādi: vidusskolas vecuma smēķētājus – tādus kā mēs – tie pat ļoti uzjautrināja. Atceros, vienā garajā starpbrīdī aiz Hāmaņa ielas šķūņiem kāds klasesbiedrs teica: "Re, kas man šodien patrāpījās uz "Caines" paciņas!" – "A man uz "Elitas" atkal tas pats, kas vakar," teica kāds cits, "maināmies?" Un mēs mainījāmies, krājām ierāmētos draudu tekstus kā senāk donaldiņus vai fiškas.

Taču šī izklaide ātri apnika. Draudu klāsts izrādījās niecīgs un neinteresants, bet smēķētāju vidū vēl skaidrāk iezīmējās jau iepriekš paredzams fenomens – jo uzbāzīgāka vizuālā komunikācija, jo cītīgāk cilvēka apziņa to no sevis izslēdz. Kad pēc pāris gadiem uz cigarešu paciņām sāka parādīties pirmās krāsainās bildītes ar piedarvotām plaušām un mirušiem bērniem, visiem man zināmajiem smēķētājiem jau bija vienalga. Kad kafejnīcās cits pēc cita izzuda smēķētāju galdiņi, gājām ārā. Kad aizliedza smēķēt desmit metrus no ieejas, pavirzījāmies metru tālāk. Kad pieprasīja dokumentus, mums bija, ko parādīt.

Jaunākā iniciatīva paredz aizliegt mazumtirgotājiem izstādīt jebkādus smēķēšanas produktus redzamās vietās. Doma ir tāda – ja bērni paši savām acīm neredzēs smēķus, tad varbūt arī neiedomāsies tos sev uzdāvināt astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Ko mēs būtu darījuši, ja toreiz kas tāds stātos spēkā? Gan jau kaut ko izdomātu.

Nesen ciemos uz galda pamanīju krievu cigarešu paciņu, uz kuras melnā rāmī greznojās kārtējā slimības aina, bet tai pāri lieliem, trekniem burtiem viens vienīgs vārds: CIEŠANAS! Uzreiz atcerējos vienu īpaši kareivīgu sporta treneri, kura teica: "Nekas, nekas, drīz tās bildītes kļūs vēl briesmīgākas, tad jūs redzēsiet!" Viņa to teica ar patiesu triumfu, izgaršodama katru vārdu. Bet, ja nu kāds no šīs kampaņas tiešām cieta, tad tie bija nesmēķētāji, kuriem diendienā pie veikalu kasēm bija jāskatās uz gangrēnām un kataraktām.

Pēdējā laikā šausmu attēli ir kļuvuši lielāki un niknāki, bet es joprojām nepazīstu nevienu cilvēku, kurš tādēļ būtu atteicies no cigaretēm. Tieši otrādi: attieksme pret šīm pamācībām jau sen ir ieguvusi ironisku nokrāsu. Viņdien veikalā pats savām ausīm dzirdēju: "Zilo "Marlboro" ar kliku. Nē, lūdzu, nevis ar to kāju, bet ar to bērniņu!"

Un tad es uzmetu aci visai tai šausmu galerijai un pēkšņi sapratu, cik tas patiesībā ir absurdi un baisi. Joprojām nezinu, kāpēc toreiz, pirms sešiem gadiem, nolēmu atbrīvoties no ieraduma, kuru agrāk tik ļoti izbaudīju un kurš reizēm CIEŠANAS mazināja, nevis vairoja. Bet, lai arī kas uz to būtu pamudinājis, tie noteikti nebija valdības mēģinājumi pildīt mammas un tēta funkcijas. Pat ja katrai cigarešu pakai turpmāk līdzi dotu maisiņu ar pūžņojošu ļaundabīga audzēja paraugu, ar to vēl nepietiktu, lai ievirzītu zvērinātus smēķētājus pareizajās sliedēs. Taču šī mērķtiecīgā kaunināšana, trenkāšana, dzenāšana, nicināšana un spriedelēšana par to, "ko ar viņiem darīt", ir ietekmējusi cilvēku savstarpējās attiecības. Tas ir tas pats vecais, labais iedalījums, kurā pastāv tādi jēdzieni kā "mēs" un "viņi". Nav grūti justies pārākam par tiem, kuri vienatnē vai mazos pulciņos pīpē slepus, pie miskastēm, ar nodurtām galvām, nevis tā, kā to vecās bildēs dara Odrija Hepbērna. Un laikam arī uz mani šī spēkošanās bija atstājusi iespaidu. Kaut kādā brīdī caur oficiāliem kanāliem man tika iedvesta apziņa, ka man kā nesmēķētājam tagad ir tiesības justies aizskartam. Teikt: "Es te nesēdēšu, te ir piepīpēts!" Jo, lūk, mana personīgā, oficiāli raugoties – "pareizākā" izvēle morālā ziņā ir augstāka par tām, ko savā brīvajā laikā izdara pārējie. Ka manas CIEŠANAS nez kāpēc ir svarīgākas par, lūk, to cilvēku CIEŠANĀM, kuri vairs nedrīkst pīpēt paši savās mašīnās.

To paciņu ar CIEŠANĀM es toreiz savācu. Cigaretes kādam uzdāvināju, bet attēlu izgriezu un piespraudu pie sienas. Lai karājas un atgādina, kas mūs šajā skaistajā, bet vienlaikus arī diezgan nepatīkamajā dzīvē vieno, nevis šķir. Kā arī to, ka atbrīvoties no bīstamās "es te nesēdēšu, te ir piepīpēts" mentalitātes beigās izrādījās grūtāk, nekā atmest pīpēt.

Tēmas

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!