Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
04.08.2022

Es pietiekami ilgi esmu bijusi sieviete

Komentē
7

Par Lando Jansonu es uzzināju fotogrāfijas dēļ – viņš bija redzams draudzenes fotogrāfes Andas Magones uzņemtajā fotogrāfijā, kura bija iekļauta 2011. gadā tapušajā sērijā "Berlīne. Ķermeņi" ("Berlin. Bodies"). Sērija aptvēra 10 dienas, kuras Anda pavadīja Berlīnē, aprūpējot Lando pēc aborta un ķirurģiskās sterilizācijas (tuboligācijas) veikšanas. Šo fotogrāfiju es vēlējos izmantot manis tulkotās Rebekas Solnitas esejas "Visu jautājumu māte" ("The Mother of All Questions") ilustrēšanai, jo tā, manuprāt, lieliski saskanēja ar Solnitas aplūkoto tēmu – izvēlēm, kuras nereti izdarām aiz inerces un sabiedrības spiediena dēļ, tādējādi laupot sev iespēju dzīvot tā, kā mēs patiesībā vēlētos. Lando līdz nebināras personas statusam nonāca ilgstošas pašrefleksijas ceļā un atzīst, ka process bijis plūstošs, bez straujiem pieturas punktiem. Protams, par pieturas punktu var uzskatīt, piemēram, vārda maiņu 2017. gadā. Lando ir trīs bērni, tāpēc par eksistenci ārpus dzimumu binaritātes runājam arī mātišķības jeb – angliski daudz veiklāk noformulējamās "vecāku būšanas" kontekstā. Runājām arī par viņa veikto abortu, ķirurģisko sterilizāciju, grūtībām, kuras dažas valodas sagādā, bet citas viegli atrisina, un par to, cik dažādas var būt laimīgas ģimenes.

Agra Lieģe-Doležko: Domājot par sarunu ar tevi, it īpaši ņemot vērā, ka plānoju jautāt arī par mātišķības pieredzi un ar to saistītajām sajūtām, es uztraucos, vai nekļūdīšos ar izteikumu formu, tāpēc, lūdzu, palabo mani, ja tas notiek. Latviešu valoda arī vēl joprojām ir samērā neparocīga, lai runātu par pieredzi ārpus dzimumu binaritātes.

Lando Jansons: Latviešu valodā patiesi daudz kas vēl nav aprobēts, nav iegājies. Es arī bieži vien nezinu, kādus jēdzienus latviski lietot un kas būtu pareizi. Es tieši šorīt domāju par valodu – par jēdzieniem "mātišķība" un "vecāku būšana", ko angļu valodā tik lieliski raksturo termins "parenting". Vācu valodā arī nav tāda "parenting" – arī vāciski runājot, ir vairāk jāapraksta, piemēram, sakot, "būt vecākiem" vai runājot par "audzināšanu". Angļu valodu es, protams, apskaužu arī par vienskaitļa formu vietniekvārdam "they" – ir lieliski, ka tas jau funkcionē valodā, bet tā ļoti trūkst valodās, kurās galotnes jāloka, kā tas ir gan latviešu, gan vācu valodā.

Agra: Vai ieskicēsi, lūdzu, vispirms savas nebinaritātes vēsturi, ja to tā drīkst dēvēt?

Lando: Es neesmu tāda tipiskā transpersona, jo, šķiet, tieši binārās transpersonas bieži vien stāsta, ka jau agrā bērnībā zināja, ka piedzimušas nepareizajā ķermenī, bet tas nepavisam nav mans stāsts. Es vairāk nekā 10 gadus nodzīvoju Vācijas dienvidu daļā, kur piedzima arī divi mani jaunākie bērni, un aptuveni 2010. gadā pārcēlos uz dzīvi Berlīnē. Te uzreiz sajutos kā mājās, un mana perspektīva būtiski mainījās – gan caur vidi un cilvēkiem, kurus iepazinu, gan caur mākslas projektiem, kuros darbojos, gan caur teoriju. Tieši teorijas – anarhisma, kvīru teorijas un feminisma – izzināšana, kā arī dziļa un ilgstoša pašrefleksija man ļāva nonākt līdz pārdomām par dzimtes identitāti. Nav īsti tāda viena mirkļa, kad es varētu apgalvot, ka "tas" sākās vai notika; man tas drīzāk šķiet tāds pats ikdienā nemanāms transformācijas process kā pieaugšana vai novecošana.

Agra: Taču pienāca diena, kad tu nolēmi nomainīt vārdu.

Lando: Jā, šajā procesā ietilpst vairāki fakti, kuriem var pielikt datuma atzīmi (smejas). Vārdu es nolēmu mainīt 2017. gadā, taču lielākoties šo procesu atceros kā ļoti plūstošu. Viena no būtiskajām sajūtām, kuru atceros, ir tāda: "Ok, viss, man pietiek! Es pietiekami ilgi esmu bijusi sieviete! Tagad es no tā vēlos izkāpt – čau!" Tajā, protams, ir deva humora, bet šī sajūta man simbolizēja to, ka es nevis pārvietojos no punkta A uz punktu B, no viena pretstata un otru, bet gan izkļūstu ārpus šiem pretstatiem, ārpus binaritātes. Bieži vien kvīru kontekstā var kaut vai grafiti formātā lasīt, ka binaritāte ir paredzēta kompjūteriem, un tiešām: es sevi daudz patiesāk izjūtu skalā – plūsmā, nevis kontrastā. Man šķiet, ka daudzi cilvēki ir plūstošāki, nekā, iespējams, viņi audzināšanas rezultātā atļaujas sajust, un, ja viņiem būtu atvēlēts vai ieaudzināts vairāk ļauties pašrefleksijai, uzdot jautājumus sev un vairāk sajust... tad, manuprāt, daudziem būtu mazāk problēmu atrasties ārpus tiem ļoti krasajiem pretstatiem, kas ir izteikti maskulīnais un izteikti feminīnais. Patiesībā jau daudzos abu dzimumu pārstāvjos ir daudz kas no spektra.

Agra: Vai atziņu, ka esi bijusi sieviete pietiekami ilgi, tu attiecināji galvenokārt uz ekspektācijām, kuras sabiedrībā ir pret sievietēm un sievietes lomas spēlēšanu, vai arī tā bija saistīta ar citām sajūtām vai citu pārliecību?

Lando: Lielā mērā tas, protams, bija saistīts ar sabiedrības ekspektācijām. Kopš brīža, kad ļāvu sev būt ārpus dzimumu binaritātes, es šo pozīciju sāku aizstāvēt arī no politiskā skatpunkta un piekopt savu mikroaktīvismu arī ikdienā. Bija laiks, kad es šo savu pozīciju aktīvāk izspēlēju dažādās ikdienas situācijās, piemēram, ejot pie ārsta, atgādināju, lai mani neuzrunā ar vācu valodā sieviešu dzimtei atbilstošo "Frau", un kopumā vairāk iesaistījos situācijās, kur cilvēkiem rodas vēlme uzdot jautājumus, un tad es uz tiem atbildēju. Nereti, man šķiet, šāds mikroaktīvisms, ar ko nodarbojas ikdienā, ilgtermiņā ir pat efektīvāks nekā demonstrācijas. Tas gan, protams, atkarīgs no enerģijas apjoma, un pēdējā laikā es acīmredzot esmu kļuvis mazliet slinkāks (smejas). Protams, arī fiziskā transformācija dara savu. Kopš 2017. gada es lietoju testosteronu hormonu veidā, un šo piecu gadu laikā, protams, zināmas pārmaiņas ir notikušas. Pēdējā laikā cilvēki mani aizvien biežāk "nolasa" kā vīrieti, un es bieži vien tam arī ļauju notikt, pārāk neprotestējot.

Agra: Tad var teikt, ka tava fiziskā transformācija – virzīšanās uz maskulīnāku ārējo izskatu – vienkārši ir virzīšanās prom no izteikti sievišķīgas fiziskās reprezentācijas?

Lando: Jā, jo patiesībā jau nebināriem cilvēkiem, kuri no dzimšanas pēc izskata nav izteikti androgīni, ir vēlme būt pēc iespējas precīzāk "nolasāmiem" – lai tevi no pirmā acu uzmetiena cilvēki nenolasītu kā sievieti vai vīrieti. Vēlēšanās ir būt identificētam adekvāti, un tāpēc es lietoju testosteronu, bet man nav bijušas nekādas ķirurģiskas operācijas. Varbūt, ja man būtu bijušas, piemēram, milzīgas krūtis, es būtu izvēlējies veikt mastektomiju, bet manā gadījumā tā nebija problēma. Vēl, par transformāciju runājot, jāņem vērā arī cilvēka vecums. Man ir jau 50 gadu, un hormonu terapiju es uzsāku samērā vēlu. Jo vēlāk hormonu terapiju uzsāc, jo grūtāks ir transformācijas process, lai kļūtu par bināru transpersonu. Ja man būtu 20 vai 30 gadi, es, visdrīzāk, ļoti ātri varētu nonākt binārajā pretstatā, bet tas arī nebija mans mērķis, tāpēc viss šobrīd ir optimāli (smejas).

Agra: Vai tev transformācija saistīta arī ar noteiktām uzvedības formām un normām, kuras parasti tiek sagaidītas no sievietēm? Vai izjuti to, ka šīs ekspektācijas mainās?

Lando: Īpaši transformācijas sākumā es ļoti daudz domāju par to, no kā vēl bez ārējā izskata un balss tembra atkarīgs tas, kā tevi identificē. Jo, piemēram, balss tembrs var būt arī zemāks, bet es zinu, ka man ir dažādi ļoti feminīni izteiksmes veidi, kas it kā "nodod". Arī tas, kā mēs sēžam, kā paspiežam roku, kā izturamies, kad esam samulsuši... Ir ļoti interesanti tam pievērsties un salīdzināt iepriekšējo un tagadējo pieredzi. Ir viena britu izcelsmes performanču māksliniece Diāna Torra (Diane Torr), kura nu jau ir mirusi, bet man paveicās un bija iespēja ar viņu iepazīties un tikties. Es piedalījos vienā no viņas meistarklasēm "Vīrietis uz vienu dienu" ("Man for a Day"). Tolaik es jau ļoti daudz domāju par nebinaritāti, bet šī nodarbība bija tāds kā papildu stimuls.

Un, runājot par ekspektācijām, šķiet, ka nav iespējams izcelt nevienu atsevišķu pieredzi, bet tas visdrīzāk ir tāpēc, ka sievietes šādas mikrosituācijas pieredz ik uz soļa, katru dienu. Būdama sieviete, savos 20 vai 30 gados es tiku uztverta kā diezgan pievilcīga, un kaut vai tas, kā vīrieši ar tevi runā vai uz tevi skatās, aicina tevi izturēties ļoti konkrētā, sievišķības definīcijas noteiktā veidā. Tikai daudz vēlāk, jau esot nebinārs, es varēju izbaudīt to, ka uz mani tā vairs neskatās. Ka tas vairs nav aktuāli. Nozīme noteikti ir arī vecumam – 50 gadu vecumā arī uz tevi kā sievieti vairs neskatās "tā". Varbūt skatās kaut kā citādi, bet tu tāpat jūti, ka tevi vērtē, iespējams, tagad jau negatīvāk.

Agra: Tev ir trīs bērni – vai pastāstīsi nedaudz par viņiem? Vai tu dzīvo ar viņiem kopā, un kā jūs sadzīvojat?

Lando: Es, var teikt, esmu diezgan vecs transcilvēks (smejas). Manai meitai ir 14 gadi, jaunākajam dēlam – 16, un vecākajam dēlam – jau 29 gadi. Kad uzsāku procesu, meitai bija 9 un dēlam 11 gadi – viņi nepavisam vairs nebija mazi. Situācija noteikti būtu atšķirīga, ja viņi tolaik būtu bijuši vēl zīdaiņi; iespējams, tad viņi mani arī nesauktu par mammu un būtu ieviesies kāds cits apzīmējums. Zinu vienu interseksuālu Zviedrijā dzīvojošu mākslinieku, kuru bērni sauc par "mapa" – no "mama" un "papa". Mani joprojām sauc par mammu, un tas ir normāli. Mans sešpadsmitgadīgais dēls gan laiku pa laikam cenšas atcerēties un nosaukt mani vārdā – par Lando, jo viņam šķiet, ka tam es dotu priekšroku. Bet bieži vien tas viņam arī aizmirstas pieraduma dēļ. Mājās mani uzruna "mamma" nepavisam netraucē, bet ārpus mājas tas reizēm nozīmē tādu kā piespiedu atklāšanos – ja visi apkārtējie, piemēram, mani "nolasa" kā vīrieti, tad bērnu izteiktais "mamma" reizēm mani padara par apkārtējo jautājošo skatienu objektu. Bet tas nebūt nav dramatiski – vismaz ne manā situācijā, jo Berlīnē, vidē, kurā es atrodos, tam nav nekādu negatīvu seku. Zinu, ka daudzviet pasaulē kam tādam patiešām var būt ļoti negatīvas sekas. Bet tik un tā reizēm es pie sevis nodomāju: "Vai tev tiešām mani tagad skaļi jāsauc par mammu?" (smejas)

Agra: Tad, ja pareizi saprotu, tevī nav iekšējas nepatikas pret šo vārdu?

Lando: Jā, tas vairāk ir par sociālo kontekstu. Mājas apstākļos tam nav nekādas nozīmes, jo es zinu, kā viņi pret mani izturas un kādas ir mūsu savstarpējās attiecības. Un tās, protams, ir svarīgākas par šo vienu vārdu.

Agra: Kā bērni uztvēra pārmaiņas, kuras piedzīvoji?

Lando: Kopumā ļoti mierīgi un pozitīvi. Mums vienmēr ir bijis ļoti labs un ciešs kontakts, un viņi vienmēr ir zinājuši, kas notiek manā dzīvē un kas mani nodarbina. Mēs daudz un atklāti runājam par katram no mums svarīgām tēmām, un droši vien tāpēc arī nebija tāda kā lūzuma punkta, kad pēkšņi notiek kaut kas negaidīts. Arī kontekstā ar bērniem viss bija plūstoši – es savos pārdomu procesos dalījos ar viņiem jau no paša sākuma. Ir, protams, dzirdēti stāsti par transpersonām, kad, piemēram, tēvs pēkšņi ģimenei paziņo, ka ir sieviete un ka tas tā vienmēr ir bijis, un šajos gadījumos tas visai ģimenei ir liels šoks un trieciens. Bet tā absolūti nav mūsu situācija. Protams, bērni uzdeva dažādus jautājumus, piemēram, par vārda maiņu, bet tas nebija milzīgs pārsteigums.

Maniem bērniem ir ļoti raksturīga pašrefleksija – viņi patiešām uzdod daudz jautājumu gan par to, kas notiek ar viņiem pašiem, gan sabiedrībā, un par to man ir liels prieks. Man pat gribētos apgalvot, ka mana meita ir īsta intersekcionālā feministe (smejas). Vide tajā ir būtiska – viņa mācās salīdzinoši alternatīvā skolā, kurā mācībspēki un pārējie skolēni ir ļoti atvērti arī dzimtes un seksualitātes tēmu kontekstā. Šiem bērniem šķiet pašsaprotami, ka eksistē dažādas parādības ārpus cis-heteronormativitātes, un tas nav nekāds milzīgs pārsteigums. Meita neuztver heteroseksualitāti par pašsaprotamu, un vecāka gadagājuma radiniekiem vai ģimenes draugiem, kuri saka, piemēram: "Kad tev būs draugs?" – uzreiz atbild: "Vai draudzene!" Viņa nevēlas sevi ierobežot un 14 gadu vecumā nolemt, kādai jābūt viņas nākotnei un attiecībām, un viņa ar smalkjūtību izturas arī pret apkārtējo identitāti, piemēram, saka, ja nezina kāda cilvēka izmantoto vietniekvārdu.

Agra: Vēlos lūgt, lai pastāsti arī par savu agrīno mātišķības pieredzi, tostarp par tās fiziskajiem aspektiem – grūtniecību, dzemdībām. Kādas sajūtas un situācijas tu piedzīvoji, un vai šīs šķietami ļoti feminīnās fiziskās izpausmes tev lika izjust nevēlamas sajūtas jau toreiz?

Lando: Jaunākie bērni dzima 2005. un 2007. gadā, kad man vēl nebija radusies sajūta, ka vēlos atteikties no dzimtes binaritātes. Toreiz man patika apzināti izbaudīt šo pieredzi – būt tik nepastarpināti tuvu klāt jauna cilvēka veidošanās procesam, arī grūtniecībā un dzemdībās. Šī vēlākās mātišķības pieredze bija ļoti atšķirīga no pirmajām dzemdībām, kuras piedzīvoju gandrīz pirms 30 gadiem Latvijā, Jūrmalā. Tam bija ļoti spēcīga postpadomju "piegarša", un es tam visam biju pilnībā nesagatavots. Šīs pirmās dzemdības es piedzīvoju kā traumu, un tas bija tik briesmīgi, ka vēl ilgi domāju – vēlreiz es tam noteikti cauri neiešu. Pagāja apmēram 12 gadi, un toreiz man sāka gribēties vēl vienu bērniņu, bet nezināju, kur vērsties dzemdību sakarā. Tad sāku lasīt un pētīt un uzgāju informāciju no 70. gadiem, kur uzzināju par dabisko dzemdību praksi – tas, kas tur bija aprakstīts, bija tieši tas, ko meklēju. Vācijā es atradu "Dzemdību māju" – tas ir formāts, kur esi kopā ar vecmāti īpaši dzemdībām pielāgotā mājā vai arī savās mājās, un tas mani patiešām izglāba. Iepriekš es biju gājis uz atvērto durvju dienām slimnīcās, kuras it kā skaitījās progresīvas vai kurās tika atbalstītas dabiskas dzemdības, bet, jau ieejot telpā, jutu, ka manī iekšā viss sažņaudzas, tā krampjveidīgi. Šķita – kā gan es varētu šeit dzemdēt, ja, pat tikai ieejot telpā, mans ķermenis saraujas?

Taču abas manas dzemdības, kurās es biju viens ar vecmāti, bija brīnišķīgas. Es toreiz negribēju, lai ar mani ir bērnu tēvs – es gribēju koncentrēties uz savu pieredzi. Apzinos, ka esmu ļoti empātisks un jūtīgs cilvēks, un man šķita: ja viņš būs man blakus, es vairāk domāšu par to, kā jūtas viņš, un tas novērsīs manu uzmanību no manas pieredzes.

Agra: Es par tevi uzzināju tavas draudzenes fotogrāfes Andas Magones darbos – man bija iespēja esejas tulkojuma ilustrācijai izmantot vienu no viņas fotogrāfijām. Tajā biji redzams tu pēc aborta un ķirurģiskās sterilizācijas veikšanas, kas, manuprāt, lieliski saderēja ar esejas ideju par izvēlēm, it sevišķi izvēlēm, kuras sievietēm jāizdara mātišķības kontekstā. Vai vari nedaudz pastāstīt par savu izvēli veikt abortu un ķirurģisko sterilizāciju?

Lando: Kad es 2010. gadā pārcēlos uz dzīvi Berlīnē, mēs ar manu bērnu tēvu nolēmām, ka vairs nebūsim pāris un nedzīvosim kopā. Tagad gan mēs dzīvojam vienā mājā – es un mūsu meita dzīvojam kopā, bet viņš un mūsu sešpadsmitgadīgais dēls dzīvo citā dzīvoklī, vienu stāvu zem mums, un tas ir lielisks un ļoti ērts risinājums mums visiem. Bet tolaik mūsu dzīvē bija diezgan smags posms, un 2012. gadā es biju nonācis ļoti toksiskās attiecībās, par kurām šobrīd pat negribas atcerēties. Toreiz paliku stāvoklī, un man bija pilnīgi skaidrs, ka bērnu saglabāt šajos apstākļos nevaru. Aborts man bija traumējoša pieredze.

Par ķirurģisko sterilizāciju es biju domājis jau iepriekš, pēc meitas piedzimšanas, un tad, kad nācās veikt abortu, es ļoti nožēloju, ka sterilizāciju neveicu jau agrāk. Sterilizācija, manuprāt, ir ļoti labs risinājums cilvēkiem, kuri pašrefleksijas rezultātā ir nonākuši līdz spēcīgai pārliecībai par to, ko viņi vēlas un ko nevēlas. Man šķiet, ka šo risinājumu vajadzētu normalizēt un atbalstīt – šobrīd par to ir ļoti maz informācijas, turklāt tas ir arī dārgs process un cilvēki to nereti nevar atļauties. Man šķiet, ka tas daudzām sievietēm palīdzētu izvairīties ne tikai no nevēlamas grūtniecības, bet arī no daudzām citām nepatikšanām, turklāt, veicot sterilizāciju, nevajadzētu visu reproduktīvo posmu lietot hormonu tabletes. Tas ir risinājums, kas nekādā veidā negatīvi neietekmē organismu un veselību.

Agra: Tad jau sanāk, ka Vācijā piekļuve ķirurģiskajai sterilizācijai ir tikpat nosacīta kā Latvijā.

Lando: To katrā ziņā neviens īpaši nereklamē; tas netiek publiski atbalstīts un veicināts, un tas ir dārgi – 600 līdz 1000 eiro. Starp citu, vasektomija (sterilizācija vīrietim) ir krietni lētāka operācija – 300 līdz 400 eiro.

Agra: Ar šo teorētisko un faktisko pieejamību ir līdzīgi, kā ar abortiem bija Polijā (vismaz līdz šim, kad tie bija legāli pieejami vairākos gadījumos) – daudzi ārsti atteicās tos veikt, par iemeslu minot savu reliģisko pārliecību, un tādējādi piekļuve tiem, piemēram, mazpilsētās ar nelielu ginekologu skaitu, bija ļoti ierobežota... Bet tu minēji, ka lēmumu veikt ķirurģisko sterilizāciju tu pieņēmi, pirms nolēmi atkāpties no binaritātes.

Lando: Jā, tas vairāk bija saistīts ar dzīves plānošanu. Tobrīd, protams, nožēloju, ka neizdarīju to jau agrāk, bet bija posms, kad, esot tādā spēcīgā emociju intensitātē un jūtot nepieciešamību būt vienatnē ar sevi, pieņēmu lēmumu, kas tagad, protams, šķiet ļoti naivs – ka man vairs nebūs seksa, vismaz ne ar cilvēkiem, no kuriem es varētu palikt stāvoklī. Tā tas gluži nenotika – man kā panseksuālai būtnei ir gadījies nonākt dažādās situācijās (smejas).

Agra: Tu teici, ka aborts bija traumējoša pieredze. Vai tas bija paša procesa vai kāda cita iemesla dēļ?

Lando: Tas vairāk saistīts ar to, ko tas man nozīmēja. Attieksmes pret abortu ziņā es īsti nepiederu ne vienai, ne otrai nometnei, ja to tā var izdalīt. Šajās attieksmēs es saskatu pretstatus un galējības, kur ir viena puse, ieskaitot dažādu veidu fundamentālistus, kas uzskata, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ka tas ir grēks un slepkavība – es noteikti nepiederu šai kategorijai. Bet es īsti arī neierindojos starp tiem, kuri uzskata, ka tas ir kaut kas viegls, ka tam nav nekādas nozīmes un ka cilvēks sākas tikai brīdī, kad jau ir piedzimis vai kā tamlīdzīgi. Aborts nekādā ziņā nav viegls process vai maznozīmīgs notikums, un, ja man būtu iespēja, es ar lielāko prieku to "izrakstītu" no savas personīgās vēstures – padarītu to par nebijušu. Taču tajā pašā laikā – aborts ir izvēle, kas saistīta ar tobrīd dzīvē būtisko. Es neuzskatu to par noziegumu, un, manuprāt, ir svarīgi, ka sieviete vai jebkurš cilvēks, kas ir stāvoklī, šo lēmumu var pieņemt, ja ir nonācis tādā situācijā.

Agra: "Berlin. Bodies" ir tikai viens no fotogrāfes Andas Magones projektiem, kurā tu piedalies. Vai pastāstīsi arī par jūsu otro kopīgo projektu "Twins" ("Dvīņi")?

Lando: "Berlin. Bodies" pilnībā bija Andas projekts: viņa bija pie manis posmā uzreiz pēc aborta un ķirurģiskās sterilizācijas un ļoti mani atbalstīja. Un patiesībā, esot kopā, mēs vienmēr fotografējam, tāpēc tas bija tikai dabiski, ka viņa fotografēja mani arī šajā posmā un tā rezultātā radās šī sērija.

"Twins" savukārt varētu uzskatīt par mūsu kopprojektu, kuru sākām, kad es vēl dzīvoju Vācijas dienvidos – nesen bija piedzimusi mana meita. Ja nemaldos, Andu šim projektam iedvesmoja "Māsu Braunu" ("The Brown Sisters") ilgtermiņa fotoprojekts. Tas atspoguļo četras amerikānietes – māsas, kuras tika regulāri fotografētas 40 gadu garumā vienmēr tajās pašās pozās un "rindas kārtībā". Tas ir iespaidīgs projekts, it īpaši uz beigām, kad redzams aizvien vairāk novecošanas pazīmju un kad viņu paliek aizvien mazāk... Tas rezonēja ar mums, un mēs nolēmām, ka varētu šādi "dokumentēt" sevi. Fotografējamies bez apģērba, jo, manuprāt, apģērbs vienmēr rada kontekstu, kaut vai ideju par tābrīža modi, bet kailums trāpīgāk atspoguļo eksistenci. Sākotnēji domājām, ka tā būs mūsu novecošanas dokumentēšana; mēs nezinājām, ka šis projekts dokumentēs arī citas būtiskas pārmaiņas mūsos – tādas kā mana transformācija un Andas krūts vēzis.

Agra: Kāda bija tava sākotnējā mātišķības pieredze – tieši fizisko pārmaiņu un funkciju kontekstā? Es to jautāju tāpēc, ka man pašai, piemēram, līdz brīdim, kad paliku stāvoklī un dzemdēju bērnu, nekad nebija nekādu pretenziju pret savu sievietes ķermeni, nu, tīri funkcionālā ziņā. Bet, piedzīvojot grūtniecību, dzemdības un pēcdzemdību posmu, kas īpaši izceļ sievietes ķermeņa bioloģiskās, dzīvnieciskās funkcijas, es pret to kādu laiku izjutu izteiktu nepatiku, tādu kā svešāduma sajūtu, no kuras gribējās izkāpt.

Lando: Es arī, protams, piedzīvoju fiziskās tranformācijas, piemēram, to, ka krūtis pēkšņi kļūst trīsreiz lielākas, nekā ierasts. Bet tolaik man tādu īpašu iebildumu pret visām šīm norisēm nebija. Iespējams, kaut ko arī svītroju no atmiņas, bet es vienkārši gāju tam cauri, un kaut kādā mērā šķita, ka tas nav sliktākais, kas varēja notikt. Mani bērni piedzima, pirms es uzsāku savu transformāciju, taču šobrīd es nereti domāju par to, ka arī nebināras personas var un reizēm vēlas iznēsāt un dzemdēt bērnus. Tāpat ir arī transvīrieši, kuri retos gadījumos izvēlas dzemdēt. Šobrīd ginekoloģiskajā un medicīnas aprūpē kopumā pacienti daudzos gadījumos, piemēram, informatīvajos materiālos, tiek automātiski uzrunāti kā sievietes, tādējādi apzināti vai neapzināti izdzēšot tos cilvēkus, kuri sevi par sievietēm neuzskata, bet kuriem tāpat nepieciešamas gan krūts vēža pārbaudes, gan citas procedūras. Tas pats attiecas arī uz grūtniecību. Es pazīstu nebināru personu, kas mācās par ginekologu un vēlas grūtniecības un dzemdību procesā būt blakus cilvēkiem, kuri neiekļaujas cis-heteronormativitātes robežās un kuriem nereti ir problēmas ar adekvātu grūtniecības aprūpi. Bet arī kvīriem ir bērni!

Agra: Un problēmas ar adekvātu attieksmi un atbalstu nebeidzas pie grūtniecības un dzemdībām...

Lando: Jā, Latvijā aktuālā diskusija par to, kas ir un kas nav ģimene, problēmu lieliski atspoguļo. Man patiesi gribētos, lai mēs kā sabiedrība spētu pieņemt dažādus ģimenes modeļus un formātus un tik strikti neturētos pie heteronormativitātes šajā kontekstā, aizbildinoties ar iespaidu, ko tas it kā atstāj uz bērniem. Arī mana māte, kura dzīvo Latvijā, uzskata, ka mani bērni pavisam noteikti ir nelaimīgi. Viņa ar mani nesarunājas jau aptuveni sešus gadus – viņa nespēj pieņemt manu transformāciju un pret to ir ārkārtīgi naidīgi noskaņota. Viņa ir pārliecināta, ka mani bērni cieš gan tāpēc, ka vecāki vairs nav pāris, gan manas nebinaritātes dēļ, un šī dzelžainā pārliecība manī izraisa skumjas, jo tai nav ne mazākā sakara ar realitāti. Mani bērni nepavisam nav nelaimīgi! Es reizēm pat brīnos, cik mīļi un atklāti viņi spēj būt savā tīņu vecumā – viens no viņiem var pēkšņi pie manis pienākt un teikt, piemēram: "Es esmu tik priecīgs, ka jūs abi esat mani vecāki!" Tādos brīžos es patiešām gribētu, lai to redz arī mana māte, un varbūt viņa spētu saskatīt to, uz ko šobrīd tik dzelžaini atsakās paraudzīties. Bērniem ir svarīgi, lai viņi būtu mīlēti, redzēti un saprasti, nevis tas, vai tu esi gejs, nebināra persona vai neiederies tradicionālajā pasaules redzējumā vēl kādā citā veidā. Vai atceries to 2018. gadā iznākušo japāņu filmu "Zagļi" ("Shoplifters")? Mazā meitenīte, kura no šķietami normālas, bet patiesībā vienaldzīgas un agresīvas divu vecāku ģimenes nonāca pie savādās ģimenītes, kura ne mazākajā mērā neiekļāvās jebkādos sociāli pieņemtajos standartos, un beidzot bija mīlēta, redzēta un pieņemta.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!