Kad Dalī ieradās Parīzē, viņš taisnā ceļā devās pie Pikaso, nevis uz Luvru, un tieši tā to viņam arī paziņoja. Dalī bija paņēmis līdzi kādu savu darbu, lai to parādītu Pikaso. Pikaso esot to apskatījis, bet neesot neko teicis.
Kad es apciemoju Pikaso "Californie" villā, viņš bija tērpies ar parastu siksnu apjoztā šinelī. Ir tāda pazīstama fotogrāfija, kurā viņš šajā pašā šinelī redzams pie dzelzs krāsniņas savā darbnīcā vācu okupācijas laikā. Lielās telpas dziļumā, starp citiem viņa darbiem, saskatu viņa slaveno "Les Demoiselles d’Avignon".
Es aiz lielas bijības neko nerunāju, arī viņš man neko nesaka, bet pastiepj roku pēc mapītes ar maniem zīmējumiem un sāk tos palēnām aplūkot. Pie dažiem no tiem viņš pakavējas ilgāk, dažus no tiem noliek sāņus, lai vēlāk pie tiem atgrieztos. Kādā brīdī ļoti piesardzīgi atveras durvis, tajā parādās Žaklīna, bet Pikaso, neatrāvis acis no maniem darbiem, ar neiecietīgu žestu pavēl viņai pazust.
Pikaso ir apskatījis manus darbus. Pēc pārdomu brīža viņš dziļi savā nāsī iebāž zīmuli un, paliecies uz priekšu, prasa man: "Vai tu tā māki?" Un te mans sapnis pārtrūkst.
Ko es varu teikt? Apbrīnojami, ka, kļūstot vecam – tā man šķiet –, sapņi iegūst lielāku realitāti.
Ir ne mazums cilvēku, kuri sadomājušies, ka lidaparāta katastrofa ir vislabākais pašnāvības veids, un lielu daļu savu ienākumu tērē lidojumiem cerībā iet bojā nelaimes gadījumā.
Agrāk vai vēlāk jaunie mājas īpašnieki, sēžot uz dārza mēbelēm un sūcot aliņu, ievērotu šo tikpat kā neredzamo diametra strīpiņu uz stabiņiem.
Cik balto sudraba kaiju pāru dzīvo uz Rīgas jumtiem? Dalībnieki sāk savā starpā rosmīgi sačukstēties, neko nevar dzirdēt, un tad atskan bikls minējums – astoņi tūkstoši pāru.
Ceļā uz veikalu Purvciemā man jāiet gar deviņstāvu māju rindu. Katrai mājai ir trīs ieejas, tām blakus – maza telpa, kurā ir atkritumu konteiners. Ejot garām, var dzirdēt, kā pa cauruli no augšas lidina pudeles un konservu bundžas.
Mākslinieki tiešām aizvadīja šeit arvien vairāk laika – šī kļuva par viņu trešo vietu starp darbu un mājām. Pāris vakarus, kad, viņiem nemanot, pacēlu cenas vai izdevu mazāk naudas, pat biju plusos. Un, jā, es varētu izveidot galeriju vai kļūt par mecenātu, bet vienīgi bārā mēs varējām būt vienlīdzīgi.
Gribu darīt jums zināmu, ka neciešu ceļojumu aprakstus. Mani tie nekad nav interesējuši. Mani neinteresē jūsu iespaidi par Gizas piramīdām un Kolizeju, Niagāras ūdenskritumu vai Tadžmahalu. Es to visu esmu lasījis tūkstošiem reižu, jūs nepārsteigsiet mani, jūs neliksiet man pat gurdeni pasmaidīt.
Kad sieviete 21. gadsimtā apsēžas, lai rakstītu, viņa, iespējams, jūtas gandrīz kā bez dzimuma. Viņa netiecas to nedz izpaust, nedz noliegt; drīzāk vēlas, lai viņu liek mierā, un vēlas turpināt iesākto. Viņa pat varētu auklēt zināmu nepatiku pret "sieviešu rakstības" ideju.
Kinoteātrī "Kino Bize"
Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars"
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Gētes institūtā un "K. K. fon Stricka villā"
Jelgavas Kultūras namā
Raiņa un Aspazijas mājā
Kinoteātrī "Kino Bize"
"MABOCA" galerijā "Visuma Centrs 2"
Kinoteātrī "Kino Bize".
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
0